AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2025. gada 21. janvārī
Līga Vinogradova

emociju socioloģija

(angļu sociology of emotions, vācu Soziologie der Emotionen, franču sociologie des Ć©motions, krievu cŠ¾Ń†ŠøŠ¾Š»Š¾Š³ŠøŃ ŃŠ¼Š¾Ń†ŠøŠ¹)
socioloÄ£ijas apakÅ”nozare, kas pēta emocijas un to, kā sociālie un kultÅ«ras aspekti ietekmē indivÄ«du un sabiedrÄ«bas kolektÄ«vo emocionālo pieredzi un tās izpausmes

Saistītie Ŕķirkļi

  • socioloÄ£ija
  • socioloÄ£ija Latvijā

Nozares un apakŔnozares

socioloģija
  • attÄ«stÄ«bas socioloÄ£ija
  • bērnÄ«bas socioloÄ£ija
  • biogrāfiskā metode
  • brÄ«vā laika socioloÄ£ija
  • darba socioloÄ£ija
  • deviances socioloÄ£ija
  • ekonomikas socioloÄ£ija
  • emociju socioloÄ£ija
  • Ä£imenes socioloÄ£ija
  • izglÄ«tÄ«bas socioloÄ£ija
  • jaunatnes socioloÄ£ija
  • kara socioloÄ£ija
  • klÄ«niskā socioloÄ£ija
  • Ä·ermeņa socioloÄ£ija
  • lauku socioloÄ£ija
  • mediju socioloÄ£ija
  • mÅ«zikas socioloÄ£ija
  • nākotnes pētÄ«jumi
  • novecoÅ”anas socioloÄ£ija
  • organizāciju socioloÄ£ija
  • pārtikas socioloÄ£ija
  • pilsētas socioloÄ£ija
  • politikas socioloÄ£ija
  • reÄ£ionālā attÄ«stÄ«ba
  • sociālās stratifikācijas pētniecÄ«ba
  • sociālo kustÄ«bu pētniecÄ«ba
  • sociālo pārmaiņu pētniecÄ«ba
  • sporta socioloÄ£ija
  • tiesÄ«bu socioloÄ£ija, socioloÄ£ijā
  • vardarbÄ«bas socioloÄ£ija
  • veselÄ«bas un medicÄ«nas socioloÄ£ija
  • vēsturiskā socioloÄ£ija
  • vides socioloÄ£ija
  • zinātnes un tehnoloÄ£ijas socioloÄ£ija

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Praktiskā un teorētiskā nozīme
  • 3.
    ÄŖsa vēsture
  • 4.
    PaÅ”reizējais attÄ«stÄ«bas stāvoklis
  • 5.
    Nozares teorijas un nozīmīgākie autori
  • 6.
    Galvenās pētniecības metodes
  • 7.
    Galvenās pētniecības iestādes un svarīgākie periodiskie izdevumi
  • SaistÄ«tie Ŕķirkļi
  • Ieteicamā literatÅ«ra
  • KopÄ«got
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Praktiskā un teorētiskā nozīme
  • 3.
    ÄŖsa vēsture
  • 4.
    PaÅ”reizējais attÄ«stÄ«bas stāvoklis
  • 5.
    Nozares teorijas un nozīmīgākie autori
  • 6.
    Galvenās pētniecības metodes
  • 7.
    Galvenās pētniecības iestādes un svarīgākie periodiskie izdevumi
Kopsavilkums

Emocijas ir starpdisciplinārs fenomens, kuru atŔķirÄ«gā perspektÄ«vā pēta dažādas sociālo, humanitāro un dabas zinātņu jomās. Emociju socioloÄ£ija pēta emocijas kā daļu no sociālās uzvedÄ«bas ā€“ tās tiek piedzÄ«votas saistÄ«bā ar kādu citu indivÄ«du un ir uz kaut ko vērstas, tāpēc emocijas un to ārējo izpausmi lielā mērā ietekmē indivÄ«da vieta sociālajā struktÅ«rā un konkrētās kultÅ«ras normas. Emociju sociologi definē, klasificē, kategorizē, apraksta un analizē emocijas, pēta to izcelsmi un ar tām saistÄ«tos procesus un sekas. Emociju socioloÄ£ijā pēdējos 50 gados ir attÄ«stÄ«juŔās vairākas spēcÄ«gas un savstarpēji atŔķirÄ«gas teorētiskās pieejas, kā arÄ« ir izstrādāts plaÅ”s empÄ«risko pētÄ«jumu lauks. SocioloÄ£iskā perspektÄ«va nedod vispusÄ«gu skatÄ«jumu uz emociju raÅ”anos un funkcionēŔanu, tāpēc nepiecieÅ”ams Ŕīs teorijas integrēt ar citu jomu, Ä«paÅ”i bioloÄ£ijas, perspektÄ«vu. Toties sociologu teorijas dod skaidrojumu par emociju ietekmi plaŔākā sociokulturālā kontekstā, kā arÄ« skaidro to, kā emocijas ietekmē sabiedrÄ«bu kopumā.

Praktiskā un teorētiskā nozīme

Sociologi pieņem, ka cilvēks ir daudzpusÄ«ga bÅ«tne, kuras rÄ«cÄ«bu ietekmē ne vien racionāli lēmumi, bet arÄ« emocijas. Turklāt emocijas un racionalitāte nevar pastāvēt viena bez otras, jo tās ir cieÅ”i saistÄ«tas bioloÄ£iskajā, kognitÄ«vajā un biheiviorālajā lÄ«menÄ«. Smadzeņu garozas priekŔējās daivas atvienoÅ”ana no zemgarozas emociju centram apgrÅ«tinātu indivÄ«dam spēju pieņemt lēmumus, padarot Å”os lēmumus par neracionāliem un nepilnvērtÄ«giem, tāpēc indivÄ«da lēmumu pieņemÅ”ana ir cieÅ”i saistÄ«ta ar emocijām. Emocijas un sajÅ«tas kā subjektÄ«va pieredze rodas Ä·ermenÄ« un norāda uz konkrētām izvēlēm kā veiksmÄ«gām vai neveiksmÄ«gām, kas rezultātā vada indivÄ«du ikdienas uzvedÄ«bu.

Emocijas ne vien paÅ”as ir sociāls fenomens, bet tās ir arÄ« bÅ«tiska citu sociālo fenomenu, piemēram, Ä£imenes, partnerattiecÄ«bu, dažādu notikumu u. tml. komponente. Emocijas nevar uzskatÄ«t tikai par indivÄ«da privātās dzÄ«ves sfēru, jo tās ietekmē domas un darbÄ«bas, kļūstot par svarÄ«gu mikrolÄ«meņa, mezolÄ«meņa un makrolÄ«meņa sociālās dzÄ«ves elementu. Viena no emociju sociālajām funkcijām ir cilvēku attiecÄ«bu vadīŔanu, jo ar to palÄ«dzÄ«bu mēs varam atsaukties uz dažādām emocionālajām saiknēm un pieredzēm, kas vada visu lÄ«meņa sociālās formācijas (piemēram, Ä£imeni, draugu grupas, lokālās kopienas, nācijvalstis, starptautiskās apvienÄ«bas, sociālās kustÄ«bas utt.). Emocijas var gan vienot, gan graut sociālās struktÅ«ras un kultÅ«ras simbolu sistēmas, tāpēc noderÄ«ga ir emociju pētniecÄ«ba dažādu socioloÄ£isku problemātiku kontekstā, kā nevienlÄ«dzÄ«ba, noziedzÄ«ba, deviance, dzimuma lomas, vardarbÄ«ba, spēka un varas attiecÄ«bas, seksualitāte, Ä£imenes dzÄ«ve, darba dalīŔana, kultÅ«ras loma u. c. 

Sociologi var pētÄ«t emocijas ļoti plaŔā pētniecisko tēmu laukā, ietverot jebkuru citu fenomenu un tematu. Å obrÄ«d aktuālākās teorētiskās un empÄ«riskās diskusijas ir par jautājumiem, kā pētÄ«t emocijas sociālā kontekstā, kādas ir emociju attiecÄ«bas ar bioloÄ£iju un kultÅ«ru, kā emocijas iespējams aprakstÄ«t, vai emocijas ir nekontrolējamas vai pārvaldāmas ar dažādu paņēmienu palÄ«dzÄ«bu, kāda ir to saikne ar racionalitāti, vai tās ir privāts vai kolektÄ«vs fenomens.

ÄŖsa vēsture

Sistemātiska emociju pētniecÄ«ba socioloÄ£ijā sākotnēji nenotika, jo ilgstoÅ”i dominējoŔā pozitÄ«visma paradigma atbalstÄ«ja pieejas, kas pētÄ«ja objektÄ«vas sociālās dzÄ«ves iezÄ«mes. Tā kā rietumu sabiedrÄ«bā un zinātnes aprindās populārs bija uzskats par emocijām un sajÅ«tām kā pretstatāmām racionalitātei un saprātam, tās tika uzskatÄ«tas par subjektÄ«vām un mistiskām, lÄ«dz ar to Ŕī fenomena pētniecÄ«ba ilgu laiku nenotika. Ja socioloÄ£ijas klasiÄ·u idejās parādÄ«jās emocijas, tad tikai pastarpināti blakus citām svarÄ«gākām tēmām, kas nesniedza nepiecieÅ”amo teorētisko un metodoloÄ£isko pamatojumu emociju analÄ«zē.

Emociju socioloÄ£ijas aizsākumi 20. gs. 70. gadu sākumā sakrÄ«t ar citu jomu pieaugoÅ”o interesi par emocijām, tomēr sociologu idejas attÄ«stÄ«jās ne vien atseviŔķi no citu zinātņu atklājumiem ā€’ arÄ« nozares ietvaros sociologi bijuÅ”i neatkarÄ«gi viens no otra. PieaugoÅ”o interesi par emocijām socioloÄ£ijā var saistÄ«t ar pētnieku pārliecÄ«bu, ka cilvēku motivāciju nevar balstÄ«t tikai racionāli ekonomiskos apsvērumos, bet to uzvedÄ«bu ietekmē emocionālā piesaiste un afektÄ«vās saistÄ«bas (vēlmes, attieksmes, vērtÄ«bas). Šāda paradigmu maiņa sasaucas arÄ« ar metodoloÄ£isko attÄ«stÄ«bu un kvalitatÄ«vo metožu uzplaukumu, kas balstÄ«jās idejā par cilvēka daudzpusÄ«bu un radÄ«ja nepiecieÅ”amÄ«bu pēc emocionālās introspekcijas un refleksijas.

Divi nozÄ«mÄ«gākie emociju socioloÄ£ijas virziena aizsācēji ir Ārlija HohŔīlda (Arlie Russell Hochschild) un Rendals Kolinss (Randall Collins). Ā. HohŔīlda pirmā lietoja jēdzienu ā€œemociju socioloÄ£ijaā€ un fokusējās uz kultÅ«ras nozÄ«mi emociju izpausmēs. R. Kolinsa darbos parādās jauna mikroperspektÄ«va uz emocijām stratifikācijas temata ietvaros. Pie emociju socioloÄ£ijas aizsācējiem minami arÄ« tādi pētnieki kā Tomass Å efs (Thomas J. Scheff), Teodors Kemperss (Theodore D. Kempers), Deivids Heizs (David Reuben Jerome Heise), Normens Denzins (Norman Kent Denzin), StÄ«vens Gordons (Steven Gordon), Pegija Toitsa (Peggy A. Thoits) un SjÅ«zena Å ota (Susan Shott).

20. gs. 70. gadu sākumā tika publicēti daudzi pētÄ«jumi par emociju lomu sociālajos procesos. Nākamajā desmitgadē tas radÄ«ja kritisko masu nopietnai diskusijai par emocijām socioloÄ£ijā un arvien jaunu sociologu vēlmi iesaistÄ«ties Ŕīs jomas pētniecÄ«bā. 20. gs. 80. gadi iezÄ«mēja veiksmÄ«gu emociju socioloÄ£ijas institucionalizēŔanos dažādās socioloÄ£iskās organizācijās. Pirmā emociju socioloÄ£ijas sesija noritēja Amerikas Sociologu asociācijas (American Sociological Association) rÄ«kotās konferences ietvaros 1975. gadā. Tikai 1986. gadā asociācija dibināja Emociju sekciju. Eiropā interese par pētnieku pulcēŔanos Emociju socioloÄ£ijas intereÅ”u grupā parādÄ«jās tikai 1990. gadā Britu Sociologu asociācijas (British Sociological Association) ietvaros. 1992. gadā Emociju socioloÄ£ijas paneli izveidoja Austrālijas Sociologu asociācija (Australian Sociological Association).

PaÅ”reizējais attÄ«stÄ«bas stāvoklis

Pētnieki dažās desmitgadēs spējuÅ”i attÄ«stÄ«t emociju socioloÄ£iju par nozÄ«mÄ«gu apakÅ”nozari, ietverot plaÅ”u teoriju, pētÄ«jumu un publikāciju klāstu, kā arÄ« metodoloÄ£iski aptverot kvantitatÄ«vās un kvalitatÄ«vās metodes. Virziena vēsturiskā attÄ«stÄ«ba liecina, ka emociju pētniecÄ«ba socioloÄ£ijā ir bijusi iespējama, tikai pateicoties pētnieciskās paradigmas maiņai, kurā starp iepriekÅ” dominējoÅ”ajiem racionālajiem aspektiem cilvēka uzvedÄ«bā Å”obrÄ«d emocijas tiek skatÄ«tas kā viens no nozÄ«mÄ«gākajiem aspektiem, kas motivē cilvēka uzvedÄ«bu. Pētnieki ar emociju socioloÄ£iju aktualizē starpdisciplinaritātes nepiecieÅ”amÄ«bu, balstot pētÄ«jumus par emocijām ne vien socioloÄ£iskajā tradÄ«cijā, bet teoriju veidoÅ”anā ņem vērā citu zinātņu nozaru atklājumus. Piemēram, neirozinātnes dod jaunu priekÅ”statu par smadzeņu darbÄ«bas principiem, kas, savukārt, ļauj izdarÄ«t pilnvērtÄ«gākus secinājumus par emociju un kultÅ«ras saistÄ«bām. Neskatoties uz straujo apakÅ”nozares attÄ«stÄ«bu, joprojām ir dažādi neatrisināti konceptuāli un metodoloÄ£iski jautājumi. Uz daļu no tiem nevar atrast konkrētas atbildes (piemēram, emociju definÄ«ciju katra teorētiskā pieeja traktē atŔķirÄ«gi).

Nozares teorijas un nozīmīgākie autori

Emociju socioloÄ£ijā var izdalÄ«t seÅ”as dominējoŔās pieejas ā€“ dramaturÄ£iskās un kultÅ«ras, mijiedarbÄ«bas rituālu, simboliskā interakcionisma, apmaiņas, strukturālās (spēka un statusa) un evolucionārās pieejas teorijas.

Dramaturģiskās un kultūras teorijas

DramaturÄ£iskās un kultÅ«ras teorijas emocijas pēta kā sociālas un konkrētas kultÅ«ras noteiktas. Emocijas rodas sociālo mijiedarbÄ«bu laikā un tiek iemācÄ«tas socializācijas ceļā. Tās nosaka konkrētās kultÅ«ras normas, vērtÄ«bas, idejas un pārliecÄ«bas. DramaturÄ£iskās teorijas pieņem, ka indivÄ«di kā aktieri uz skatuves spēlē kultÅ«rā noteiktu lomu, izmantojot dažādas stratēģijas un gÅ«stot sev vēlamos resursus. SabiedrÄ«bā eksistējoŔā emocionālā kultÅ«ra, emociju apzÄ«mējumi (emocionālās vārdnÄ«cas), sajÅ«tu un to izpausmju noteikumi nosaka, kādām emocijām bÅ«tu jāpastāv attiecÄ«gās situācijās. Izmantojot emociju darbu (savu sajÅ«tu, emociju pārvaldīŔanu) un dažādas emociju menedžmenta stratēģijas, indivÄ«di kontrolē emocijas un pārliecina sevi un citus, ka tie atbilst izvirzÄ«tajām emociju normām. Šāda uzvedÄ«ba ļauj gÅ«t pārsvaru pār citiem indivÄ«diem un tikt pie nepiecieÅ”amajiem resursiem. Pie teorijas pārstāvjiem minams arÄ« Ērvings Gofmens (Erving Goffman), P. Toitsu un Morisu Rozenbergu (Moriss Rosenberg).

Simboliskā interakcionisma teorijas

Simboliskā interakcionisma teorijās cilvēka uzvedÄ«bas regulators ir identitāte un paÅ”izpratne, un tās ietekmē arÄ« emociju dinamiku. IndivÄ«ds veido un apliecina savu tēlu un identitāti sociālā mijiedarbÄ«bā. Kad tas izdodas, tiek piedzÄ«votas pozitÄ«vas emocijas, bet, kad tas neizdodas ā€“ negatÄ«vas. Simboliskais interakcionisms pieņem, ka pastāv dažādas stratēģijas, kas ļauj indivÄ«dam sasniegt saskanÄ«gu skatÄ«jumu ar citiem par sevi un kultÅ«ras normām. Piemēram, negatÄ«vo emociju apspieÅ”ana, atteikÅ”anās no kādas identitātes, citu vainoÅ”ana, identitātes standartu izmainīŔana un sevis mainīŔana. Pie simboliskā interakcionisma pieder gan identitātes teorijas, gan pieejas, kas koncentrējas uz psihoanalÄ«zi. Galvenie Ŕīs pieejas pārstāvji ir Ē. Gofmens, Ā. HohŔīlda un T. Å efs.

Apmaiņu teorijas

Apmaiņu teorijās sociālo mijiedarbÄ«bu ietvaros indivÄ«di atdod resursus, lai pretÄ« saņemtu daudz vērtÄ«gākus. Šāds sociālais darÄ«jums ietekmē indivÄ«da emocijas ā€“ pozitÄ«vas emocijas rodas, ja iegÅ«tie resursi pārsniedz godÄ«gā ceļā ieguldÄ«tus resursus, savukārt negatÄ«vas emocijas rodas, ja iegÅ«tie resursi ir mazāki par ieguldÄ«jumu. Apmaiņas teorijas sauc arÄ« par motivācijas teorijām, jo emocijas spēj mobilizēt uz pozitÄ«vu sociālās mijiedarbÄ«bas iznākumu. Teorijas pārstāv sociologi Džordžs Homanss (George Caspar Homans), Edvards Lolers (Edward J. Lawler), PÄ«ters Blaus (Peter Michael Blau).

Strukturālās jeb spēka un statusa teorijas

Strukturālās jeb spēka un statusa teorijas pēta indivÄ«da vietu sociālajā struktÅ«rā, kā arÄ« to, un kāds tajā ir indivÄ«da spēks un statuss. Teoriju ietvaros tiek skaidroti emociju tipi sociālās mijiedarbÄ«bas laikā, ņemot vērā indivÄ«da spēku un statusu. Tie indivÄ«di, kuriem ir lielāka vara un augstāks statuss, pieredzēs spēcÄ«gākas pozitÄ«vās emocijas, piemēram, apmierinājumu, pārliecÄ«bu, droŔību un lepnumu. Turpretim indivÄ«di ar relatÄ«vi zemāku varas un statusa lÄ«meni var pieredzēt vairāk negatÄ«vu emociju, piemēram, bailes un kaunu. IndivÄ«da spēks un statuss sociālajā mijiedarbÄ«bā ietekmē emocionālo uzvedÄ«bu ā€“ ja netiek Ä«stenotas cerÄ«bas iegÅ«t pārsvaru, tiek zaudēta pārliecÄ«ba, bet ja Ŕīs cerÄ«bas tiek Ä«stenotas, tad indivÄ«di ir apmierināti un iegÅ«st citas pozitÄ«vās emocijas. IndivÄ«di ar lielāku varu un statusu, izjÅ«tot pozitÄ«vās emocijas, var veicināt pozitÄ«vo emociju plÅ«smu, kas noved pie vienotÄ«bas konkrētā grupā. Savukārt varas zudums var izraisÄ«t agresiju. Å o teoriju grupu pārstāv T. Kemperss, R. Kolinss, Džeks Barbalets (Jack Barbalet) un Roberts Tems (Robert Thamm).

Rituālu teorijas

Rituālu teorijās uzmanÄ«bas centrā ir sociālā mijiedarbÄ«ba jeb saskarsme, ko sauc arÄ« par rituālu. Emocijas rodas sociālās mijiedarbÄ«bas laikā grupas ietvaros. Å ajā pieeja vispopulārākā ir R. Kolinsa mijiedarbÄ«bas rituālu teorija, kas ar mikrolÄ«meņa notikumiem skaidro makroprocesus, un tas ļauj ar emociju palÄ«dzÄ«bu izskaidrot pārmaiņas sabiedrÄ«bā. MijiedarbÄ«bas rituāli rada kopÄ«gas emocijas grupā, kas var radÄ«t kolektÄ«vo pacilājumu (collective effervescence) un tādējādi veicina grupas vienotÄ«bu, morāli, kopÄ«gus simbolus un ļauj uzkrāt emocionālo enerÄ£iju individuālā lÄ«menÄ«. Augsta emocionālā enerÄ£ija motivē iesaistÄ«ties atkārtotās mijiedarbÄ«bās. Teoriju grupa ir ietekmējusies no Emila Dirkema (Ɖmile Durkheim) un Ē. Gofmena idejām. MÅ«sdienās zināmākais Ŕīs pieejas pārstāvis ir R. Kolinss, Meredita Rosnere (Meredith Rossner), Deivids Notneruss (David Knottnerus) un Ērika Sammersa-Eflere (Erika Summers-Effler).

Evolucionārā socioloģija

Evolucionārā socioloÄ£ija ir mazāk zināma, bet nozÄ«mÄ«ga pieeja emociju pētniecÄ«bā. Tās bÅ«tiskākais ieguldÄ«jums ir socioloÄ£iskās perspektÄ«vas balstīŔana zināŔanās par bioloÄ£iju, veidojot nepiecieÅ”amo tiltu starp sociālajām un dabas zinātnēm. Evolucionārais skatÄ«jums skaidro emociju raÅ”anos un to sociālās izpausmes, ņemot vērā emociju bioloÄ£isko pamatu un smadzeņu evolucionēŔanu. Teorijas nozÄ«mÄ«gākais pārstāvis Džonatans Tērners (Johnatan Turner) pieņem, ka emociju izcelsme un cilvēku sugas attÄ«stÄ«tā emocionalitāte ir balstÄ«ta bioloÄ£iskos skaidrojumos, savukārt kultÅ«ra ir otrŔķirÄ«ga un radusies vēlāk, tāpēc emocijas sākotnēji bijuÅ”as nepiecieÅ”amas sugas izdzÄ«voÅ”anai, bet tikai pēcāk nodroÅ”inājuÅ”as kultÅ«ras un sabiedrÄ«bas pastāvēŔanu. 

Galvenās pētniecības metodes

Emociju pētniecÄ«ba socioloÄ£ijā norisinās gan kvantitatÄ«vo, gan kvalitatÄ«vo metožu ietvaros, un katra pieeja dod atŔķirÄ«gas zināŔanas par emocijām.

PaŔatskaites metodes

PaÅ”atskaites (self-report) metodes ļauj pētÄ«juma dalÄ«bniekam izmērÄ«t savas emocijas. Tas var notikt kvantitatÄ«vi (psiholoÄ£ijas testi ar semantiski diferencētām skalām, aptaujas un citas statistiskās metodes) un kvalitatÄ«vi (retrospektÄ«vi paÅ”ziņojumi, dienasgrāmatu ieraksti). Ar paÅ”atskaites metodēm var fiksēt indivÄ«da emocionālās atmiņas, to skaitu, biežumu un ilgumu konkrētā laika periodā. Metožu priekÅ”rocÄ«ba ir pieejamÄ«ba, salÄ«dzinoÅ”i zemās izmaksas, iespēja izmērÄ«t emocionālās izpausmes un tās nosaukt. Metožu trÅ«kumi ir to retrospektÄ«vā daba, kad emocionālās pieredzes tiek fiksētas ar laika nobÄ«di, indivÄ«da spēja novērtēt savu emocionālo pieredzi, zināŔanas par emociju nosaukumiem, nevēlēŔanās fiksēt konkrētu emocionālo pieredzi vai vēlēŔanās sagrozÄ«t to.

Satura analīze

Satura analÄ«ze ir kvantitatÄ«va emociju pētniecÄ«bas metode, kas ļauj meklēt kodus dažādos tekstuālos un vizuālos avotos, piemēram, dokumentos, etnogrāfiskajās liecÄ«bās, medijos, grāmatās, filmās u.tml. Drukātais un digitālais saturs var bÅ«t noderÄ«gs emociju pētniecÄ«bā, jo norāda uz emociju normām sabiedrÄ«bā, tomēr jāņem vērā, ka Å”ajā saturā trÅ«kst reālās mijiedarbÄ«bas. Audiovizuālie materiāli, piemēram, video un filmas, dod papildu zināŔanas par indivÄ«du emociju pasauli ar sejas izteiksmju, balss, Ä·ermeņa valodas palÄ«dzÄ«bu.

Novērojums

Novērojums ir viena no plaŔāk izmantotajām metodēm emociju pētniecÄ«bā, jo pētnieks var objektÄ«vi novērtēt dalÄ«bnieku emocionālo pieredzi, ņemot vērā emociju izpausmes Ä·ermeņa valodā, balsÄ«, žestos, sejā un acu skatienos. Å o metodi stiprina audiovizuālo datu izmantoÅ”ana. Novērojums atbalsta tās emociju teorijas, kuras pēta emocionālās pieredzes attÄ«stÄ«bu mijiedarbÄ«bā (piemēram, rituālu teorijas). Novērojumi var ietvert arÄ« dažādas ar tehnoloÄ£ijām saistÄ«tas metodes, piemēram, sejas izteiksmju kodēŔanas sistēmu (Facial Action Coding System).

Fizioloģiskās un neirozinātņu metodes

SocioloÄ£ijā retāk izmanto fizioloÄ£iskās un neirozinātņu metodes, kas prasa specifiskas anatomiskās, bioloÄ£iskās un tehnoloÄ£iskās zināŔanas. To lietderÄ«ba ir teorijās, kuras balstÄ«tas kā sociālos, tā bioloÄ£iskos aspektos. Metožu pamatā ir fizioloÄ£isko atbilžu fiksēŔana un emociju funkcionēŔanas smadzenēs novēroÅ”ana. Lielākais ieguvums Ŕīm metodēm ir iespēja izpētÄ«t neapzinātos emociju aspektus, ko ar iepriekÅ” minētām socioloÄ£iskām pieejām ir sarežģīti izdarÄ«t. Neirozinātņu metode ir, piemēram, funkcionālā magnētiskās rezonanses attēldiagnostika (Functional Magnetic Resonance Imaging, fMRI), kas mēra centrālās nervu sistēmas aktivitāti un nosaka precÄ«zu vietu smadzenēs, kur notiek emociju aktivizācija. Elektroencefalogrāfija (Electroencephalography) mēra neironu darbÄ«bu smadzenēs un dod informāciju par to, kad kaut kas notiek smadzenēs kā atbilde uz konkrētu stimulu. Perifēriskās nervu sistēmas aktivitātes (Peripheral Nervous System Acticity) mērÄ«jumi ir sociologiem plaŔāk pieejami, jo mazāk iejaucas pētāmo objektu mijiedarbÄ«bā un ir lētāki, ar to palÄ«dzÄ«bu var fiksēt dažādas fizioloÄ£iskās emocionālās atbildes Ä·ermenÄ«.

Galvenās pētniecības iestādes un svarīgākie periodiskie izdevumi

Pētnieciskie projekti emociju socioloÄ£ijā norisinās dažādās institÅ«cijās. KopÅ” 1998. gada pētniekus apvieno Amerikas SocioloÄ£ijas asociācijas Emociju socioloÄ£ijas sekcija. Eiropā no 2004. gada tos apvieno Eiropas Sociologu asociācijas (European Sociological Association) Emociju socioloÄ£ijas pētniecÄ«bas tÄ«kls (RN11).

Eiropas Sociologu asociācija kopÅ” 2019. gada izdod zinātnisku žurnālu Emotions and Society. Sociologiem pētÄ«jumus par emocijām publicē arÄ« tādos starpdisciplināros periodiskos izdevumos kā, piemēram, Emotions, Space and Society (iznāk kopÅ” 2008. gada), Emotion Review (iznāk kopÅ” 2009. gada), Emotion (iznāk kopÅ” 2001. gada).

Saistītie Ŕķirkļi

  • socioloÄ£ija
  • socioloÄ£ija Latvijā

Autora ieteiktie papildu resursi

Ieteicamā literatūra

  • Bericat, E., ā€˜The sociology of emotions: Four decades of progress’, Current Sociology, vol. 64, no. 3, 2015, pp. 491–513.
  • Harris, S.R., An Invitation to the Sociology of Emotions, New York, Oxon, Routledge, 2015.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Hochschild, A.R., Managed Heart. Commercialization of Human Feeling, Berkeley, Los Angeles, London, University of California Press, 1983.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Holmes, M., ā€˜Researching emotional reflexivity’, Emotion Review, vol. 7, no 1, 2015, pp. 61–66.
  • Jacobsen, M.H. (ed.), Emotions, Everyday Life and Sociology, London, New York, Routledge, 2019.
  • Jasper, J.M., ā€˜Emotions and Social Movements: Twenty Years of Theory and Research’, Annual Review of Sociology, vol. 37, no. 1, 2011, pp. 285–303.
  • Kemper, T.D. (ed.), Research Agendas In The Sociology Of Emotions, Albany, State University of New York Press, 1990.
  • Scheve, von C. and M. Salmela (eds.), Collective Emotions. Perspectives from Psyhology, Philosophy and Sociology, Oxford, Oxford University Press, 2014.
  • Stets, J.E. and J.H. Turner (eds.), Handbook of the Sociology of Emotions: Volume II, Dodrecht, Heidelberg, New York, London, Springer, 2015.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Thoits, P.A., ā€˜The Sociology of Emotions’, Annual Review of Sociology, vol. 15, 1989, pp. 317–342.
  • Turner, J.H., On the Origins of Human Emotions: A sociological inquiry into the evolution of human affect, Stanford, Stanford University Press, 2000.
  • Turner, J.H. and J.E. Stets, ā€˜Sociological Theories of Human Emotions’, Annual Review, 32, 2006, pp. 25–52.
  • Turner, J.H. and J.E. Stets, The Sociology of Emotions, New York, Cambridge University Press, 2005.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Līga Vinogradova "Emociju socioloģija". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/-emociju-sociolo%C4%A3ija (skatīts 26.02.2026)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/-emociju-sociolo%C4%A3ija

Å obrÄ«d enciklopēdijā ir 5583 Ŕķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • SadarbÄ«bas partneri
  • AtbalstÄ«tāji
  • Sazināties ar redakciju

Ā© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2026. Ā© Tilde, izstrāde, 2026. Ā© Orians Anvari, dizains, 2026. AutortiesÄ«bas, datu aizsardzÄ«ba un izmantoÅ”ana