Kārlis Skalbe ir latviešu literatūras klasiķis un literārās pasakas vecmeistars. Viņa darbi veido vienu no literārās pasakas žanra virsotnēm latviešu rakstniecībā. Vispusīga personība, kas līdzās rakstniecībai aktīvi piedalījās arī Latvijas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Dziļš latviskuma veidotājs. Literāro pasaku krājums “Ziemas pasakas” (1913) iekļauts Latvijas kultūras kanonā.

Skolas gaitas K. Skalbe uzsāka Veļķu pagastskolā (1887–1890), bet pēcāk pārgāja mācīties uz Vecpiebalgas draudzes skolu (~1890–1895). 1901. gadā K. Skalbe pašmācības ceļā sagatavojās un Jēkabpilī nolika eksāmenus, iegūstot tautskolotāja tiesības. Tērbatā nokārtoja mājskolotāja eksāmenu.

Pēc skolas beigšanas K. Skalbe strādāja gadījuma darbus – par puisi pie saimniekiem, par vēršu dzinēju, par kolportieri pie grāmattirgotāja Jāņa Ozola Cēsīs (1895–1899). 1896. gada 3. jūlijā laikrakstā “Balss” ar pseidonīmu Austris iespiesta pirmā K. Skalbes publikācija – dzejoļi “Sapnis” un “Kādai sirdij”. 1898. gadā par paša līdzekļiem iznāca pirmais dzejojums grāmatā “Pie jūras”.

No 1896. līdz 1898. gadam K. Skalbe strādāja Raunā par pagasta rakstveža palīgu, taču darba apstākļu dēļ darbu pameta. 1898. gada vasarā viņš atkal kādu laiku bija kolportieris, bet rudenī turpināja rakstveža palīga darbu Ērgļos (1898–1900) pie dzejnieka Pētera Blaua. No 1900. gada rudens līdz 1904. gadam kā otrais skolotājs strādāja Ērgļu pagastskolā. Līdztekus šim darbam, 1902., 1903. gada pavasara ceturksnī, – arī Raunas draudzes skolā par otro skolotāju. Saistībā ar darbību nelegālajā pulciņā “Trubadūri” kā politiski neuzticams tika atlaists no skolotāja vietas.

Ērgļu un Raunas posmā iznāca K. Skalbes dzejoļu krājums “Cietumnieka sapņi” (1902) un pirmā pasaka “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” (1904). 1904. gada rudenī trešā grāmata – dzejoļu krājums “Kad ābeles zied”.

1905. gada 10. novembrī darbu sāka tautskolotāju kongress Rīgā. K. Skalbe bija skolotāju centrālbiroja loceklis. Gada beigās K. Skalbe nodibināja un rediģēja žurnālu “Kāvi”, kurā bija lasāmi ne tikai literāri darbi, bet arī asi pret cara patvaldību vērsti raksti. Žurnāls tika slēgts un vēlāk pret K. Skalbi tika ierosināta prāva.

1906. gada sākumā K. Skalbe devās uz Pēterburgu, tad Stokholmu, Kopenhāgenu, Berlīni un visbeidzot Cīrihi, taču jau šī paša gada maijā viņš ieradās atpakaļ Rīgā. K. Skalbe kopā ar astoņiem citiem rakstniekiem – Kārli Štrālu, Kārli Krūzu, Augustu Baltpurviņu, Eduardu Cālīti, Kārli Jēkabsonu, Zemgaliešu Birutu, Jāni Akurateru un Jāni Jaunsudrabiņu – parakstīja neatkarīgās mākslas deklarāciju “Mūsu mākslas motīvi” t. s. dekadentu manifestu žurnālā “Dzelme”. Jūnijā K. Skalbes vadībā iznāca daiļdarbu un rakstu krājums “Ziemas naktis”, kas bija tiešs žurnāla “Kāvi” turpinājums. Viņš tika denuncēts un īslaicīgi apcietināts. Šī iemesla dēļ 1906. gadā emigrēja uz Somiju, bet 1907. gada izskaņā pārcēlās uz Norvēģiju, Oslo, kur uzturējās līdz 1909. gada oktobrim, kad atgriezās Rīgā. Šajā posmā K. Skalbe plašāk iepazina cittautu literatūru, pasakas, pārlasīja latvju dainas. Emigrācijas gados iznāca K. Skalbes dzejoļu krājumi “Zemes dūmos” (1906), “Veļu laikā” (1907), “Emigranta dziesmas” (1909) un pasaku un tēlojumu krājums “Ezerieša meita” (1907).

1910. gada K. Skalbe uzsāka darbu laikrakstā “Rīta Vēstnesis”, bet, kad no turienes tika atbrīvots, pieteicās par latviešu valodas skolotāju Société Polyglotte kursos. Diemžēl administrācija, ievākdama ziņas par kandidātu, atrada žurnāla “Kāvi” meklēto redaktoru, un 1911. gada 15. decembrī Pēterburgas tiesu palāta Rīgas apgabaltiesā piesprieda viņam gadu un astoņus mēnešus garu apcietinājumu. Sods tika izciests Rīgas Termiņcietumā. Cietumā viņš daudz lasīja un tulkoja – Ivanu Turgeņevu (Иван Сергеевич Тургенев), Knutu Hamsunu (Knut Hamsun), Oskaru Vaildu (Oscar Wilde), kārtoja Latvju dainu izlasi un sarakstīja pasakas – “Mūžīgais students un viņa pasaka”, “Pelnrušķīte”, “Milzis”, “Bendes meitiņa”, “Ķēniņa dēla trīs dārgumi”, “Kaķīša dzirnavas”, “Jūras vārava”, kas iekļautas krājumā “Ziemas pasakas” (1913).

1914. gada rudenī, sākoties Pirmajam pasaules karam, K. Skalbe kļuva par laikraksta “Dzimtenes Vēstnesis” korespondentu Polijā. Viņš publicēja īsus tēlojumus par kara notikumiem un karavīriem. Tēlojumi tika apkopoti krājumā “Kara gleznas” (1914). 1915. gadā K. Skalbe pārcēlās uz Valku, kur strādāja laikrakstā “Līdums”. Lai uzturētu nacionālo garu, viņš runāja par tautasdziesmām un pasakām bēgļu sapulcēs, pulcēja ap sevi rakstniekus. Novembrī viņu aicināja uz Petrogradu piedalīties Bēgļu apgādāšanas komitejas sēdē, 1915. gada decembrī aizbrauca uz Maskavu vadīt Latviešu kultūras biroja mākslas nodaļu. Maskavas perioda lielākais veikums ir latviešu mākslinieku darbu pirmās izstādes sarīkošana Maskavā. Līdztekus viņš rediģēja žurnālu “Varavīksne”. 1916. gada rudenī K. Skalbe atgriezās Rīgā, kur strādāja laikrakstā “Jaunākās Ziņas”, sastādīja antoloģiju “Kara dziesmas” un rakstu krājumu “Latviešu strēlnieks”. Gada nogalē viņu iesauca latviešu strēlnieku rindās. K. Skalbe kaujās nepiedalījās, bet strādāja kancelejas darbu. 1917. gada vasarā Rīgā K. Skalbe vadīja žurnālu “Laiks”, bet pēc Rīgas krišanas atgriezās Valkā. Tur kopā ar Arturu Kroderu viņš vadīja un rediģēja žurnālu “Jaunā Latvija”. Savukārt vasaras beigās bija Latviešu pagaidu nacionālās padomes loceklis. Par īpašu notikumu kļuva K. Skalbes patriotiskā dzejoļu krājuma “Daugavas viļņi” (1918) iznākšana.

1918. gada novembrī K. Skalbe kā Latviešu Nacionāldemokrātu partijas pārstāvis darbojās Latvijas Tautas padomē. Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas, Pētera Stučkas valdībai ienākot Rīgā, K. Skalbe kā Tautas Padomes loceklis kopā ar Pagaidu valdību devās uz Liepāju. Liepājā K. Skalbe tika deleģēts risināt sarunas ar Andrievu Niedru. Neatkarības kara laikā iznākuši tēlojumi grāmatās “Kurzemē” (1919), “Pa dzimtenes ceļiem” (1920) un “Mazās piezīmes” (1920).

1920. gadā K. Skalbe tika ievēlēts Satversmes sapulcē, vēlāk – no Demokrātiskā centra partijas Latvijas Republikas Saeimā par deputātu 1. Saeimā (1922–1925) un 4. Saeimā (1931–1934), bija Saeimas izglītības komisijas priekšsēdis. Savukārt 1930. gadā viņš tika ievēlēts par Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības vadītāju (biedrībā no 1921. gada). 1937. gadā kļuva par Latvijas PEN kluba un Latvijas Preses biedrības biedru. Līdztekus citiem amatiem un rakstniecībai 1920. gadā pāris mēnešus viņš bija laikraksta “Latvijas Vēstnesis” redaktors, bet no 1920. līdz pat 1940. gadam – laikraksta “Jaunākās Ziņas” literārās nodaļas vadītājs. Šajā laikrakstā starpkaru periodā visvairāk publicēti viņa raksti, dzejoļi, pasakas, stāsti un atmiņu tēlojumi, ceļojumu piezīmes (1921. gadā par Itāliju, 1934. gadā par Padomju Krieviju). No 1928. līdz 1935. gadam viņš bija arī žurnāla “Piesaule” redaktors. Līdz 1941. gadam iznāca vairāki K. Skalbes pasaku krājumi: “Pasaka par vecāko dēlu un citas pasakas” (1924), “Mātes leģenda” (1928), “Muļķa laime” (1932), kā arī dzejoļu krājumi “Vakara ugunis” (1927), “Zāles dvaša” (1931), “Klusuma meldijas” (1941).

Pēc Latvijas okupācijas, 1940. gadā, K. Skalbe tika uzņemts Latvijas Padomju rakstnieku savienībā, viņam piešķirta personālā pensija. Savukārt nacistiskās Vācijas okupācijas laikā viņš vadīja žurnālu “Latvju Mēnešraksts” (1942–1944).

1944. gada augustā K. Skalbe no Vecpiebalgas Saulrietu mājām devās trimdā uz Zviedriju – sākotnēji nonākot Gotlandē, Foresundā un Visbijā, vēlāk nelielā ciematā Vallā, pēc tam – bēgļu nometnē Visinga salā. Zviedrijā K. Skalbe piedalījās Latviešu apvienības dibināšanā un tika ievēlēts tās padomē, kad apvienība izjuka, – nodibināta atkal jauna – Zviedrijas Latviešu biedrība, kuras padomē arīdzan tika ievēlēts.

K. Skalbes daiļradē nozīmīga vieta ir literārās pasakas žanram. Rakstnieks Antons Austriņš viņu nodēvējis par “pasaku ķēniņu”. K. Skalbes pasakās ir izvirzīti augsti ētiskie ideāli: altruisms, labestīgums, taisnīgums, sirds gudrība un siltums, pieticība, mīlestība pret katru dzīvo radību. Tās ir humānisma pilnas, noliedz vardarbību un naidu, izceļot cilvēka garīgā spēka nozīmi un ticību labajam. Nepretošanās ļaunumam, pazemība – ir viens no K. Skalbes pasaku vadmotīviem. Saskaņā ar K. Skalbi, pats svarīgākais ir vairot pasaulē labo un prieku, nedarot citiem sāpes. Taču tajās nav didaktikas. Pasakās tēlota latviska vide, kā arī vairāki pasaku tēli pazīstami no latviešu tautas pasakām – pelnrušķīte, zelta ābele, ķēniņa meita, velni, pūķi, pelīte, u. tml.

K. Skalbe tiek dēvēts par sirds, saules un sapņu dzejnieku. Viņa dzeja ir intīma, tai raksturīgs jūtu dziļums, spilgta tēlainība un muzikalitāte. Literatūrzinātnieks Viesturs Vecgrāvis akcentējis, ka K. Skalbes dzejā notiek gandrīz vai pilnīga dvēseles identificēšanās ar dabu, – cilvēka un dabas harmonija, daba kā dzīvības fenomens, kā svarīga kategorija izvirzīts klusums. K. Skalbe dzeja ir latviska, tā pauž dzimtenes un savas tautas mīlestību. Tāpat kā K. Skalbes pasakās, arī dzejoļu krājumos jūtama latviešu folkloras ietekme un paustas tautasdziesmās rodamās ētiskās un estētiskās vērtības.

Nozīmīga ir arī K. Skalbes publicistika – tēlojumi krājumā “Mazās piezīmes”. Tās ir lakoniskas un liriskas impresijas, atklājot K. Skalbes pārdomas un atziņas par svarīgiem sabiedrības procesiem un jautājumiem jaunās valsts tapšanā, piemēram, pilsonisko atbildību, izglītības un kultūras nozīmi, inteliģences lomu politikā, par nacionālo jūtu un pašcieņas stiprināšanu.

K. Skalbe ir izcilākais latviešu literārās pasakas vecmeistars, kas ieguvis Eiropas lasītāju ievērību un nereti tiek nostādīts blakus ārzemju literāro pasaku meistariem, piemēram, Hansam Kristianam Andersenam (Hans Christian Andersen) un Oskaram Vaildam. Literatūrzinātniece Ingrīda Kiršentāle norādījusi, ka K. Skalbes literāro pasaku krājumi ir izcili paraugi žanra mākslinieciskajai un saturiskajai bagātībai, kā arī filozofiskā un ētiski estētiskā vispārinājuma spēkam, prasmei no ikdienas radīt brīnumu.

Līdzās literārajam veikumam nozīmīga ir K. Skalbes sabiedriskā darbība. Jau kopš 1905. gada revolūcijas un kā Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes loceklis bija viens no lielākajiem neatkarīgās Latvijas valsts idejas aizstāvjiem. Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes uzdevumā viņš 1917. gada novembrī uzrakstīja uzsaukumu “Visiem latviešiem”, kas tika izplatīts 35 000 eksemplāros. Ar savu daiļradi un sabiedrisko darbību rosināja Latvijas valsts proklamēšanu. 1931. gadā K. Skalbe tika ievēlēts Brīvības pieminekļa komitejas lietpratēju komisijā, kurai bija jānovērtē Kārļa Zāles darinātā pieminekļa projekta pārlabojums. K. Skalbe ieteica uz pieminekļa uzrakstīt vārdus: “Tēvzemei un Brīvībai”.

Saņēmis Rīgas Latviešu biedrības prēmiju (1913, 1914), Kultūras fonda prēmiju par dzejoļu krājumu “Vakara ugunis” (1927) un par stāstu “Burvja sirds” (1936), Annas Brigaderes prēmiju par dzejoļu krājumu “Klusuma meldijas” (1943). 1926. gadā apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa III šķiru. Apbalvots ar Lietuvas Ģedimina ordeņa III šķiru un Latvijas atbrīvošanas piemiņas zīmi.

K. Skalbes pasaku krājums “Ziemas pasakas” iekļauts Latvijas kultūras kanonā. 2014. gadā Latvijas Televīzijas šovā “Lielā lasīšana” K. Skalbes pasaka “Kaķīša dzirnavas” atzīta par populārāko grāmatu latviešu lasītāju vidū.

Piemiņas vietas: K. Skalbes memoriālais muzejs “Saulrieti” Vecpiebalgas pagastā.

K. Skalbes dzejoļus komponējuši ļoti daudzi latviešu mūziķi, piemēram, Pēteris Barisons, Emīls Dārziņš, Andrejs Jansons, Alfrēds Kalniņš, Juris Karlsons, Juris Kulakovs, Tālivaldis Ķeniņš, Jānis Lūsēns, Jānis Mediņš, Jāzeps Mediņš, Emilis Melngailis, Bruno Skulte, Leonīds Slaucītājs, Leonīds Vīgners, Jāzeps Vītols, Jānis Zālītis, Arvīds Žilinskis u. c. 

Vairākas K. Skalbes pasakas tikušas ekranizētas. Pēc K. Skalbes pasakas “Kaķīša dzirnavas” motīviem ar tādu pašu nosaukumu 1932. gadā uzņemta spēlfilma (režisors un scenārija autors Vilis Segliņš), savukārt 1993. gadā studijā “Dauka” – animācijas filma (režisore un scenārija autore Roze Stiebra). 1969. gadā pēc literārās pasakas “Pasaka par vērdiņu” motīviem ar tādu pašu nosaukumu Rīgas kinostudijā iznāca animācijas filma “Pasaka par vērdiņu” (režisors Arnolds Burovs, scenārija autori – Bruno Saulītis, A. Burovs). 1980. gadā studijā “Telefilma-Rīga” tapa animācijas filma “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” (režisore Roze Stiebra) pēc tāda paša nosaukuma pasakas. Studijā “Dauka” 2000. gadā iznāca pēc dzejoļa “Pirtiņa” motīviem animācijas filma “Kā sapnī” un 2001. gadā pēc dzejoļa “Ūdensvīrs” motīviem tāda paša nosaukuma animācijas filma (abām režisore un scenārija autore Māra Liniņa). 2002. gadā studijā “Ceturtā stunda” pēc K. Skalbes pasaku motīviem iznāca animācijas filma “Dvēseļu mežs” (režisors Andrejs Rubulis, scenārija autors Nils Skapāns).

1985. gadā Rīgas kinostudijā izdots Hermaņa Paukša, Arnolda Plauža un Lūcijas Ločmeles scenārijs pilnmetrāžas aktierfilmai “Kaķīša dzirnaviņas” pēc K. Skalbes pasaku motīviem. Filma netika uzņemta.

1990. gadā Rīgas Dokumentālo filmu studijā iznāca filma par K. Skalbi “Kārlis Skalbe” (režisore Rūta Celma). 2009. gadā – videofilma “Tēvzemei un Brīvībai” (režisore un scenārija autore Virdžīnija Lejiņa).

Līdz neatkarības atjaunošanai K. Skalbes darbi latviešu profesionālajā teātrī iestudēti reti. 1942. gadā pēc K. Skalbes pasakas “Kaķīša dzirnavas” motīviem Tautas teātrī iestudēta tāda paša nosaukuma izrāde Mildas Eglītes dramatizējumā (režisors Vilis Lapenieks). Šis dramatizējums 1991. gadā iestudēts arī Valmieras Drāmas teātrī ar nosaukumu “Kaķīša dzirnaviņas” (režisors Valentīns Maculēvičs). Savukārt K. Skalbes dzeja iestudēta aktieru radošā darba vakaros – 1975. gadā Liepājas teātrī Ilgai Martinsonei veltīts vakars ar K. Skalbes dzejas kompozīciju “Šis vārds ir mīlestība” (scenogrāfs L. Sēlietis, komponiste M. Ķēniņa), 1979. gadā Dailes teātrī Zigrīdai Stungurei – pasaku kompozīcija “Zeltainā pavēnī” un Akvelīnas Līvmanes, Jāņa Paukštello un Ivara Elerta radošā darba vakarā izskanēja pasaku kompozīcija “Laimes un sāpju puķe”. K. Skalbes pasakas aktieri lasījuši arī Latvijas Radio teātrī.

K. Skalbes daiļradei latviešu režisori vairāk pievērsās sākot ar neatkarības atjaunošanu. 1997. gadā Daugavpils teātrī Valentīna Maculēviča režijā notika pasakas “Kaķīša dzirnavas” iestudējums. 2000. gadā Daugavpils teātrī pēc tāda paša nosaukuma pasakas – “Pasaka par vērdiņu” (režisors Harijs Petrockis, dramatizējuma autors Rūdolfs Plēpis). Pēc K. Skalbes pasaku motīviem Jaunajā Rīgas teātrī Ainas Matīsas režijā iestudēta izrāde “Jaunā Rīgas teātra aktieri stāsta Kārļa Skalbes pasakas” (2001). 2003. gadā pēc K. Skalbes darbu motīviem Liepājas teātrī tapa iestudējums “Kaķīša dzirnavas” (režisors Ivars Lūsis, autore Inese Zandere).

2010. gadā, iedvesmojoties no K. Skalbes pasakām, Latvijas Nacionālajā teātrī tapa režisoru Regnāra Vaivara un Mārča Lāča kopdarbs – izrāde “Skalbi un valdi”. 2011. gadā režisors Pauls Timrots Dailes teātrī pēc tāda paša nosaukuma pasakas motīviem iestudēja “Pasaka par vērdiņu” (dramatizējuma autore Evita Sniedze). Kā nozīmīgi avoti iestudējuma “Daugava” Valmieras Drāmas teātrī (2013. gads, režisors Mārtiņš Eihe) tapšanā izmantoti K. Skalbes darbi – “Mazās piezīmes” un pasaka “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties”. 2014. gadā Dirty Deal Teatro iestudēta izrāde “Mēness dārzā”, kas veidota pēc K. Skalbes pasaku motīviem (režisore Inga Tropa). Savukārt 2016. gadā Ģertrūdes ielas teātrī iestudēta “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” pēc tāda paša nosaukuma pasakas motīviem (režisors Andrejs Jarovojs, dramatizējuma autore Sandija Santa). Šo pasaku kā muzikālu izrādi “Sapnis” 2018. gadā iestudēja arī aktieris Rolands Zagorskis Latvijas Nacionālajā operā. 2019. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī tapa komponista Jēkaba Nīmaņa un dzejnieka Kārļa Vērdiņa kopdarbs “Ceļojums uz ziemeļiem” (režisors Jēkabs Nīmanis). Iestudējumā izmantoti K. Skalbes pasakas “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” teksti.

Pasaka “Kaķīša dzirnavas” vēl joprojām ir populārs iestudējums Leļļu teātrī, dažādos amatierteātros un koncertuzvedumos. 1972. gadā pēc K. Skalbes pasakas motīviem Latvijas PSR Valsts leļļu teātrī notika “Kaķīša dzirnavas” iestudējums (režisore Tīna Hercberga, komponists Raimonds Pauls, dramatizējuma autors Laimonis Purs). Šis pats iestudējums citu aktieru sastāvā izrādīts arī 1993. gadā. Savukārt 2017. gadā Liepājas Leļļu teātrī “Kaķīša dzirnavas” iestudējis Mārtiņš Jansons (arī dramatizējuma un mūzikas autors).

2007. gadā kompaktdiskā izdots komponista Inta Birzkopa operas-sāgas “Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” skaņu ieraksts pēc K. Skalbes tāda paša nosaukuma pasakas motīviem. Opera piedzīvojusi arī vairākus iestudējumus.

2016. gadā kompaktdiskā tika izdota Dainas Strelēvicas luga “Kaķīša dzirnavas”, kas tapusi pēc Kārļa Skalbes pasakas motīviem (komponists Valdis Zilveris).

2017. gadā Latvijas Nacionālie bibliotēkas darbinieki ierunāja K. Skalbes pasakas – “Vilkacis”, “Nogrimušā baznīca”, “Kalna gars un milzis”, “Pasaku pūķis” – klausāmgrāmatā.

2019. gadā, atzīmējot K. Skalbes 140 jubilejas gadu, Radio “NABA” projekta “Dzirnavās” ietvaros izdeva multimediālu kompozīciju izlasi “Skalbe. Dzirnavās”. Tā ir 13 mūziķu un muzikālo apvienību K. Skalbes pasakas “Kaķīša dzirnavas” interpretācija. Mūziku papildina dzejnieka un mūziķa Imanta Dakša oriģinālveidots literārās pasakas pārlikums dziesmu tekstos.

1990. gadā K. Skalbes pasakas un dzeja iestudēta Latvijas televīzijas teātra uzvedumā “Tā ir stunda, kad brīnumi notiek”.

2009. gadā iznāca Ingunas Baueres biogrāfiskais romāns “Lizete, dzejniekam lemtā” par K. Skalbes sievu Lizeti Skalbi, skandināvu un franču literatūras tulkotāju. Romānā tiek atklāta K. Skalbes personība.

2023. gadā izdots Svena Kuzmina romāns par K. Skalbi “Skaistums un nemiers”, kas atklāj K. Skalbes personību jaunībā – laika posmā līdz 1905. gada revolūcijai.