Mārtiņš Brauns ir mākslinieks ar bagātīgu daiļrades spektru, kas aptver roka un popmūziku, teātra un kino mūziku, kora dziesmas, akadēmiskā žanra darbus un citus. Grupas “Sīpoli” vadītājs (1977–1986), kamerkora “Sindi putnu dārzs” muzikālais vadītājs (1987–1992). 

Komponists bija precējies ar aktrisi Ivetu Braunu un izcilā latviešu diriģenta Edgara Tona meitu Jutu; ir meita Austra Brauna.

M. Brauns ir dzimis mediķu ģimenē. Vecāki nodarbojās ar mājas muzicēšanu, mamma spēlēja klavieres, tēvs – vijoli. Mārtiņam piecu gadu vecumā tika atklāta absolūtā dzirde, tāpēc virzība pa mūzikas ceļu sākās jau agrā bērnībā. Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā pirmās trīs klases M. Brauns mācījās klavieru nodaļā, tad tika pārcelts uz kora klasi. Ar Kriša Deķa vadīto zēnu kori M. Brauns dziedājis koncertos dažādās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) pilsētās. Pēc balss lūzuma viņu pārcēla uz diriģēšanas nodaļu, vidusskolas pēdējās klasēs – mūzikas teorijas nodaļu, fakultatīvi tika apmeklētas kompozīcijas nodarbības pie Ģederta Ramana. Padsmitnieka vecumā M. Brauns sacerēja pirmos skaņdarbus, arī dziesmas, sāka aizrauties ar rokmūziku. Grupas Jokers (“Džokeri”, arī “Jokdari”) basģitārists Alvis Birkovs viņu uzaicināja pievienoties savai jaunajai grupai “Dzintara lelles”, kas atskaņoja The Rolling Stones, The Animals, John Mayals’s Blues Breakers u. c. ārzemju grupu skaņdarbus; komponēja arī paši. Grupā M. Brauns spēlēja ģitāru, ansamblī darbojās viņa skolasbiedri Māris Beļickis, Viktors Zemgals (toreiz Burakovs).

60. gadu beigās M. Brauns jau kā pianists pievienojās grupai “Sfinksi”, kas darbojās kultūras namā “Ziemeļblāzma”, spēlēja arī ģitāru un mutes harmonikas. Ansamblis uzstājās dejās, bija ļoti populārs, spēlēja blūza un roka stila repertuāru, aizgūtu no Džimija Hendriksa (Johnny Allen Hendrix), Creedence Cleerwater Revival, The Spenser Davis Group un citām. “Sfinksi” piedalījās rokfestivālā Tallinā, daudz uzstājās Rīgā; M. Brauns iekļāvās hipiju kustībā, ataudzēja garus matus, bija viens no retajiem džinskostīma īpašniekiem.

1970. gadā M. Brauns iestājās Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā (konservatorija), kompozīcijas nodaļā simfoniķa Ādolfa Skultes klasē un uz laiku atteicās no darbības rokmūzikā.

1974. gadā tika radīta pirmā kinomūzika – režisora Arvīda Krieva dokumentālajai filmai “Pūra lāde”. Sacerētas dažas kora dziesmas, Baltijas republiku studentu kamermūzikas festivālā tika atskaņots M. Brauna “Divertisments” instrumentālajam ansamblim (1976). Uzmanību pievēršot arī rokmūzikai, augstskolā M. Brauns sadraudzējās ar latviešu oriģinālroka pionieri, komponistu un rokgrupas “Katedrāle” mūziķi Vilni Šmīdbergu, kurš Tukumā bija izveidojis jaunu ansambli. V. Šmīdbergs 70. gadu vidū uzaicināja M. Braunu pievienoties grupai, abi ķērās pie dziesmu rakstīšanas.

1975. gadā M. Brauns absolvēja konservatoriju ar komponista un mūzikas teorētisko priekšmetu pasniedzēja kvalifikāciju. Viņa diplomdarbs bija pirmā simfoniskā balāde “Tālavas taurētājs” (no jauna atskaņota 2020. gadā ar diriģentu Aināru Rubiķi un Liepājas simfonisko orķestri). Vēl būdams students, skaņradis sāka strādāt Drāmas teātrī (mūsdienās – Latvijas Nacionālajā teātrī, LNT) par muzikālās daļas vadītāju. Pirmais darbs teātra jomā – mūzika lugai “Sensācija” (1974). Turpmāk šā teātra repertuāram sacerēta mūzika izrādēm “Kavalieru viltība”, “Pīļu medības”, “Mēnesis uz laukiem”, “Moljērs”, “Bagātību sala”, “Liela brēka, maza vilna”, “Jūlijs Cēzars”, “Kolibri”, “Alberts” un citām. Par komponista pirmo sievu kļuva LNT aktrise Iveta Brauna. Teātra repertuārā tika iekļauta arī M. Brauna blūzu programma, ko atskaņoja viņa vadītā grupa, kas lietoja neoficiālu nosaukumu “Sīpoli”. 

Lai uzlabotu tehnisko arsenālu, 70./80. gadu mijā grupa muzicēja restorānā “Jūras pērle”. Paralēli tika sagatavota M. Brauna oriģinālmūzikas programma, ar kuru mūziķi spoži startēja Vissavienības festivālā “Tbilisi-80”. Programmā bija iekļautas “Divas odas skorpionam” (1977, Ojāra Vācieša dzeja), skaņdarbu pirmais atskaņoja solists Juris Rijkuris ar instrumentālo ansambli (flauta, trompete, trombons, mežrags); vēlāk tapa roka versija grupai “Sīpoli”. Dzejā ieskanējās pretkara tēma “nebūs ne krievu, ne latviešu, dzīvos skorpionnācija!”, par ko mūziķi saņēma cenzūras aizrādījumu.

Ar mūziku spēlfilmai “Puika” (1977, režisors Aivars Freimanis) sākās M. Brauna darbs mākslas kino. 

1978. gadā pēc Jaunatnes teātra aktiera Edgara Liepiņa lūguma tika sacerēts cikls “Kukuša balādes” ar lietuviešu dzejnieka Marcēlija Martinaiša (Marcelijus Martinaitis) vārdiem; aktieris tās atskaņoja kopā ar Bauskas kultūras nama vokāli instrumentālo ansambli “Dālderi”; ciklu iestudēja arī “Sīpoli”. Vairāki M. Brauna blūzi nonāca Liepājas rokgrupas “Līvi” repertuārā.

1978. gadā tika sacerēta 2. simfoniskā balāde kosmiskā noskaņā par pasaules radīšanas tēmu; tās partitūra nav saglabājusies, vien skices. Komponistam bija tik daudz darba, ka bieži nebija laika uzrakstīt notis, partitūru, mūzika netika ieskaņota, tādējādi daudz M. Brauna pirmā daiļrades perioda kompozīciju aizgājušas nebūtībā.

1979. gadā ar izrādi “Stāsts par vienu atentātu” sākās M. Brauna sadarbība ar Jaunatnes teātri, kur cieša radoša saskaņa veidojās ar režisoriem Uģi Brikmani, A. Birkovu – komponista kolēģi grupā “Dzintara lelles”. Tolaik komponists presē uzsvēra, ka savu uzmanību turpmāk koncentrēs uz grupas “Sīpoli” darbību. 1979. gadā tapa cikls ar Viļa Plūdoņa vārdiem, kas skanēja A. Krieva režisētajā mācību filmā “Uz saulaino tāli” – arī tas nonāca  rokgrupas repertuārā.

80. gadu pirmajā pusē M. Brauns turpināja radīt mūziku teātrim un kino, taču vislielāko ievērību un popularitāti izpelnījās, pateicoties rokgrupai “Sīpoli”, kurā viņš spēlēja taustiņinstrumentus, arī dziedāja. M. Brauna vadībā un ar viņa rakstīto mūziku “Sīpoli” darbojās kā autorgrupa, paužot sava vadītāja radošos centienus.

1980. gadā “Sīpoliem” skaļu slavu atnesa piedalīšanās Tbilisi rokfestivālā, kam sekoja citi festivāli, kuros M. Brauna vadītās rokgrupas mūzika allaž uztverta ar lielu interesi. M. Brauna oriģinālo, no vidusmēra visai atšķirīgo skaņdarbu dēļ latviešu kopējā popmūzikas ainavā ansamblim bija grūti iekļauties. Lielākoties komponists savam ansamblim rakstīja lielas formas darbus – izvērstus dziesmu ciklus, svītas ar augstvērtīgu dzeju. Pretēji daudziem kolēģiem, M. Braunam nebija “sava” dzejnieka – mūziku viņš radīja ar dažādu autoru – Ulža Bērziņa, Māras Zālītes, Jāņa Petera, Raiņa u. c. – dzeju.

“Sīpolu” repertuārā tika iekļautas dziesmu svītas no Jaunatnes teātrī ar lieliem panākumiem iestudētajiem mūzikliem “Mauglis” un “Suns un kaķe”, LNT izrādes “Alberts”. Koncertos skanēja dziesmas no izrādes “Gaidīšanas svētki”, spēlfilmas “Spēle” (1981) un citas. 1982. gadā “Sīpoli”  ar “Dziesmu par spēli” un “Zirgs” debitēja “Mikrofona” aptaujā. Grupa koncertēja Latvijā, kaimiņu republikās, 1985. gadā uzstājās XII Vispasaules jaunatnes un studentu festivālā Maskavā, kur priekšnesumu noklausījās apmēram 40 000 apmeklētāju.

1984. gadā M. Brauns atļāvās “sānsoli” no rokmūzikas, proti, sadarbību ar dziedošo aktieri E. Liepiņu programmā “Gods tev un tavam suņam jeb Tas, ko Zenta neatļāva”. Ar šīm tautasdziesmās bāzētajām dziesmām abi ar lieliem panākumiem 80. gadu otrajā pusē viesojušies arī pie trimdas tautiešiem Rietumvācijā, programma tika izdota kasetē. Lai gan 80. gadu vidū “Sīpoliem” iznāca pat divas skaņuplates un viņu koncertos publikas netrūka, pēc 1986. gadā iestudētās “Mēness poēmas” ar M. Zālītes dzeju M. Brauns pameta ansambli.

Pēc šķiršanās no roka skatuves viņš kļuva par radošās jaunatnes kamerkora “Sindi putnu dārzs” māksliniecisko vadītāju. Atbrīvojies no izklaides žanra šaurajiem ietvariem, komponists ar lielu sparu ķērās pie jauniem skaņdarbiem – korim sacerētas mūzikas, opera “Eiridīke” (1988) pēc Knuta Skujenieka poēmas “Neskaties atpakaļ” (literārais pamats ir grieķu mīta apvērsta versija) bija par Intu, kas dodas pakaļ Knutam izsūtījumā, lai vestu viņu mājās; Rīgas cirkā uzveduma scenogrāfijā bija atainotas dzelzceļa sliedes. Rokoperas tēma izmantota filmā Why Angels Fly (1993), kas veltīta Jura Podnieka piemiņai (režisors Deivids Monro, David Munro).

“Sindi putnu dārza” priekšnesumus ar ovācijām uzņēma klausītāji Itālijā, Izraēlā, Somijā u. c. valstīs. M. Brauna ceļojumu maršruti veda uz Eiropu, Ziemeļameriku, kā arī Austrāliju, kur viņš muzicēja ar aktieriem Jāni Skani un I. Braunu.

Pašam autoram klātneesot, komponista vārds vistālāk ir izskanējis saistībā ar 1988. gadā radīto mūziku Valmieras Drāmas teātrī iestudētajai Raiņa poēmai “Daugava”. Tās dziesma “Saule, Pērkons, Daugava” ir kļuvusi par Latvijas neoficiālo himnu, bet 2014. gadā tā kļuva par Spānijas ziemeļaustrumu reģiona Katalonijas neatkarības kustības himnu, kur Raiņa dzeju ir nomainījuši katalāņu dzejnieka Mikela Marti i Pola (Miquel Martí i Pol) vārdi. Tikpat himniska noskaņa un skaista melodija bija citai izcilai dziesmai – “Dzimtene” (“Mīla ir kā uguns...”) no mūzikas turpat Valmieras Drāmas teātrī tapušajai izrādei “Sirano de Beržeraks” (1985).

Attālinājies no aktīvas koncertdarbības, M. Brauns turpināja komponēt teātrim (“Anatēma”, “Divas Lotiņas”) un kino (“Ziemassvētku jampadracis”); ar viņa mūziku tapa seriāls “Avārijas brigāde”. 1995. gadā komponists izveidoja pats savu skaņu ierakstu studiju SIA “Mārtiņš”, darbojās reklāmu un televīzijas mūzikas nozarē. 1998. gadā Latvijas Radio korim tika sacerēta balāde-fantāzija “Septiņi dziedājumi par sapni garu”, kas kā multimediāla izrāde skanēja Latvijas Nacionālajā Operā un ir izdota diskā.

Rīgas astoņsimtgades uguņošanas laikā (2001) skanēja M. Brauna skaņdarbs korim, solistiem u. c. “Sapnis par Rīgu”; viņa komponēta, atlasīta un aranžēta bija arī Vecrīgas zvanu mūzika. 2003. gadā sadarbībā ar Agri Daņiļēviču un deju ansambli “Dzirnas” tapa rokopera-balets “Viena asins tev un man” ar mūzikla “Mauglis” skaņdarbiem, solistu vidū bija Niks Matvejevs, Mārtiņš Freimanis un citi. Mākslas kino jomā visciešākā sadarbība skaņradim izveidojās ar režisoru A. Krievu – spēlfilmām “Aveņu vīns”, “Sievietes fotogrāfija ar mežakuili” u. c. sekoja kinolentes “Man patīk, ka meitene skumst” un “Dancis pa trim”. 2004. gadā ir sacerēta poēma “Remonts” par godu LNT renovētās ēkas atklāšanai.

2008. gadā komponists atkal kāpa uz skatuves grupas “Sīpoli” koncertos, kas guva lielus panākumus; tie tika ieskaņoti, filmēti un izdoti. Diemžēl dziedātāja N. Matvejeva aiziešana mūžībā (2014) apturēja “Sīpolu” atjaunotni, kaut M. Brauns bija iecerējis no jauna iestudēt ciklu “Sirano de Beržeraks”. Turpmāk skaņradis sastrādājies ar Latvijas Radio kori, sacerot dziesmas ar Broņislavas Martuževas vārdiem, tapa dažas dziesmas “Kartupeļu operai” (2014, Ineses Zanderes dzeja). 2013. gadā XXV Vispārējo latviešu dziesmu un XV deju svētku atklāšana notika ar M. Brauna skaņdarba “Gaisma līgo Latvijā” pirmatskaņojumu. Mārtiņa Brauna daiļrade, pateicoties dziesmai “Saule, Pērkons, Daugava”, ir pārstāvēta visos pēdējo gadu desmitu dziesmu svētkos.

Sadarbības rezultātā ar dziedātāju un dzejnieku Igo tika radīts dziesmu cikls “Ūdens” (2015), kas atskaņots vairākos koncertos. Par godu skaņraža 65. jubilejai notika vairāki koncerti, pārstāvot M. Brauna populārā žanra daiļradi, arī turneja “Darbi un nedarbi”.

2019. gadā komponists sadarbojās ar vokālo grupu “Insomnia” Ziemassvētku koncertu sērijā “Veltījums”. M. Brauna 70. jubilejai 2021. gadā uzmanība tika pievērsta ar mūzikla “Mauglis” atjaunojumu, kam pirmizrāde notika 15.10.2021.     

M. Brauns kā ļoti daudzpusīgs mūziķis un mūzikas autors radījis paliekošas vērtības kā populārajā, tā akadēmiskajā žanrā, no saviem kolēģiem – komponistiem – atšķirdamies ar aktiera talantu un asprātību. Tā izpaudusies intervijās, koncertu vadīšanā, radošajā procesā – viņš pats dziedājis, sacerējis dziesmu vārdus.

M. Brauna kā skaņraža pamatintereses ir saistītas ar teātri un kino, tiecoties pēc mākslinieciskas patstāvības, veidojot skatuves mūzikas koncertvariantus. Komponists uzskatījis, ka  viņa mūzika ir stīga, kas iet cauri izrādei, piešķirot notikumiem, situācijām papildu dimensiju, savukārt kino kadrs bez mūzikas šķiet nepilnīgs, un otrādi. Teatrālisma klātbūtne jūtama lielākajā daļā M. Brauna skaņdarbu, kas radīti grupas “Sīpoli” koncertprogrammām un jo īpaši kopdarbā ar dziedošo aktieri E. Liepiņu.

Tāpat aktīvās koncertdarbības laikā līdz 20. gs. 80. gadu otrajai pusei M. Brauns attīstījās kā veiksmīgs improvizators, radošā kolektīva ietvaros arvien pilnveidojot savu skaņraža tehniku un izteiksmes paņēmienus. Viņam raksturīga ekspresīva muzikālā izteiksme un blūza žanra izjūta, kas 20. gs. 70. gados bija Brauna daiļrades oriģināls, no citiem atšķirīgs elements. Šādas izteiksmes pamatā bija arī paša aktīvā muzicēšanas pieredze rokgrupās “Dzintara lelles”, “Sfinksi”, kur apgūts rietumu roka un blūza grupu repertuārs, kas radīja bāzi paša skaņraža rokraksta izaugsmei. Rokdziesmas M. Brauns bieži virknējis ciklos, svītās – šāds izvērsts kārtojums atbilda skaņraža simpātijām pret dramaturģiju, mūzikas arhitektoniku. Daudzām komponista dziesmām ir ļoti personisks rašanās iemesls: kora dziesma “Ziedu kompozīcija” radās, mūžībā aizejot dēliņam, dziesma “Veltījums” (M. Zālītes dzeja, iekļauta filmā “Ziemassvētku jampadracis) ir veltījums mātei.

M. Brauns ir rakstījis pasūtījuma darbus ārzemju televīzijām, piemēram, Londonas Channel 4, Stokholmas CH II. Īpaši veiksmīga sadarbība bijusi ar kinodokumentālistu J. Podnieku un angļu režisoru D. Monro. Dažādos starptautiskos kinofestivālos M. Brauna mūzika prēmēta apmēram 20 reižu.

1985. gadā M. Brauns kļuva par Latvijas Ļeņina Komunistiskā jaunatnes savienības (LĻKJS) prēmijas laureātu.

Par spilgtu radošo devumu Latvijas kultūras bagātināšanā (“Sapnis par Rīgu”) 2001. gadā viņš saņēmis Latvijas Republikas Kultūras ministrijas balvu. “Sapnis par Rīgu” tika izvirzīts Grawemeyer Award pasaules mūzikas konkursā par darbiem laikā no 2001. līdz 2004. gadam. M. Brauns vairākkārt ir atzīts par gada labāko teātra komponistu, septiņas reizes saņēmis nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” kā Latvijas labākais kinomūzikas komponists. 2018. gadā M. Brauns saņēma IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 2019. gadā saņēma Latvijas mūzikas ierakstu gada balvu “Zelta mikrofons” par mūža ieguldījumu. Vairākos konkursos pirmās vietas un apbalvojumus ir guvuši M. Brauna vadītie kolektīvi. Viņa skaņdarbus savā repertuārā atskaņo gan Latvijas profesionālie, gan amatierkolektīvi, redzamākie popmūzikas, roka žanra solisti un kolektīvi. Radio SWH rīkotajā aptaujā par Latvijas simtgades labāko dziesmu tika atzīta M. Brauna “Saule, Pērkons, Daugava”.