Zevs ir sena grieķu dievība. Senākās zināmās Zeva vārda formas pierakstītas mikēniešu grieķu valodā tā dēvētajā lineārajā B rakstā.
Saskaņā ar vairākiem antīkajiem avotiem Zevs bija titānu Krona (Κρόνος) un Rejas (Ῥεία) jaunākā atvase, savas sievas Hēras, jūras dieva Poseidona (Ποσειδῶν), mirušo valstības valdnieka Aīda (ᾍδης), uguns un pavarda dievietes Hestijas (Ἑστία), kā arī zemes auglības un zemkopības dievietes Dēmetras (Δημήτηρ) brālis.
Sengrieķu dzejnieks Hēsiods (Ἡσίοδος) poēmā “Teogonija” (Θεογονία, ~ 700. gads p. m. ē.) norāda, ka Krons visus savus bērnus tūdaļ pēc to piedzimšanas aprija. Taču kad Reja bija tuvu tam, lai dzemdētu Zevu, viņa vērsās pēc padoma, kā izglābt savu jaundzimušo no aprīšanas, pie saviem vecākiem – debesu dieva Urāna (Οὐρανός) un zemes dievietes Gājas (Γαῖα). Pirms dzemdībām, Urāns un Gāja aizsūtīja Reju uz Liktas pilsētu Krētā, lai viņa tur laiž pasaulē un uzaudzina savu bērnu. Reja paslēpa savu jaundzimušo Aigeiona kalna alā un iedeva Kronam autiņos ietītu akmeni, kuru viņš norija, domādams, ka tas ir viņa dēls. Citos mazāk populāros mīta variantos par Zeva piedzimšanas un uzaugšanas vietu sauc, piemēram, Diktes vai Idas kalnu, kuri arī atrodas Krētā, dažādas vietas Peloponēsas pussalā, kā arī centrālajā Grieķijā, piemēram, Olenas pilsētu Aitolijas reģionā vai Tēbas Boiotijas reģionā. Tā kā Reja dažkārt tika identificēta ar savu māti Gāju, Zevu mēdz dēvēt arī par Gājas dēlu.
Saistībā ar Zeva vārda izcelšanos un nozīmi sengrieķu filozofs Platons (Πλάτων) dialogā “Kratils” (Κρατύλος, ap 388. gadu p. m. ē.) sniedz ļoti vienkāršotu skaidrojumu: vārds ‘Zevs’ radies no diviem vārdiem – τὸ ζῆν, to zēn, ’dzīvošana’, ’dzīvība’ un δία, día, ’dēļ’, jo “protams, neviens mums un visiem pārējiem nav tik ļoti dzīvības cēlonisks kā visu valdnieks un vadonis. Sanāk, ka nudien pareizi tiek dēvēts šis dievs, kura dēļ visām dzīvajām būtnēm ir dzīvība” (Plat. Crat. 396a–b.). Identisku Zeva vārda skaidrojumu sniedz arī Sicīlijas Diodors (Διόδωρος) darbā “Vēsturiskā bibliotēka” (Βιβλιοθήκη Ἱστορική, ap 60.–30. gadu p. m. ē.). Savukārt latīņu agrās kristietības autors Laktantijs Firmiāns (Lactantius Firmianus) darbā “Dievišķie iedibinājumi” (Institutiones Divinae, ap 303.–311. gadu) norāda, ka Zevs tika dēvēts par Zevu (Zeus) vai Zēn (Zehn) “nevis no debesu uguns svelmes, kā viņi domā, vai tāpēc, ka viņš ir dzīvības devējs, vai tāpēc, ka viņš iedveš dzīvības elpu dzīvajām būtnēm, kas ir vienīgā Dieva spēja (jo kā gan viņš var iedvest dzīvības elpu, ja pats to ir saņēmis no kāda cita?), bet tāpēc, ka viņš bija pirmais no vīriešu dzimuma Saturna bērniem, kurš izdzīvoja” (Lact. Institutiones Divinae, 1,11, XI). Romiešu mitoloģijā Krons tiek saukts par Saturnu (Saturnus).
Mūsdienās Zeva vārda etimoloģiju skaidro ar indoeiropiešu pirmvalodas galvenā dieva, kas bija saistīts ar debesīm, vārdu – *di̯ē̆́u̯s, ‘dievs’. Arī romiešu galvenā dieva Jupitera vārds radies no šī vārda, proti, *di̯ē̆́u̯s vienskaitļa vokatīva formas – *di̯éu̯ ph2ter, ‘dievs tēvs!’. Seno indiešu reliģisko himnu krājumā “Rigvēda” (sanskritā ऋग्वेद , ŗgveda, saliktenis no ŗc ‘slava’, ‘vārsma’ un veda ‘gudrība’; 2. gt.–1. gt. p. m. ē.) pieminētais debesu dievs tiek identificēts gan ar grieķu Zevu, gan romiešu Jupiteru.
Antīkās literatūras autori Zevam devuši teju neskaitāmus epitetus un pavārdus, no kuriem daļa saistīti ar vietu, kurā viņu godāja, daļa – ar Zeva varu un funkcijām. Piemēram, Zevu Likaiju (Λυκαῖος, Lykaíos) pielūdza Zeva svētvietā Likaija kalnā Arkādijas reģionā. Ņemot vērā, ka viena no Zeva funkcijām bija uzraudzīt zvēresta došanu, Zevu sauca par Zvēresta aizbildni (Ὅρκιος, Ηórkios). Tā kā Zevs bija Krona dēls, viņu dēvēja arī par Kronīdu vai Kronionu.