Gustavs Žibalts bija viens no spožākajiem latviešu teātra raksturlomu tēlotājiem. Asprātīga iztēle, bagāta izdoma un skatuviska vitalitāte izpaudās viņa raksturotāja un komiķa talantā. Savus komiskos tēlus viņš iezīmēja ar satīriskiem, bieži par groteskiem akcentiem. G. Žibalta aktierspēlē izteiksmīga ārējā forma atklāja tēla iekšējo pasauli. Aktieris bija arī izcils grima meistars, izceļot savus atveidotos tēlus ar spilgtām detaļām.

G. Žibalts piedzima Lielezeres muižā, kalpu ģimenē. 1882. gadā viņš sāka apmeklēt Ezeres pagasta skolu. 1883. gadā ģimene pārcēlās uz Liepāju, kur G. Žibalta tēvs strādāja par sargu, savukārt māte atvēra veikaliņu, kurā pārdeva pašas ceptu maizi. Dažus gadus zēns mācījās draudzes skolā Liepājā, vēlāk vienu ziemu privātskolā, bet vasarās devās ganu gaitās. 1888. gadā 15 gadu vecumā G. Žibalts pameta skolu, lai sāktu pelnīt iztiku; viņš strādāja dažādus darbus – bija gan krāvējs Liepājas ostā, gan mūrnieka palīgs, gan strādnieks drāšu, eļļas, korķu un linoleja fabrikās.

G. Žibalts apmeklēja izrādes Liepājas Latviešu biedrībā un Liepājas Vācu teātrī – tajā darbojās profesionāli aktieri. Iedvesmojoties no Ādolfa Alunāna, viņš sāka kā kupletists uzstāties dažādos sarīkojumos un pamazām arī piedalīties Liepājas Latviešu labdarības biedrības dramatiskā pulciņa, Liepājas Palīdzības biedrības, I Liepājas Latviešu dziedāšanas biedrības izrādēs. Tās nebija pastāvīgas trupas – izrādēs spēlēja amatieri, kuri nesaņēma algu. G. Žibalts spēlēja gan jaunus cilvēkus, gan vecākus vīrus. Savā aktierspēlē viņš bija autodidakts, kas ietekmējās un mācījās no redzētā un citiem skatuves darboņiem. 1905. gadā G. Žibalts pārgāja uz Rīgas Jauno latviešu teātri, ko vadīja Fridrihs Podnieks. Pirmā loma bija epizodiska – sulainis Aspazijas lugā “Sidraba šķidrauts” (1905, rež. F. Podnieks). Kad 1905. gada beigās teātris tika slēgts, G. Žibalts pievienojās aktieru pulciņam, kas sāka spēlēt izrādes “Apollo” teātrī. Tur viņš darbojās divus gadus, līdz 1907. gadam, iestudējot izrādes arī kā režisors: Nikolaja Gogoļa (Николай Васильевич Гоголь) “Precības” (Женитьба, 1906), Aspazijas lugu “Zeltīte” (1906), Maksima Gorkija (Алексей Максимович Пешков) lugu “Dibenā” (На дне, 1906).

Kad 1908. gadā darbu sāka Jaunais Rīgas teātris, G. Žibalts pārgāja uz turieni, darbojoties gan kā aktieris, gan režisors. Aktiera atveidotajiem tēliem sākotnēji bieži trūka mēra izjūtas un bija raksturīgs grotesks un karikatūrisks pārspīlējums, izmantojot dažādus trikus skatītāju uzjautrināšanai un pārmērīgi improvizējot lugas tekstu. Tomēr G. Žibalts veiksmīgi izmantoja spilgtas detaļas un ārējās izteiksmes līdzekļus (grimu, parūku, apģērbu, žestus, runu), lai paspilgtinātu atveidojamā tēla būtību un raksturu. Viņš bija Mācītājs un Mežainis Gerharta Hauptmaņa (Gerhart Johann Robert Hauptmann) lugā “Nogrimušais zvans” (Die versunkene Glocke, 1909, rež. Jēkabs Duburs; 1909, rež. Aleksandrs Freimanis), Bubnovs un Satins M. Gorkija lugā “Dibenā” (1909, rež. Aleksis Mierlauks), Vilhelms Tells Frīdriha Šillera (Johann Christoph Friedrich von Schiller) lugā “Vilhelms Tells” (Vilhelm Tell, 1909, rež. A. Mierlauks), Osips N. Gogoļa lugā “Revidents” (Ревизор, 1909, rež. A. Mierlauks), Karalis Annas Brigaderes lugā “Sprīdītis” (1910, rež. A. Mierlauks), Sorins Antona Čehova (Антон Павлович Чехов) lugā “Kaija” (Чайка, 1909, rež. A. Freimanis) un Čebutikins A. Čehova lugā “Trīs māsas” (Три сестры, 1910, rež. Teodors Amtmanis), strādnieks alkoholiķis Dzilna Andreja Upīša lugā “Balss un atbalss” (1911, rež. T. Amtmanis), Roplainis Rūdolfa Blaumaņa drāmā “Pazudušais dēls” (1911, rež. T. Amtmanis). Pašam aktierim nozīmīga loma bija Indrānu tēvs R. Blaumaņa drāmā “Indrāni” (1909, A. Mierlauks).

Latviešu teātra vēsturē G. Žibalts iegājis arī kā vairāku Raiņa lugu tēlu pirmais atveidotājs. Viņš bija pirmais Melnais bruņinieks lugā “Uguns un nakts” (1911, rež. A. Mierlauks). Aktieris veidoja tēlu, izmantojot izteiksmīgu ārējo formu – Melnais bruņinieks bija akls, asām kontūrām grimētu seju, tērpies bruņās un melnā apmetnī, ar zobenu un vairogu, izstrāvojot ap sevi tumsu un stingumu kā Lāčplēša pretstats un pretspēks. Kā pirmais uz latviešu teātra skatuves G. Žibalts spēlēja arī mantkārīgo, skaudīgo Lipstu lugā “Zelta zirgs” (1909, rež. A. Mierlauks) un Pudiķi lugā “Indulis un Ārija” (1912, rež. T. Amtmanis).

Jaunajā Rīgas teātrī G. Žibalts kā režisors iestudēja latviešu un krievu autoru, kā arī Eiropas dramaturģijas darbus: Ļeva Tolstoja (Лев Николаевич Толстой) lugas “Tumsības vara” (Власть тьмы, 1910) un “Izglītības augļi” (Плоды просвещения, 1910), Leonīda Andrejeva (Леонид Николаевич Андреев) lugu “Mūsu mūža dienas” (Дни нашей жизни, 1910, rež. arī Ērihs Lauberts), Linduļa lugu “Dižūdru Māle” (1912, 1916), Džordža Bernarda Šova (George Bernard Shaw) lugu “Sātana apustulis” (The Devil’s Disciple, 1916). Atzīmējot savu desmit gadu skatuves darba jubileju, G. Žibalts iestudēja brāļu Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki” (1911) dramatizējumu, kurā pats spēlēja Ķenci – šis viltīgi vientiesīgais tēls ar raksturīgi plāno, garo degunu un svepstošo runu kļuva par G. Žibalta mūža populārāko lomu.

Jau bērnībā pārslimotas slimības laikā G. Žibalts bija daļēji zaudējis redzi un dzirdi. 1912. gada beigās aktieris smagi saslima – viņam tika paralizētas abas kājas, un uz skatuves G. Žibalts atgriezās kā persona ar kustību traucējumiem tikai 1913. gada beigās. Turpmāk staigāšana aktierim padevās ar grūtībām. Tomēr Jaunajā Rīgas teātrī G. Žibalts strādāja līdz tā pastāvēšanas beigām 1915. gadā, kopumā nospēlējot gandrīz 100 lomu un izveidojoties par spilgtu raksturotāju.

Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gada rudenī, kad Rīgai tuvojās vācu karaspēks, G. Žibalts kopā ar teātra kolēģiem devās uz Petrogradu, kur strādāja Jaunajā Pēterpils Latviešu teātrī, aizvadot tur vienu sezonu gan kā aktieris, gan kā režisors, spēlēdams galvenokārt agrākās lomas un atjaunodams savus Rīgas iestudējumus. 1916. gada rudenī Latviešu kultūras birojs uzaicināja viņu par Maskavas Latviešu teātra vadītāju un režisoru. Arī tur G. Žibalts nostrādāja vienu sezonu, paralēli iepazīstot Maskavas teātrus un skatuves meistarību, kā arī bagātinot savus spēles izteiksmes līdzekļus. 1917. gada pavasarī aktieris aizbrauca uz Harkivu, lai organizētu pie Latviešu strādnieku kluba jaunu teātri, bet vēl pēc gada, tuvojoties frontei, pārcēlās uz Samaru.

1920. gada rudenī G. Žibalts atgriezās Latvijā un sāka strādāt jaundibinātajā Raiņa un Aspazijas Tautas nama Dailes teātrī, kur radīja savas labākās lomas režisora Eduarda Smiļģa iestudētajās izrādēs – ar E. Smiļģi aktieris bija pazīstams no Jaunā Rīgas teātra laikiem. Teātris tika atklāts ar Raiņa lugu “Indulis un Ārija” (1920), kur G. Žibalts spēlēja lietuviešu karavadoni Mintautu. Nākamajā jauniestudējumā – Pedro Kalderona de la Barkas (Pedro Calderón de la Barca y Barreda González de Henao Ruiz de Blasco y Riaño) lugā “Zalameas tiesnesis” (El alcalde de Zalamea, 1920) – viņš bija aristokrātiskais ģenerālis Lope de Figeross. G. Žibaltam raksturīgā tieksme pēc kāpinātas izteiksmības un spilgtuma, kā arī formas izjūta labi saderējās ar E. Smiļģa teatralitātes izpratni. Kaut arī fiziska ierobežotība kustībās apgrūtināja darbu, aktieris nospēlēja spožas lomas klasiskajā repertuārā – visvairāk komiskus, taču arī traģiskus un traģikomiskus tēlus, priecējot skatītājus ar savu raksturotāja meistarību. Viņš bija groteski komiskais Malvolio Viljama Šekspīra (William Shakespeare) komēdijā “Divpadsmitā nakts” (Twelfth Night, 1921), zemiskais intrigants Polonijs traģēdijā “Hamlets” (Hamlet, 1922), naivais Pamatiņš komēdijā “Sapnis vasaras naktī” (A Midsummer Night’s Dream, 1922, 1931), naktssargs Dzērvene komēdijā “Liela brēka, maza vilna” (Much Ado About Nothing, 1923; “Amors uz drednauta”, 1930). Satricinošs pārdzīvojumu traģisms iezīmēja Šeiloka lomu lugā “Venēcijas tirgotājs” (The Merchant of Venice, 1923), ar kuru aktieris atzīmēja savu 25 gadu skatuves darba jubileju. Klasikas iestudējumos G. Žibalts bija arī pamuļķais dziedāšanas skolotājs Bazīlio Pjēra Bomaršē (Pierre-Augustin Caron de Beaumarchais) lugā “Figaro kāzas” (La Folle Journée, ou Le Mariage de Figaro, 1922) un Libens Moljēra (Jean-Baptiste Poquelin Molière) lugā “Žoržs Dandēns” (George Dandin ou le mari confondu, 1922).

Traģiska loma G. Žibaltam bija melanholiskais nerrs Ugrins Ernsta Harta (Friedrich Wilhelm Ernst Hardt) teiku drāmā “Nerrs Tantris” (Tantris der Narr, 1921). Traģiskā izjūta iezīmēja arī būvmeistara Alkvita lomu Karela Čapeka (Karel Čapek) lugā “Cilvēces bojā iešana” (R.U.R., 1922).

Latviešu autoru iestudējumos aktieris bija Targals Aspazijas lugā “Sidraba šķidrauts” (1921), Karalis A. Brigaderes lugās “Princese Gundega un karalis Brusubārda” (1923, 1933) un “Sprīdītis” (1924), vitālais ebreju pauninieks Ābrams R. Blaumaņa komēdijās “Skroderdienas Silmačos” (1923), “Trīnes grēki” (1925) un “Zagļi” (1932), vāciski smalkais Himelmanis Ā. Alunāna lugā “Seši mazi bundzenieki” (1923), aizkustinoši labsirdīgais Ķencis R. un M. Kaudzīšu darbā “Mērnieku laiki” (1924, 1929), darbīgais, vientiesīgais Džons Neilands Ā. Alunāna lugā “Džons Neilands” (1926), kareivīgi straujais Lauris Sutums Augusta Deglava romāna “Rīga” dramatizējumā (1926).

G. Žibalta 30 gadu skatuves darba jubilejai par godu A. Upīts sarakstīja satīrisko komēdiju “Apburtais loks” (1929), kurā aktieris spēlēja paputējušo kafejnīcas, viesnīcas un vasarnīcas īpašnieku Preimani. Pēc tam G. Žibalts uz skatuves bija redzams arvien retāk, līdz 1933. gadā nospēlēja savu pēdējo lomu – Melhioru Sinkleru Selmas Lāgerlēvas (Selma Ottilia Lovisa Lagerlöf) darbā “Gesta Berlings” (Gösta Berlings Saga, 1933) – un aizgāja pensijā 60 gadu vecumā.

G. Žibalta krūšutēlu, kas atrodas Dailes teātrī, ir veidojis tēlnieks Rihards Maurs.