Pēc 2011. gada datiem, latviešu valoda ir dzimtā valoda ap 1,55 miljoniem cilvēku pasaulē, no tiem ap 1,16 miljoniem Latvijā. Latviešu valodā runā arī latvieši ārzemēs (Lielbritānijā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Īrijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Lietuvā, Krievijā un citur). Kā otro valodu to runā ap 500 tūkstoši cilvēku Latvijā. No 1918. līdz 1940. gadam, kā arī kopš 1991. gada tā ir Latvijas Republikas valsts valoda. Tā veic plašas funkcijas visās sabiedrības dzīves jomās – valsts un pašvaldību darbībā, izglītībā, kultūrā, plašsaziņas līdzekļos un privātajā sfērā. Valsts valodas statusu un lietošanas pamatus pašlaik nosaka Latvijas Republikas Satversmes 4. pants un 1999. gadā pieņemtais Valsts valodas likums.

Rakstības pamatā latīņu alfabēts, papildināts ar diakritiskām zīmēm patskaņu garuma (ˉ), palatālo līdzskaņu (,), šņāceņu (ˇ) apzīmēšanai. Galvenais rakstības princips – fonoloģiskais, līdztekus arī morfoloģiskais, retumis arī etimoloģiskais. Atkāpes no principa “viena fonēma – viena grafēma”: ar e apzīmē fonēmas /e/, /æ/, ar ē fonēmas /e:/, /æ:/, ar o fonēmas /o/, /o:/, /uo/. Ar divām grafēmām apzīmē: ar dz fonēmu /ʣ/, ar dž fonēmu /ʤ/.

Fonoloģisko sistēmu veido 12 patskaņi, 10 divskaņi, 26 līdzskaņi. Patskaņi veido opozīcijas pēc rindas (priekšējie/pakaļējie), pēc pacēluma (augsta/vidēja/zema pacēluma), pēc garuma (īsi/gari). Līdzskaņi veido opozīcijas pēc aktīvā runas orgāna (mēleņi/lūpeņi), pēc artikulācijas veida (slēdzeņi/spraudzeņi), pēc balss saišu darbības (balsīgi/nebalsīgi). Raksturīga iezīme ir palatālie jeb vidējie mēleņi /ɟ, c, ʎ, ɲ/ – ģ, ķ, ļ, ņ. Fonēmas /o/, /o:/, /f/, /x/ ir perifēras, sastopamas tikai aizguvumos.

Garajām zilbēm, kuru centrā ir garie patskaņi, divskaņi vai patskaņu savienojums ar plūdeņiem un nāseņiem, raksturīga zilbes intonāciju opozīcija. Vēsturiski pretstatīta stieptā (kãja), krītošā (dràugs) un lauztā (kâpt) intonācija.

Vārda uzsvars saistīts, parasti tas ir pirmajā zilbē. Dažos gadījumos (vis·labākais, pus·viens, ne·kāds, lab·rīt, var·būt) uzsvērta otrā zilbe. Aizgūtos īpašvārdos (Pil·sudskis, Poro·šenko, Miter·āns), retāk sugasvārdos (be·zē, kana·pē) mēdz uzsvērt arī citas zilbes.

Latviešu valodā raksturīga patskaņu mija (līt : liet : laistīt, nest : nēsāt : nasta, lipt : līp, tapt : top), līdzskaņu mija (roka : rociņa, augt : audzēt, zutis : zuša, priede : priežu, celis : ceļa, lācis : lāča), kas izmantota vārddarināšanā un formveidošanā.

Latviešu valoda ir sintētiski fleksīva valoda ar bagātu formu un vārddarināšanas sistēmu. Izšķir lokāmas (lietvārdi, īpašības vārdi, darbības vārdi, vietniekvārdi, skaitļa vārdi) un nelokāmas (apstākļa vārdi, partikulas, saikļi, izsauksmes vārdi) vārdšķiras.

Lietvārdiem piemīt dzimtes (vīriešu, sieviešu), skaitļa (vienskaitļa, daudzskaiļa) un locījuma (nominatīvs, ģenitīvs, datīvs, akuzatīvs, instrumentālis, lokatīvs, vokatīvs) kategorijas, kas izteiktas ar sinkrētiskām galotnēm. Pēc formu veidošanas pazīmēm tradicionāli lietvārdus iedala 6 deklinācijās. Ārpus tām paliek atgriezeniskie un nelokāmie lietvārdi, kā arī substantivējumi ar īpašības vārdu noteiktajām galotnēm.

Īpašības vārds saskaņojas ar lietvārdu dzimtē, skaitlī un locījumā. Raksturīga nenoteiktības/noteiktības kategorija, ko izsaka ar īpašām galotnēm. Nenoteiktos īpašības vārdus loka kā 1. un 4. deklinācijas lietvārdus, noteiktajiem ir īpaša galotņu sistēma. Daļai īpašības vārdu ir salīdzināmās pakāpes: pamata, pārākā un vispārākā.

Skaitļa vārdus dala pamata, kas izsaka daudzumu, un kārtas skaitļa vārdos, kas izsaka secību. Pēc formas ir lokāmi un nelokāmi, pēc sastāva – vienkārši un sastata skaitļa vārdi. Pamata skaitļa vārdus loka kā 1. un 4. deklinācijas lietvārdus, kārtas skaitļa vārdus – kā noteiktās galotnes īpašības vārdus. Skaitļa vārdu trīs loka savdabīgi.

Vietniekvārdiem latviešu valodā piemīt dzimtes, skaitļa un locījuma kategorijas. Pēc sintaktiskās funkcijas var izšķirt substantīviskos un adjektīviskos vietniekvārdus, pēc semantikas – personas, piederības, atgriezeniskos, norādāmos, jautājamos, attieksmes, nenoteiktos, noteiktos, noliedzamos vietniekvārdus.

Darbības vārdiem ir personas, laika, izteiksmes un kārtas formas. Pēc formu veidošanas īpatnībām darbības vārdus iedala trīs konjugācijās. Pēc runātāja attieksmes pret izteikuma saturu izšķir piecas izteiksmes: īstenības, atstāstījuma, vēlējuma, vajadzības un pavēles. Pēc attieksmes starp darbības subjektu, darbību un darbības objektu darbības vārds var būt darāmajā vai ciešamajā kārtā. Īpašu leksiski gramatisku grupu veido atgriezeniskie darbības vārdi, ko vieno formāla pazīme – īpašas galotnes visās personas, laika un izteiksmju formās.

Darbības vārda sistēmā ietilpst arī divdabji: četri lokāmie – darāmās kārtas tagadnes divdabis, darāmās kārtas pagātnes divdabis, ciešamās kārtas tagadnes divdabis, ciešamās kārtas pagātnes divdabis; daļēji lokāmais divdabis; divi nelokāmie divdabji. Darāmās un ciešamās kārtas pagātnes divdabji kopā ar palīgverbu būt, tikt (tapt) formām veido salikto laiku, kā arī ciešamās kārtas sistēmu.

Apstākļa vārdi ir nelokāmi. Daudzi veidojušies no sastingušām citu vārdšķiru vārdu formām, tām adverbējoties. Daļa veidota pēc modeļiem ar formantu -i, retāk -u. Daļai šādu apstākļa vārdu iespējamas salīdzināmās pakāpes.

Palīgvārdu šķiras ir prievārdi, saikļi un partikulas. Prievārdi un saikļi izsaka sintaktiskas attieksmes starp patstāvīgas nozīmes vārdu formām un starp teikuma daļām. Partikulas pastiprina vārda vai vārdu grupas nozīmi, visa teikuma jēgu.

Izsauksmes vārdi ir nelokāma vārdšķira, kas izsaka iekšējus pārdzīvojumus, pievērš kaut kam uzmanību, atdarina dabā dzirdamas skaņas.

Latviešu valodā ir trīs vārddarināšanas paņēmieni: 1) morfoloģiskais, 2) sintaktiskais, 3) semantiskais. Morfoloģisko paņēmienu lieto visbiežāk, vārdu darināšanai izmantojot priedēkļus, piedēkļus vai galotnes. Sintaktisko paņēmienu izmanto salikteņu darināšanai un konversijai – sintaktiskajā lietojumā mainot vārdšķiras piederību. Semantiskais paņēmiens parādās, vārdiem iegūstot jaunas nozīmes.

Latviešu valodas sintaksei raksturīga sintētiska teikuma uzbūve. Sintaktiskie sakari tajā parasti realizēti ar savstarpēji saistītām vārdu formām. Vienkārša teikuma pamatā ir viens gramatiskais centrs, kurā parasti ir divi virslocekļi – teikuma priekšmets un izteicējs. Šādos divkopu teikumos svarīgākais virsloceklis ir izteicējs, kas padara teikumu par saziņas vienību. Par izteicēju visbiežāk funkcionē darbības vārda personas forma viena pati vai kopā ar kādu citu vārda formu, piemēram, nenoteiksmi, lietvārdu vai tā aizstājēju, apstākļa vārdu. Par teikuma priekšmetu parasti funkcionē lietvārds vai tā aizstājējs nominatīvā, retāk ģenitīvā vai datīvā, tāpat arī darbības vārds nenoteiksmē. Vienkopas teikumiem ir tikai viens virsloceklis – galvenais loceklis. Par to lielākoties var būt darbības vārds 3. personas formā, nenoteiksmē, saitiņa ar īpašības vārdu vai apstākļa vārdu. Vienkārša paplašināta teikuma palīglocekļi ir papildinātājs, apstāklis, apzīmētājs un pielikums. Papildinātājs parasti izteikts ar lietvārdu vai tā aizstājēju akuzatīvā, datīvā, ar darbības vārdu nenoteiksmē vai ar prievārdisku savienojumu. Apstāklis – ar apstākļa vārdu, lietvārdu lokatīvā vai ar prievārdisku savienojumu. Apzīmētājs – ar īpašības vārdu, lokāmo divdabi, vietniekvārdu vai lietvārdu. Pielikums – ar lietvārdu. Teikumā var būt arī dubultlocekļi – tādi palīglocekļi, kas piesaistīti nevis vienam teikuma loceklim, bet gan vairākiem vai visam teikumam kopumā.

Raksturīga iezīme ir divdabja teiciens – savrupināta teikuma locekļu grupa, kurā divdabim, kas teikumā veic dubultlocekļa vai pavadapstākļa funkciju, pakārtots vismaz viens pilnnozīmes vārds. Divdabja teicienu var veidot lokāmais darāmās kārtas pagātnes divdabis, lokāmais ciešamās kārtas pagātnes divdabis, daļēji lokāmais divdabis vai nelokāmais divdabis ar -ot, -oties. Divdabja teiciena paveids ir t. s. absolūtā datīva konstrukcija, ko veido nelokāmais divdabis ar -ot, -oties un ar kuru izteiktajai darbībai ir savs patstāvīgs, no teikuma galvenās darbības atšķirīgs darītājs (saulei lecot).

Vārdu secība latviešu valodā ir samērā brīva, kas ļauj to izmantot informācijas aktualizācijai. Stingrāk noteikta vārdu secība ir nominālās un adverbiālās vārdkopās, kurās atkarīgais komponents parasti atrodas pirms apzīmējamā vārda.

Salikts teikums sastāv no vairākām teikuma daļām, kas veidotas pēc vienkārša teikuma parauga. Pēc sintaktisko sakaru veida saliktus teikumus dala saliktos sakārtotos, saliktos pakārtotos un jauktos saliktos teikumos.

Latviešu valodas leksiku veido dažāda senuma slāņi. Tie var būt mantoti, aizgūti vai jaundarināti vārdi. Ir no indoeiropiešu pirmvalodas laikmeta mantoti (saule, diena, akmens, suns, māte), tikai baltu un slāvu valodām kopīgi (pirksts, roka, liepa, ezers, salds), vienīgi baltu valodām kopīgi vārdi (māsa, briedis, dzenis, pele, zāle). Vēsturiski aizguvumi latviešu valodā ienākuši no ģermāņu (gatve, kungs, mūks), Baltijas somu (lībiešu, igauņu) valodām (liedags, loms, puķe, sēne, puika). Daudz aizguvumu no senkrievu valodas (bagāts, cilvēks, domāt, dabūt, nedēļa). Lielāko aizguvumu grupu veido no dažādiem vācu valodas variantiem aizgūta leksika (amats, ārsts, brīvs, klints, meita, riba, slims, stūre, ziepes). 19.–21. gs. lielākie aizguvumu avoti ir bijuši vācu, krievu, angļu valoda. Šajā laikā valodā ienākuši arī daudzi internacionālie aizguvumi, kam pamatā bieži grieķu vai latīņu cilmes vārdi (ideja, katalogs, klimats; autors, deputāts, progress). Starp internacionālismiem arī daudz franču, itāļu, angļu, vācu u. c. valodu vārdi. Jaundarināti vārdi var būt veidoti gan no mantotās, gan aizgūtās leksikas.

Latviešu valodā izšķir trīs tradicionālos dialektus: vidus, lībisko un augšzemnieku. Vidus dialektā runā Vidzemes vidienē, Zemgales līdzenumā un Kurzemes dienviddaļā. Mēdz nošķirt trīs izlokšņu grupas: 1) Vidzemes vidus izloksnes; 2) zemgaliskās; 3) kursiskās izloksnes. Uz vidus dialekta pamata izveidojusies rakstu valoda, tāpēc šai dialektā atšķirību no tās ir vismazāk. Tas arī visstraujāk izzūd. Galvenās vidus dialekta iezīmes: 1) labāk nekā citos dialektos ir saglabājušās no agrākiem valodas attīstības posmiem mantotās skaņas; 2) daļā vidus dialekta izlokšņu ir saglabājušās trīs zilbes intonācijas – stieptā, lauztā un krītošā.

Lībisko dialektu runā ziemeļrietumu Vidzemē un Kurzemes ziemeļdaļā. Daļa šo novadu latviešu ir lībiešu pēcteči, kas, pārejot uz latviešu valodu, paturējuši zināmas lībiešu valodas iezīmes. Tāpēc to dēvē par lībisko dialektu. Galvenās iezīmes: 1) divskaņi ie, uo un garie patskaņi saīsināti piedēkļu un gala zilbēs; 2) gala zilbju īsie patskaņi ir zuduši; 3) sieviešu dzimtes vietā bieži lieto vīriešu dzimti; 4) konjugācijā visās personās lieto vienu – 3. personas – formu; 5) aiz ģenitīva prievārdiem vienskaitlī lieto akuzatīva formu.

Augšzemnieku dialektu runā Vidzemes austrumdaļā, Sēlijā jeb Augšzemē un Latgalē. Dialektā izšķir sēlisko un latgalisko izlokšņu grupas. Latgalē tradicionālās izloksnes saglabājušās vislabāk. Šis dialekts visspilgtāk atšķiras no latviešu rakstu valodas, īpaši patskaņu un divskaņu izruna. Galvenās iezīmes: 1) visā dialektā stieptā intonācija sakritusi ar krītošo; 2) vidus dialekta a skaņai noteiktā pozīcijā atbilst īss o; 3) garā ā vietā runā garu o vai divskani uo; 4) šaurā ē vietā runā platu ē vai divskani ie; 5) platā e vietā runā a un platā ē vietā – ā; 6) izlokšņu vairumā ī vietā runā ei; 7) daļā izlokšņu ie vietā runā ī un uo vietā – ū; 8) ū vietā runā yu, ou vai eu; 9) izlokšņu vairumā līdzskaņi tiek viegli mīkstināti priekšējās rindas patskaņu un divskaņu priekšā.

Rakstu pieminekļi latviešu valodā saglabājušies kopš 16. gs., kaut, iespējams, atsevišķi pieraksti veikti arī agrāk. Vecākais zināmais rokraksta teksts – t. s. Gisberta tēvreize, kas ierakstīta 1507. gadā izdotā katoļu agendā. Vecākais iespiestais teksts – t. s. Hāzentētera tēvreize Sebastiāna Minstera (Sebastian Münster) grāmatā “Kosmogrāfija” (Cosmographia, 1550). Ziņas par agrāko iespiesto grāmatu attiecas uz 1525. gadu. Senākās saglabājušās grāmatas – katoļu katehisms (Catechismus Catholicorum, 1585) un luterāņu katehisms “Enhiridions” (Enchiridion, 1586). To valodas pamatu veido Rīgā runātā latviešu valoda, rakstībai izmantota viduslejasvācu rakstu tradīcija. Rakstītāju absolūtais vairākums – vācu tautības garīdznieki. 17. gs. par valodas pamatu pieņemta plašāka vidus dialekta izlokšņu valoda bez šauri dialektālām iezīmēm. Nozīmīgākie autori ir Georgs Mancelis (Georg Manzel), Kristofors Fīrekers (Christoph Fürecker), Georgs Elgers (Georg Elger). Rakstu valodas normēšanā izcila nozīme ir Ernsta Glika (Johann Ernst Glück) veiktajam Bībeles tulkojumam (1685–1694), īpaši tā otrajam izdevumam (1739). 18. gs. aizsākās laicīgā litetartūra latviski – Gotharda Frīdriha Stendera (Gotthard Friedrich Stender) “Jaukas pasakas in stāsti” (1766), “Jaunas ziņģes” (1774), “Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas” (1774), pirmie periodiskie izdevumi – kalendāri, žurnāla tipa izdevumi (“Latviešu Ārste”, “Latviska Gada Grāmata”). 19. gs. pirmajā pusē paplašinājās rakstu dažādība, izdoti pirmie laikraksti (“Latviešu Avīzes”, “Tas Latviešu Draugs”). 19. gs. vidū par galveniem rakstītājiem kļuva latviešu tautības autori (Ansis Leitāns, Ernests Dinsbergs, Juris Neikens). Sākot ar jaunlatviešu laikmetu, rakstu valoda pakāpeniski attīrīta no spēcīgā vācu valodas iespaida, tuvināta tautas runātajai valodai (Juris Alunāns, Kaspars Biezbārdis, Atis Kronvalds). Leksikas un terminoloģijas attīstīšanā liela nozīme periodikai (“Mājas Viesis”, “Pēterburgas Avīzes”, “Baltijas Vēstnesis”), leksikogrāfijai (Krišjāņa Valdemāra vārdnīcas). Valodas modernizēšanā īpaša vieta literātiem (Aspazija, Rūdolfs Blaumanis, Rainis). 20. gs. sākumā aktualizējās rakstības reformēšanas nepieciešamība. Mūsdienu rakstību pieņēma 1908. gada Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas Ortogrāfijas komisija. Tā ieviesta pakāpeniski līdz 1940. gadam. Nelielas izmaiņas veiktas 1919. gadā, 1920. gadā (divskani /uo/ noteikts apzīmēt ar o, nevis uo, kā projektā), 1938. gadā (atcelta mīkstinātā ŗ lietošana, patskaņu garuma apzīmēšana svešvārdos), 1939. gadā (atjaunota mīkstinātā ŗ lietošana, patskaņu garuma apzīmēšana svešvārdos), 1940., 1946. gadā (atcelta mīkstinātā ŗ lietošana, patskaņu garuma apzīmēšana svešvārdos), 1957. gadā (atcelta ch lietošana, atjaunota patskaņu garuma apzīmēšana svešvārdos). Rakstu valodas attīstīšanā un normēšanā, sākot ar 19. gs. beigām, izcila nozīme arī vairākiem valodniekiem (Kārlim Mīlenbaham, Jānim Endzelīnam). Rakstu valodas izplatīšanā, tās pozīciju nostiprināšanā galvenā nozīme bija Latvijas valsts izveidei. 20. gs. laikā rakstu valodas runas forma kļuvusi par lielas latviešu daļas dzimto valodu.