Padomju Savienība bija pirmais un visilgākais mēģinājums cilvēces vēsturē īstenot komunistisko utopiju, radīt vispārējās labklājības sabiedrību bez politiskajiem un sociālajiem konfliktiem, parauga modeli cilvēces attīstībai. Rezultāts bija totalitārisms – autoritārisma galēja forma, kas balstās uz noteiktu politisku ideoloģiju, PSRS gadījumā – marksismu-ļeņinismu.

Padomju Savienība bija mēģinājums izveidot revolucionāri jauna tipa politisko, ekonomisko un sabiedrisko iekārtu. Tās deklarētos pamatprincipus atspoguļoja valsts pilnais nosaukums. Vārds “padomju” valsts nosaukumā apzīmēja, ka valsts politiskais pamats ir padomes – dažādu līmeņu vēlētas iedzīvotāju pašpārvaldes institūcijas, kas īsteno vienlaicīgi likumdošanas varu un izpildvaru. Faktiski reālā vara PSRS piederēja nevis padomēm, bet gan Komunistiskajai partijai (vēsturiski tās nosaukums mainījās: 1918.–1925. gadā tā bija Krievijas Komunistiskā (boļševiku) partija, KK(b)P, 1925.–1952. gadā Vissavienības Komunistiskā (boļševiku) partija, VK(b)P, pēc tam – Padomju Savienības Komunistiskā partija, PSKP), lai gan tās vadošā un noteicošā loma tika fiksēta Konstitūcijā tikai 1977. gadā.

Komunistiskā partija pasludināja sevi par strādnieku šķiras avangardu, kas darbojas tās interesēs un vada ceļā uz komunistisku sabiedrību. Partija kontrolēja visas valsts un nevalstiskās institūcijas. Komunistiskā partija bija stingri centralizēta un hierarhiski būvēta struktūra, tās augstāko varas orgānu lēmumi bija obligāti zemākstāvošajām institūcijām un partijas ierindas biedriem (demokrātiskā centrālisma princips). Ierindas biedri nevarēja ietekmēt partijas politiku, kuru noteica tās vadītājs (dažādos laikos amata nosaukums atšķīrās – ģenerālsekretārs, pirmais sekretārs) un viņam pietuvināts šaurs augstāko amatpersonu loks – PSKP Centrālās Komitejas (CK) Politiskais birojs, Politbirojs). Politbiroja lēmumus realizēja partijas aparāts jeb t. s. partijas nomenklatūra.

PSRS sevi definēja kā sociālistisku valsti, balstoties uz marksisma-ļeņinisma (komunistisko) ideoloģiju, kura postulēja, ka strādnieku šķirai jeb proletariātam ir jāpārņem valsts vara un jānodibina proletariāta diktatūra, lai likvidētu privātīpašumu un ekonomisko konkurenci, izveidotu sociālistisku ekonomisku sistēmu un sabiedrību, kurā nepastāvēs šķiru konflikti, ekonomiska un sociāla ekspluatācija. Padomju Savienībai kā jauna tipa valstij un sabiedrībai bija jākļūst par paraugu citām valstīm, lai tās izvēlētos padomju tipa sociālistisko iekārtu. Sociālistiskās iekārtas izveidošana bija tikai starpposms ceļā uz galamērķi – komunismu – politisko un ekonomisko iekārtu, kura spētu apmierināt visas cilvēku materiālās un garīgās vajadzības labāk nekā kapitālistiskā sistēma. Komunisma pilnīga uzvara vainagotos ar globālas komunistisko valstu sistēmas izveidošanos. Rezultātā valsts atmirtu, jo tai vairs nebūtu ārēju un iekšēju ienaidnieku.

Ar “republiku savienību” valsts nosaukumā tika deklarēts, ka PSRS konstitucionāli ir neatkarīgu republiku federāla savienība ar tiesībām brīvi iestāties un izstāties no tās. Šīs tiesības bija deklaratīvas, jo nebija izstrādāts izstāšanās mehānisms, bet aicinājumi republikām izstāties tika uztverti kā pretvalstiska darbība. Likums par republiku izstāšanās kārtību no PSRS tika izstrādāts un pieņemts tikai 03.04.1990., laikā, kad PSRS sabrukuma un bijušo savienoto republiku valstiskās suverenitātes iegūšanas process jau bija sācies, un likums vairs nespēja to apturēt un regulēt.

Par PSRS dibināšanas datumu tiek uzskatīts 30.12.1922., kad PSRS I Vissavienības Padomju kongress Maskavā apstiprināja iepriekšējā dienā Krievijas Sociālistiskās Federatīvās Padomju Republikas (KSFPR), Baltkrievijas, Ukrainas un Aizkaukāza sociālistisko padomju republiku delegāciju saskaņoto Līgumu par PSRS dibināšanu un delegāciju vadītāji to parakstīja. PSRS valdību – Tautas komisāru padomi – nodibināja 06.07.1923., bet pirmo Konstitūciju pieņēma 31.01.1924.

Valsts izbeidza pastāvēt 26.12.1991., kad PSRS Augstākās Padomes (AP) augšpalāta – Republiku padome – pieņēma Deklarāciju par Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) izveidošanu, kurā paziņoja, ka PSRS kā valsts un starptautisko tiesību subjekts ir beigusi pastāvēt.

PSRS nodibināšanas gadadienas nebija svinamās dienas. Padomju valsts dibināšanu faktiski svinēja 07.11. – Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas gadadienā. Tie bija galvenie PSRS valsts svētki.

Vēsturiski valsts, tās nosaukums un politiskā iekārta sāka veidoties pēc tam, kad 25.10./07.11.1917. Vladimira Ļeņina (Владuмир Ильuч Лeнин) vadītie lielinieki veica valsts apvērsumu. 1918. gada 19. jūlijā tika pieņemta konstitūcija, kas jauno valsti nosauca par Krievijas Sociālistisko Federatīvo Padomju Republiku (KSFPR, arī Padomju Krievija). Krievijas pilsoņu kara (1918–1922) gaitā lielinieki valsts nomalēs viņu kontrolētajos rajonos dibināja dažādas sociālistiskās padomju republikas, kuras formāli bija neatkarīgas no Padomju Krievijas, bet faktiski bija tās satelīti (tajā skaitā Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika, 13.01.1919.–13.01.1920.).

Beidzoties pilsoņu karam, lielinieku kontrolē esošajās bijušās Krievijas Impērijas teritorijās bija izveidojušies četri valstiski veidojumi: 1) KSFPR, kuras sastāvā bija astoņas autonomas republikas, 12 autonomi apgabali un divas darba komūnas; 2) Ukrainas Padomju Sociālistiskā Republika (PSR); 3) Baltkrievijas PSR; 4) Aizkaukāza Sociālistiskā Federatīvā Republika (SFR), kurā ietilpa Gruzijas PSR ar divām autonomām republikām un vienu autonomu apgabalu, Armēnijas PSR un Azerbaidžānas PSR ar vienu autonomo republiku. Trīs republiku attiecības ar KSFPR regulēja divpusēji līgumi. Faktiski visi šie valstiskie veidojumi darbojās saskaņoti, koordinēja savu politiku un pakļāvās Maskavas direktīvām. Nostiprinošas institūcijas bija KK(b)P, kuras sastāvā ietilpa minēto padomju republiku kompartijas organizācijas, kā arī KSFPR Sarkanā armija, jo pārējām padomju republikām nebija savu atsevišķu bruņoto spēku. Lielinieku vara trīs Krievijas satelītrepublikās bija vāja, un pašas par sevi tās nespēja pretoties iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem.

PSRS dibināšanas process oficiāli sākās ar 10.08.1922. KK(b)P CK Politbiroja nodibināto komisiju, kurai uzdeva sagatavot savienības projektu. Komisiju vadīja nacionālo jautājumu tautas komisārs (ministrs) Josifs Staļins (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი), tās sastāvā bija Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas un Aizkaukāza Federācijas pārstāvji. J. Staļina vadībā izstrādātais plāns paredzēja visu republiku iekļaušanos KSFPR ar autonomo republiku tiesībām, tādēļ šo plānu nosauca par autonomizācijas plānu. Plāns paredzēja, ka centralizēti tiks risināti militārie, ārpolitikas un ekonomisko sakaru jautājumi, bet iekšlietās republikas saglabās samērā lielu patstāvību.

Gruzīnu, ukraiņu un baltkrievu komunistu iebildumi lika V. Ļeņinam izvirzīt alternatīvu plānu. Viņš ieteica izveidot republiku federāciju, kurā visām republikām būtu vienlīdzīgs statuss (arī KSFPR). Plāns paredzēja divu līmeņu vienības – savienotās republikas un autonomās republikas šo republiku ietvaros. Tā kā V. Ļeņins nebija zaudējis cerības uz komunistiskām revolūcijām citās pasaules valstīs (piemēram, Ķīnā vai Vācijā), kuru rezultātā savienībai varētu pievienoties vēl citas sociālistiskās republikas, viņš piedāvāja valsti nosaukt par Eiropas un Āzijas Padomju Sociālistisko Republiku Savienību. Vienlaicīgi V. Ļeņina plāns paredzēja sašaurināt savienoto republiku tiesības finanšu un vairākās citās jomās. V. Ļeņina plānu akceptēja (ar zināmiem kompromisiem par labu J. Staļinam), bet jaunās savienības nosaukumu mainīja uz Padomju Sociālistisko Republiku Savienību.

V. Ļeņina veselības straujā pasliktināšanās 1922.–1923. gadā stimulēja cīņu par varu starp tuvākajiem līdzgaitniekiem, kas pastiprinājās pēc viņa nāves 1924. gadā. Iekšējās cīņas turpinājās līdz 1928. gadam. Galvenie politiskās cīņas jautājumi bija par attieksmi pret 1921. gadā uzsākto jauno ekonomisko politiku (новая экономическая политика, НЭП, NEP), t. i., pret privātā sektora pastāvēšanu ekonomikā un par politiku attiecībā pret zemniecību. Cīņas rezultātā noteicošo lomu partijas vadībā ieguva J. Staļins, kurš atteicās no jaunās ekonomiskās politikas un uzsāka kursu uz strauju PSRS industrializāciju.

Lielāko daļu privāto uzņēmumu nacionalizēja. Zemnieku saimniecības formāli brīvprātīgi, bet faktiski piespiedu ceļā apvienoja kolektīvajās saimniecībās (kolhozos, saīsinājums no krievu коллективное хозяйство). Kā zemniecības, tā arī pilsētu iedzīvotāju dzīves līmenis strauji pasliktinājās, jo zemnieki neko nenopelnīja, bet pilsētu apgāde pasliktinājās, jo labību un citus produktus eksportēja, lai iegūtu valūtu rūpniecības iekārtu iepirkšanai.

Sociālistiskās industrializācijas politikas stūrakmens bija smagās un bruņojuma rūpniecības attīstība. Mērķis bija panākt strauju izrāvienu. Tika uzsvērts, ka valsts attīstība notiek plānveidīgi, balstoties uz ekonomiski pamatotiem piecgadu plāniem, centralizētu produkcijas ražošanas un sadales plānošanu. Visā PSRS pastāvēšanas laikā tika izstrādāti 13 piecgadu plāni. Pirmais piecgadu plāns bija paredzēts 1929.–1933. gadam. Lai gan tika paziņots par tā izpildi četros gados, pastāv pamatotas šaubas, vai plāns vispār tika izpildīts. Propaganda pasniedza industrializāciju kā militāru kampaņu pret PSRS iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem, kas grib iznīcināt valsti un tās politisko režīmu. Draudi “sociālistiskajai izvēlei” attaisnoja iekšēju represiju pieaugumu, kuru kulminācija bija Lielais terors 1937.–1938. gadā, ekonomikas militarizāciju, dzīves līmeņa strauju pasliktināšanos.

Ar komunistiskās nākotnes propagandu nepietika, lai nodrošinātu atbalstu režīmam. 20. gs. 30. gadu otrajā pusē J. Staļins arvien vairāk sāka balstīties uz krievu nacionālismu un imperiālismu kā PSRS nostiprinošu ideju. Priekšplānā sāka izvirzīt krievu proletariāta īpašo lomu cīņā par sociālismu, kā arī krievu nāciju kā progresa nesēju citām Krievijas Impērijas un PSRS tautām. Ideja par krievu tautu kā padomju tautas kodolu vēl vairāk nostiprinājās Vācijas–PSRS kara laikā (22.06.1941.–08.05.1945.). Karā pēc 1990. gadā publicētajiem datiem gāja bojā 26,7 miljoni cilvēku, no tiem 18 miljoni civiliedzīvotāju. Šo datu ticamība tiek apstrīdēta (kā palielināšanas, tā samazināšanas virzienā), tomēr tie parāda katastrofas apjomus. Uzvara karā stabilizēja un nostiprināja totalitāro režīmu.

Šajā laika posmā, kuru mēdz dēvēt arī par vēlīno staļinismu, totalitārais režīms PSRS sasniedza maksimumu. Tā represīvā politika bija vērsta uz kara rezultātā iegūto teritoriju pacifikāciju un integrāciju PSRS politiskajā un ekonomiskajā sistēmā, kā arī uz ideoloģisku un praktisku gatavošanos Trešajam pasaules karam. Norobežošanās no Rietumiem un to kultūras ietekmju apkarošana, imperiālisms kļuva par vienu no galvenajiem propagandas virzieniem.

Pēc J. Staļina nāves sākās režīma liberalizācija, jo viņa tuvākie līdzgaitnieki apzinājās, ka ekonomika nespēj panest militarizācijas un Gulaga sistēmas uzturēšanas nastu. Vaina par represijām, ekonomiskajām un politiskajām neveiksmēm tika uzvelta J. Staļina diktatoriskajam valdīšanas stilam un viņa personības kultam. Par PSKP vadītāju pēc J. Staļina nāves kļuva Ņikita Hruščovs (Никита Сергеевич Хрущёв). Viņa politika bija visai pretrunīga un nekonsekventa. Ņ. Hruščovs bija pārliecināts, ka komunisma sabiedrību būs iespējams sasniegt pārskatāmā nākotnē. Nepārdomātās reformas, pretrunīgā iekšējā un ārējā politika izraisīja neapmierinātību kā partijas aparātā, tā arī visos sabiedrības slāņos, kas noveda pie PSRS augstākās vadības sazvērestības, kuras rezultātā Ņ. Hruščovam 1964. gada oktobrī nācās atkāpties no amatiem.

Par PSKP vadītāju kļuva Leonīds Brežņevs (Леонид Ильич Брежнев). Jaunā vadība atjaunoja centralizētu rūpniecības pārvaldi, likvidējot tautas saimniecības padomes (sovnarhozus, совет народного хозяйства, совнархоз). 1965. gadā tika uzsākta ekonomiska reforma, kas palielināja ražošanas uzņēmumu tiesības, lai stimulētu uzņēmumu un strādnieku ieinteresētību darba ražīgumā un produkcijas kvalitātē. Taču reforma netika pilnībā īstenota, jo partijas aparāts un ministrijas pretojās uzņēmumu patstāvības pieaugumam. Neveiksmīgi bija arī vēlākie ekonomisko reformu mēģinājumi.

PSRS ekonomiku izglāba tas, ka 20. gs. 70. gados Rietumsibīrijā tika apgūtas gāzes un naftas iegulas un šos produktus lielos apjomos sāka pārdot pasaules tirgū. Ienākumi ļāva apmaksāt labības importu, kā arī palielināt kapitālieguldījumus lauksaimniecībā un kapitālās infrastruktūras uzlabošanā, nesamazinot militārās ražošanas apjomus.

L. Brežņeva politikas galvenais mērķis bija saglabāt iekšpolitisku un ārpolitisku stabilitāti. PSRS plānveida ekonomika nespēja konkurēt ar brīvo tirgu un nodrošināt Rietumvalstīm līdzvērtīgu dzīves līmeni. Sabiedrības mobilizācijas pakāpe ap deklarētajiem valsts ideoloģiskajiem mērķiem strauji pazeminājās, tādēļ Maskava pastiprināja uzsvaru uz krievu kultūru un valodu kā PSRS nostiprinošu elementu un pamatu vienotās padomju tautas formēšanai. Formāli neatsakoties no J. Staļina personības kulta nosodījuma, tika uzsvērts viņa pozitīvais ieguldījums padomju politiskās un ekonomiskās sistēmas radīšanā un it īpaši uzvarā Otrajā pasaules karā. L. Brežņeva valdīšanas laiku mēdz dēvēt par stagnāciju. Pieauga korupcija visos līmeņos un citas sabiedrības demoralizāciju raksturojošas parādības. Ārēji padomju iekārta joprojām bija spēcīga, bet faktiski atradās kraha priekšvakarā.

Pēc L. Brežņeva nāves PSKP ģenerālsekretāra amatu ieguva Jurijs Andropovs (Юрий Владимирович Андропов), kurš uzskatīja, ka reformas jāsāk ar sabiedrības un partijas disciplīnas uzlabošanu. Nedaudz vairāk nekā pēc gada viņš nomira. Par PSKP ģenerālsekretāra kandidātu tika uzskatīts Mihails Gorbačovs (Михаил Сергеевич Горбачёв), tomēr Politbirojs vilcinājās dot priekšroku reformistiski noskaņotajam CK sekretāram. Pie varas nāca Konstantīns Čerņenko (Константин Устинович Черненко), kurš arī runāja par nepieciešamību īstenot reformas, bet līdz viņa nāvei faktiski nekas netika darīts.

1985. gada martā pretestība Politbirojā tika lauzta, M. Gorbačovu ievēlēja par ģenerālsekretāru. Viņš uzskatīja, ka padomju iekārta ir pietiekami sekmīga, tai vienīgi trūkst dinamisma. Tika izvirzīts lozungs panākt ekonomikas “paātrinājumu” (ускорение, uskorenije). Lielas cerības lika uz aktivitāti “no apakšas”, lai to veicinātu, tika atbalstīta birokrātu un korumpantu kritika. Šī politika ieguva “atklātības” (гласность, glasnostj) nosaukumu. Kritika ātri atklāja, ka sistēmas krīze ir ļoti dziļa un tā skar visas dzīves jomas – vēsturi, ekonomiku, kultūru, ārpolitiku u. c. “Paātrinājuma” politika nedeva cerēto rezultātu, un tika izvirzīts jauns lozungs “pārkārtošanās” jeb “pārbūve” (перестройка, perestroika), kas nozīmēja dažu tirgus ekonomikas elementu un demokrātiskās pārvaldes elementu ieviešanu, piemēram, palielināt padomju lomu un mazināt partijas aparāta ietekmi valsts pārvaldē. Ekonomisko reformu ietekme bija visai pretrunīga, atsevišķi aspekti noveda pie finanšu sistēmas destabilizācijas un inflācijas pieauguma. PSRS ekonomisko situāciju pasliktināja naftas cenu samazināšanās un labības cenu paaugstināšanās pasaules tirgū. Pieauga nepieciešamība pēc ārējiem aizdevumiem.

Nacionālās republikas sāka pieprasīt lielākas tiesības. Centrbēdzes tendenču avangardā bija Baltijas republikas, kuru statuss PSRS sastāvā tika uztverts kā īpašs (kā Molotova–Ribentropa pakta slepeno protokolu rezultātā okupētām un anektētām valstīm). Baltijas republikas sākumā izvirzīja jautājumu par lielāku ekonomisko patstāvību, bet jau 1989. gadā par pakta seku likvidāciju un neatkarības atjaunošanu. Neapmierinātība ar atkarību no Maskavas pieauga Dienvidkaukāzā, Ukrainā un citur. Kad Krievijas republikas priekšgalā nonāca M. Gorbačova sāncensis Boriss Jeļcins (Борис Николаевич Ельцин), arī lielākā PSRS republika – Krievija – sāka sevi pozicionēt kā neatkarīgu valsti, cenšoties panākt būtisku “centra” varas pārdalīšanu. M. Gorbačovam nācās atzīt, ka PSRS var saglabāt, tikai būtiski mainot tās konstitucionālos pamatus.

17.03.1991. M. Gorbačovam izdevās noorganizēt referendumu PSRS par “atjaunotas” PSRS saglabāšanu. Baltijas valstis, Gruzija, Armēnija un Moldova atteicās tajā piedalīties. Vairākums piedalījušos nobalsoja par PSRS saglabāšanu, un, balstoties uz referenduma rezultātiem, 04.1991. sākās sarunas par Padomju Suverēno Republiku Savienības dibināšanu. Jaunā savienības līguma parakstīšana bija paredzēta 20.08., lai gan līgumu uzreiz bija gatavas parakstīt tikai Krievija, Kazahija, Uzbekija.

Lai nepieļautu jaunā savienības līguma parakstīšanu, nereformētas PSRS saglabāšanas piekritēji noorganizēja valsts apvērsumu, kas sākās 19.08.1991. un noslēdzās ar sakāvi 21.08. M. Gorbačova un PSRS vadības autoritāte bija smagi iedragāta. Varas centrs Maskavā tagad bija Krievijas republika un tās līderis B. Jeļcins. Baltijas valstis paziņoja par tūlītēju neatkarības atjaunošanu, vairs nevarēja būt ne runas par kaut kāda veida pārejas periodiem u. tml. Par neatkarību no PSRS 24. augustā paziņoja Ukraina, dažas dienas vēlāk – Baltkrievija, Moldova, Azerbaidžāna, Uzbekija, Kirgīzija, Turkmēnija. Lai gan joprojām tika apspriesti dažādi savienības saglabāšanas varianti un 5. novembrī bija nolemts izveidot Suverēno Valstu Savienību kā “konfederatīvu demokrātisku valsti”, Ukrainas referendums par neatkarību 01.12. galīgi sagrāva cerības izveidot kaut kāda veida savienību, jo 90,3 % tās dalībnieku izteicās par valstisku neatkarību.

08.12.1991. Krievijas prezidents B. Jeļcins, Baltkrievijas prezidents Staņislavs Šuškevičs (Станіслаў Станіслававіч Шушкевіч) un Ukrainas prezidents Leonīds Kravčuks (Леонід Макарович Кравчук) Belovežas gāršā (Baltkrievijā) vienojās par PSRS līguma izbeigšanu un par NVS izveidošanu. Līgums par NVS noteica, ka tam var pievienoties arī citas valstis. 21.12. Almati (Kazahstānā) līgumam pievienojās vēl astoņas bijušās padomju republikas. Baltijas valstis un Gruzija atteicās piedalīties jebkādās savienībās ar bijušās PSRS republikām.

25.12.1991. M. Gorbačovs paziņoja par to, ka viņš noliek PSRS prezidenta pilnvaras.

PSRS pastāvēšanas laikā tika pieņemtas trīs konstitūcijas. 31.01.1924. PSRS II Vissavienības Padomju kongress pieņēma pirmo Konstitūciju (Pamatlikumu). Tā definēja Savienības kopīgo pārvaldes orgānu sistēmu un to attiecības ar republikas institūcijām. Tajā nekas nebija teikts par valsts politisko iekārtu. Pēc noklusējuma spēkā bija 1918. gada Krievijas SPFR Konstitūcijā deklarētais, ka valsts politiskais pamats ir proletariāta diktatūra, t. i., valsts vara balstās uz strādnieku vēlētām padomēm. Ar nepieciešamību nodrošināt strādnieku/proletariāta varu tika pamatota citu šķiru (zemnieku, inteliģences) aktīvo un pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežošana, kā arī vēlēšanu un citu politisko tiesību atņemšana t. s. ekspluatatoru šķiru pārstāvjiem.

PSRS augstākais varas orgāns bija Padomju kongress. Vēlēšanas kongresā bija vairākpakāpju, netiešas un nevienlīdzīgas. Kongress ievēlēja Centrālo Izpildu komiteju (CIK), kas darbojās starp kongresiem, savukārt CIK ievēlēja Prezidiju darbam starp CIK sesijām. CIK iecēla galveno izpildorgānu – PSRS Tautas komisāru padomi (TKP), t. i., ministru padomi, valdību. Tādā pašā veidā bija uzbūvēta savienoto republiku centrālo varas orgānu sistēma.

Konstitūcija noteica, ka savienības ekskluzīvā kompetencē ietilpst ārlietas, kara un jūras lietas, ārējā tirdzniecība, satiksmes ceļi, pasts un telegrāfs. Tautas komisariāti (ministrijas), kas vadīja šīs jomas tika veidoti tikai Savienības līmenī, republikās pie tautas komisāru padomēm darbojās šo komisariātu pilnvarotie. Augstākā tautsaimniecības padome, finanses, darbs un pārtikas apgāde, strādnieku un zemnieku inspekcija (valsts iestāžu kontroles funkcija) bija apvienotie PSRS tautas komisariāti, t. i., tie pastāvēja kā republiku, tā arī PSRS līmenī. Republikās tie ietilpa valdības sastāvā, bet savā darbībā īstenoja attiecīgā Savienības komisariāta direktīvas. Tikai republiku līmenī pastāvēja zemkopības, iekšlietu, tieslietu, izglītības, veselības aizsardzības un sociālās nodrošināšanas tautas komisariāti, bet Savienības augstākie orgāni noteica darbības pamata principus arī šajās jomās.

1934. gadā VK(b)P XVII kongress pasludināja, ka sociālisms pamatos ir uzbūvēts, jo privātīpašums uz ražošanas līdzekļiem vairs nepastāv un ekspluatatoru šķiras ir likvidētas. Neskatoties uz to, no proletariāta diktatūras koncepta partija neatteicās, tas palika spēkā līdz PSKP XXII kongresam 1961. gadā. Ar šo konceptu tika pamatota politisko represiju turpināšanās.

1935. gadā sākās jaunas – otrās Konstitūcijas – izstrādāšana. 05.12.1936. Konstitūciju apstiprināja VIII (Ārkārtējais) Vissavienības Padomju kongress, un tā bija spēkā līdz 1977. gadam. 05.12. svinēja kā PSRS Konstitūcijas dienu. Konstitūcija mainīja vēlēšanu sistēmu uz šķietami demokrātiskāku: tika atcelta dažādu sociālo grupu diskriminācija – visu līmeņu padomes tiešās vēlēšanās vēlēja visi balsstiesīgie valsts iedzīvotāji pēc principa “viens vēlētājs – viena balss”. Formāli visiem balsstiesīgajiem iedzīvotājiem bija vienādas pasīvās vēlēšanu tiesības – tiesības tikt ievēlētiem, taču deputātu kandidātus visos līmeņos atlasīja partijas aparāts, un uz vienu mandātu tika izvirzīta tikai viena kandidatūra.

Jaunā Konstitūcija deklarēja pilsoņa tiesības (sirdsapziņas brīvību, vārda brīvību, sapulču brīvību, preses brīvību, personas neaizskaramību, sarakstes noslēpumu) un sociālās tiesības (tiesības uz darbu un atpūtu, materiālu nodrošinājumu vecuma un darba nespējas dēļ, bezmaksas izglītību). Ja sociālās tiesības vismaz daļēji centās nodrošināt, tad pilsoņu tiesības bija tīri deklaratīvas. Valsts represīvais aparāts nepieļāva pat vismazākos mēģinājumus īstenot vai aizsargāt kādu no tām.

1936. gada Konstitūcija mainīja augstāko valsts varas orgānu sistēmu. Ar nelielām izmaiņām, kuras ieviesa trešā Konstitūcija 1977. gadā, tā pastāvēja līdz 1988. gadam. Augstākais valsts varas orgāns bija PSRS AP, kas sastāvēja no divām palātām – Tautību padomes un Savienības padomes. Faktiski AP politiskā un likumdošanas vara bija tīri simboliska. Padome divreiz gadā sanāca uz sesijām, kas ilga 1–2 dienas, un vienprātīgi apstiprināja valsts budžetu un likumus. Lielāka ietekme (bet ne politiskā vara) bija AP ievēlētajam Prezidijam (APP), kas darbojās starp sesijām. Prezidija priekšsēdētājam atšķirībā no AP priekšsēdētāja formāli piemita valsts galvas statuss. Lai starptautiski leģitimizētu savu faktisko valsts vadītāja stāvokli un varētu parakstīt starptautiskus līgumus, L. Brežņevs 1977. gadā pārņēma šo amatu. Pēc viņa šo praksi turpināja nākamie PSKP CK ģenerālsekretāri.

Lielāko daļu likumu pieņēma APP sesiju starplaikā, tos sauca par dekrētiem (указы, ukazy) un kārtējā AP sesijā tos formāli apstiprināja. AP apstiprināja augstāko izpildvaras orgānu – Tautas komisāru padomi (TKP, kopš 1946. gada – Ministru Padome, MP). Atbilstoša varas institūciju sistēma tika izveidota savienoto republiku un autonomo republiku līmenī. Atbilstoši postulātam par to, sociālisms pamatos ir uzcelts un ekspluatatoru šķiru vairs nav, tika deklarēts, ka tagad valsts politiskais pamats ir darbaļaužu deputātu padomes, kas darbojās vietējā (apgabalu, novadu, rajonu un ciematu) līmenī. Ja 1924. gada Pamatlikumā vispār nebija definēta Komunistiskās partijas loma, tad 1936. gada Konstitūcijas 126. pantā to apzīmēja par visu darbaļaužu un valsts organizāciju “vadošo kodolu”.

1961. gadā PSKP XXII kongress pieņēma partijas trešo programmu, kas deklarēja, ka sociālisms PSRS ir uzcelts pilnībā un nākamais mērķis ir komunisma celtniecība. Programma solīja, ka pamatos komunistiskā sabiedrība tiks izveidota 20 gadu laikā. 1962. gadā tika izvirzīta ideja, ka atbilstoši jaunajam attīstības posmam ir nepieciešams izstrādāt jaunu Konstitūciju. Trešo Konstitūciju apstiprināja tikai 1977. gadā. Bija skaidrs, ka mērķis pamatos uzcelt komunistisko sabiedrību līdz 1980. gadam ir utopisks, tādēļ jaunas Konstitūcijas nepieciešamība tika pamatota ar to, ka PSRS esot izveidota attīstītā sociālisma sabiedrība kā likumsakarīgs posms ceļā uz komunismu, bet valsts ir kļuvusi par visas tautas valsti (vietējās padomes tagad sauca par tautas deputātu padomēm). Būtiskākais Konstitūcijas jauninājums bija tas, ka 6. pantā tika nostiprināta Kompartijas loma, kas tika definēta kā vadošais un virzošais spēks, visas politiskās sistēmas kodols.

“Pārbūves” (perestroikas) laikā notika būtiskas konstitucionālas izmaiņas valsts varas institūciju sistēmā. 01.12.1988. pieņēma Likumu par PSRS tautas deputātu vēlēšanām, ar kuru nodibināja jaunu augstāko PSRS valsts orgānu – PSRS Tautas deputātu kongresu (TDK). Tādējādi tika izveidota divpakāpju likumdošanas orgānu sistēma. TDK sastāvēja no 2250 deputātiem, kurus ievēlēja uz pieciem gadiem pēc kvotu sistēmas: 750 deputātu no teritoriāliem apgabaliem, 750 – no nacionāli teritoriāliem apgabaliem un 750 – no vissavienības sabiedriskām un politiskām organizācijām (PSKP, komjaunatnes, arodbiedrībām, kooperatīvām organizācijām, kara veterānu organizācijām u. tml.). Faktiski tika atcelts princips “viens vēlētājs – viena balss”, jo vēlētājs kā dažādu organizāciju biedrs teorētiski varēja piedalīties vēlēšanās vairākkārt. TDK deputātu vēlēšanas sākās 26.03.1989. un turpinājās līdz 21.05. Likums par TDK vēlēšanām skaidri atļāva vairāku kandidātu pretendēšanu uz vienu mandātu.

Uz pirmo sesiju kongress sanāca 25. maijā. Pavisam TDK pastāvēšanas laikā 1989.–1991. gadā notika piecas sesijas, kuras sauca par kongresiem. Visgarākā bija I kongresa sesija 05.1989., kas ilga 15 dienas. Pēdējais – V kongress – sanāca 02.–05.09.1991. Lai gan bija paredzēts, ka tautas deputātu kongresi darbosies arī savienotajās un autonomajās republikās, tādi tika izveidoti tikai Krievijas PFSR un Dagestānas APSR.

PSRS TDK no sava vidus ievēlēja PSRS AP un tās priekšsēdētāju. TDK arī apstiprināja MP priekšsēdētāju, Augstākās tiesas priekšsēdētāju, ģenerālo prokuroru, Augstākās arbitrāžas tiesas priekšsēdētāju, ievēlēja PSRS Konstitūcijas uzraudzības komiteju. PSRS AP darbojās pastāvīgi. Tajā saglabājās Savienības padome un Tautību padome, bet abu palātu kompetence nebija skaidri nodalīta. APP zaudēja savu agrāko likumdevēja lomu un prestižu, tam palika tikai tīri organizatoriskas funkcijas. Vienlaicīgi palielinājās AP priekšsēdētāja loma. 25.05.1989. M. Gorbačovs, saglabājot APP vadītāja posteni, kļuva arī par AP priekšsēdētāju.

Ļoti būtiskas izmaiņas Konstitūcijā bija 6. panta par Kompartijas vadošo lomu atcelšana 14.03.1990. Vienlaikus tika nodibināts PSRS Prezidenta postenis. 15. martā TDK par PSRS prezidentu ievēlēja M. Gorbačovu. Likums paredzēja vispārējas prezidenta vēlēšanas. Šā noteikuma ignorēšanu pamatoja ar laika trūkumu un nepieciešamību īstenot reformas. 1990. gada 26. decembrī ieviesa PSRS viceprezidenta posteni.

TDK 5. septembrī pieņēma konstitucionālu likumu par PSRS valsts varas un pārvaldes orgāniem. Tas bija atsevišķs likums, kuru neiekļāva Konstitūcijā. Likums likvidēja PSRS viceprezidenta posteni, mainīja PSRS AP struktūru un veidošanas principus. Likums faktiski atteicās no TDK, definējot AP kā augstāko pārstāvniecības varas orgānu. Par augstāko valsts varas institūciju kļuva Valsts padome, kas sastāvēja no PSRS prezidenta un 12 savienoto republiku augstākajām amatpersonām. PSRS Valsts padome 06.09.1991. pieņēma lēmumu par Baltijas valstu neatkarības atzīšanu.

PSRS 1922. gadā aptvēra gandrīz visu bijušās Krievijas Impērijas teritoriju, izņemot Igauniju, Latviju, Lietuvu, Poliju un Somiju, kas bija kļuvušas par neatkarīgām valstīm. Līdz 1936. gadam PSRS savienoto republiku skaits no četrām sākotnējām palielinājās līdz 11 teritoriju pārdalīšanas un statusa izmaiņu ceļā. 1924.–1925. gadā Centrālās Āzijas (Vidusāzijas) teritorijas, kuras ietilpa KPFSR sastāvā kā Turkestānas APSR vai pastāvēja kā formāli neatkarīgās Buhāras un Horezmas Tautas Republikas, pārdalīja, izveidojot jaunas savienotās republikas – Uzbekijas PSR un Turkmēnijas PSR. 1929. gadā no Uzbekijas atdalīja Tadžikiju, bet 1936. gadā KPFSR autonomo republiku Kirgīziju sadalīja divās savienotajās republikās – Kazahijas PSR un Kirgīzijas PSR. 1936. gadā likvidēja Aizkaukāza Federāciju, un Armēnija, Azerbaidžāna un Gruzija kļuva par patstāvīgām savienotajām PSRS republikām.

23.08.1939. noslēgtā Molotova–Ribentropa pakta slepenajos protokolos, kā arī 28.09.1939. parakstītajā līgumā par draudzību un robežām PSRS un Vācija vienojās par Polijas un citu Austrumeiropas teritoriju savstarpējo sadali. 17.09.1939. Sarkanā armija iebruka Polijā un okupēja teritorijas, kas tika pievienotas Baltkrievijas un Ukrainas republikām, kā arī Lietuvai. 31.03.1940. nodibināja 12. savienoto republiku, pievienojot Karēlijas APSR Ziemas karā (1939–1940) Somijai atņemtās teritorijas. Jauno veidojumu nosauca par Karēļu-somu PSR. 16.–17.06.1940. PSRS okupēja Igauniju, Latviju un Lietuvu. 03.08. Lietuvu, 05.08. Latviju un 06.08. Igauniju oficiāli uzņēma PSRS sastāvā (faktiski anektēja) kā savienotās republikas. 28.06.1940. PSRS piespieda Rumāniju atdot tai Besarābiju un Ziemeļbukovinu. Besarābiju apvienoja ar Moldāvijas autonomo republiku, kura pirms tam bija Ukrainas sastāvā, un izveidoja Moldāvijas PSR. Rezultātā Vācijas–PSRS kara sākumā 22.06.1941. PSRS sastāvā ietilpa 16 savienotās republikas.

Otrā pasaules kara rezultātā PSRS saglabāja šos teritoriālos ieguvumus un iemantoja jaunus. Ar Potsdamas konferences lēmumu (1945) tai piešķīra Austrumprūsiju, kuru pārdēvēja par Kaļiņingradas apgabalu un pievienoja KPFSR. PSRS anektēja arī Japānai piederošo Dienvidsahalīnu un vairākas Kuriļu grēdas salas. Ukrainas PSR sastāvā iekļāva Aizkarpatu apgabalu, kurš līdz 1938. gadam bija Čehoslovākijas sastāvā, bet pēc tam to okupēja Ungārija. 1956. gadā Karēļu-somu PSR pārveidoja par Karēlijas APSR Krievijas sastāvā. No šī laika līdz pat PSRS sabrukumam bija 15 savienotās republikas.

PSRS sabrukuma galvenais cēlonis bija tās politiskā un ekonomiskā režīma strukturāla nespēja izveidot politisko, ekonomisko un sociālo sistēmu, kas pārspētu attīstītākās pasaules valstis ekonomiskās efektivitātes un labklājības ziņā. Tādēļ pamata ideoloģiskais mērķis, ar kuru tika attaisnota padomju sistēmas izveides un uzturēšanas dēļ nestie upuri, – jauna tipa komunistiskās sabiedrības veidošana – nebija panākams. Tehnoloģiskā atpalicība strauji palielinājās, sākoties Trešajai industriālajai jeb Informācijas revolūcijai. PSRS nespēja piedāvāt iedzīvotājiem patēriņa apjomu un kvalitāti ne tikai attīstīto kapitālistisko valstu, bet arī pat daudzu Eiropas sociālistisko valstu līmenī. PSRS bija izveidojusies urbanizēta un samērā labi izglītota sabiedrība, jūtams bija pieprasījums pēc demokrātiskām brīvībām, kādas baudīja citu valstu pilsoņi. Būtisks problēmu avots bija PSRS impēriskais raksturs savienojumā ar stingri centralizēto pārvaldi. Nacionālās un autonomās republikas, bet arī atsevišķi reģioni bija neapmierināti ar Maskavas diktātu resursu sadalē, nacionālās un etniskās kultūras un vēstures īpatnību ignorēšanu, rusifikācijas politiku.

Neskatoties uz savu relatīvo vājumu, PSRS 20. gs. 80. gados joprojām bija liela ekonomika un militārs spēks, un tās straujais sabrukums bija negaidīts. Vairums analītiķu uzskata, ka PSRS sabrukuma iemesli ir jāmeklē iekšējos faktoros, lai gan daļa izceļ ārējo apstākļu ietekmi. Kopumā galvenos pētnieku izdalītos PSRS sabrukuma cēloņus var iedalīt piecās lielākās grupās (un to kombinācijās):

1. sistēmas iekšējās pretrunas (ekonomiskas problēmas, pārvaldes neefektivitāte, komunistiskās ideoloģijas nespēja mobilizēt sabiedrību, pretrunas starp “centru” un reģioniem un republikām);
2. PSRS impēriskais raksturs, apspiesto tautu nacionālo atbrīvošanās kustību (īpaši Baltijas un Ukrainas) izraisītās centrbēdzes tendences;
3. ārējie ekonomiskie cēloņi (nespēja izturēt bruņošanās sacensību ar Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), īpaši pēc tam, kad prezidents Ronalds Reigans (Ronald Reagan) pasludināja “zvaigžņu karu” programmu, naftas cenu pazemināšanās pasaules tirgū);
4. M. Gorbačova politisko un ekonomisko reformu nekonsekvence, nomenklatūras pretestība reformām;
5. M. Gorbačova un B. Jeļcina cīņa par varu.

Lai gan mūsdienu Krievijas oficiālajā retorikā populārs ir viedoklis, ka PSRS sabrukums ir bijis ASV un Rietumu lielvaru mērķtiecīgas graujošas darbības rezultāts, šo valstu vadītāji baidījās no šāda iznākuma. Viņi nevēlējās haosu un visvairāk baidījās no tā, ka PSRS sabrukums varētu izraisīt daudzus pilsoņu karus, kuros iesaistītās puses varētu ķerties pie uzkrātajiem bagātīgajiem parastā bruņojuma krājumiem un varbūt pat pie kodolieročiem.

Lielinieki, iegūstot varu Krievijā, cerēja uz pasaules revolūciju, kuras rezultātā izveidotos tādu valstu kopums, kuru mērķis būtu komunistiskas sabiedrības izveidošana un nacionālo valstu un līdz ar to arī pastāvošās starpvalstu attiecību sistēmas likvidācija. Tomēr viņiem drīz vien nācās secināt, ka šis mērķis īstermiņā nav sasniedzams un ir nepieciešams darboties pastāvošajā starptautiskajā sistēmā, lai gan cerēja, ka ilgtermiņā kapitālistisko lielvaru politiskās un ekonomiskās pretrunas novedīs pie bruņotiem konfliktiem un ekonomiskas destabilizācijas, kas savukārt izraisīs kapitālistiskās sistēmas sabrukumu. Tādēļ Padomju Krievija/PSRS nebija ieinteresēta pastāvošās starptautiskās sistēmas stabilitātē, tā darbojās kā revizionistiska vara, kuras mērķis ir likvidēt vai vismaz mainīt savās interesēs pastāvošo varas sadalījumu starp lielvarām. Tomēr tā arī apzinājās savu vājumu un ārkārtīgi baidījās no tā, ka šīs lielvaras varētu apvienoties un doties karagājienā pret PSRS. Lai to novērstu, bija svarīgi normalizēt attiecības ar citām valstīm. Tam bija divi galvenie šķēršļi: pirmkārt, centieni destabilizēt kapitālistiskās valstis no iekšienes, izmantojot PSRS vadīto un kontrolēto pasaules komunistisko partiju savienību – Kominterni (1919–1943, saīsinājums no Komunistiskā Internacionāle, arī Trešā Internacionāle) un, otrkārt, atteikšanās pildīt Krievijas Impērijas un Krievijas Republikas (Pagaidu valdības) finansiālās saistības pret ārvalstīm un to pilsoņiem, kas izpaudās kā ārējo parādu nemaksāšana un ārvalstu un ārvalstnieku ieguldījumu un īpašuma nacionalizācija.

Uz PSRS nodibināšanas brīdi diplomātiskās attiecības pastāvēja tikai ar Afganistānu, Igauniju, Irānu, Latviju, Lietuvu, Mongoliju, Poliju, Somiju, Turciju un Vāciju. 1923.–1926. gadā tika panākta diplomātisko attiecību nodibināšana ar 23 pasaules valstīm, tajā skaitā Lielbritāniju (02.02.1924.), Franciju (30.10.1924.) un Japānu (20.01.1925.). Ar ASV diplomātiskās attiecības izdevās nodibināt tikai 16.11.1933. Neskatoties uz diplomātisko attiecību trūkumu, Padomju Savienība ASV 20. gs. 30. gadu sākumā iepirka lielos apjomos rūpnieciskās iekārtas, kā arī ar labu atalgojumu piesaistīja kvalificētus amerikāņu inženierus un strādniekus (daļa ieradās PSRS idejisku mērķu vadīti). Faktiski visa PSRS automobiļu, aviācijas un traktoru rūpniecība 1. un 2. piecgadē tika radīta uz amerikāņu tehnikas bāzes. Daudz iekārtu un speciālistu piegādāja arī Vācija, Lielbritānija u. c. Rietumvalstis. 1934. gadā PSRS uzņēma Tautu Savienībā (angļu League of Nations, franču Société des Nations).

Pēc Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) nākšanas pie varas PSRS iestājās par pret Vācijas potenciālo agresiju vērstas kolektīvās drošības sistēmas izveidošanu, kas balstītos uz savstarpēju militāru garantiju sistēmu. Tomēr šādu sistēmu neizdevās izveidot, jo PSRS pozicionēja sevi kā ikvienas Eiropas drošības sistēmas centrālo elementu, bet lielvaras Francija un Lielbritānija neuzskatīja to par līdzvērtīgu partneri. Padomju Savienības attieksmē pret šīm valstīm izpaudās naidīgums un bažas, ka tās cenšas pavērst Vācijas agresiju pret PSRS. Francijas, Lielbritānijas un PSRS sarunas par militāras alianses izveidošanu 1939. gada pavasarī un vasarā nonāca strupceļā. Maskava paralēli veda sarunas ar Vāciju par neuzbrukšanas pakta noslēgšanu, un tās noslēdzās ar līguma (t. s. Molotova–Ribentropa pakta) parakstīšanu 23.08. Līguma slepenais pielikums paredzēja savstarpēji sadalīt Poliju kara gadījumā, kā arī noteica abu valstu ietekmes sfēras Austrumeiropā. Alianse ar PSRS pavēra iespēju Ā. Hitleram iespēju 1. septembrī uzbrukt Polijai, nebaidoties no PSRS pretdarbības.

Molotova–Ribentropa pakta sekas bija arī Ziemas karš, kurā PSRS atņēma Somijai 9 % teritorijas. Taču šis uzbrukums parādīja PSRS relatīvo militāro vājumu, un tas bija viens no apsvērumiem, kas lika Ā. Hitleram domāt, ka, ātri sakaujot PSRS, Vācija varēs droši vērsties pret Lielbritāniju. 22.06.1941. Vācija uzbruka PSRS. 07.1941. jūlijā PSRS un Lielbritānija izveidoja militāru aliansi, kurai vēlāk pievienojās ASV. Karš vairākās frontēs, kā arī ASV palīdzība ar dažāda veida resursiem bija būtisks atbalsts. Vācija, neskatoties uz sākotnējiem panākumiem, cieta sakāvi. PSRS situāciju uzlaboja arī tas, ka Japāna saglabāja uzticību 04.1941. abu valstu noslēgtajam neitralitātes līgumam. PSRS vienpusēji anulēja šo līgumu 08.08.1945. un iebruka Japānas okupētajā Mandžūrijā.

No Otrā pasaules kara PSRS iznāca kā viena no galvenajām pasaules lielvarām. 1945. gadā nodibinātās Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) Drošības padomē tā kļuva par vienu no piecām lielvarām, kam bija jālemj par globālajiem starptautiskā miera un drošības jautājumiem. Austrumeiropas valstīs, kuras kara beigās okupēja PSRS, tā panāca satelītu režīmu nākšanu pie varas. PSRS totalitārā sistēma tika pārnesta uz valstīm un teritorijām, kas kara rezultātā nokļuva tās ietekmes sfērā. PSRS pozīcijas ārkārtīgi nostiprināja komunistu uzvara pilsoņu karā Ķīnā 1949. gadā, kā arī komunistisku režīmu nostiprināšanās Korejas un Vjetnamas ziemeļu daļā. Izveidojās t. . sociālisma nometne.

Attiecības ar Lielbritāniju un ASV sāka pasliktināties jau uzreiz pēc kara beigām un pamazām tās pārauga atklātā ideoloģiskā konfrontācijā un bruņošanās sacensībā, kura ieguva nosaukumu “Aukstais karš” . Izveidojās divi konfrontējoši militāri politiskie bloki – Rietumu un Austrumu. ASV un PSRS bija šo bloku vadošais spēks – superlielvalstis, jo to kodolbruņojuma arsenāls un konvencionālie bruņotie spēki būtiski pārsniedza jebkuras citas lielvalsts militāro potenciālu. Rietumvalstis 1949. gadā apvienojās militāri politiskā aliansē – Ziemeļatlantijas līguma organizācijā (North Atlantic Treaty Organization, NATO). Rietumu bloka saliedēšanā būtiska loma bija Rietumeiropas valstu ekonomiskai un politiskai sadarbībai, kas izveidojās 1950. gadā kā Eiropas Kopienas (European Communities).

Maskava centās saliedēt Austrumu bloku. J. Staļins uzskatīja, ka visai sociālisma nometnei jāseko tās īstenotajam sociālisma celtniecības modelim, ārējai un drošības politikai. Plaisu šajā nostādnē izraisīja konflikts ar Dienvidslāviju 1948. gadā, tomēr pārējo Eiropas sociālistisko valstu režīmus Maskava sekmīgi kontrolēja. 1949. gadā kā atbilde ASV 1948. gadā uzsāktajam Māršala plānam, tika izveidota sociālistisko valstu Savstarpējās ekonomiskās sadarbības padome (SEPP, krievu Совет экономической взаимопомощи, angļu Council for Mutual Economic Assistance, Comecon, CMEA), bet 1955. gadā militāra savienība – Varšavas līgums. 20. gs. 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā superlielvaru konfrontācija balansēja uz Trešā pasaules kara robežas. Sevišķi bīstamu situāciju radīja Korejas karš (1950–1953), kuru uzsāka Ziemeļkorejas komunistiskais režīms ar Maskavas atbalstu.

Pēc J. Staļina nāves PSRS vadība mīkstināja savu politisko retoriku. Tā izvirzīja mierīgas līdzāspastāvēšanas konceptu, kas paredzēja, ka ir iespējams izvairīties no kara starp Rietumu un Austrumu bloku, vienojoties par bruņošanās sacensību un konfrontāciju ierobežojošiem pasākumiem. 20. gs. 60. gadu beigās un 70. gados Rietumu un Austrumu attiecību regulēšanas politiku sauc par saspīlējuma mazināšanu (detante, no franču détente). Tās ietvaros tika panākti vairāki kodolbruņošanās mazināšanas līgumi, kā arī noslēgts līgums par drošību un sadarbību Eiropā 1975. gadā (Helsinku līgums). Saspīlējuma mazināšanās politika nenozīmēja PSRS atteikšanos no šķiru cīņas principa. Netieša PSRS un ASV militāra konfrontācija, mēģinot paplašināt/aizsargāt savas ietekmes zonas turpinājās dažādos pasaules reģionos, piemēram, Vjetnamā (1955–1975), Āfrikā u. c.

20. gs. 50.–60. gados PSRS ietekmes zona paplašinājās, jo dekolonizācija Āfrikā un Āzijā veicināja PSRS draudzīgu politisko režīmu nodibināšanos daudzās jaunizveidotajās valstīs. PSRS turpināja atbalstīt komunistiskās partijas un prokomunistiskos režīmus visā pasaulē. Komunistiska režīma nākšana pie varas Kubā 1959. gadā un antiamerikānisko kustību aktivitāte visā Dienvidamerikā PSRS vadībai deva cerības, ka padomju sociālisma sistēmu varētu pārnest arī uz Rietumu puslodi.

Pašā sociālisma nometnē attiecības bija saspringtas. Pēc J. Staļina nāves saļodzījās arī totalitārie režīmi, kas bija nodibināti Eiropas valstīs. 06.1953. sākās strādnieku nemieri Austrumberlīnē. 1956. gadā plašas opozīcijas kustības noveda pie varas maiņas Polijā un Ungārijā. Ungārijā antikomunistiska sacelšanās aptvēra visu valsti. 07.11. PSRS ieveda savu karaspēku un sacelšanos apspieda. Lai gan PSRS intervence izraisīja plašu starptautisku nosodījumu, Rietumvalstis samierinājās ar to, ka Ungārijai jāpaliek PSRS ietekmes zonā. 1968. gadā, kad notika Varšavas līguma valstu karaspēka intervence Čehoslovākijā, PSRS deklarēja, ka tai ir tiesības ar militāru spēku apspiest nacionālās atbrīvošanās kustības, kas apdraud sociālistiskās nometnes pastāvēšanu, respektīvi, tās tiešajā ietekmes sfērā. Rietumos šis princips ieguva Brežņeva doktrīnas nosaukumu.

Tomēr PSRS bija spiesta samierināties ar to, ka sociālisma nometnes ietvaros veidojās dažādi lokāli komunistisko režīmu modeļi. 50. gados uzlabojās PSRS un Dienvidslāvijas attiecības, bet šī valsts turpināja ieņemt īpašu vietu sociālisma nometnē kā liberālāka sociālisma ekonomiskā un politiskā modeļa pārstāve, sava veida tilts starp Rietumiem un Austrumiem. Plaisu sociālisma nometnes vienotībā izraisīja J. Staļina personības kulta nosodīšana, pret kuru iebilda Ķīna, Albānija un Ziemeļkoreja. Pakāpeniski attiecības ar Albāniju un Ķīnu pārauga atklātā konfrontācijā. 60. gados Rumānija uzmanīgi centās distancēties no PSRS. PSRS nācās samierināties arī ar to, ka Ungārijā un Polijā tika pieļautas atsevišķas atkāpes no padomju sociālisma modeļa, lai nodrošinātu augstāku dzīves līmeni un sabiedrības lojalitāti.

70. gadu beigās un 80. gadu sākumā PSRS attiecības ar ASV un citām Rietumvalstīm saasinājās pēc tam, kad Afganistānā ieveda padomju karaspēku, lai atbalstītu tai draudzīgu politisko režīmu. Tas bija Aukstā kara nerakstīto principu pārkāpums, jo šī valsts neietilpa PSRS ietekmes sfērā.

Aukstā kara sistēmu sagrāva M. Gorbačova nākšana pie varas un viņa izvirzītais “jaunās domāšanas” koncepts starptautiskajā politikā. Koncepts balstījās uz atteikšanos no šķiru cīņas principa un uz vispārcilvēcisko vērtību un interešu prioritāti pār šķiriskajām, nepieciešamību veidot partnerattiecības ar Rietumiem kopējo globālo problēmu risināšanai. “Jaunās domāšanas” rezultāts bija līgumi ar ASV par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju (08.12.1987.) un stratēģiskā bruņojuma samazināšanu (31.07.1991.), līgums starp Varšavas līgumu un NATO par Eiropas Konvencionālo bruņoto spēku samazināšanu (19.11.1990.), Berlīnes mūra krišana un Vācijas atkalapvienošanās, PSRS karaspēka izvešana no Afganistānas. “Jaunās domāšanas” sastāvdaļa bija arī atteikšanās no Brežņeva doktrīnas, kas noveda pie ātra un miermīlīga (izņemot Rumāniju) komunistisko režīmu sabrukuma Austrumeiropas valstīs 1989.–1991. gadā. Tas iespaidoja Dienvidslāvijas Sociālistiski Federatīvas Republikas izjukšanu, kas izraisīja asiņainu konfliktu sēriju 1991.–2001. gadā. 28.06.1991. pārtrauca eksistēt SEPP, bet 01.07.1991. tika izbeigts Varšavas līgums. Līdz ar to pārtrauca eksistēt arī sociālistisko valstu sistēma.

Padomju Savienība bija pirmais un visilgākais mēģinājums cilvēces vēsturē īstenot komunistisko utopiju, radīt vispārējās labklājības sabiedrību bez politiskajiem un sociālajiem konfliktiem, parauga modeli cilvēces attīstībai. Rezultāts bija totalitārisms – autoritārisma galēja forma, kas balstās uz noteiktu politisku ideoloģiju, PSRS gadījumā – marksismu-ļeņinismu. Šīs ideoloģijas pamata principi bija privātīpašuma nepieļaušana uz ražošanas līdzekļiem, plānveida ekonomika (ražošana un sadale), šķiru cīņa kā vēstures dzinējspēks.

Valsts ideoloģiskās un administratīvās kontroles mehānisma centrālais elements bija Komunistiskās partija – vienīgā politiskā partija, kas pastāvēja PSRS. Tās uzbūves un iekšējās darbības principi bija totalitāri. Partija bija uzurpējusi politisko varu, bet reāli tā piederēja tikai partijas augstākajai vadībai – Politbirojam – un tā vadītājam – partijas ģenerālsekretāram. Augstākstāvošo institūciju lēmumi bija obligāti visām zemākstāvošajām partijas komitejām un ierindas biedriem. Iekšējas partijas diskusijas par partijas politikas mērķiem, politisku frakciju pastāvēšana bija stingri aizliegta.

Partijas ideoloģiskā, administratīvā un informācijas monopola nodrošināšanā atslēgas loma bija represīvajām institūcijām (valsts drošības, iekšlietu, tiesu un prokuratūras sistēma, likumdošana). 20. gs. 20. gadu otrajā pusē cīņā par varu J. Staļins pārvērta represīvās institūcijas un likumdošanu par galveno instrumentu, lai novērstu jebkādu organizētu un individuālu opozīciju savai politikai – ne tikai sabiedrībā kopumā, bet arī partijas ierēdniecībā un augstākajā vadībā.

Padomju sistēmas patiesā rakstura slēpšanā būtiska loma bija propagandai un cenzūrai. Propaganda pasniedza PSRS kā nākotnes politisku un ekonomisku projektu, kas strauji attīstās un garantē darba cilvēkiem labklājību, personīgo drošību un politiskās brīvības. Tie, kas nebauda šos labumus, visticamāk ir bijušie ekspluatatori (“tautas ienaidnieki”) vai viņu pakalpiņi, spiegi, margināli elementi (spekulanti, sliņķi, dzērāji, krimināli elementi). Propagandas ietekmi pastiprināja tas, ka PSRS iedzīvotāji 20. gs. 30.–50.gados bija izolēti no ārpasaules. Cenzūra nepieļāva alternatīvu oficiālajai informācijai un skatījumam. Alternatīvu oficiālajiem informācijas avotiem (drukātajai presei un radio) praktiski nebija vai tās bija pieejamas tikai ļoti šauram cilvēku slānim. Rezultātā daudzi valsts iedzīvotāji ticēja padomju iekārtas priekšrocībām un sasniegumiem.

Padomju Savienība kā jauna tipa valsts un sabiedrības veidošanas globāls eksperiments piesaistīja daudzus apbrīnotājus 20. gs. 20.–30. gados – ne tikai komunistus, bet arī liberāli noskaņotus cilvēkus, kas iestājās par taisnīgāku sabiedrību. To veicināja fakts, ka starptautiski PSRS sevi prezentēja kā galveno cīnītāju pret fašisma un imperiālisma agresiju. Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS līdzjūtība un simpātijas Rietumos izpaudās vēl plašākos sabiedrības slāņos. Jauno superlielvaras statusu pēc Otrā pasaules kara daudzi Rietumos uztvēra kā liecību tam, ka padomju sistēma patiešām ir sekmīga alternatīva kapitālistiskajai sistēmai. Pirmo nopietno triecienu šādiem noskaņojumiem deva J. Staļina personības kulta atmaskošana, bet vēl vairāk – Ungārijas sacelšanās apspiešana 1956. gadā un intervence Čehoslovākijā 1968. gadā. Kreisie radikāļi Rietumos meklēja alternatīvus komunistiskās revolūcijas scenārijus, balstoties uz trockisma un maoisma idejām. Liberālie intelektuāļi skaidrāk sāka saskatīt PSRS imperiālismu, kas izpaudās kā tās iekšpolitikā, tā arī ārpolitikā, un sistēmas represīvo un nedemokrātisko raksturu.

Sociālistiskās modernizācijas rezultātā mainījās padomju sabiedrības sociālā un profesionālā struktūra, pieauga izglītības līmenis, industriālās attīstības līmenis, no pārsvarā agrāras sabiedrības tā pārvērtās par urbanizētu. Taču tas viss tika panākts par milzīgu upuru un cilvēcisko ciešanu cenu. PSRS politika bija vērsta uz egalitārismu – dažādu reģionu, sociālo un profesionālo grupu labklājības līmenis nedrīkstēja būtiski atšķirties. Realitātē atšķirības bija būtiskas, pastāvēja etniska un sociāla diskriminācija, etniski un sociāli konflikti, taču atklāti par tiem nedrīkstēja runāt. Opozicionārus, kas uzdrošinājās atklāti kritizēt padomju iekārtu nogalināja, ieslodzīja, diskreditēja – sauca par “tautas ienaidniekiem”, “kapitālistu līdzskrējējiem”, bet tos, kas cīnījās ar ieročiem rokās – par “bandītiem”.

20. gs. 20. gados daudzos PSRS rajonos turpinājās bruņota pretošanās, kas bija sākusies pilsoņu kara laikā. Visstiprāk tā izpaudās Centrālāzijā (Vidusāzijā), kur pastāvēja vietējo musulmaņu partizānu kustība, kuru padomju vara devēja par basmačiem (no uzbeku valodas босмачи ‘bandīti’, ‘laupītāji’). Lieliniekiem izdevās sagraut šo kustību tikai 1928. gadā, pielietojot kā militārus līdzekļus (tajā skaitā aviāciju), tā arī piekāpjoties ekonomiskām prasībām un islāma tradīcijām, bet atsevišķas vienības turpināja cīnīties līdz 1938. gadam. Masveida kolektivizācija 1929.–1932. gadā veicināja iedzīvotāju atbalstu partizāniem, bet tā arī likvidēja pretošanās ekonomisko bāzi, jo notika mājlopu masveida konfiskācija, kas noveda pie liela mēroga bada. Zemniecības kolektivizācija izraisīja bruņotu pretošanos ne tikai Centrālāzijā, bet arī Krievijā un Ukrainā, taču tā bija lokāla, stihiska, neorganizēta un tika ātri apspiesta.

Otrs masveida bruņotās pretošanās vilnis ir saistīts ar Otro pasaules karu un pēckara gadiem teritorijās, kuras PSRS ieguva Molotova–Ribentropa pakta rezultātā. Visspēcīgākā partizānu kustība pastāvēja Rietumukrainā. Tā bija labi organizēta kustība, kuru vadīja Ukraiņu nacionālistu organizācijas (Організація українських націоналістів, ОУН) militārais spārns Ukrainas sacelšanās armija (Українська повстанська армія, УПА). Intensīvs partizānu karš notika līdz 1949. gadam, kad organizāciju likvidēja, tomēr atsevišķas partizānu grupas turpināja darboties līdz 50. gadu vidum.

Arī Baltijas valstīs pretpadomju partizānu kustības intensīvākā fāzes bija līdz 1949. gadam, lai gan pretošanās turpinājās līdz 1956. gadam. Visspēcīgākā pretpadomju partizānu kustība pastāvēja Lietuvā, kur 1948. gadā izveidojās centralizēta tās vadība, kuru padomju drošības orgāniem izdevās likvidēt tikai 1953. gadā.

Kaut cik organizēta politiskā opozīcija Padomju Savienībā ļoti ierobežotā veidā varēja eksistēt tikai līdz 1928. gadam. Tā izpaudās kā Kompartijas iekšējā opozīcija un kā sociālistiskā opozīcija. 1923.–1924. gadā Ļevs Trockis (Лев Давидович Троцкий) un viņa piekritēju grupa veidoja spēcīgāko Kompartijas iekšējās opozīcijas kustību (t. s. kreiso opozīciju), kurai bija samērā plašs atbalsts arī ierindas komunistu vidū un kura turpinājās līdz 1928. gadam, kad Ļ. Trocki izsūtīja uz Alma-Atu, tagad Almati (Kazahijā). Tas bija pēdējais organizētais mēģinājums mainīt partijas kursu tiešas politiskas cīņas līdzekļiem. Opozīcija J. Staļina politikai 30. gados izpaudās partijas “vadoņu” varas cīņās un atsevišķos izteikumos, bet jebkādi mēģinājumi iebilst pret J. Staļina kursu vai arī sazināties ar domubiedriem ārzemēs tika nežēlīgi apspiesti.

Sociālistiskā opozīcija, kuru pārstāvēja lielinieku bijušie sabiedrotie – anarhisti, kreisie eseri, mazinieki u. c. grupas vai atsevišķi pārstāvji –, pastāvēja puslegāli, pastāvīgu represiju ēnā. 20. gs. 20. gadu beigās represijas pret sociālistiem pastiprinājās, viņus vai nu administratīvi izsūtīja, vai arī ieslodzīja Gulaga nometnēs, bet redzamākie pārstāvji tika iznīcināti Lielā terora laikā.

Plašāka politiskā opozīcija varēja izpausties tikai pēc J. Staļina nāves, kad nedaudz atslāba represijas un radās iespēja informēt ārpasauli un ar tās atbalstu caur radio arī sabiedrību Padomju Savienībā par opozicionāru darbību un mērķiem. Šo kustību parasti sauc par disidentismu. Plašāku atpazīstamību ārzemēs tā ieguva kopš 60. gadu vidus. Disidentisms nebija organizēta kustība, tam nebija kopīgas ideoloģijas un mērķu. Tas sastāvēja no cilvēkiem, kas dažādu, bieži viens savstarpēji nesavienojamu iemeslu dēļ bija neapmierināti ar padomju režīmu, jo iestājās par cilvēktiesībām, vārda brīvību, reliģijas brīvību, nacionālo pašnoteikšanos, ebreju tiesībām emigrēt no PSRS, deportēto tautu tiesībām, krievu nacionālismu, alternatīvām marksisma interpretācijām un komunistiskās sabiedrības veidošanas ceļiem. Tas, kas vienoja disidentus, bija protests pret padomju represīvo sistēmu un apelācija pie tā, ka tā ignorē pilsoņu konstitucionālās tiesības, kuras pati ir deklarējusi. Disidentu popularitāti ārzemēs veicināja iestāšanās par pilsoņu un cilvēktiesībām un tas, ka kustībā bija iesaistīti cilvēki, kas bija sasnieguši visai augstu un cienījamu statusu PSRS, piemēram, akadēmiķis Andrejs Saharovs (Андрей Дмитриевич Сахаров) un ģenerālis Petro Hrihorenko (Петро Григорович Григоренко). Būtisks moments, kas veicināja padomju disidentu atpazīstamību ārzemēs, bija nelegālās samizdata publikācijas, kas nokļuva ārzemēs un tika citētas ārzemju raidījumos uz PSRS. Visilgāk (1972–1989) iznāca “Lietuvas katoļu baznīcas hronika” (Lietuvos katalikų bažnyčios kronika). Represijas PSRS 15 gadus (1968–1983) dokumentēja “Aktuālo notikumu hronika” (Хрoника текущих событий), kuru izdeva Maskavā. Disidenti bija pakļauti pastāvīgām represijām – arestiem, kratīšanām, ieslodzījumam nometnēs. Ja nevarēja atrast iemeslu notiesāšanai par politisku darbību, 20. gs. 70. gados disidentus ļoti bieži ieslodzīja psihiatriskajās slimnīcās. Disidentu nebija daudz, viņi bija izkliedēti, tika diskreditēti, un viņu iespējas informēt sabiedrību par savām idejām bija ļoti ierobežotas.

Līdz ar perestroikas sākumu, politiskā opozīcija pamazām ieguva iespējas publiski paust savu viedokli. Sākās visai straujš dažādu politisko partiju un kustību veidošanās process visā Padomju Savienībā. Baltijas republikās tās visātrāk ieguva tiesības legāli reģistrēties. 1988. gadā Baltijā izveidojās legāli atzītas tautas kustības. Citās PSRS republikās šis process bija lēnāks republiku kompartiju vadības pretdarbības dēļ. PSRS mērogā pirmā legālā politiskā opozīcija bija Starpreģionālā deputātu grupa, kas izveidojās TDK un daudzos jautājumos bija atbalsts Baltijas tautas kustību deputātiem.

PSRS sabrukums un Aukstā kara beigas bija kardināls pavērsiens pasaules politikā. Tika likvidēta divpolārā starptautiskā sistēma. Starptautiskajā sistēmā palika tikai viena superlielvara – ASV, kas saglabāja savu lomu kā Rietumu drošības sistēmas centrālais elements, lielākais militārais spēks un NATO alianses galvenā valsts. Diskusijas par Eiropas Savienības (ES; European Union, EU) militāro spēju attīstību beidzās ar lēmumu turpināt balstīties pārsvarā uz NATO (un līdz ar to uz ASV) kā galveno Eiropas drošības sistēmas balstu. PSRS sabrukums 90. gados tika uztverts kā komunistiskās ideoloģijas un nedemokrātisku režīmu principiāla un galīga sakāve, līdz ar to arī bija zudis pamats globālai konfrontācijai. Taču veidojās jauni konflikti. Priekšplānā izvirzījās radikālais islāmisms, dažāda veida reģionālas un etniskas sadursmes.

Aukstā kara beigas bija arī faktors, kas stimulēja Eiropas Kopienu pārtapšanu Savienībā. ES veidojās par globālu ekonomisku un politisku varu.

Bijušās Austrumeiropas sociālistiskās valstis centās pēc iespējas ātrāk norobežoties no postkomunistiskās telpas un integrēties Rietumu liberālās demokrātijas ekonomiskajās un militārajās struktūrās – ES un NATO. Šādu mērķi izvirzīja arī vairākas valstis, kas ieguva neatkarību PSRS sabrukuma rezultātā, taču tikai Baltijas valstīm tas sekmīgi izdevās. No valstīm, kas izveidojās sociālistiskās Dienvidslāvijas sabrukuma rezultātā, iestāties abās organizācijās – ES un NATO – izdevās tikai Horvātijai un Slovēnijai.

Komunistiskās sistēmas sabrukums radīja priekšnoteikumus ekonomikas globalizācijas paātrinājumam. Ķīnas Tautas Republika kļuva par globālu ekonomisku spēku. ASV joprojām bija pasaules lielākā ekonomiskā lielvara, taču tās relatīvais globālais ekonomiskais īpatsvars mazinājās. Par savu galveno globālo sāncensi ASV arvien vairāk uzskatīja Ķīnu.

Krievija bija zaudējusi superlielvalsts statusu, bet kā teritoriāli lielākā pasaules valsts un kodollielvalsts tā joprojām saglabāja globālas lielvaras statusu. Ja 90. gados tā turpināja vēlīnās PSRS kursu uz sadarbību ar Rietumiem, tad 21. gs. sākumā tā arvien vairāk pārvērtās par revizionistisku lielvaru, kas mēģināja panākt, lai tai tiktu atjaunots statuss starptautiskajā sistēmā, kuru Aukstā kara laikā baudīja PSRS. Krievijas prezidents Vladimirs Putins (Владимир Владимирович Путин) 2005. gadā izteicās, ka PSRS sabrukums ir bijusi 20. gs. lielākā ģeopolitiskā katastrofa, un tas noteica lielas daļas politiskās elites un sabiedrības noskaņojumu. Vācijas apvienošanās, Austrumeiropas komunistisko valstu un Baltijas valstu pievienošanās ES un NATO bija procesi, kurus Krievija nebija spējusi nobremzēt, taču tā dažādi centās kavēt “tuvo ārzemju”, respektīvi, valstu, kas bija bijušas PSRS sastāvā integrāciju Rietumu telpā, izmantojot dažādus instrumentus, tajā skaitā veicinot separātismu, izmantojot atkarību no Krievijas piegādātajiem energoresursiem, izejvielām un ekonomiskās sadarbības tīkliem. Ja šie instrumenti nepalīdzēja, tika pielietota tieša militāra intervence, kā tas bija Gruzijā 2008. gadā un Ukrainā, okupējot Krimas pussalu un uzsākot separātisku konfliktu Donbasā 2014. gadā un pilna mēroga uzbrukumu 2022. gada februārī.

Ņemot vērā to, ka PSRS bija urbanizēta, industriāla, moderna sabiedrība, varēja cerēt, ka valstīm, kas izveidojās tās sabrukumu rezultātā, integrācija brīvā tirgus ekonomikā un demokrātisku politisko sistēmu attīstība nebūs ļoti sarežģīts uzdevums. Realitāte izrādījās daudz komplicētāka. Gruzijas, Moldovas, Ukrainas gadījumā virzību Rietumu virzienā kavēja Krievijas pretdarbība, vēlēšanās saglabāt savu ietekmi postpadomju sfērā. Tomēr svarīgs bija arī vēl viens faktors – padomju sistēmas mantojums, kas izpaudās kā ekonomiskās grūtībās, tā arī demokrātiskas sabiedrības institūciju un politiskās darbības iemaņu trūkumā, korupcijā. Centrālās Āzijas valstīs, Azerbaidžānā, Baltkrievijā pēc PSRS sabrukuma izveidojās autoritāri režīmi, pie varas paliekot PSRS laika elitei.

Krievija kā lielākā bijušās PSRS sastāvdaļa un tās tiesību mantiniece lielā mērā noteica attīstības vektoru postpadomju telpā. Lai gan uzreiz pēc PSRS sabrukuma pie varas atradās t. s. demokrāti, kas iestājās par sadarbību ar Rietumiem, demokrātiskas politiskās iekārtas un brīvā tirgus ekonomikas attīstīšanu, viņi 90. gados pakāpeniski zaudēja ietekmi. Ekonomiskās grūtības, kas radās, pārejot uz tirgus ekonomiku, uzturēja nostalģiju pēc šķietamās stabilitātes, kas bija pastāvējusi padomju sistēmā un paļaušanos uz valsts regulējošo spēku. Taču vienlaicīgi izveidojās tirgus ekonomika, notika valsts varas saaugšana ar kapitālismu. Valsts varas bāze lielā mērā izauga no vecās padomju nomenklatūras, taču tā balstījās ne uz komunistisko ideoloģiju, bet uz agresīvu imperiālismu un nacionālismu. Autoritārisma nostiprināšanā un imperiālisma atdzimšanā būtiska loma bija tam, ka V. Putina veidotais politiskais režīms varēja nodrošināt kā elites, tā arī iedzīvotāju atbalstu demokrātisko brīvību ierobežošanai un agresīvajam ārpolitiskajam kursam, pārdalot ienākumus, kurus ieguva no naftas un gāzes eksporta.