Nozares nosaukums un robežas dažādos darbos atšķiras. Nozares nosaukšanai tiek izmantoti tādi apzīmējumi kā “pārtikas pētījumi”, “pārtikas un uztura socioloģija”, “pārtikas un ēšanas socioloģija” (attiecīgi arī tulkojumi dažādās valodās ietver nedaudz atšķirīgu izpratni par nozares izpētes jautājumiem). Grūtības definēt nozari rada arī situācija, ka pārtikas pētniecība cieši saistīta gan ar citām socioloģijas pētījumu jomām (piemēram, lauku socioloģiju, dzīvesstila un patēriņa pētījumiem, vides socioloģiju, kultūras socioloģiju utt.), gan arī ar citiām zinātnēm (piemēram, ekonomiku, medicīnu, ekoloģiju, lauksaimniecību). Tādējādi praksē bieži tiek lietots apzīmējums “pārtikas pētījumi” (food studies), kas skaidri ilustrē jomas starpdisciplināro raksturu.

Pārtikas pētniecība attīstījusies vairākos savstarpēji bieži vāji saistītos virzienos. Dažādās pieejas iezīmē divus galvenos pētniecības virzienus – pārtikas sistēmas un pārtikas politika un kultūra. Pārtikas sistēmu pētījumos tiek apskatīta pārtikas ražošana, sagāde un patēriņš un šo procesu veidotās sistēmas (piemēram, analizējot, kā zemnieks var izaudzēt kartupeļus un kādi papildu aģenti – kā primārā pārstrāde, sekundārā pārstrāde, loģistika un tirdzniecības uzņēmumi ‒ nepieciešami, lai patērētājs pilsētā varētu ēst no šiem kartupeļiem ražotus čipsus). Pārtikas sistēmu pētījumi skaidro arī to ietekmi un nozīmi (piemēram, sociālās sekas, kas rodas, lielveikalu ietekmes rezultātā likvidējot mazos veikaliņus). Šī pieeja paredz kompleksu skatījumu uz pārtiku, nereti pārkāpj viena pētījuma lauka un vienas zinātnes robežas un ir inovatīva jaunu pētījumu risinājumu ieviešanā. Otrs virziens – pārtikas politika un kultūra ‒ apraksta pārtikas patēriņa paradumus, pārvaldību, ar pārtiku saistītos identitātes aspektus, pārtikas kulturālo nozīmi un tā tālāk. Piemēram, šī virziena pārstāvji pēta, kā cilvēki gatavo pārtiku, ko viņi ikdienā izvēlas ēst, kādi galda paradumi dominē noteiktā kultūrā.

Pārtika jau sen uzskatīta par nozīmīgu cilvēka ikdienas dzīves sastāvdaļu, tomēr nav bijusi nodalīta kā atsevišķs pētījumu lauks. Pārtikas socioloģija ir salīdzinoši jauna socioloģijas apakšnozare un ievērojami attīstījusies tikai kopš 20. gs. 90. gadiem. Biežāk pārtika tiek piesaistīta citiem pētījumu virzieniem. Piemēram, antropologu un kultūras pētījumos pārtika skatīta kā viena no pētīto kultūru specifiskiem aspektiem. Veselības socioloģijas pētījumos pārtika ir viens no veselību ietekmējošiem aspektiem. Patēriņa pētījumos pārtika ir elements, kas akcentē sociālo piederību un iespējas. Piemēram, franču sociologs Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu) grāmatā “Nošķīrums: gaumes sociālā kritika” (La Distinction. Critique sociale du jugement, 1979) skaidrojis, kā cilvēki no dažādām sociālām grupām izvēlas atšķirīgu pārtiku – cilvēki ar zemu kultūras kapitālu un zemu ekonomisko kapitālu labprātāk izvēlas cūkgaļu un maizi, bet cilvēki ar zemu ekonomisko kapitālu un augstu kultūras kapitālu biežāk izvēlas arī augļus un dabīgus jogurtus. P. Burdjē darbā skaidri ilustrējis, ka šīs atšķirības nevar izskaidrot ar naudas summu, kas tiek tērēta pārtikai. Atšķirības nosaka gaume, kas dažādās sociālās grupās iesakņojusies. Vācu sociologs Norberts Eliass (Norbert Elias) darbā “Par civilizācijas procesu” (Über den Prozeß der Zivilisation, 1939) pievērsis uzmanību arī galda manieru analīzei, ilustrējot, kā tās norobežo sociālās grupas ar augstāku statusu no pārējās sabiedrības. Lauksaimniecības pētījumos pārtika ir lauksaimniecisko darbību rezultāts. Visos minētajos pētījumu virzienos pārtika ir daļa no plašāka pētījumos aplūkotā jautājumu loka (piemēram, pētījumos par sociālo piederību pārtika ir tikai viens veids, kā tiek aprakstīts nošķīrums starp dažādām sociālām grupām). Pētījumu laukiem transformējoties un vispārējai interesei par pārtiku palielinoties, ar ēdienu saistītie aspekti kļuva arvien aktuālāki. Interese par pārtiku veidojusies, pateicoties sistēmiskam pārtikas redzējumam (tādam redzējumam, kurā pārtika sistēmiski saista vairākas problēmas un aģentus) un arvien skaidrāk novērojamām problēmām tieši pārtikas laukā (piemēram, bads teritorijās, kuras sevi viegli varētu nodrošināt ar pārtiku, pārtikas industrijas koncentrēšanās un koncentrācijas veicināts nevienlīdzīgs varas sadalījums starp iesaistītajiem aģentiem, tā saucamo pārtikas tuksnešu (pilsētvide, kurā ir ierobežota pieeja veselīgai pārtikai) veidošanās, arvien pieaugošais pārtikas ceļš līdz patērētājam un tā tālāk). Tas arī ir veicinājis jaunu, ar pārtiku saistītu teorētisku skaidrojumu veidošanos. Šajā procesā nostabilizējās skaidrojumi, kas ļāva pārtiku saistīt ar identitāti, vērtību maiņu, pārvaldību un tā tālāk.

Minētās problēmas var būt grūti izprast (un tās nav iespējams pilnībā izskaidrot), ja netiek izmantots sistēmisks skatījums uz pārtiku. Galvenais veids, kas tiek piedāvāts, lai risinātu pārtikas problēmas, ir pārtikas ražošanas un ēšanas paradumu pārskatīšana. To būtu vieglāk izdarīt, ja pārtikas sistēma būtu lokāla un tai būtu viegli nosakāmas robežas, bet tā nav. Mūsdienu pārtikas sistēmu raksturo cieši sazarotu, dažādus sektorus pārstāvošu uzņēmumu loks, pārtikas ražošana ir globāla, un jebkurš šobrīd pieņemts lēmums var atstāt nozīmīgas sekas uz sabiedrības spējām arī nākotnē sevi nodrošināt ar ēdienu. Piemēram, lēta ēdiena ražošana bieži atstāj vērā ņemamu ietekmi uz vidi, samazina darba vietu skaitu laukos, var būt saistīta ar neētisku attieksmi pret dzīvniekiem, bieži tiek asociēta ar samazinātu bioloģisko daudzveidību, rada nepieciešamību centralizēt uzņēmumus un veidot globālu pārtikas sagādi. Vienlaikus lēta pārtika nodrošina, ka lielākai sabiedrības daļai ir pieeja pilnvērtīgam uzturam, ka cilvēkiem ir pieeja lielākai produktu daudzveidībai un tā tālāk. Sistēmisks skatījums uz pārtiku paredz, ka ar pārtiku saistītie procesi ir kompleksi un ietver kompromisus. Sistēmiska skatījuma gadījumā nav atsevišķas teorijas, kas būtu attiecināma tikai uz pārtikas pētniecību.

Augošo pētnieku interesi šādi uzlūkot pārtiku noteikuši vairāki paralēli procesi. Pirmkārt, tehnoloģiju attīstība ļāvusi sabiedrībai nepieciešamo pārtiku saražot arvien lētāk, ražošanā iesaistīt arvien mazāku cilvēku skaitu un transportēt pārtiku uz arvien tālākiem pasaules punktiem. Tādējādi pārtikas ražošanas procesa uzlabojumi veicinājuši urbanizāciju. Urbanizācija veicinājusi cilvēku atsvešinātību no pārtikas ražošanas procesiem. Tas licis politikas veidotājiem uzņemties arvien lielāku lomu pārtikas regulācijā. Otrkārt, pārtiku iespējams saražot arvien vairāk, tomēr pasaulē vēl joprojām liela daļa cilvēku saņem nepilnvērtīgu uzturu vai dzīvo badā. Pasaulē arvien plašāka problēma ir aptaukošanās un ar pārmērīgu nesabalansētas, arī neveselīgas pārtikas lietojumu saistītu slimību izplatība. Abi procesi var vienlaicīgi norisināties vienā sabiedrībā, bet pārtikas trūkumu var novērot vietās, kurās ir augstas lauksaimniecības ražas. No pārtikas trūkuma un nepilnvērtīga uztura nereti cieš cilvēki, kuri iesaistīti pārtikas ražošanā. Piemēram, nelielie kafijas ražotāji bieži ir izolēti un spiesti pārdot kafiju par zemu cenu (pat zem pašizmaksas), kas noved pie nabadzības un ieslīgšanas parādos. Kafijas industrijas gadījumā kā atbilde uz šiem procesiem izveidojās “Godīgās tirdzniecības” (Fair trade) kustība. Tādējādi uztura nodrošināšanu nevar saistīt tikai ar uzlabotu pārtikas loģistiku. Jāņem vērā arī nevienlīdzības jautājumi, globālās ekonomikas funkcionēšanas principi, kultūrā sakņotās pārtikas patēriņa prakses un tā tālāk. Šos jautājumus komplicētākus padara prognozes, ka pasaules iedzīvotāju skaits tikai pieaugs. Treškārt, lauksaimniecība un pārtika kļuvusi par globālās sasilšanas veicinātāju un rada arī citas nevēlamas sekas uz vidi. Lauksaimniecības modeļi, kas ļauj nodrošināt cilvēku piekļuvi lielam daudzumam lētas pārtikas, un cilvēku vājās zināšanas par pārtiku veicina bioloģiskās daudzveidības samazināšanos, noplicina zemi, atstāj nozīmīgu ietekmi uz pieejamo dzeramo ūdeni, veicina atkritumu uzkrāšanos. Šie procesi veicina globālās klimata pārmaiņas, kas vēlāk izraisa katastrofas (sausumu, negaisus, plūdus), kas mazina esošo pārtikas ražošanas sistēmu drošumu.

Sistēmiski identificētie pārtikas sagādes riski veicinājuši abu pārtikas pētījumu virzienu satuvināšanos. Vienlaikus novērotās problēmas veicinājušas alternatīvu meklējumus gan veidos, kā pārtiku ražot, gan tās sagādē, gan arī iedzīvotāju patēriņa modeļos.

Pētījumos par pārtiku izmantotās teorijas cieši saistītas ar aplūkoto problēmu ‒ skaidrojot pārtikas saikni ar patēriņu un dzīves stilu, pētnieki izvēlas teorijas, kuras būtu tipiskas arī citos socioloģisko pētījumu virzienos. Piemēram, ekonomists un sociologs Torsteins Veblens (Thorstein Veblen) grāmatā “Dīkās šķiras teorija” (Theory of the Leisure Class, 1899) aprakstījis, kā ekskluzīvu produktu patēriņš ataino sociālo piederību sabiedrības ekonomiski un politiski spēcīgākajām grupām. T. Veblens pievērsis uzmanību tam, kā cilvēki izvēlas maksāt par lietām, kurām nav funkcionālas vērtības. Nozīmīga ir arī N. Eliasa grāmata “Par civilizācijas procesu”. N. Eliass šajā darbā izmantojis jēdzienu habitus, kas apzīmē sabiedrību grupējošu sociāli konstruētu paradumu un sociālu struktūru kopumu, kas veidojas ap pieļaujamo rīcību. Habitus jēdziens vēlāk kļuva populārs no P. Burdjē darbiem. Patēriņa pētījumu kontekstā nozīmīgākais ir P. Burdjē darbs “Nošķīrums: gaumes sociālā kritika”, kurā skaidrots, ka cilvēki ar augstāku kultūras kapitālu spēj precīzāk identificēt sabiedrības akceptētās vērtības un tās pieņem. P. Burdjē secinājis, ka noteiktas sabiedrības grupas ir labāk sagatavotas, lai izvēlētos augsti novērtētus produktus un labāk spētu reprezentēt augstu statusu.

Atsevišķs teorētisko skaidrojumu lauks veidojies ap nepieciešamību meklēt jaunus pārtikas sistēmas organizācijas veidus. Šajā virzienā svarīgs jēdziens “alternatīvs”, kas tiek attiecināts uz plašu iespējamo īpašību loku (alternatīvas var būt pārtikas izejvielu audzēšanas metodes, sagādes ķēdes, ražošanas metodes). No vienas puses, “alternatīvs” tiek lietots kā apzīmējums pārtikas ražošanas un patērēšanas sistēmai kopumā. Domājot par sistēmu kopumā, dominē tādi jēdzieni kā “alternatīvie pārtikas tīkli” un “alternatīvās pārtikas sagādes ķēdes”. Ideja par alternativitāti tiek attiecināta arī uz pārtikas politiku (piemēram, alternatīvās pārtikas stratēģijas), uz patēriņu (piemēram, alternatīvais patēriņš) un uz pārtikas sistēmā funkcionējošajiem aģentiem (piemēram, alternatīvās pārtikas iniciatīvas). Interese par alternatīvām formām paredz, ka tās ir sociālo pārmaiņu veicinātājas ar augstu transformējošu potenciālu. Alternativitāti parasti raksturo aplūkotā veseluma iesakņotība specifiskā lokalitātē (piemēram, zemnieku tirdziņš var būt viens no risinājumiem, kas tiek piedāvāts kā alternatīva lielveikaliem. Šāds tirdziņš sekmīgi spēj funkcionēt tikai tad, ja tam lokālajā vidē ir priekšnosacījumi izdzīvošanai – ieinteresēti patērētāji, aktīvi zemnieki, sociāli aktīvisti), iesaistīto aģentu – zemnieku, mazo ražotāju un uzņēmēju, sociālo aktīvistu un iniciatīvu ‒ spēja būt ekonomiski dzīvotspējīgiem, interese par ilgtspēju un sociālo taisnīgumu. Tālākie pētījumi ir gan radījuši arvien detalizētākus skaidrojumus, gan arī kritiku šai pieejai, gan arī veicinājuši jaunu jēdzienu rašanos (piemēram, “pilsoniskie pārtikas tīkli”).

Cits skaidrojumu loks veidojas ap jēdzieniem “vietējs” un “globāls”. Šī teorētiskā skaidrojuma kontekstā velkamas paralēles ar citiem bieži lietotiem jēdzieniem – īsās un garās pārtikas sagādes ķēdes. Īsās ķēdēs ražotājs parasti atrodas tuvāk, mazāk uzņēmumu iesaistīti, lai produkts nokļūtu pie patērētāja. Garās ķēdēs ražotājs atrodas tālāk, tiek iesaistīti vairāki vidutāji, lai produkts nokļūtu pie patērētāja. Abas jēdzienu opozīcijas paredz sistēmisku skatījumu uz pārtiku un ir veicinājušas plašas diskusijas par to, kādas īpašības nosaka sagādes ķēdes lokalitāti (saikni ar kādu lokālu kopienu un kultūras tradīcijām) vai globālumu (atsaistītas no vienas kopienas vai vienas kultūras tradīcijas), īsumu vai garumu un kādas sekas pārtikas sagādes ķēžu modeļu nošķīrumi veicina. Tipiskas pieejas, kuras tiek izmantotas, lai skaidrotu atšķirības starp vietējām un globālām, īsām un garām sagādes ķēdēm, ir ģeogrāfiskais tuvums starp produkta pārstrādi un patērētāju, ražošanas un patēriņa prakšu iesakņotība kultūrā, vidutāju skaits. Lai izmantotu šos jēdzienus, jādefinē, kur konkrētajā gadījumā tiks noteiktas sagādes ķēdes robežas (piemēram, lauksaimniecības gadījumā var pieņemt, ka sagādes ķēdes raksturo tikai lauksaimnieka atrašanās vietu, bet var arī analizēt, no kurienes nākusi lauksaimnieka izmantotā tehnika vai lauksaimniecības agroķīmija). Lai gan diskusijās bieži nekritiski izskan atbalsts vietējām un īsām sagādes ķēdēm (iemesli tam var būt dažādi – bieži tiek pieņemts, ka vietēja ražošana un piegāde ir videi draudzīgāka, patērētāji mēdz uzskatīt, ka vietējie produkti ir veselīgāki, nereti vietējo ķēžu aizstāvībā arī dominē nacionāls romantisms, vietējā ražošana mēdz būt ekonomiski izdevīgāka vietējai kopienai), kompleksi mērījumi ilustrē, ka, no vienas puses, pētniekiem ir grūtības noteikt, kas ir vietējs un no īsām pārtikas ķēdēm nācis. No otras puses, vietējo/ īso un globālo/ garo sagādes ķēžu īpašības atkarīgas no dažādiem aspektiem. Piemēram, vietējās klimata īpašības var noteikt, ka kādus produktus audzēt uz vietas var būt ļoti dārgi (gan ņemot vērā finansiālās izmaksas, gan arī ekoloģiskās sekas); pieeja noteiktiem loģistikas ceļiem (galvenokārt kuģiem) var ievērojami samazināt visas transportēšanas izmaksas un tā tālāk.

Cita populāra pieeja, ko izmanto makrolīmeņa pārtikas procesu skaidrojumiem, ir teorētisko ideju kopums, kas tiek saukts par pāreju teoriju. Pāreju teorija ir līdzīgu teorētisku ideju kopums, kas skaidro sociotehnisku pāreju (pārmaiņas interpretācijā un tehniskos risinājumos) norisi sabiedrībā. Šī pieeja skaidro, ka dominējošā sistēma (tā tiek apzīmēta ar jēdzienu “režīms”) nosaka attiecības, kādas veidojas starp sociālajām praksēm un tehniskajiem risinājumiem. Piemēram, ja pieņem, ka produktīvisms ir viens no režīmiem, tad šī režīma ietvaros no uzņēmuma tiek sagaidīts, ka tas būs pelnošs un kļūs lielāks. Šim mērķim pakārtoti citi potenciālie pārtikas industrijas ietekmētie aspekti. Ievērojot šo mērķi, tiek veidota pārtikas industrijas atbalsta infrastruktūra. Procesi, kas izriet no šīm praksēm, ir daudzdimensionāli. Vienlaikus eksistē nišas, kurās darbojas ar režīmu nesaistīti noteikumi un kurās var rasties nesaistītas inovācijas. Piemēram, bioloģiskās pārtikas tirgus, vietējās pārtikas tirgus, svaigēdāju pārtikas tirgus – tās visas ir nišas. Vairums no nišas inovācijām vienmēr paliek marginālas, tomēr dažas spēj kļūt par daļu no režīma. Piemēram, bioloģiskajiem produktiem kļūstot arvien populārākiem, tie spēj mainīt dominējošo režīmu – pamanot peļņas iespējas, arī zemnieki, kuri līdz šim darbojušies režīma ietvaros, sāk audzēt nišas produktus, savukārt lielveikali izrāda arvien pieaugošu interesi pārdod šos produktus. Attiecīgi tiek mainīts režīms. Nišas attīstība dažādās dimensijās tiek apzīmēta ar jēdzienu “difūzija”. Nišas un režīma pretrunu salāgošanas process tiek apzīmēts ar jēdzienu “tulkošanas mehānismi”. Pāreja no nišas uz režīmu ir galvenais pētnieku interešu lauks.

Pārtikas socioloģijas pētījumos tiek izmantotas vairākas metodes. No vienas puses, pētnieki izmanto klasiskās socioloģiskās datu vākšanas metodes (piemēram, aptaujas, padziļinātās intervijas, novērojumus, fokusgrupas). No otras puses, jomas daudzpusīgums un īsā vēsture ļāvusi aizgūt un izstrādāt vairākas jaunas pētnieciskās pieejas. Tāpat tiek izmantotas dažādas novērojumu formas un vēsturisko datu avotu analīze.

Mēģinājums ar pārtiku saistītos procesus skatīt sistēmiski (piemēram, kā sagādes ķēdi vai kā pāreju ceļu no nišas uz režīmu) nosaka, ka pētījumos bieži izmantota gadījuma pieeja. To raksturo ļoti plašs dažādu metožu izmantojums un apvienojums. Šo pieeju izmanto, kad par pētāmo objektu ir maz zināšanu, ir ļoti plašs dažādu ietekmju loks, kas var ietekmēt pētāmo jautājumu, un pētījuma objektam ir grūti nosakāmas robežas. Gadījuma izpētē iegūtos rezultātus nevar vispārināt. Gadījuma izpētes izmantojums pārtikas pētniecībā ļauj brīvāk definēt izpētes lauka robežas, kā arī izmantot dažādus aprēķinus, prognožu instrumentus un viedokļu un tekstuālo īpatnību analīzes rīkus. Pētījumos bieži tiek izmantotas arī dažādas specifiskas pētniecības pieejas, kā līdzdalība (pētījuma objekts iesaistās noteiktu pētījumu jautājumu definēšanā), rīcība (pētnieks un pētījuma objekts pētījuma pamatā izmanto kādu praktisku, uz pārmaiņām vērstu rīcību), pārmaiņas (pētījumi orientēti uz pārmaiņu iniciēšanu).

Pētniecības organizācijas, kas analizējušas ar pārtiku saistītus jautājumus, parasti specializējas citos jautājumos. Pārtikas pētniecība ir tikai viens no aspektiem, kurus šīs organizācijas apskata. Viena no galvenajām organizācijām, kas atbildīga par pārtikas jautājumu pētniecību, metodoloģiju izstrādi un svarīgāko problēmu identificēšanu, ir Apvienoto Nāciju Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (Food and Agriculture Organization of the United Nations, UN FAO). Šī organizācija ir nozīmīga gan no pētnieciskā, gan arī pārtikas politikas viedokļa. Cita nozīmīga institūcija ir Eiropas Pārtikas nekaitīguma aģentūra (European Food Safety Authority, EFSA). Institūcija seko līdzi pārtikas sagādei, sadarbojas ar nacionālajām pārtikas nekaitīguma aģentūrām, ziņo par pastāvošajiem pārtikas riskiem. Informāciju par procesiem, kas saistīti ar pārtiku, uzkrāj arī Pasaules Banka (World Bank). Pārtikas ražotāji ir ietekmīgi aģenti pārtikas politikas veidošanā. Pārtikas un dzērienu ražotājus Eiropā apvieno un Eiropas līmenī reprezentē organizācija FoodDrinkEurope.

Pārtikas pētījumu rezultātus publicējošo žurnālu skaits arvien pieaug. Tomēr šie izdevumi pagaidām nevar tikt uzskatīti par akadēmiski nozīmīgiem. Daļēji tas saistāms ar to, ka šie žurnāli ir jauni. Šāds jauns žurnāls ir, piemēram, Gastronomica: The Journal of Critical Food Studies (kopš 2001. gada). Nozīmīgākie pārtikas pētnieku darbi līdz šim publicēti žurnālos, kas veltīti citām nozarēm (galvenokārt lauksaimniecībai un lauku socioloģijai). Nozīmīgākie žurnāli ar augstākajiem citējamības rādītājiem ir Eiropas lauku socioloģijas biedrības (The European Society for Rural Sociology, ESRS) izdotais žurnāls Sociologia Ruralis (kopš 1960. gada), kurā tiek aplūkoti ar lauku socioloģiju saistīti jautājumi; Journal of Rural Studies (kopš 1985. gada), kas ir starpdisciplinārs žurnāls, kurā uzmanība galvenokārt tiek vērsta uz lauku sabiedrību, lauku ekonomiku, kultūru un dzīvesstilu, lauku politiku un tās ieviešanu, cilvēku mijiedarbību ar vidi. Pēc citējamības rādītājiem nozīmīgs ir arī Lauksaimniecības, pārtikas un cilvēku vērtību biedrības (Agriculture, Food, and Human Values Society) izdotais žurnāls Journal of Agriculture and Human Values (kopš 1984. gada), kurā tiek publicēti pētījumi, kas skata attiecības starp vērtībām un mūsdienu lauksaimniecību un pārtikas ražošanu. Lauku socioloģijas biedrība (Rural Sociological Society) izdod žurnālu Rural Sociology (kopš 1936. gada). Tajā tiek publicēti pētījumi, kas ilustrē lauku dzīvi, kopienas un vidi. Žurnālā Appetite (kopš 1980. gada) lasāmi pētījumi par pārtikas un dzērienu patēriņu. Žurnālā Food Policy (kopš 1976. gada) tiek publicēti pētījumi par pārtikas politiku.

Viens no ietekmīgākajiem pārtikas jautājumu pētniekiem ir Terijs Mārsdens (Terry Marsden), kas analizē pārtikas politiku un esošo sagādes sistēmu ilgtspēju. Nozīmīgs ir arī pētnieka un pārtikas aktīvista Tima Lenga (Tim Lang) devums nozares attīstībā. Gan T. Mārsdens, gan T. Lengs publicējuši pētījumus par pārtikas pieejamību un politiku. Harieta Frīdmena (Harriet Friedmann) ieviesusi un skaidrojusi jēdzienu “pārtikas režīmi”. Ietekmīgs pārtikas procesu analītiķis ir amerikāņu žurnālists Maikls Polāns (Michael Pollan), kura zināmākais darbs ir “Visēdāja dilemma: dabiskā četru ēdienu vēsture” (The Omnivore’s Dilemma: A Natural History of Four Meals).