Turpinot 1873. gadā ieviesto vispārējo latviešu dziesmu svētku tradīciju, 1973. gadā notika Simtgades dziesmu svētki. Lai gan oficiāli tie bija veltīti Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) dibināšanas 50. gadadienai un līdz ar to gan repertuārā, gan arī vizuālajā noformējumā bija ievērojama padomiskā satura klātbūtne, tomēr svētku uztverē pārliecinoši dominēja Simtgades dimensija. Svētku gājiena laikā tika atklāts Dziesmu svētku memoriāls (21.07.1973.) Viestura dārzā, ko tad arī pārdēvēja par Dziesmu svētku parku.

1973. gada dziesmu svētki bija sešpadsmitie. Saskaņā ar padomju okupācijas varas iestāžu ieviesto dziesmu svētku secības numerācijas maiņu tie bija Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (Latvijas PSR) septītie. Ar nosaukumu “PSRS nodibināšanas 50. gadadienai un dziesmu svētku simtgadei veltītie Padomju Latvijas dziesmu un deju svētki” tie notika Rīgā 1973. gada 15.–22. jūlijā. Atsauce uz PSRS dibināšanas 50. gadadienu bija faktoloģiski neprecīza – minētā jubileja bija gadu iepriekš – 1972. gadā.

Izjaucot padomju okupācijas laikā ieviesto kārtību – vienlaicīgi ar dziesmu svētkiem rīkot arī deju svētkus –, 1973. gadā deju svētki nenotika; atsevišķi deju priekšnesumi bija kopkoru koncertu ietvaros. VII Vispārējie latviešu deju svētki notika 1975. gada 17.–19. jūlijā.

Svētku galvenais rīkotājs: Dziesmu svētku republikāniskā komisija Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka Viļa Krūmiņa vadībā, tās sastāvā: vadošie komunistiskās partijas un padomju iestāžu darbinieki, kā arī dažādu ministriju un resoru vadītāji. Praktisko darbu veikšanai bija izveidots Dziesmu svētku štābs.

15.–16. jūlijā Latvijas Valsts universitātes (LVU; mūsdienās Latvijas Universitāte) Lielajā aulā risinājās Tautas* koru sacensības (5 sieviešu, 6 vīru un 17 jauktie kori), 16.–17. jūlijā – parasto koru sacensības (17 sieviešu, 12 vīru un 43 jauktie kori). 16. jūlijā Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas (mūsdienās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija) zālē – 7 Tautas pūtēju orķestru un 17. jūlijā – 9 parasto pūtēju orķestru finālsacensības.

*Tautas – padomju okupācijas laikā (1960. gadā) ieviests amatiermākslas grupai (korim, deju ansamblim, pūtēju orķestrim) par sasniegumiem piešķirams pagodinošs apzīmējums.  

18. jūlijā Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā tika atklāta izstāde “Simt dziesmoti gadi”, ko veidoja muzeja darbinieki direktora Voldemāra Kalpiņa vadībā, zinātniskais konsultants Oļģerts Grāvītis. Svētku laikā bija apskatāma fotoizstāde “Dziedot dzimu, dziedot augu” Mākslas darbinieku namā, tautas lietišķās mākslas izstādes Latvijas PSR Vēstures muzejā un Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā un citur.

18. jūlija vakarā LVU Lielajā aulā pirmoreiz notika Tautas mūzikas koncerts, kurā piedalījās vokālie ansambļi, kori un Rīgas 6. vidusskolas koklētāju ansamblis. Sporta pilī notika tautas deju ansambļu pirmais koncerts; šo programmu atkārtoja vēl piecas reizes. Koncertā piedalījās 25 deju ansambļi ar apmēram 900 dejotājiem, programmu papildināja koklētāju ansambļa, pūtēju orķestru priekšnesumi, kā arī dziesmas.

19. jūlijā LPSR Valsts operas un baleta teātrī notika Tautu draudzības koncerts ar viesu grupām no Bulgārijas, Vācijas Demokrātiskās Republikas, Polijas un citām PSRS republikām, piedalījās arī 4 Tautas kori – “Dzintars”, “Dziedonis”, “Juventus” un “Daile”. Dziesmu pavadījumus atskaņoja Operas simfoniskais orķestris Riharda Glāzupa vadībā.

21. jūlijā rītā, svētku dalībniekiem Daugavas krastmalā pulcējoties gājienam, Pētera baznīcas tornī muzicēja Studentu pūtēju orķestra mūziķi. Gājiena maršruts: Komjaunatnes (mūsdienās 11. novembra) krastmala, Gorkija (mūsdienās Valdemāra) iela līdz Komunāru (mūsdienās Kalpaka) bulvārim, kur gājiens sadalījās: viena kolona devās pa Komunāru bulvāri, Sverdlova (mūsdienās Pulkveža Brieža) un Hanzas ielu līdz Viestura dārzam, otra – pa Komunāru bulvāri un Ļeņina (mūsdienās Brīvības) ielu līdz krustojumam ar Kirova (mūsdienās Elizabetes) ielu, kur atradās Ļeņina piemineklis ar sardzi stilizētos Lāčplēša tērpos. No turienes kolona sadalījās trīs virzienos: viena daļa devās uz Gorkija ielu, otra – pa Ļeņina ielu līdz Sarkanarmijas (mūsdienās Bruņinieku) ielai un trešā – pa Engelsa (mūsdienās Stabu) un Stučkas (mūsdienās Tērbatas) ielu.

Dienas pirmajā pusē Viestura dārzā tika atklāts tēlnieka Ļeva Bukovska un arhitekta Georga Baumaņa veidotais Dziesmu svētku memoriāls – piemiņas akmens, taisnstūra baseins un ar granīta plāksnēm apšūta siena, kurā atveidoti komponistu Jāņa Cimzes, Andreja Jurjāna, Jāzepa Vītola, Emīla Dārziņa, Emiļa Melngaiļa, Pētera Barisona un Alfrēda Kalniņa portreti, kā arī katra komponista slavenākās kora dziesmas nošu teksta fragments. Vienlaikus Viestura dārzs tika pārdēvēts par Dziesmu svētku parku.

Mežaparka Lielajā estrādē notika trīs apvienoto koru koncerti: 21. jūlija vakarā, 22. jūlija rītā un vakarā.

Pirmā koncerta sākumā bija komunistiskās partijas un valdības amatpersonu uzrunas, kuras sākās, kolīdz uz estrādes uzsoļoja 120 bundzinieces un tika ienesti dziesmu svētku karogi: runas teica svētku komisijas priekšsēdētājs V. Krūmiņš, Latvijas Komunistiskās partijas sekretārs Arvīds Drīzulis; pēc Daumanta Gaiļa vadībā nodziedātās Pētera Barisona “Dziesmai šodien liela diena” arī PSRS kosmonauts Germans Titovs (Герман Степанович Титов), PSRS kultūras ministre Jekaterina Furceva un aktrise Vija Artmane, kura izteiksmīgi nolasīja svētku dalībnieku vēstuli Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālajai komitejai. Arī muzikāli ievada raksturs atbilda organizatoru uzstādījumam par to, ka “svētku galvenajam saturam jābūt PSRS tautu draudzības demonstrācijai”, runām sekoja “tematiski vienota dziesmu vija par Ļeņinu, Dzimteni, par Padomju Latviju”, tostarp divas dziesmas krievu valodā.

Kopumā šo triju koncertu programmas izkārtojums līdzīgs: jaukto, sieviešu, vīru un jaukto koru daļas, starp kurām deju kopu un pūtēju orķestru priekšnesumi. Noslēguma koncerts, kura gaitā daudzas dziesmas pēc publikas pieprasījuma tika atkārtotas, ieskaitot visu kopīgi dziedāto “Pūt, vējiņi”, ilga piecas stundas.

22. jūlija vakarā Dziesmu svētku republikāniskā komisija Sporta pilī sarīkoja noslēguma svinības rajonu delegāciju vadītājiem, diriģentiem, deju kopu vadītājiem un viesiem.

Norisēs Rīgā piedalījās 285 kori ar 14 800 dziedātājiem, 60 pūtēju orķestri ar 1444 mūziķiem. Priekšnesumos iesaistīti 12 koklētāju ansambļi ar 99 dalībniekiem, 25 Tautas deju ansambļi ar 1190 dejotājiem, divu vokālo ansambļu 22 dalībnieki un krāšņi ģērbtas 120 bundzinieces, kā arī četras profesionālās kopas – Valsts Akadēmiskais koris “Latvija”, Latvijas PSR Radio un televīzijas Teodora Kalniņa koris (mūsdienās Latvijas Radio koris), Valsts deju ansamblis “Daile” un pūtēju orķestris “Rīga”. Svētkos piedalījās arī 11 viesu grupas – kori no Rostokas, Ruses, Ščecinas, Kauņas, Tallinas, Kišiņevas, Maskavas, Ļeņingradas (mūsdienās Sanktpēterburgas), Tomskas, Nikolajevas (mūsdienās Mikolajiva), Mogiļevas ar apmēram 900 dziedātājiem. Kopējais visu svētku dalībnieku skaits bija ap 18 700. 

Svētku virsdiriģenti: Staņislavs Broks, Imants Cepītis, Ausma Derkēvica, Jānis Dūmiņš, D. Gailis, Gido Kokars, Imants Kokars, Haralds Mednis, Jānis Ozoliņš, Edgars Račevskis, Leonīds Vīgners.

Pūtēju orķestra virsvadītāji: Gunārs Ordelovskis, Valdis Vikmanis.

Deju virsvadītāji: Ingrīda Saulīte, Uldis Žagata.

Tautas koru sacensību obligātās dziesmas: sieviešu koriem Aldoņa Kalniņa “Latgalē”, vīru koriem Mariana Kovaļa (Мариан Викторович Коваль) “Ilmeņezers” (Ильмень-озеро, krieviski) un jauktajiem koriem ukraiņu tautasdziesma Borisa Ļatošinska (Борис Миколайович Лятошинський) apdarē “Krāc un vaid Dnipra plašā” (Реве та стогне Дніпр широкий, ukrainiski).

Parasto koru sacensību obligātās dziesmas: sieviešu koriem Tudora Flondora (Tudor Flondor) “Nakts dziesma”, vīru koriem Romualda Jermaka “Latviešu sarkano strēlnieku laukumā”, jauktajiem koriem P. Barisona “Dziesmai šodien liela diena”.

Kopkora repertuārā bija 58 kompozīcijas, no tām 39 (~67%) – latviešu autoru darbi, tostarp 9 tautasdziesmu apdares, 30 oriģināldziesmas.

Tā kā simtgades svētki daļēji bija iecerēti kā atskats uz latviešu kora dziesmas simtgadu gaitu, kopkorī pirmo reizi dziedāto dziesmu skaits nebija liels – 8 latviešu autoru dziesmas un apdares, tostarp dziesmu svētku pirmatskaņojumus piedzīvoja arī debitantu jaundarbi: R. Jermaka “Latviešu sarkano strēlnieku laukumā”, Imanta Kalniņa “Ļeņinam” un Raimonda Paula “Manai pilsētai”. Pirmo reizi skanēja arī E. Dārziņa “Nāru dziesma”.

Svētkos tika atskaņotas 11 cittautu autoru (armēņu, baltkrievu, bulgāru, gruzīnu, igauņu, krievu, lietuviešu, moldāvu, poļu, ukraiņu un ungāru) tautasdziesmu apdares, 8 (čehu, igauņu, krievu, rumāņu, slovāku un vācu) komponistu oriģināldziesmas, tostarp 3 dziesmas krieviski, viena – ukrainiski.

Pirms koncertiem no programmas tika svītrota E. Dārziņa “Mūžam zili”, tomēr pēc kopkora aicinājuma to diriģēt uzņēmās H. Mednis, tā drosmīgi apliecinot savu nepakļaušanos okupācijas varas diktātam. Valtera Kaminska kantāte “Dzīves dziesma” bija iekļauta programmā, tomēr pirms otrās dienas koncerta, diriģentam J. Dūmiņam jau gatavojoties doties uz skatuvi, tās izpildījums tika atcelts.

Padomju okupācijas laika informācija par dziesmu svētku kopējo finansējumu nav publiski pieejama. Starp saglabājušamies dokumentiem par 1973. gada Dziesmu svētku organizēšanu un norisi atrodams Dziesmu svētku štāba priekšnieka Ilmāra Putekļa iesniegums Rīgas pilsētas Maskavas rajona sabiedriskās ēdināšanas trestam par noslēguma svinību organizēšanu rajonu delegāciju vadītājiem, diriģentiem, deju kolektīvu vadītājiem un viesiem 22. jūlijā Sporta pilī; esot pieteikti 250 dalībnieki, paredzot 3 rubļus uz katru, kopējā asignētā summa – 2000 rubļu. Maksātājs – Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas nams.

Padomju amatpersonu ieskatā šiem svētkiem bija jākļūst par atzīstamu komunisma celtniecības procesa daļu. Kultūras procesu vadītāji propagandas rakstos izcēla tautas daiļrades “idejiski māksliniecisko briedumu”, kā arī masu mākslinieciskās pašdarbības “neparasti plašo vērienu, radošo aktivitāti un patstāvību”. Kā kvantitatīvs arguments tika minēts tas, ka “Tautas kolektīva” nosaukums piešķirts vairāk nekā 100 amatiermākslas vienībām.

Lai gan okupācijas režīma uzspiestā ideoloģiskā nostāja caurvija svētku repertuāru, daudzu svētku dalībnieku attieksme bija padomiskajām piedevām ironiska. Par šo attieksmi nav saglabājies daudz liecību, taču šķirkļa autora atmiņās ir 70. gadu beigās vīru kora “Tēvzeme” dalībnieku stāstītais, kā kopkora izpildītās I. Kalniņa dziesmas “Ļeņinam” mēģinājuma laikā diriģents I. Kokars ir aicinājis “un piedzimst zibens balts” vietā nedziedāt “un piedzimst sivēns balts”.

Pašu dalībnieku skatījumā svētkos tomēr dominēja saistība ar pirms 100 gadiem iesākto tradīciju. LVU Lielajā aulā pirmssvētku gadā izskanēja deviņu monogrāfisku koncertu cikls “Latviešu kordziesmas simtgade” ar Jēkaba Vītoliņa un O. Grāvīša ievadvārdiem. Pirmssvētku mēnesī visos rajonos notikušo dziesmu svētku laikā Madonā, Dobelē un Valmierā tika aizdegtas simboliskas svētku lāpas, kuras vēlāk veda uz Rīgu, līdzīgi kā to darījuši igauņi savā Dziesmu svētku simtgadē 1969. gadā Tallinā. Jaunatklātais Dziesmu svētku parka memoriāls simboliski iezīmēja šo vēsturisko telpu kā būtisku pretstatu padomiskajiem rituāliem. Noslēguma koncerts, kura gaitā tika atkārtotas vairākas nacionāli nozīmīgas dziesmas, liecināja par patiesu un vienojošu svētku izjūtu.

Kopumā Simtgades svētki tika gatavoti ar lielu entuziasmu. Kopkora kvalitāti sekmēja 1972. gada vasarā visā Latvijā plaši izvērstie novadu dziesmu svētki Madonā, Tukumā, Valkā, Daugavpilī un Dobelē, arī koru sacensību līmenis bija salīdzinoši augstāks. Daudzi, it īpaši vecākās paaudzes koristi, ar Simtgades svētkiem noslēdza savas aktīvās dziedātāju gaitas, un daudzus pēcsvētku sajūsma rosināja pievienoties koriem, it īpaši Tautas koriem.

Lai arī svētkos piedalījās viesu grupas no sociālistiskās sadraudzības valstīm un PSRS republikām, to daļa no kopējā dalībnieku skaita bija mazāka par 5 % un klātbūtne bija reducējama uz gājienu un vienu pašu koncertu slēgtā telpā, tādējādi svētki pēc būtības saglabāja savu nacionālo mērogu, nekļūstot par padomisku starptautisku pasākumu.