Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki ir pasaulē atzīts izcils un ilglaicīgs kultūras notikums Latvijā, būtiska latviskās identitātes daļa. Šim notikumam ir divi savstarpēji cieši saistīti aspekti: Dziesmu un deju svētki kā festivāls un kā kultūras process. Sabiedrības apziņā un dažāda veida komunikācijā dominē festivāliskais aspekts, tomēr tieši kultūras process nodrošina festivāla iespēju, svētku pastāvēšanu un ilglaicīgu turpināšanos. Kopš pirmsākumiem 1873. gadā Dziesmu (un deju) svētki kā festivāls notikuši vidēji reizi 5,8 gados, kultūras process ir nepārtraukts.

Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku vēsture saistīta ar Latvijas sabiedriskajiem un vēstures procesiem, tajā iezīmējas šādi periodi: priekšvēsture – tautiskās atmodas laikmets no 19. gs. vidus līdz 1873. gadam; 1. periods – no 1873. gada līdz Pirmajam pasaules karam (I–V svētki); 2. periods – neatkarīgā Latvija starpkaru periodā (VI–IX svētki); 3. periods – padomju un vācu okupācijas laiks (X–XIX svētki); 4. periods – neatkarības atjaunošana (1987–1991) un atjaunotās neatkarības laikmets (XX–XXV svētki). 4. periods turpinās arī pēc 2013. gada.

Tradīcijas kodols ir a cappella kordziedāšana, pamatā tie ir amatieru kori profesionālu diriģentu vadībā, nodrošinot samērā augstu profesionālo līmeni. Ar šo kodolu saistītas citas mākslinieciskās darbības formas – simfoniskā un kamermūzika, pūtēju orķestri, koklētāju ansambļi, tautas mūzikas ansambļi, folkloras kopas, lietišķā māksla un citas. Kopš 1948. gada svētkos iekļautas tautas dejas un to nozīme kopējā norisē ir arvien palielinājusies. Šī būtiskā struktūras izmaiņa atspoguļojusies arī svētku nosaukumā, līdzās dziedāšanai vai dziesmai minot arī deju. Kopš 1960. gada tiek rīkoti Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, līdz 2017. gadam tie notikuši 11 reizes.

Dziedāšanas svētku pirmsākumi 19. gs. 1. pusē Eiropā iezīmējās Austrijas, Šveices un Vācijas amatierkoru darbībā, šo praksi drīz pārņēma arī vācbaltiešu vīru koru dziedāšanas biedrības. Die Rigaer Liedertafel 16.06.1836. sarīkoja Rīgas, Liepājas, Valmieras, Jelgavas, Pērnavas, Tērbatas un Rēveles (Tallinas) koru sadziedāšanos Vērmanes dārzā. Pēc Vācijas mūzikas festivāla Singfest parauga tika rīkoti Baltijas vācu vīru koru dziesmu svētki: 29.06.–02.07.1857. Rēvelē un 29.06.–04.07.1861. Rīgā.

Latviešu dziedāšanas biedrību veidošanās un to skaita straujš pieaugums 19. gs. 60. gados ļāva rīkot vietējos dziedāšanas svētkus. Tādi tika sarīkoti 1864. gadā Dikļos, 1865. gadā Matīšos, 1866. gadā Rūjienā, vēlāk arī Jaunpilī, Smiltenē, Valkā, Kroņa Vircavā, Cesvainē, Cēsīs un citur. Vietējas nozīmes pasākuma ietvarus krietni pārsniedza 1870. gadā Dobelē sarīkotie Kurzemes dziedāšanas svētki, tajos piedalījās 15 kori ar apmēram 400 dziedātājiem un 40 vīru liels orķestris. Nepilnu 10 gadu laikā uz vietējo dziedāšanas svētku pieredzes bāzes nobrieda ideja un redzējums par vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem.

Svētki notika Krievijas Impērijas Baltijas guberņās, Vitebskas guberņas latvieši, izņemot divus korus V svētkos, nepiedalījās. Lai iegūtu svētku atļauju, tos nācās pieskaņot kādam valstiski svarīgam pasākumam: II svētki – cara Aleksandra II (Александр II Николаевич) valdīšanas 25. gadskārtai, IV svētki – 100 gadu atcerei, kopš Kurzeme pievienota Krievijai, V svētki – 200 gadu atcerei, kopš Vidzeme pievienota Krievijai. Jau ar I svētkiem tika definētas tradīcijas galvenās norises – svētku gājiens, kopkora koncerti un koru sacensības jeb dziesmu karš.

I Vispārējie latviešu dziesmu svētki ar nosaukumu Pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki notika Rīgā 1873. gada 26.–29. jūnijā. Kopkorī 45 koru 1003 dziedātāji, Irlavas skolotāju semināra orķestrī 30 dalībnieki. Virsdiriģenti: Jānis Bētiņš, Indriķis Zīle.

II Vispārējie latviešu dziesmu svētki ar nosaukumu Otrie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki notika Rīgā 1880. gada 17.–20. jūnijā. Kopkorī 69 koru 1624 dalībnieki un vēl individuāli dziedātāji, kopā 1653 dziedātāji, pūtējorķestrī 25 mūziķi. Virsdiriģenti: J. Bētiņš, I. Zīle.

III Vispārējie latviešu dziesmu svētki ar nosaukumu Latviešu trešie vispārīgie dziedāšanas svētki notika Rīgā 1888. gada 18.–21. jūnijā. Kopkorī 117 koru 2618 dziedātāji, simfoniskajā orķestrī 40 mūziķi. Virsdiriģenti: Andrejs Jurjāns, Ernests Vīgners, I. Zīle. Goda virsdiriģents: J. Bētiņš.

IV Vispārējie latviešu dziesmu svētki ar nosaukumu Ceturtie vispārējie latviešu dziesmu un mūzikas svētki notika Jelgavā 1895. gada 15.–18. jūnijā. Kopkorī 128 koru nepilni 3000 dziedātāju, simfoniskajā orķestrī 170 mūziķi. Virsdiriģenti: A. Jurjāns, Jānis Kade, E. Vīgners. Goda virsdiriģenti: J. Bētiņš, I. Zīle.

V Vispārējie latviešu dziesmu svētki ar nosaukumu Piektie vispārējie latviešu dziesmu svētki notika Rīgā 1910. gada 18.–21. jūnijā. Kopkorī 89 koru 2300 dziedātāju, Edinburgas (Majoru) simfoniskais orķestris, papildināts ar 20 stīdziniekiem. Virsdiriģenti: Pauls Jozuus, A. Jurjāns, Pāvuls Jurjāns, Jāzeps Vītols. Goda virsdiriģenti: J. Bētiņš, I. Zīle.

Svētki notika neatkarību ieguvušajā Latvijas valstī. Šajā laikā Latvijas amatierkori sasniedza atzīstami augstu līmeni.

VI Vispārējie latviešu dziesmu svētki ar nosaukumu Sestie latvju vispārējie dziesmu un mūzikas svētki notika Rīgā 1926. gada 18.–22. jūnijā. Kopkorī 158 koru 6526 dziedātāji, apvienotajā pūtējorķestrī 352 mūziķi, simfoniskajā orķestrī 128 mūziķi. Virsdiriģenti: P. Jozuus, P. Jurjāns, Alfrēds Kalniņš, Emilis Melngailis, Teodors Reiters, E. Vīgners.

VII Vispārējie latviešu dziesmu svētki ar nosaukumu Septītie latvju vispārējie dziesmu svētki notika Rīgā 1931. gada 20.–22. jūnijā. Kopkorī 275 koru 10 880 dziedātāji. Virsdiriģenti: P. Jozuus, Teodors Kalniņš, E. Melngailis, T. Reiters.

VIII Vispārējie latviešu dziesmu svētki ar nosaukumu Dziesmu svētku 60 gadu atcerei veltītie astotie vispārējie dziesmu svētki notika Rīgā 1933. gada 17.–19. jūnijā. Kopkorī 251 kora aptuveni 10 000 dziedātāju, piedalījās arī Latvijas armijas apvienotais pūtējorķestris. Virsdiriģenti: T. Kalniņš, E. Melngailis, T. Reiters. P. Jozuus slimības dēļ koncertos nepiedalījās.

IX Vispārējie latviešu dziesmu svētki ar nosaukumu Latvju dziesmas devītie svētki notika Rīgā 1938. gada 16.–19. jūnijā. Kopkorī 381 kora 14 456 dziedātāji, apvienotajā simfoniskajā orķestrī 250 mūziķi. Virsdiriģenti: T. Kalniņš, E. Melngailis, T. Reiters.

1940. gada 15. un 16. jūnijā Daugavpilī notika Latgales dziesmu svētki. Nebūdami vispārējie dziesmu svētki, tie no citiem reģionāliem dziesmu svētkiem atšķīrās ar mērogu un vēsturisko kontekstu. Svētkos piedalījās apmēram 8000 dziedātāju ne tikai no Latgales, bet arī no citām Latvijas daļām, tos noklausījās vairāk nekā 50 000 apmeklētāju no visas Latvijas. Svētku nobeigumā trīsreiz skanēja Latvijas valsts himna, un tobrīd padomju tanki jau šķērsoja valsts robežu, sākdami Latvijas okupāciju.

Svētki notika Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) okupētajā Latvijā. Tie tika iekļauti sovjetizētās kultūras sistēmas pašdarbības kategorijā, un to rīkošanai tika radīta īpaša valsts struktūra. Lai pārtrauktu saistību ar iepriekšējiem svētkiem, tika sākta jauna dziesmu svētku numerācija. Svētki tika pakļauti totalitārai cenzūrai un ideoloģizācijai, tos ikreiz veltot režīmam nozīmīgām jubilejām, būtisku repertuāra daļu veidoja skaņdarbi, kas apliecināja lojalitāti padomju varai. Jau sākot ar X svētkiem, to norisē tika iekļauti deju kopu (toreiz – kolektīvu) koncerti, sportistu un mākslas vingrotāju demonstrējumi, bērnu un skolēnu dziedāšanas un dejošanas priekšnesumi. Patstāvīgi Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki pirmoreiz notika dažas nedēļas pirms XIII Vispārējiem latviešu dziesmu un IV Deju svētkiem.

X Vispārējie latviešu dziesmu un I Deju svētki ar nosaukumu Latviešu dziesmu svētku septiņdesmitpiecgadei veltītie Padomju Latvijas pirmie dziesmu svētki notika Rīgā 1948. gada 19.–22. jūlijā. Pieaugušo kopkorī 14 542 dziedātāji, bērnu kopkorī 5141 dziedātājs, deju kopu koncertos 921 dejotājs, apvienotajā pūtējorķestrī piedalījās 199 mūziķi. Virsdiriģenti: T. Kalniņš, Jēkabs Mediņš, Jānis Ozoliņš, Leonīds Vīgners. Goda virsdiriģenti: A. Kalniņš (kopkora koncertos neieradās), E. Melngailis. Deju virsvadītāji: Helēna Tangijeva-Birzniece, Milda Lasmane, Bruno Priede, Zinaīda Zeltmate.

XI Vispārējie latviešu dziesmu un II Deju svētki ar nosaukumu Padomju Latvijas otrie dziesmu svētki notika Rīgā 1950. gada 18.–23. jūlijā. Pieaugušo kopkorī 13 866 dziedātāji, bērnu kopkorī 3571 dziedātājs, deju kopu koncertos 1270 dejotāji, apvienotajā pūtējorķestrī piedalījās 467 civilie un 200 armijas mūziķi, Dobeles vidusskolas pūtējorķestrī bija 28 spēlētāji. Muzikālos un sporta priekšnesumus sniedza arī Latvijas arodskolu 2250 jaunieši, Rīgas garnizona karavīru kopkora 800 dziedātāji. Virsdiriģenti: T. Kalniņš, J. Mediņš, Haralds Mednis, J. Ozoliņš, L. Vīgners. Iztopot nedefinētām režīma prasībām, par virsdiriģentu tika iecelts arī no Maskavas atkomandētais LPSR Operas un baleta teātra galvenais diriģents Mihails Žukovs, tomēr viņš nevienā sarīkojumā nepiedalījās. Goda virsdiriģenti – A. Kalniņš un E. Melngailis – savu attieksmi pret šiem izteikti sovjetiskās orientācijas dziesmu svētkiem pauda ar neierašanos svētku laukumā. Deju virsvadītāji: M. Lasmane, B. Priede, Z. Zeltmate.

XII Vispārējie latviešu dziesmu un III Deju svētki ar nosaukumu Padomju Latvijas trešie dziesmu svētki notika Rīgā 1955. gada 18.–22. jūlijā. Pieaugušo kopkorī 10 767 dziedātāji, bērnu kopkorī 1665 dalībnieki, deju priekšnesumos 1808 dejotāji. Piedalījās arī 1500 arodskolu pašdarbnieki, astoņu pūtējorķestru 152 mūziķi, Rīgas garnizona 1350 koristi un orķestranti. Virsdiriģenti: T. Kalniņš, J. Mediņš, H. Mednis, J. Ozoliņš, L. Vīgners. Deju virsvadītāji: M. Lasmane, B. Priede.

XIII Vispārējie latviešu dziesmu un IV Deju svētki ar nosaukumu Padomju Latvijas ceturtie dziesmu svētki notika Rīgā 1960. gada 18.–24. jūlijā. Kopkorī 11 248 dziedātāji, deju koncertos 2244 dejotāji, apvienotajā pūtējorķestrī 300 mūziķi. Virsdiriģenti: Staņislavs Broks, Jānis Dūmiņš, T. Kalniņš, H. Mednis, J. Ozoliņš, L. Vīgners. Goda virsdiriģents: J. Mediņš. Deju virsvadītāji: Arvīds Donass, Aleksandrs Lembergs, Harijs Sūna. Goda virsvadītāja: M. Lasmane.

XIV Vispārējie latviešu dziesmu un V Deju svētki ar nosaukumu Padomju Latvijas 25. gadadienai veltītie dziesmu un deju svētki notika Rīgā 1965. gada 10.–18. jūlijā. Kopkorī 12 441 dziedātājs, deju koncertos 2176 dejotāji, apvienotajā pūtējorķestrī 530 mūziķi. Virsdiriģenti: S. Broks, Imants Cepītis, J. Dūmiņš, Daumants Gailis, Imants Kokars, H. Mednis, J. Ozoliņš, Edgars Tons, L. Vīgners. Goda virsdiriģents: J. Mediņš. Deju virsvadītāji: Elga Drulle, A. Lembergs, Ingrīda Saulīte, Irēna Strode. Goda virsvadītājas: H. Tangijeva-Birzniece, M. Lasmane.

XV Vispārējie latviešu dziesmu un VI Deju svētki ar nosaukumu V. Ļeņina simtgadei un republikas trīsdesmitgadei veltītie Padomju Latvijas dziesmu un deju svētki notika Rīgā 1970. gada 11.–20. jūlijā. Kopkorī 12 700 dziedātāju, deju koncertos vairāk nekā 3000 dejotāju, apvienotajā pūtējorķestrī 400 mūziķu. Vokāli instrumentālajā koncertā spēlēja apvienotais simfoniskais orķestris. Virsdiriģenti: S. Broks, I. Cepītis, J. Dūmiņš, D. Gailis, Gido Kokars, I. Kokars, H. Mednis, J. Ozoliņš, Edgars Račevskis, E. Tons, L. Vīgners. Goda virsdiriģents: J. Mediņš. Deju virsvadītāji: Valentīns Bļinovs, E. Drulle, A. Lembergs, Vilis Ozols, I. Saulīte, Osvalds Štrauss, Uldis Žagata. Goda virsvadītāja: M. Lasmane.

XVI Vispārējie latviešu dziesmu un VII Deju svētki ar nosaukumu PSRS nodibināšanas 50. gadadienai un dziesmu svētku simtgadei veltītie Padomju Latvijas dziesmu un deju svētki notika Rīgā 1973. gada 15.–22. jūlijā. Deju svētki notika atsevišķi 1975. gada 17.–19. jūlijā. Kopkorī 14 800 dziedātāju, apvienotajā pūtējorķestrī 1444 mūziķi. Priekšnesumos iesaistīti ap 100 koklētāju un 1190 dejotāji. Virsdiriģenti: S. Broks, I. Cepītis, Ausma Derkēvica, J. Dūmiņš, D. Gailis, G. Kokars, I. Kokars, H. Mednis, J. Ozoliņš, E. Račevskis, L. Vīgners. Deju virsvadītāji: I. Saulīte, U. Žagata.

XVII Vispārējie latviešu dziesmu svētki ar nosaukumu Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 60. gadadienai un Padomju Latvijas 37. gadskārtai veltītie dziesmu svētki notika Rīgā 1977. gada 17.–24. jūlijā. Kopkorī 14 466 dziedātāji, apvienotajā pūtējorķestrī apmēram 1800 mūziķu. Piedalījās koklētāju ansambļi, deju kopas un dažādi viesansambļi. Virsdiriģenti: I. Cepītis, A. Derkēvica, J. Dūmiņš, D. Gailis, G. Kokars, I. Kokars, H. Mednis, E. Račevskis. Virsdiriģents S. Broks mēnesi pirms svētkiem gāja bojā autokatastrofā. Goda virsdiriģenti: J. Ozoliņš, L. Vīgners. Deju koncerta mākslinieciskie vadītāji: I. Saulīte, U. Žagata.

XVIII Vispārējie latviešu dziesmu un VIII Deju svētki ar nosaukumu Padomju Latvijas dziesmu un deju svētki, veltīti 40. gadadienai kopš padomju varas atjaunošanas Latvijā notika Rīgā 1980. gada 5.–13. jūlijā. Kopkorī 17 425 dziedātāji, stadionā ap 5000 dejotāju, apvienotajā pūtējorķestrī apmēram 2000 mūziķu. Bija iesaistītas arī profesionālo mūziķu vienības, tautas mūzikas ansambļi, viesu kori un deju kopas. Virsdiriģenti: I. Cepītis, A. Derkēvica, J. Dūmiņš, D. Gailis, G. Kokars, I. Kokars, Pauls Kvelde, H. Mednis, E. Račevskis. Goda virsdiriģenti: J. Ozoliņš, L. Vīgners. Deju virsvadītāji: A. Lembergs, Imants Magone, V. Ozols, I. Saulīte, Alfrēds Spura, H. Sūna, Uldis Šteins, O. Štrauss, U. Žagata.

XIX Vispārējie latviešu dziesmu un IX Deju svētki ar nosaukumu Padomju Latvijas dziesmu un deju svētki, veltīti 40. gadadienai kopš padomju tautas uzvaras Lielajā Tēvijas karā un 45. gadskārtai kopš padomju varas atjaunošanas Latvijā notika Rīgā 1985. gada 15.–21. jūlijā. Kopkorī 16 850 dziedātāji, stadionā 6400 dejotāju, apvienotajā pūtējorķestrī 1650 dalībnieki. Koncertos piedalījās 15 apvienotie kokļu ansambļi, 12 etnogrāfiskie ansambļi un lauku kapelas, profesionālo dziedoņu un mūziķu vienības, viesansambļi. Virsdiriģenti: I. Cepītis, A. Derkēvica, J. Dūmiņš, D. Gailis, G. Kokars, I. Kokars, P. Kvelde, Ilgvars Matrozis, E. Račevskis. Deju virsvadītāji: Marga Apsīte, Aija Baumane, A. Lembergs, V. Ozols, I. Saulīte, A. Spura, H. Sūna, Baiba Šteina, U. Šteins, O. Štrauss, U. Žagata.

Beidzoties Otrajam pasaules karam, liela daļa nācijas bija izklīdināta gan uz Austrumiem, gan Rietumiem. Salīdzinoši labāki apstākļi Rietumu diasporā ļāva jau pirmajos pēckara gados realizēt dažāda veida māksliniecisko darbību – uzturēt kordziedāšanas tradīcijas un organizēt plašākus kultūras festivālus. Pirmās dziesmu dienas notika 1946. gadā Fišbahā, Gēstahtā, Baireitā, Ansbahā, Eihštetē, Augsburgā un Hānavā. 1947. gadā notika pirmie dziesmu svētki Eslingenē, tajos piedalījās 24 kori ar apmēram 1000 dziedātājiem. Kopš tā laika dziesmu svētki (dienas) notikuši gan Eiropā, gan Ziemeļamerikā, gan Austrālijā.

I Eiropas latviešu dziesmu svētki, veltīti Dikļu dziesmu dienas simtgadei, notika 1964. gadā Hamburgā; II, veltīti Latvijas valsts proklamēšanas 50 gadu atcerei, – Hannoverē 1968. gadā; III, veltīti latviešu dziesmu svētku un Latvijas valsts himnas simtgadei, – Ķelnē 1973. gadā; IV – Londonā 1977. gadā; V – Līdsā 1982. gadā; VI – Helsingborgā 1989. gadā. Virsdiriģenti: Longīns Apkalns, Ziedonis Āboliņš, Manzars Dreimanis, Alberts Jērums, Imants Mežaraups, Arvids Norītis, Marks Opeskins, Helmers Pavasars, Arvīds Purvs, Gaida Rulle, Ilze Šakare, Lilija Zobens, Roberts Zuika, kā arī Latvijas diriģenti Juris Kļaviņš un Juris Kokars.

1949. gadā sākās dziesmu dienas Anglijā, galvenokārt kā atkārtoti sarīkojumi, vienu programmu nodziedot divās vai pat trīs pilsētās: pirmās – Londonā un Līdsā 1949. gadā; otrās – Lesterā un Londonā 1950. gadā; trešās – Londonā, Lesterā un Bredfordā 1951. gadā. Pēdējās (11) – Lesterā 1986. gadā. Kopējais sarīkojumu skaits – 19.

I Amerikas Savienoto Valstu latviešu vispārējie dziesmu svētki notika Čikāgā 1953. gadā, dziedātāju un klausītāju kopskaits bija apmēram 6500 cilvēku. II svētki notika Ņujorkā 1958. gadā; III, IV un V – Klīvlendā 1963., 1968. un 1973. gadā; VI – Bostonā 1978. gadā; VII – Milvoki 1983. gadā; VIII – Indianapolē 1988. gadā. IX svētki bija plānoti Filadelfijā, bet nenotika. X svētki – Klīvlendā 1997. gadā; XI – Čikāgā 2002. gadā. Virsdiriģenti: Ādolfs Ābele, Ernests Brusubārda II, Ernests Brusubārda III, Ingrīda Gūtberga, Andrejs Jansons, Arnolds Kalnājs, Jānis Kalniņš, Vizma Maksiņa, I. Mežaraups, Jānis Norvilis, Valdemārs Ozoliņš, A. Purvs, Lolita Ritmane, Bruno Skulte, R. Zuika un citi.

Kopš 1962. gada latviešu dziesmu svētki ik pa diviem vai trim gadiem notikuši Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādas Rietumkrastā: Sietlā (I – 1962. gadā; VI – 1975. gadā; XII – 1992. gadā), Portlendā (II – 1965. gadā; IX – 1982. gadā), Sanfrancisko (III – 1967. gadā, VIII – 1979. gadā, XIV – 2003. gadā), Losandželosā (IV – 1970. gadā, VII – 1977. gadā, XI – 1989. gadā, XIII – 1999. gadā), Vankūverā (V – 1972. gadā, X – 1985. gadā).

Kanādas latviešu dziesmu svētku kustība aizsākās ar dziesmu dienu 1952. gadā un dziesmu svētkiem 1953. gadā, visi svētki notikuši Toronto ik pa četriem vai pieciem gadiem: I – 1953. gadā, II – 1957. gadā, III – 1961. gadā, IV – 1965. gadā, V – 1970. gadā, VI – 1976. gadā, VII – 1981. gadā, VIII – 1986. gadā, IX – 1991. gadā, X – 1996. gadā, XI – 2000. gadā. Virsdiriģenti un rīkotāji: Tālivaldis Ķeniņš, Jānis Cīrulis, J. Norvilis, Imants Sakss, A. Purvs.

Austrālijas latviešu kopkora koncerts iekļauts gandrīz ik gadu notiekošajās kultūras dienās, kas kopš 1951. gada rotācijas kārtībā notika dažādās pilsētās: Sidnejā, Melburnā, Adelaidē, Brisbenā. Vēlāk pievienojās arī citas pilsētas – Pērta no 1964. gada, Kanbera no 1982. gada. Kultūras dienas rīkotas arī Kraistčērčā Jaunzēlandē 1967. gadā un Lonsestonā Tasmānijas salā 1984. gadā. Kopkora virsdiriģenti: Viktors Bendrups, Ruta Brože, Edgars Kariks, Meta Krišjāne-Vīgnere, Astra Kronīte, Ernests Māršaus, Ēriks Ozoliņš, Zane Ritere, Voldemārs Rullis, Kaspars Svenne un citi.

Lai dziedātu pēc iespējas tuvāk okupētās Latvijas krastiem, 1979. gadā Visbijā, Gotlandē, notika I Pasaules brīvo latviešu dziesmu dienas. To idejas autors un galvenais rīkotājs bija A. Jērums. II un III dziesmu dienas notika Minsterē, Vācijā, 1984. gadā un 1987. gadā, kopkora priekšā ir stājušies kopumā 12 virsdiriģenti.

Svētki notika un joprojām turpinās neatkarību atjaunojušajā Latvijā. Izņēmums ir XX svētki, kas formāli notika vēl padomju okupācijas apstākļos, tomēr attiecībā uz repertuāra veidošanu tie vairs nebija pakļauti totalitārai cenzūrai. Šajos svētkos pirmo reizi pēckara gados piedalījās pasaules latviešu kori un diriģenti, tie iezīmēja arī būtiski jaunu – no iepriekšējiem atšķirīgu – norises modeli, kas tika lietots un attīstīts turpmākajos svētkos. Tomēr vairāki elementi, piemēram, svētku organizēšanas vairākpakāpju modelis, deju kopu un pūtējorķestru sacensības, deju iekļaušana kopkoru koncertos, deju lieluzvedumi sporta stadionā, tika pārņemti no 3. perioda un lietoti 4. periodā. No 3. perioda nekritiski pārņemti arī vairāki termini – deju kolektīvs, vieskolektīvs, tautas kolektīvs, ierindas koris, zonālā skate, republikāniskā skate, koru salidojums un citi.

XX Vispārējie latviešu dziesmu un X Deju svētki notika Rīgā no 1990. gada 30. jūnija līdz 8. jūlijam. Kopkorī 20 399 dziedātāji, deju priekšnesumos 10 116 dejotāji, apvienotajā pūtējorķestrī 2062 mūziķi, apvienotajā simfoniskajā orķestrī 300 mūziķu. Ārzemju latviešu koros un deju kopās 841 dalībnieks. Virsdiriģenti: Ivars Bērziņš, Terēzija Broka, A. Derkēvica, J. Dūmiņš, Jānis Ērenštreits, D. Gailis, Sigvards Kļava, J. Kļaviņš, G. Kokars, I. Kokars, P. Kvelde, H. Mednis, E. Račevskis, L. Vīgners, Jānis Zirnis, no ārzemēm: V. Bendrups, Daira Cilne, A. Jansons, V. Maksiņa, M. Opeskins, A. Purvs, L. Zobens, R. Zuika. Deju virsvadītāji: Ieva Adāviča, M. Apsīte, Taisa Aruma, A. Baumane, Donāts Doniks, Modris Gipmanis, Ojārs Grasis, A. Lembergs, Zigurds Miezītis, Uldis Ozols, V. Ozols, Uldis Rikmanis, I. Saulīte, Rita Spalva, H. Sūna, U. Šteins, O. Štrauss, U. Žagata.

XXI Vispārējie latviešu dziesmu un XI Deju svētki notika Rīgā no 1993. gada 27. jūnija līdz 4. jūlijam. Kopkorī 13 000 dziedātāju, deju koncertos 10 746 dejotāji, apvienotajā pūtējorķestrī ap 1600 mūziķu. Uzstājās folkloras un tautas mūzikas ansambļu 700 dalībnieku, ārzemju latviešu koru un deju kopu 700 dalībnieku. Virsdiriģenti: I. Bērziņš, T. Broka, A. Derkēvica, J. Dūmiņš, J. Ērenštreits, Viesturs Gailis, Eduards Grāvītis, S. Kļava, J. Kļaviņš, G. Kokars, I. Kokars, P. Kvelde, J. Ozoliņš, E. Račevskis, Romāns Vanags, J. Zirnis, no ārzemēm: E. Brusubārda II, A. Kronīte, V. Maksiņa, L. Zobens. Goda virsdiriģenti: H. Mednis, L. Vīgners, R. Zuika. Deju virsvadītāji: M. Apsīte, T. Aruma, A. Baumane, Andris Ezeriņš, Jānis Ērglis, A. Lembergs, Ilze Mažāne, U. Ozols, V. Ozols, I. Saulīte, H. Sūna, U. Šteins, O. Štrauss, U. Žagata.

XXII Vispārējie latviešu dziesmu un XII Deju svētki notika Rīgā no 1998. gada 29. jūnija līdz 5. jūlijam. Kopkorī 13 402 dziedātāji, deju koncertos 10 659 dejotāji, apvienotajā pūtējorķestrī 1691 mūziķis. Uzstājās 813 folkloras kopu un 118 tautas mūzikas ansambļu dalībnieki, apvienotā simfoniskā orķestra 300 mūziķu. Virsdiriģenti: T. Broka, A. Derkēvica, J. Dūmiņš, J. Ērenštreits, E. Grāvītis, S. Kļava, J. Kļaviņš, G. Kokars, I. Kokars, P. Kvelde, J. Ozoliņš, Arvīds Platpers, E. Račevskis, Māris Sirmais, R. Vanags, J. Zirnis, no ārzemēm: V. Maksiņa, L. Zobens. Goda virsdiriģenti: H. Mednis, L. Vīgners, R. Zuika. Deju virsvadītāji: A. Baumane, Elmārs Belinskis, Vilnis Birnbaums, Jānis Butkevičs, Agris Daņiļēvičs, Ilmārs Dreļs, A. Ezeriņš, O. Grasis, Rolands Juraševskis, I. Magone, I. Mažāne, Zanda Mūrniece, V. Ozols, Jānis Purviņš, I. Saulīte, Gunta Skuja, O. Štrauss. Goda virsvadītāji: A. Spura, H. Sūna, U. Žagata.

XXIII Vispārējie latviešu dziesmu un XIII Deju svētki notika Rīgā no 2003. gada 27. jūnija līdz 6. jūlijam. Piedalījās 319 koru 12 380 dziedātāji, 538 deju kopu 13 400 dejotāji, 51 amatieru pūtējorķestra un sešu profesionālo pūtējorķestru 1600 mūziķi. Uzstājās 30 folkloras kopu 450 dalībnieki, 37 koklētāju ansambļu 324 dalībnieki, simfoniskie orķestri, solisti, viesansambļi, vokālās, instrumentālās grupas un kapelas. Virsdiriģenti: Aira Birziņa, Ivars Cinkuss, Agita Ikauniece, S. Kļava, Guntars Ķirsis, Anda Lipska, Jēkabs Ozoliņš, Gunta Paškovska, A. Platpers, E. Račevskis, R. Vanags, J. Zirnis. Goda virsdiriģenti: T. Broka, A. Derkēvica, J. Dūmiņš, G. Kokars, I. Kokars, P. Kvelde, R. Zuika. Deju virsvadītāji: I. Dreļs, J. Ērglis, Arta Melnalksne, J. Purviņš, G. Skuja. Goda virsvadītāji: M. Apsīte, A. Baumane, O. Grasis, I. Magone, Z. Miezītis, V. Ozols, I. Saulīte, U. Šteins, O. Štrauss, U. Žagata.

XXIV Vispārējie latviešu dziesmu un XIV Deju svētki notika Rīgā 2008. gada 5.–12. jūlijā. Kopkorī 12 000 dziedātāju, deju koncertos 13 500 dejotāji. Piedalījās apvienotais pūtējorķestris, simfoniskie orķestri, vokālie ansambļi, koklētāju ansambļu 280 dalībnieki, folkloras kopu 1700 dalībnieki, tautas mūzikas ansambļu 250 dalībnieki, vokālās un instrumentālās grupas, džeza mūziķi, amatieru teātri, viesansambļi. Virsdiriģenti: A. Birziņa, I. Cinkuss, J. Ērenštreits, A. Ikauniece, Mārtiņš Klišāns, S. Kļava, J. Ozoliņš, A. Platpers, E. Račevskis, M. Sirmais, Ints Teterovskis, R. Vanags un J. Zirnis. Goda virsdiriģenti: T. Broka, A. Derkēvica, J. Dūmiņš, G. Kokars, I. Kokars, P. Kvelde, R. Zuika. Viesdiriģenti: Alo Ritsings (Igaunija), Vītauts Miškinis (Lietuva). Deju virsvadītāji: J. Ērglis, R. Juraševskis, Taiga Ludborža, Jānis Marcinkevičs, Iluta Mistre, I. Mažāne, A. Melnalksne, Z. Mūrniece, J. Purviņš, G. Skuja. Goda virsvadītāji: M. Apsīte, A. Baumane, O. Grasis, I. Magone, Z. Miezītis, V. Ozols, I. Saulīte, U. Šteins, O. Štrauss, U. Žagata.

XXV Vispārējie latviešu dziesmu un XV Deju svētki notika Rīgā no 2013. gada 30. jūnija līdz 7. jūlijam. Piedalījās 388 koru 15 400 dziedātāju, 603 deju kopu 14 764 dejotāji, apvienotā pūtējorķestra 1200 mūziķi. Virsdiriģenti: Kaspars Ādamsons, A. Birziņa, Gints Ceplenieks, I. Cinkuss, A. Ikauniece, A. Jansons, M. Klišāns, S. Kļava, Roberts Liepiņš, Māra Marnauza, Andrejs Mūrnieks, Mārtiņš Ozoliņš, A. Platpers, M. Sirmais, Ārijs Šķepasts, I. Teterovskis, Jevgeņijs Ustinskovs, Ilze Valce, R. Vanags, J. Zirnis. Goda virsdiriģenti: T. Broka, J. Ērenštreits, J. Kļaviņš, G. Kokars, P. Kvelde, J. Ozoliņš, E. Račevskis, R. Zuika. Deju virsvadītāji: Gints Baumanis, A. Daņiļevičs, I. Dreļs, J. Ērglis, R. Juraševskis, T. Ludborža, I. Mažāne, A. Melnalksne, I. Mistre, Z. Mūrniece, Iveta Pētersone-Lazdāne, J. Purviņš, Gunta Raipala, Māra Simsone, G. Skuja. Goda virsvadītāji: I. Adāviča, M. Apsīte, T. Aruma, E. Drulle, Vaira Dundure, A. Ezeriņš, O. Grasis, I. Saulīte, R. Spalva, U. Šteins, O. Štrauss, U. Žagata.

XXVI Vispārējie latviešu dziesmu un XVI Deju svētki notika Rīgā no 2018. gada 30. jūnija līdz 8. jūlijam. Piedalījās 429 koru 16 500 dziedātāji, 739 deju kopu 18 150 dejotāji, 50 pūtēju orķestru 1500 dalībnieki. Kopā svētkos piedalījās 43 290 dalībnieki no 118 Latvijas pašvaldībām un no 21 valsts. Virsdiriģenti: K. Ādamsons, A. Birziņa, G. Ceplenieks, I. Cinkuss, A. Ikauniece-Rimšēviča, M. Klišāns, S. Kļava, M. Marnauza, A. Mūrnieks, M. Sirmais, I. Teterovskis, I. Valce, R. Vanags. Goda virsdiriģenti: T. Broka (koncertā nediriģēja), J. Erenštreits, A. Jansons (koncertā nediriģēja), J. Kļaviņš, J. Ozoliņš, A. Platpers, E. Račevskis, J. Zirnis. Deju virsvadītāji: Selga Apse, G. Baumanis, V. Birnbaums, Dagmāra Bārbale, A. Daņiļevičs, Skaidrīte Darius, I. Dreļs, J. Ērglis, R. Juraševskis, T. Ludborža, J. Marcinkevičs, I. Mažāne, Zanda Mūrniece, I. Pētersone-Lazdāne, J. Purviņš, G. Skuja. Goda virsvadītāji: I. Adāviča, M. Apsīte, T. Aruma, E. Drulle, I. Saulīte, R. Spalva, U. Šteins.

2001. gada 27.–29. jūlijā notika Dziesmu un deju svētki “Rīgai – 800”. Svētkos piedalījās 634 mākslinieciskās kopas ar 20 410 dalībniekiem, t. sk. 286 kori ar 11 371 dziedātāju un 188 deju kopas ar 5780 dejotājiem. Kaut gan svētku daļas (dziesmu karš, gājiens, deju lieluzvedums, kopkoru koncerts u. c.) un lielais visu Latviju pārstāvošo dalībnieku skaits atbilst vispārējo svētku statusam, tomēr daži aspekti – piecgadu cikla pārrāvums, tematiskā saistība ar Rīgas jubileju, kopkora dziedājuma instrumentālais pavadījums – liek šos Rīgas astoņsimtgadei veltītos svētkus uzskatīt par atsevišķu pasākumu un neiekļaut kopējā svētku numerācijā.

1. un 2. perioda svētki tika rīkoti laikā ap Jāņiem – I svētki pēc Jāņiem un visi pārējie – pirms. 3. perioda svētku laiku okupācijas varas iestādes centās pieskaņot ideoloģiski svarīgam datumam – Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas dibināšanas dienai 21. jūlijā. Ceturtā perioda svētki, izņemot XXIV, tiek rīkoti pēcjāņu nedēļā.

Jau 2. periodā iezīmējās piecgadu starplaiks starp sekojošiem svētkiem. Ar dažiem izņēmumiem tas tika ievērots 3. un 4. periodā. Garākus starpsvētku pārtraukumus radīja lielāki sociāli politiski satricinājumi – 1905. gada revolūcija un abi pasaules kari.

Dziesmu un deju svētku norisē ir pastāvīgās un mainīgās daļas. Par pamatelementiem tiek uzskatīti svētku gājiens, kopkora koncerti un koru sacensības jeb dziesmu karš. Gājiens noticis gandrīz visos svētkos (izņemot VI 1926. gadā), tā ir vizuāli krāšņa, dinamiska un dažādas vietējās identitātes visvairāk reprezentējoša daļa. Kopkora koncerti ir dziesmu svētku būtība, tie manifestē dalībnieku vēlmi dziedāt kopējas, visu apgūtas dziesmas, gūstot vienojošu emocionālu baudījumu, simboliski tie pauž nācijas vienotības un kopīgas darbošanās ideju. Dziesmu karš noticis gandrīz visos svētkos (izņemot VI 1926. gadā; VII 1931. gadā; VIII 1933. gadā), tā uzdevums ir noteikt labākos korus.

3. periodā tika realizēta dziesmu svētku organizēšanas un koru kvalitātes kontroles vairākpakāpju (2–4) modeļa ideja. Divpakāpju modelis – vispārējo dziesmu svētku vasarā tiek rīkotas rajonu koru skates un dziesmu svētki, tad seko nacionālā līmeņa sacensības un vispārējie dziesmu svētki. Trīspakāpju modelis – rajonu koru skates un dziesmu svētki tiek rīkoti divreiz – gadu pirms un arī mēnesi pirms vispārējiem dziesmu svētkiem, tad seko nacionālā līmeņa sacensības, kurās piedalās labākie kori, un vispārējie dziesmu svētki. Četrpakāpju modelis – novadu (zonālās) skates un svētki gadu pirms vispārējiem svētkiem, rajona koru skates vispārējo svētku gada pavasarī, rajona dziesmu svētki jūnijā, vispārējie dziesmu svētki jūlijā. Vairākpakāpju modelis pilnveidotās formās tiek izmantots arī 4. periodā.

Dziesmu kari rosinājuši līdzīgas sacensības arī citās jomās: dejotāju sacensības notiek kopš 1948. gada, pūtējorķestru sacensības – kopš 1960. gada. Tērpu kari jeb sacensības par etnogrāfiski pareizākajiem un skaistākajiem koru un individuālu dalībnieku tērpiem notika 2. periodā no 1931. gada (VII–IX svētkos); pēc ilgāka pārtraukuma atsākās 1998. gadā (XXII svētkos) un turpinājās nākamajos svētkos.

Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki (izņemot II, IV un VII) notiek reizi piecos gados laika posmā starp Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem.

Galvenā loma Vispārējo latviešu dziesmu svētku sākotnējās idejas realizēšanā bija Rīgas Latviešu biedrībai, tā bija arī I, II, III un V svētku rīkotāja. IV svētku rīkotāja bija Jelgavas Latviešu biedrība.

Dziesmu svētku 2. periodā rīkošanā iesaistītās divas galvenās organizācijas bija Latvijas Skaņražu kopa (dibināta 1923. gadā) un Latviešu Dziesmu svētku biedrība (dibināta 1830. gadā). Starpsvētku laikā darbojās dažādas vietējās un nacionālās organizācijas, īpaši nozīmīga loma kopkoru pasākumu rīkošanā novados bija Latviešu jaunatnes savienībai.

3. periodā dziesmu un deju svētku organizēšanu vadīja, kā arī repertuāra uzraudzību un ideoloģisko diktātu realizēja 1947. gadā izveidotā Republikāniskā Dziesmu svētku komisija (vēlāk – komiteja, orgkomiteja). Jau 1948. gadā operatīvo jautājumu risināšanai svētku laikā tika izveidots Dziesmu svētku štābs. Lai nodrošinātu koru u. c. amatiermākslas grupu darbošanos starpsvētku laikā, rūpētos par repertuāru, organizētu grupu māksliniecisko vadītāju mācības, 1945. gadā tika izveidota Kultūras ministrijas palīgstruktūra, kuras nosaukums laika gaitā mainījies, no 1989. gada – E. Melngaiļa Tautas mākslas centrs.

4. periodā dziesmu un deju svētku organizācija, saglabājot zināmas iepriekšējo periodu iestrādes, turpināja mainīties. Dziesmu un deju svētku rīcības komiteju vada Ministru prezidents un viņa vietnieks – kultūras ministrs, un mākslinieciskā padome, kas darbojas kultūras ministra vadībā. Apvienojot dažādu kultūras nozaru speciālistus, svētku sagatavošanā un organizēšanā piedalās Latvijas Nacionālais kultūras centrs. Svētku norisi Rīgā nodrošina īpaša Rīgas pilsētas pašvaldības komiteja.

Dziesmu un deju svētku norisē un tās sagatavošanā arvien ir bijusi iesaistīta ievērojama nācijas daļa – vairāki simti tūkstošu dalībnieku, svētku norises klausījušies un vērojuši simti tūkstošu klausītāju un skatītāju. Svētku rīkošanā ir iesaistītas valsts institūcijas un nevalstiskās organizācijas, tomēr svētku panākumus un ilgtspēju nodrošina pastāvīga individuālu sabiedrības locekļu vēlēšanās piedalīties šajā nāciju konstituējošajā rituālā.

1. periodā svētku kodols bija divi koncerti: pirmais – ar reliģisku, otrais – ar laicīgu tematiku. Sākot ar III svētkiem, galveno sarīkojumu skaitā iekļāva trešo – vokāli instrumentālo koncertu, kurā bija arī orķestris un solisti. 2. periodā atsevišķa garīgās mūzikas koncerta nebija, reliģiska satura dziesmas skanēja 1. koncerta sākumā. 3. koncerta saturs katros svētkos bija atšķirīgs, uzstājās arī viesu kori, spēlēja kara orķestris. 3. periodā divi galvenie kopkora koncerti tika papildināti ar sportistu demonstrējumiem, deju priekšnesumiem, apvienotā pūtējorķestra spēlētiem skaņdarbiem. X–XII, XVIII un XIX svētkos padomju vara savu klātbūtni demonstrēja, priekšnesumos iekļaujot okupācijas armijas karavīru maršēšanu, dziedāšanu un pūtējorķestra uzstāšanos. Līdzās kopkora koncertiem Mežaparkā tika rīkots apvienoto deju kopu koncerts stadionā. 4. perioda svētkos pastiprinājās saturiski un formāli jaunu, nacionālajai tradīcijai atbilstošāko variantu meklējumi. Kopkora koncertos tika iesaistītas folkloras kopas, solisti, popmūziķi, paši koncerti tika veidoti kā tematiskas programmas. Deju lieluzvedumi arī ieguva tematisku virzību, to veidošanā integrēta mākslinieciska efekta sasniegšanai tika izmantoti latvju raksti, īpašas instalācijas un izgaismojums.

Atsevišķos koncertos skanējusi latviešu un ārzemju autoru simfoniskā mūzika, kamermūzika, ērģeļmūzika, pūtējorķestru mūzika. Kopš 1973. gada Latvijas Universitātes Lielajā aulā ticis rīkots tautas mūzikas koncerts ar koncertkokļu ansambļu piedalīšanos, bet kopš 1990. gada atsevišķā koncertā uzstājas folkloras kopas. Svētku programmā tika iekļautas operas un baleta izrādes (VI, IX svētkos), kā arī teātra izrādes (IV, VII, VIII, IX svētkos). Svētku laikā rīkotas dažādas izstādes – lauksaimniecības, rūpniecības un amatniecības izstāde (IV svētkos), daiļamatniecības, (tautas) lietišķās mākslas izstādes. Ar tematiskām izstādēm svētku laikā piedalījušies arī muzeji.

Jau priekšvēstures periodā novadu dziedāšanas svētki skaidri pauda mostošos tautas pašapziņu, tie sabalsojās ar jaunlatviešu centieniem modināt tautā slāpes pēc zinībām, pēc mākslas skaistuma, dvēseles kopšanas. 1. perioda dziesmu svētki nostiprināja nacionālo pašapziņu un radīja pārliecību par tautas potenciālu ne tikai mākslinieciskajās izpausmēs, bet arī kopīgā, saskaņotā darbībā ceļā uz savu valsti. 2. perioda svētki bija lai arī jaunas, tomēr jau nobriedušas nācijas vienības un spēju demonstrējums, piesaistot arī starptautisku ievērību. 3. perioda svētki formāli atbalstīja okupācijas režīma ideoloģiju, tomēr, par spīti šādai ārējai virzībai, tie neformāli uzturēja nacionālās tradīcijas nepārtrauktību, tautas kopības un Baltijas solidaritātes apziņu, stiprinot cerību par nācijas pastāvēšanu nākotnē. 4. periodā svētki iezīmējās kā nācijas atjaunošanas un konsolidācijas līdzeklis, daudzveidīgs kultūras festivāls un nacionālās identitātes rituāls. Tie iemantoja arī starptautisku atzinību un atbalstu: 2003. gadā tika paziņots, ka dziesmu un deju svētku tradīcija Latvijā, Igaunijā un Lietuvā ir cilvēces nemateriālās un mutvārdu kultūras meistardarbs, un 2008. gadā tos iekļāva UNESCO Reprezentatīvajā cilvēces nemateriāla kultūras mantojuma sarakstā kā Baltijas dziesmu un deju svētkus.

2005. gadā tika pieņemts Dziesmu un deju svētku likums. Tā mērķis ir saglabāt, attīstīt un nodot tālāk nākamajām paaudzēm dziesmu un deju svētku tradīciju. Likumā kā šīs tradīcijas divas sastāvdaļas ir iekļauti Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki un Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Likuma pieņemšana pēc būtības nozīmē, ka par svētku pastāvēšanu un turpināšanos atbildīga ir Latvijas valsts.