Padomju literatūrā ir atrodami daži darbi, kuros ebreju iznīcināšanas tematika ir viens no vadmotīviem vai pat galvenā sižeta ass. Starp tādiem minami Viļa Lāča četrsējumu romāns “Vētra” (1946–1948), Dagnijas Zigmontes garstāsts “Bērni un koki aug pret sauli” (1959), Ojāra Vācieša dzejolis “Rumbula” (1966), Ēvalda Vilka stāsts “Pusnakts stundā” (1968), Mirdzas Kļavas romāns “Māra Rīgā” (1979), Zentas Ērgles garstāsts “Noslēpumainais atradums” (1980), Aleksandra Pelēča “Alūksnes grāmata” (1984) un citi. Holokausta tematika 1981. gadā parādījās arī padomju okupētās Latvijas Televīzijas ekrānos. Tas notika Aloiza Brenča režisētajā Rīgas kinostudijas septiņu sēriju spēlfilmā “Ilgais ceļš kāpās”. Ebreju iznīcināšanas tematika, tostarp Šķēdes kāpās uzņemtās fotogrāfijas, parādās padomju periodā aizliegtajā režisora Rolanda Kalniņa spēlfilmā “Akmens un šķembas” jeb “Es visu atceros, Ričard!” (1966). Padomju okupācijas perioda kino, televīzijā un literatūrā holokausts tēlots vairāk ar noklusējumu nekā tiešu uzrunu.
Holokausta sociālā atmiņa sāka atdzimt līdz ar ebreju kopienas un tās vēstures aktualizāciju Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā. Tas iezīmēja arī citādu attieksmi pret minoritātēm Latvijā, kas balstījās cerībās, kopīgos mērķos un draudzīgākā, labvēlīgākā attieksmē pret minoritāšu centieniem saglabāt un kopt savas tradīcijas un kultūru. Ebreju vēsturi un tajā skaitā ar holokaustu saistītus jautājumus šai laikā aktīvi pētīja un aktualizēja Josifs Šteimanis, Boriss Volkovičs, Leo Dribins, M. Vestermanis, Estere (Esfira) Rapiņa. Latvijas neatkarības atjaunošanas periodā akadēmiķis Jānis Stradiņš savās runās un rakstos sāka lietot holokausta jēdzienu. Nozīmīga loma bija Latvijas neatkarības atjaunošanas laika līderu (Jānis Peters, Dainis Īvāns) norādēm uz nepieciešamību atminēties ebreju masu slepkavības un upurus.
Īpaša nozīme bija laikraksta “Literatūra un Māksla” 25.11.1988. numuram, kas veltīts ebreju kopienai Latvijā un ietver arī M. Vestermaņa detalizētu nacistu okupētajā Latvijā īstenotā holokausta aprakstu ar simbolisku nosaukumu “Cilvēcībai bija jāklusē”. 17.05.1989. laikraksts “Cīņa” sāka pārpublicēt A. Ezergaiļa “LPSR Zinātņu Akadēmijas Vēstīs” pirmoreiz publicēto rakstu “Arāja komanda”. Raksts kopumā tika publicēts astoņās daļās un sniedza informāciju par ebreju iznīcināšanas Latvijā plašākiem aspektiem – organizāciju, lēmumu pieņemšanu, funkciju sadali, realizāciju, apmēriem.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas holokausts atainots virknē autobiogrāfiju un atmiņu: Elmāra Rivoša (Эльмар Ривош) darbā “Piezīmes” (Записки, 2006), Valentīnas Freimanes “Ardievu, Atlantīda!” (2010), Eduarda Andersa (Edward Anders) “Latviešu vidū holokausta laikā” (Amidst Latvians During the Holocaust, 2010), Aleksandra Bergmana (Александр Бергман) “Zemcilvēka piezīmes” (Записки недочеловекa, 2005), Maksa Kaufmana (Max Kaufmann) “Ebreju iznīcināšana Latvijā” (Die Vernichtung der Juden Lettlands, 1947), Frīdas Mihelsones (Фрида Михельсон) “Es izdzīvoju Rumbulā” (Я пережила Румбулу, 1973), Sidnija Aivensa (Sidney Iwens) “Debesis tik tumšas” (How Dark the Heavens, 1990), Jēkaba Barkāna “Noklusētās sāpes” (2017), Borisa Lurjes (Boris Lurie) “Boriss Lurje. Rīgā” (Boris Lurie in Riga. A Memoir, 2021) un citos darbos. Par holokausta tematiku uzņemtas dokumentālās filmas: režisora Rodrigo Rikarda filma “Žanis un citi” (2000), Vladimira Molčanova (Владимир Кириллович Молчанов) “Rīgas geto melodijas” (Мелодии Рижского гетто, 2006), Ināras Kolmanes “Pretrunīgā vēsture” (2010), Lindas Oltes “Geto stāsti” (2013), Borisa Maftsira (Boris Maftsir) “Atmiņas atvilktnes” (Drawers of Memory, 2017), Martas Hercas “Mēs tikai tagad sākam” (2022). Holokausta tematikai veltītas spēlfilmas “Dancis pa trim” (režisors Arvīds Krievs, 2011), “Tēvs Nakts“ (režisors Dāvis Sīmanis, sākotnējais nosaukums “Puika ar suni”, 2018) un “Pilsēta pie upes” (režisors Viesturs Kairišs, 2020).
Par holokaustu nacistu okupētajā Latvijā vēsta vairāki autoru prozas darbi: Vizmas Belševicas autobiogrāfiskais romāns “Bille” (1992–1999), Jāņa Lapsas romāns “Sēklis” (2004), Andra Kolberga triloģija “Mendela Dāvidsona briljanti” (2006), Daces Rukšānes stāsts “Ērglis” (2011). Māra Bērziņa holokaustam Latvijā veltītais romāns “Svina garša” (2015) kļuva par vienu no apspriestākajām grāmatām un tika uzvests Latvijas Nacionālajā teātrī (režisors Valters Sīlis, 2016). Ineses Zanderes garstāsts “Puika ar suni” divās daļās (2017 un 2020) iestudēts “Istabas teātrī” (režisors Jānis Znotiņš, 2020). Holokausta temats ir būtisks Alvja Hermaņa režisētajā Viļa Daudziņa monoizrādē “Vectēvs” (2009) Jaunajā Rīgas teātrī, režisora Valtera Sīļa izrādē “Leģionāri” (2013) Ģertrūdes ielas teātrī un režisora Mihaila Gruzdova uzvedumā “Piemiņas diena” (2013) Latvijas Nacionālajā teātrī, kā arī režisora Genādija Ostrovska “Persiešu valodas stundas” Žaņa Lipkes memoriālā (2017). Pēc Valentīnas Freimanes atmiņu “Ardievu, Atlantīda!” motīviem Latvijas Nacionālajā operā (tagad Latvijas Nacionālā opera un balets) iestudēta opera “Valentīna” (režisors Viesturs Kairišs, 2014).
