Zigmars Liepiņš ir bijis ansambļu “Santa”, “Zvaigznīte”, “Modo”, “Opus” un citu vadītājs, A/S “Radio SWH”  priekšsēdētājs (1992–2007), Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) valdes priekšsēdētājs (2013–2019).

Z. Liepiņa skaņraža veikumam raksturīga plaša žanru amplitūda – no dažādu žanru dziesmām līdz operai. Popmūzikas jomā lielāko popularitāti ieguvis 20. gs. 70. un 80. gados, par robežšķirtni kļūstot rokoperai “Lāčplēsis” (1988), pēc kuras daiļradē dominēja lieli muzikāli skatuviski darbi.

Komponists piedzima mūziķu ģimenē, viņa tēvs Jānis Liepiņš bija vijolnieks, pedagogs Liepājas Mūzikas skolā, māte Lidija bija beigusi šajā skolā dziedāšanas klasi. J. Liepiņš bija viens no pirmajiem, kas pilsētā apguva elektriskās ģitāras spēli un, vadot ģitārspēles pulciņu, izskoloja vairāku paaudžu Liepājas ģitāristus. Paša dēls deva priekšroku klavierēm, pabeidza Liepājas Bērnu mūzikas skolu, kā arī Emiļa Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolu. Iepriekš spēlējis kopā ar tēvu un muzicējis vietējos ballīšu sastāvos, Z. Liepiņš 17 gadu vecumā ar vienaudžiem – brāļiem Viktoru un Egilu Zakoviciem – izveidoja rokgrupu “Santa” (Liepājas Tirdzniecības pārvaldes vokāli instrumentālo ansambli); šajā laikā viņš arī sāka komponēt. Grupa 1970. gadā piedalījās festivālā “Liepājas dzintars”, kurā Z. Liepiņš ar tautasdziesmas “Aiz kalniņa dūmi kūp“ apdari izcīnīja 1. vietu, to dalot ar Liepājas grupas “2xBBM” līderi, jau panākumus guvušo komponistu Imantu Kalniņu.

Pēc vidusskolas pabeigšanas (1971) Z. Liepiņš iestājās Latvijas Valsts konservatorijā (LVK, Hermaņa Brauna, pēc tam Ilzes Graubiņas klavieru klasē, 1971–1976). Studiju gados pianists muzicēja vairākos ansambļos, to vidū nozīmīgākā bija Ikšķiles kultūras nama grupa, kuras repertuārā bija galvenokārt rietumu hiti (Deep Purple, Emerson, Lake & Palmer un citi). No turienes Z. Liepiņu uz savu jauno grupu “Studija” (vēlāk pazīstama kā “Modo”) uzaicināja Raimonds Pauls.

1973. gadā Z. Liepiņš kļuva par R. Paula vadītā ansambļa taustiņinstrumentālistu, tā repertuārā bija dažas viņa instrumentālās kompozīcijas, arī dziesmas, no kurām popularitāti guva “Ķiršu lietus”, “Vēl nav par vēlu” Noras Bumbieres izpildījumā. Tajās spilgti izpaudās Z. Liepiņa melodiķa talants, kas guva atbalsi jaunās paaudzes klausītājos. Kopā ar grupas instrumentālistiem – basģitāristu Borisu Bannihu un sitaminstrumentu mūziķi Vladimiru Boldirevu – Z. Liepiņš izveidoja džezroka grupu, ar savu programmu uzstājās Rīgas džeza kafejnīcā “Allegro”, guva ievērību arī Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) mēroga džeza festivālos.

Pēc LVK absolvēšanas 1976. gadā mūziķi uz gadu iesauca obligātajā karadienestā, kuru viņš pildīja karavīru ansambļa “Zvaigznīte” vadītāja amatā. Z. Liepiņš veidoja repertuāru, aranžējumus, komponēja, līdztekus kļuva par Valsts Rīgas operetes teātra uzveduma “Quo vadis, mana ģitāra” (I. Kalniņa mūzika) muzikālo vadītāju. Šajā teātrī 1979. gadā tika iestudēts Aleksandra Čaka dzejas uzvedums ar Z. Liepiņa mūziku “Iedomu spoguļi”; teātra mūzikas jomā komponists debitēja 1977. gadā ar mūziku izrādei “Spartaks” Drāmas teātrī (mūsdienās – Latvijas Nacionālais teātris), tajā aktīvi darbodamies arī turpmāk.

Pēc dienesta mūziķis atgriezās grupā “Modo”, kuras vadību pārņēma 1978. gadā, turpinot uzstāties koncertos. “Modo” kā profesionālam Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Filharmonijas kolektīvam nebija jāpiedalās pašdarbniekiem obligātajās tarifikācijas skatēs, taču katru gadu Z. Liepiņam nācās sagatavot jaunu programmu, kuru apstiprināja komisija. Grupa piedzīvoja vairākas sastāva maiņas, Z. Liepiņš centās uzturēt nemainīgi augstu muzikālo kvalitāti, sekoja mūzikas modes aktualitātēm, daudz pievērsās disko stilam. Grupas vadošā soliste bija Mirdza Zīvere un no “Zvaigznītes” uz “Modo” atnākušais dziedātājs Imants Vanzovičs. M. Zīvere kļuva par komponista otro sievu, laulībā dzimusi meita Zane un dēls Jānis – ievērojams latviešu diriģents. Pirmo laulību Z. Liepiņš noslēdza 21 gada vecumā ar konservatorijas kursabiedreni vijolnieci Agru Liepiņu (dzimusi Čuntonova); laulībā ir dzimusi meita Linda Liepiņa.

Iepriekš komponējis ar Jāņa Petera, Dagnijas Dreikas un citu dzejnieku vārdiem, Z. Liepiņš 20. gs. 80. gadu sākumā izveidoja radošu tandēmu ar dziesminieku un dzejnieku Kasparu Dimiteru, kurš sacerēja vārdus viņa melodijām. Dažām –“Nakts lūgums”, “Vientuļnieka blūzs” u. c. – vārdus sarakstījis pats komponists.

70. un 80. gadu mijā Z. Liepiņš jau bija viens no populārākajiem estrādes komponistiem Latvijā, jo īpaši gados jaunāku klausītāju vidū. 80. gadu sākumā viens aiz otra tika radīti hiti: dziesmas “Vēl ir laiks”, “Viss kārtībā”, “Ceļojums”, “Dziesma par rozīti”, “Rīta aicinājums”, “Atmiņu nams”, “Sentiments” un citi. Laikraksta “Padomju Jaunatne” lasītāju balsojumā “Muzikālā parāde” 1982. gada oktobrī pirmajā desmitniekā bija septiņas Z. Liepiņa dziesmas. Viņa kompozīcijas izdeva skaņuplatēs, raidīja radio, tās skanēja diskotēkās.

1981. gada jūnija “Modo” koncertos Dzintaru koncertzālē Z. Liepiņa un K. Dimitera dziesmas “Vēl ir laiks” priekšnesuma laikā klausītāji cēlās kājās, dziedāja līdzi piedziedājumam “Latvijā, Latvijā, Latvijā...”. Notikums izraidīja asu Kultūras ministrijas reakciju, Z. Liepiņu vainoja publikas huligāniskā uzvedībā, nekārtību izraisīšanā. Ansambļa vadītājam par dziesmu komentēšanu un programmas zemu idejisko līmeni tika piespriests disciplinārs sods. 1982. gadā grupa beidza pastāvēt.

Ar “Modo” solistiem M. Zīveri un I. Vanzoviču un jaunu instrumentālo sastāvu Z. Liepiņš izveidoja grupu “Opus”. Repertuāra pamatā joprojām bija viņa darbi, tika iestudēta arī instrumentālās mūzikas programma. Kolektīvu kopš pirmās darbības dienas pavadīja liela publikas un žurnālistu interese. 1984. gadā Maskavas Centrālās televīzijas dziesmu konkursā “Gada dziesma” (Песня года) laureātu vidū bija arī Z. Liepiņš  ar dziesmu Думай, думай (latviski – “Tomēr jāpadomā”). Tā kļuva par hitu visā PSRS, līdz pastāvēšanas beigām “Opus” aktīvi koncertēja ar dziesmām krievu valodā, kas izdotas skaņuplatēs “Ceļojums” (Путешествие) un “Garais gads” (Bисокосный год).

1983. gadā uz ekrāniem nonāca muzikālā spēlfilma “Vajadzīga soliste” ar Z. Liepiņa un K. Dimitera dziesmām dažādu izpildītāju priekšnesumos, kas izdotas arī skaņuplatē. 1984. gada beigās pēc konflikta ar LPSR Filharmonijas vadību Z. Liepiņš ar grupu pārcēlās uz Bauskas kolhozu “Uzvara”, kur darbojās ar nosaukumu “Viktorija”. Tika iestudēta M. Zīveres soloprogramma, kurā skanēja Z. Liepiņa dziesmas ar latviešu tautasdziesmu vārdiem. Dziesma “Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas” uzvarēja 1985. gada radioraidījuma “Mikrofons” aptaujā par populārāko estrādes dziesmu Latvijā.

Popularitātes kalngalus mūziķis sasniedza līdz ar rokoperas “Lāčplēsis” uzvedumu (1988), kurā bija iesaistīti labākie un populārākie Latvijas roka un popmūzikas ansambļi (“Remix”, “Opus”, “Līvi”, “Jumprava”, “Zodiaks”) un to solisti. Darbu pie rokoperas ar Māras Zālītes libretu Z. Liepiņš sāka 1986. gadā, vienlaikus savu patriota stāju demonstrēdams virknē dziesmu – “Sena kalpu dziesma”, “Brīvību Baltijai” un citās. “Brīvību Baltijai” ir latviskā versija Z. Liepiņa dziesmai, kas tapa Vācijas Demokrātiskajā republikā Rostokā rīkotajam festivālam-konkursam “Cilvēks un jūra”, kurā 1987. gadā ar dziesmu Love Time I. Vanzoviča priekšnesumā komponists ieguva vairākas balvas. 80. gadu nogalē rīkotajās Latvijas Mūzikas biedrības aptaujās (vēlāk Raimonda balva) Z. Liepiņš regulāri tika atzīts par gada labāko komponistu un taustiņinstrumentālistu.

1989. gadā ar kori “Daugaviņa” (diriģents Kārlis Beinerts) Z. Liepiņš piedalījās Melburnas Kultūras dienās Austrālijā, kur skanēja viņa dziesmas ar tautas vārdiem. Kad darbību izbeidza grupa “Opus”, mūziķis pievērsās uzņēmējdarbībai, kā arī kopā ar partneri Aleksandru Birmanu izveidoja uzņēmumu Showimpex (1989–1992), kas daļēji pārņēma LPSR Filharmonijas funkcijas – rīkoja koncertus un citus pasākumus. 1991. gadā komponists kopā ar ilggadējo “Opus” skaņu režisoru Juri Moricu izveidoja skaņu ierakstu studiju “L&M” (1991–1995), sacerēja mūziku reklāmām. Kā A/S “Radio SWH” prezidents un līdzīpašnieks (1992–2007) viņš radījis virkni humoristisku kompozīciju ētera personībām Ufo (Kaspars Upacieris) un Fredim (Andris Freidenfelds).

Apliecinot interesi par folkloru, 1994. gadā sadarbībā ar Latvijas Radio kori Z. Liepiņš sacerēja latviešu karavīru tautas dziesmu apdaru ciklu “Es karā aiziedams”, kā arī ieskaņoja klasiskus skaņdarbu aranžējumus paša sintezatora pavadījumā.

Savu komponista meistarību ar lielās formas darbu Z. Liepiņš triumfāli pierādīja 1997. gadā operā “Parīzes Dievmātes katedrāle” (K. Dimitera librets); par šo darbu viņš saņēma Latvijas Lielo mūzikas balvu. 1998. gadā plaši tika atzīmēta rokoperas “Lāčplēsis” 10. jubileja (turpmāk tā uzvesta ik pa desmit gadiem ar atjaunotu izpildītāju sastāvu), kam sekoja komponista atgriešanās pie 70. un 80. gadu popdziesmām, tās pielāgojot mūzikas modes tendencēm, ieskaņojot un izdodot dažādu solistu priekšnesumos; tapa jaunas dziesmas Mirdzas Zīveres balsij (“Mirdzas albums”).

2000. gadā Z. Liepiņš pārsteidza ar klasiskās mūzikas manierē veidotu operu “No rozes un asinīm” (K. Dimitera librets); šā paša gada Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos atskaņoja Z. Liepiņa ciklu korim “Teika par Daugavas rakšanu” (Māra Zālīte); šādā tandēmā tapa arī kora dziesmu cikls “Dziedot dzimu, dziedot augu”, kas tika pirmatskaņots 2008. gada Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos.

2006. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī tika iestudēta Z. Liepiņa muzikālā drāma “Adata” (Andras Manfeldes librets), kurā galvenās lomas atveidoja jaunie solisti Zane Dombrovska, Ieva Kerēvica un Dons (Arturs Šingirejs); galvenā izrādes muzikālā tēma –  dziesma “Ja tu man esi” – ieguva lielu popularitāti. Sadarbību ar Donu Z. Liepiņš turpināja 2010. gadā, sacerot dziesmu My Religion Is Freedom, kas Latvijas Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālajā atlasē ieņēma 2. vietu. Virkne populāru solistu piedalījās Z. Liepiņa dziesmu cikla “Kapteiņa stāsti” teatralizētā uzvedumā par godu Latvijas republikas 90. jubilejai Liepājā (2008).

2009. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī tika uzvesta Z. Liepiņa muzikālā drāma “Vadonis” (K. Dimitera librets), veltīta Kārļa Ulmaņa dzīvesgājumam; tās iestudējumu, tāpat kā iepriekšējo lieldarbu uzvedumus, producēja M. Zīvere un viņai piederošā aģentūra “Mūza”.

2012. gadā, plaši atzīmējot savu 60. jubileju, Z. Liepiņš sarīkoja autorkoncertu sēriju “Atgriešanās”, jubilejas koncertu “Un mīlestība?” Latvijas Nacionālajā teātrī, kurā togad tika uzvesta viņa opera “Parīzes Dievmātes katedrāle”, kā arī notika viņa vijoļkoncerta pirmatskaņojums. No 2013. līdz 2019. gadam komponists ieņēma LNOB valdes priekšsēdētāja amatu, līdztekus turpināja virzīties pa akadēmiskā žanra ceļu – “Transcendentālajai oratorijai” korim, orķestrim un solistiem (pirmatskaņojums Rīgas  Doma baznīcā, 2014) sekoja “Mesa 2020”, simfoniskā svīta “Sarkanais mežs” (2022, no mūzikas TV seriālam) u. c., laiku pa laikam apliecinot savas izcilās melodiķa dotības ar atsevišķām dziesmām.

Ar izcilu melodiķa talantu apveltītais trīssimt dziesmu autors Z. Liepiņš baudījis pamatīgu akadēmisko skolu pianismā, no kura izaugusi viņa komponista tehnika, pieeja kompozīcijas principiem, no kuriem galvenais ir tieši melodija. Vienlaikus skaņradis praksē apguvis populārā žanra tehnoloģijas, rakstības un aranžēšanas, izpildījuma principus, kopš agras jaunības muzicējot popa, roka, estrādes ansambļos. To vidū ļoti nozīmīga bija darbošanās R. Paula vadībā grupā “Modo”, kurā Z. Liepiņš no pianista izvērtās par ansambļa muzikālo un māksliniecisko vadītāju, apguva vadības menedžmentu, iedziļinājās popmūzikas biznesa procesos, prazdams sekot mūzikas modei, taču nezaudējot savu radošo rokrakstu un komponista personību. 

Nekautrējoties no latviska sentimenta klātbūtnes un šlāgeriskām intonācijām, Z. Liepiņš savā daiļradē, grupu “Modo”, “Opus” u. c. darbībā sekoja pasaules mūzikas modei, integrēja savās dziesmās un instrumentālajos skaņdarbos disko, soulmūzikas, jaunā viļņa, regeja, dažādu roka stilu iezīmes. 70. gados aizrāvās ar eksperimentiem džeza un džezroka stilā, astoņdesmitajos gados skaņradis pakāpeniski pievērsās uz klausītāju vairākuma gaumi orientētu dziesmu rakstīšanai. Z. Liepiņa un K. Dimitera popdziesmas skanēja pirmajā latviešu pilnmetrāžas muzikālajā spēlfilmā “Vajadzīga soliste” (1983), tās ir izdotas skaņuplatēs, regulāri atskaņotas radio, televīzijā, diskotēkās. Līdztekus lakoniskām dziesmām, sākot ar 1977. gadu, komponists radīja mūziku apmēram 20 teātra izrādēm, galvenokārt Latvijas Nacionālajā teātrī (“Spartaks”, “Emīls un Berlīnes zēni”, “Žanna d’Arka”, “Trīs musketieri”, “Vadonis” u. c.); viņš ir komponējis mūziku arī animācijas filmām (“Sēd uz sliekšņa pasaciņa”, “Ness un Nesija” u. c.).

80. gadu vidū par Z. Liepiņa daiļrades oriģinālu iezīmi kļuva patriotiska drosme, kas izpaudās dziesmu ciklā ar tautas vārdiem un citās dziesmās, vēlāk jau rokoperas “Lāčplēsis” (1988) radīšanā, lieliski izjūtot mūzikas un politikas konjunktūru, kā arī sabiedrības noskaņojumu. 1987. gadā, kļūstot par Latvijas Komponistu savienības biedru, ar šo divcēlienu rokoperu komponists pārsniedza visus līdzšinējos muzikāli teatrālo iestudējumu mērogus ne tikai Latvijā, ierādot solopartijas gandrīz visiem vadošajiem roka un popdziedātājiem. “Lāčplēša” izrādes piedzīvoja rekordlielu apmeklētāju skaitu – ap 160 000 cilvēku, kļūstot par sava veida politiskām demonstrācijām, apliecinot komponista patriota stāju un ambīcijas.

Allaž aizrāvies ar visu jauno mūzikas attīstībā, skaņradis atbalstīja savas grupas “Opus” instrumentālistu vēlmi izveidot smagā roka grupu “Opus Pro” (1986). Z. Liepiņš vairākkārt bijis žūrijas loceklis dažāda ranga muzikālo pašdarbnieku skatēs, aktīvi meklējis un atbalstījis jaunos talantus gan 20., gan 21. gs. Viņa interešu lokā allaž bijusi mūzikas instrumentu, tehnoloģiju attīstība, kas apliecināta radošajos procesos.

Būdams labs stratēģis, Z. Liepiņš prata virzīties savā daiļradē pa vairākām trajektorijām, līdztekus mūzikai viņš guva labus panākumus uzņēmējdarbībā, vadot uzņēmumu Showimpex, “Radio SWH”, LNOB valdi. Uzņēmējdarbības iemaņas komponists izmantoja arī savā daiļradē – kopš rokoperas “Lāčplēsis” ikviens Z. Liepiņa skaņdarba pirmatskaņojums kļuva par nozīmīgu notikumu kultūras dzīvē, viņa operu uzvedumi, kuros iesaistīti arī rokdziedātāji, tapa sadarbībā ar dzīvesbiedres M. Zīveres aģentūru “Mūza” – abu partnerībai muzikālā un praktiskā aspektā bijusi ļoti liela loma Z. Liepiņa daiļradē. Līdz ar skaņdarbu radīšanu mūziķis turpināja demonstrēt savas pianista prasmes, pakāpeniski interešu lokam attālinoties no popmūzikas. Z. Liepiņa opera “Parīzes Dievmātes katedrāle” ir arī iestudēta Klaipēdas Valsts muzikālajā teātrī (Klaipėdos valstybinis muzikinis teatras) Lietuvā.

Kopumā ieturot politisku neitralitāti, savus uzskatus skaņradis atainoja ar trijdaļu vokāli simfonisko poēmu “Tēvzemei un brīvībai” (2001). 21. gs. Z. Liepiņa darbu klāstu papildināja arī koru dziesmas, oratorija, vijolkoncerts u. c. akadēmiskā redzējumā radīti skaņdarbi, muzikāli skatuviski darbi.

2005. gadā komponists atklāja savu mājaslapu, kurā bez maksas var noklausīties viņa dziesmas, aplūkot un izdrukāt notis. Aizvien ir saglabājusies liela interese par Z. Liepiņa popdziesmām, tās iemūžinātas dažādās versijās, regulāri skan radio, televīzijā, koncertos. Gadu desmitiem kopto pianista meistarību viņš ir apliecinājis regulāros jubilejas koncertos un citur. Nemainīgi populārs ir komponists pats kā personība, kam raksturīga oriģinalitāte, asprātība un atraktivitāte. Par nopelniem Latvijas labā komponists ir saņēmis IV šķiras Triju zvaigžņu ordeni (2002). Liepiņu ģimenes muzikālās tradīcijas turpina dēls Jānis, kurš ir Latvijā un ārvalstīs ievērojams kora un orķestra diriģents. 

“Pusnakts stundā” (“Modo”, Viktors Lapčenoks), 3. vieta, 1976.

“Dziesma par pazaudēto laiku” (“Modo”, M. Zīvere), 5. vieta, 1978.

“Puķu nakts” (“Modo”, M. Zīvere), 4. vieta, 1980.

“Kas esi tu” (“Modo”, Viktors Lapčenoks), 10. vieta, 1980.

“Dziesma par rozīti” (“Modo”, M. Zīvere), 6. vieta, 1981.

“Tāds mūžs” (“Modo”, Viktors Lapčenoks), 8. vieta, 1981.

“Mīļā magonīt” (“Modo”, Viktors Lapčenoks), 5. vieta, 1982.

“Diskžokejs” (“Opus”, M. Zīvere), 10. vieta, 1984.

“Tomēr jāpadomā” (“Opus”), 17. vieta, 1984.

“Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas” (M. Zīvere), 1. vieta, 1985.

“Es atnācu uguntiņu” (M. Zīvere), 17. vieta, 1985.

“Dzejnieka karnevāls” (“Opus”), 6. vieta, 1986.

“Sena kalpu dziesma” (“Opus”), 4. vieta, 1987.

“Brīvību Baltijai” (“Opus Pro”), 6. vieta, 1989.

MP*, “Estrādes dziesmas”, “Modo”, Melodija, 1979.

MP, “Ko manā ielā meklē tu”, “Modo”, Melodija, 1981.

MP, “Pulse 2” (instr. mūzika), Melodija, 1985.

LP**, “Ceļojums”, “Opus”, Melodija, 1983, krievu val., 1985.

LP, Mūzika no k/f “Vajadzīga soliste”, dažādi izpildītāji, Melodija, 1983.

LP, “Pēc likuma”, “Opus”, Melodija, 1985.

3 LP, Rokopera “Lāčplēsis”, Melodija, 1988, 2 CD*** SWH L&M Ieraksti, 1998; 2004, DVD****, 2004.

MC*****, “Trīs musketieri (mūzika no izrādes)”, Latvijas Nacionālā teātra aktieri, SWH L&M Ieraksti, 1994.

CD, “Vakara mūzika” (“Radio koris”, klasikas skaņdarbu pārlikumi korim, solistiem un elektroniskajiem tautsiņinstrumentiem), bez izdevēja, 1994.

MC, CD, Opera “Parīzes dievmātes katedrāle”, Radio SWH L&M Ieraksti, 1997.

MC, CD, “Vēl ir laiks”, Mirdza Zīvere un Imants Vanzovičs (dziesmu izlase), SWH L&M Ieraksti, 1998.

MC, CD, Opera “No rozes un asinīm”, Radio SWH Ieraksti, 2000.

CD, Darbi I (kantāte “Tēvzemei un brīvībai”, cikls korim “Teika par Daugavas rakšanu”, instr. mūz.), dažādi izpildītāji, RSWH, 2002.

CD, Darbi II (Versijas 1974-1991), dažādi izpildītāji, RSWH, 2003.

CD, Darbi III (“Mirdzas albums”), Mirdza Zīvere, RSWH, 2003.

CD, DVD, Opera-melodrāma “Adata”, Radio SWH Ieraksti, 2007.

CD, “Kapteiņa stāsti”, Platforma Records, 2009.

CD, “Viena diena manā mūžā” (izlase), dažādi izpildītāji, MicRec, 2009.

DVD, Blue Ray, “Vadonis”, Pilot Heads Productions, 2010.

CD, “Operai un teātrim” (izlase), dažādi izpildītāji, MicRec, 2012.

DVD, “Atgriešanās. 60. jubilejas koncerts Dzintaros”, MicRec, 2012.

EP******, “Rudens romances”, Mirdza Zīvere, pašizdevums, 2013.

* mazā skaņuplate

**vinila skaņuplate

*** kompaktdisks

**** ciparu video disks

***** magnētiskā kasete

****** minialbums (EP)