Jānim Paukštello piemīt lirisks dramatisms un dziļš jūtīgums, kas ļāvis ne tikai radīt nozīmīgus skatuves un kino tēlus, bet arī iemantot plašu publikas mīlestību un popularitāti ar savām izpildītajām dziesmām, īpaši komponista Raimonda Paula melodijām. Silts, uzrunājošs balss tembrs, dziļš patiesums intonācijās un poētiskā valodas izjūta uzrunā skatītājus gan teātrī, gan dziesmās un dzejas interpretācijā.

J. Paukštello piedzima kā jaunākais bērns četru bērnu ģimenē, viņa tēvs bija poļu un lietuviešu izcelsmes laukstrādnieks Jānis Paukštelis, savukārt māte – Vilma Gruzdule, bijusī kalpone, vēlāk fabrikas apkopēja. Uzvārda maiņa no Paukštelis uz Paukštello, radusies, mainot pasi. J. Paukštello mācījās Jaunpiebalgas vidusskolā un jau skolas laikā vasarās strādāja Jaunpiebalgas mēbeļu fabrikas cehā. Astoņu gadu vecumā pēc 1. klases viņš devās mācīties uz Palsmanes internātskolu, bet 9. klasē iestājās Murjāņu sporta internātskolā, ko pabeidza 1969. gadā. J. Paukštello iestājās Latvijas Valsts Universitātes (kopš 1990. gada Latvijas Universitāte) Ekonomikas fakultātē. Paralēli viņš strādāja gaterī Katlakalnā. 1969. gada rudenī J. Paukštello iestājās Rīgas kinostudijas Tautas kinoaktieru studijā, ko vadīja režisori Arnolds Liniņš un Aina Matīsa. Nodarbības notika paralēli mācībām universitātē, un jaunais aktieris strādāja gadījuma darbus “Latvijas Balzamā” un tekstilfabrikā “Astotais marts”. Otrajā studiju gadā J. Paukštello aizgāja no universitātes un 1970. gadā tika iesaukts padomju armijā, no kuras atgriezās 1972. gadā un sāka strādāt par krāvēju “Latvijas Balzamā”. 1972. gadā viņš tika uzņemts Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas (kopš 1990. gada Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija) Teātra fakultātes 2. kursā – tā bija Dailes teātra Piektā studija, kuru vadīja Dailes teātra galvenais režisors A. Liniņš un A. Matīsa.

J. Paukštello pirmā loma Dailes teātrī bija epizode Viljama Šekspīra (William Shakespeare) traģēdijā “Ričards III” (Richard III, 1972, inscenētājs A. Liniņš, režisore Felicita Ertnere). Viņš piedalījās arī masu skatos Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) lugā “Brands” (Brand, 1975, režisors A. Liniņš). Pirmā lielā loma J. Paukštello bija ieslodzītais Trūdiņš kursa iestudējumā Dailes teātrī – Andreja Dripes darbā “Pēdējā barjera” (1974, inscenētājs A. Liniņš, režisore A. Matīsa). Pēc studiju beigām 1974. gadā J. Paukštello kļuva par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (PSR) Valsts Akadēmiskā Jāņa Raiņa Dailes teātra aktieri.

J. Paukštello bija precējies ar aktrisi Akvelīnu Līvmani, pēc tam – ar Elīnu Bergmani.

Viena no pirmajām nozīmīgajām lomām J. Paukštello bija Džo Ferone Nikolasa Bēra (Nicholas E. Baehr) darbā “Incidents” (The Incident, 1976, režisors Juris Strenga). Kaut arī A. Liniņš bija J. Paukštello skolotājs gan Tautas kinoaktieru studijā, gan Dailes teātra Piektajā studijā, režisora iestudējumos aktierim apjomīgu lomu bija maz. Lielais izņēmums, J. Paukštello aktiermākslas virsotne un daiļrades nozīmīgākā loma bija Jāzeps Raiņa traģēdijā “Jāzeps un viņa brāļi” (1981, inscenētājs A. Liniņš, režisore A. Matīsa). Šo lomu J. Paukštello mēģināja trešajā sastāvā pēc Vara Vētras un Pētera Gaudiņa, taču nospēlēja visvairāk izrāžu. Viņa Jāzepu raksturoja gara spēks un sava mērķa apziņa, kas atklājās ārēji lakoniskā, precīzā iekšējā darbībā. J. Paukštello Asnate lielākoties bija Akvelīna Līvmane, ar kuru aktieris bija iepazinies jau kinoaktieru studijā.

Ar režisoru Kārli Auškāpu J. Paukštello vienoja personības garīgās dzīves procesu atklāsme, un aktieris daudz spēlējis viņa veidotajās izrādēs. Viņš bija Tiltils Morisa Māterlinka (Maurice Polydore Marie Bernard Maeterlinck) lugā “Zilais putns” (L’Oiseau bleu, 1982), Valdnieka sāncensis Rabindranata Tagores (রবীন্দ্রনাথ ঠাকুর) filozofiskajā drāmā “Tumšā mitekļa valdnieks” (রাজা, 1986, režisors arī J. Strenga), Kurts Augusta Strindberga (Johan August Strindberg) lugā “Nāves deja” (Dödsdansen, 1987, režisors arī J. Strenga), Lamberts Anšlava Eglīša lugā “Kazanovas mētelis” (1989), Lords Vindermīrs Oskara Vailda (Oscar Fingal O’Fflahertie Wills Wilde) lugā “Lēdijas Vindermīres vēdeklis” (Lady Windermere’s Fan, 1992, režisors arī J. Strenga), Maiks Braiena Frīla (Brian Patrick Friel) lugā “Dejas Lūnasas svētkos” (Dancing at Lughnasa, 1993, režisors arī J. Strenga), Falstafs Mārtiņa Zīverta lugā “Āksts” (2000).

Nozīmīgas lomas bija arī Miķelis Ārija Geikina lugā “Putenī” (1978, režisors J. Strenga), Mikus Rūdolfa Blaumaņa drāmā “Pazudušais dēls” (1983, režisors Varis Vētra), Antiņš Raiņa lugā “Zelta zirgs” (1990, režisors Arnis Ozols) – stipra gara cilvēks, kas apzinās sava grūtā ceļa nolemtību, Johanness Rosmerss H. Ibsena lugā “Rosmersholma” (Rosmersholm, 1992, režisore Māra Ķimele), Vīskrelis R. Blaumaņa drāmā “Ugunī” (1994, režisors Juris Kalniņš).

Komiskas nokrāsas J. Paukštello spēlē parādījās spēlētajās raksturlomās: Ērce Hansa Kristiana Andersena (Hans Christian Andersen), R. Paula, Māras Zālītes mūziklā “Meža gulbji” (1995, režisors A. Ozols; 2005, režisori Valdis Liepiņš un Rēzija Kalniņa), Fransisa Vebēra (Francis Paul Veber) komēdijā “Viesības idiotiem” (Le Dȋner de Cons, 1997, režisors A. Ozols), artistiski traģikomiskais Hermanis M. Zālītes lugā “Zemes nodoklis” (2003, režisors J. Strenga) partnerībā ar Ilzi Vazdiku. Nozīmīgas lomas bija arī Džonatans Džeremijs Pīčems Bertolta Brehta (Eugen Bertolt Friedrich Brecht) un Kurta Veila (Kurt Julian Weill) darbā “Trīsgrašu opera” (Die Dreigroschenoper, 1997, režisors A. Ozols), Fredijs Robēra Tomā (Robert Thomas) darbā “Fredijs” (Freddy, 1997, režisors A. Liniņš), Vilis Olektiņš Ulda Marhileviča, M. Zālītes dziesmu spēlē “Tobāgo!” (2001, režisors V. Liepiņš), Kuzovkins Ivana Turgeņeva (Иван Сергеевич Тургенев) komēdijā “Liekēdis” (Нахлебник, 2002, režisors Mihails Gruzdovs), Lielais Burvis Ozs Valta Pūces, Pētera Brūvera mūziklā pēc Laimena Frenka Bauma (Lymen Frank Baum) darba motīviem “Burvis no Oza zemes” (The Wonderful Wizard of Oz, 2004, režisors K. Auškāps), Dovres vecis M. Zālītes lugā “Pērs Gints nav mājās” (2007, režisors M. Gruzdovs), Karalis Ignācijs Vitolda Gombroviča (Witold Marian Gombrowicz) lugā “Ivonna, Burgundijas princese” (Iwona, księżniczka Burgunda, 2007, režisors Romāns Kozaks, Роман Ефимович Козак), Roberts Šusters Tomasa Bernharda (Nicolaas Thomas Bernhard) lugā “Varoņu laukums” (Heldenplatz, 2008, režisors Viesturs Kairišs), Mācītājs M. Zālītes, U. Marhileviča muzikālajā izrādē “Priekules Ikars” (2009, režisors M. Gruzdovs), Ģenerālis Fjodora Dostojevska (Фёдор Михайлович Достоевский) darbā “Spēlmanis. Kūrorta piedzīvojumi” (Игрок, 2009, režisors R. Kozaks), Teodors Seskis Jāņa Lūsēna, Egila Zirņa mūziklā pēc Pāvila Rozīša darba motīviem “Ceplis” (2010, režisors Rolands Atkočūns, Rolandas Atkočiūnas), Ābrams R. Blaumaņa komēdijā “Zagļi” (2011, režisors K. Auškāps), Aktieris Gundara Caukas darbā “Vīrietis Smiļģis” (2011, režisors G. Cauka).

J. Paukštello piemītošo smalko dzejas izjūtu skatītāji varēja izbaudīt Jāņa Petera 70 gadu jubilejas dzejas uzvedumā “Nakts pēc tautasdziesmas” (2009, režisors V. Liepiņš). Savukārt, savā 60 gadu jubilejas izrādē “Tintē, bet balts” (2011, režisors J. Strenga) J. Paukštello ļāva izskanēt latviešu tautas dziesmu un tautas dzejnieku rakstītajiem vārdiem.

J. Paukštello bija arī Monteki V. Šekspīra traģēdijā “Romeo un Džuljeta” (Romeo and Juliet, 2012, režisors Dž. Dž. Džilindžers), Klumpočs Ādolfa Alunāna un R. Paula dziesmu spēlē “Džons Neilands” (2012, režisors K. Auškāps), Teiresijs Sofokla traģēdijā “Antigone” (2013, režisors M. Gruzdovs), smeldzes pārpilnais ģenerālis Jakovs Mihailovičs Anosovs Aleksandra Kuprina (Александр Иванович Куприн) darbā “Granātu krāsas aproce” (Гранатовый браслет, 2016, režisors M. Gruzdovs). Kopš 2017. gada J. Paukštello vairs nav Dailes teātra štatā, bet atgriezās uz teātra skatuves ar lomu Raiņa dzejas izrādē “Čūsku vārdi” (2023, režisors Juris Jonelis).

Ārpus Dailes teātra J. Paukštello bija Opis Ingas Ābeles lugā “Tumšie brieži” (2001, režisors V. Kairišs) un Kamals Aleksandra Stinga (Александр Стинг), īstajā vārdā Nikolajs Jakimčuks, Николай Александрович Якимчук) lugā “Dārznieks Kamals” (Садовник Камаль, 2006, režisors Dž. Dž. Džilindžers) Jaunajā Rīgas teātrī, kā arī Dakteris Lūsis Ā. Alunāna lugā “Sādžu dakteris” (2004, režisors Varis Brasla) Valmieras drāmas teātrī.

Daudzus gadus Latvijas Kristīgajā radio raidījumā “Dārgumi katrai dienai” J. Paukštello ierunāja amerikāņu mācītāja Brūsa Hesa (Bruce A. Hess) lekcijas par evaņģēlijiem.

1978. gada 8. martā, apsveicot Dailes teātra sievietes, aktieri Ivars Kalniņš, V. Vētra, Andris Bērziņš un J. Paukštello izveidoja muzikālo ansambli, kuram komponists R. Pauls piedāvāja izveidot programmu un izdomāja nosaukumu “Mūžīgais unisons”. Dailes teātra dziedošo aktieru apvienība kļuva ļoti populāra, sniedzot koncertus visā Latvijā. Viņu darbība iemūžināta televīzijas filmā “Četri ap uguni” (1981, režisore Maruta Jurjāne). Četrotne atkal satikās Imanta Ziedoņa jubilejas vakarā koncertizrādē “Attīstību veicinās cilvēki, kas sveicinās” Dailes teātrī (2003, režisors V. Liepiņš).

Pirmais muzikālais ieraksts, kurā piedalījās J. Paukštello, bija televīzijas muzikālā Jaungada nakts uzvedumā (1980, režisore Svetlana Rudzīte), kur aktieris nodziedāja R. Paula dziesmu “Rozīt mana, nātru dārzā”. Pēc tam R. Pauls uzrakstīja J. Paukštello dziesmu “Cielaviņa”, kas kļuva ļoti populāra un uzvarēja 1982. gada raidījuma “Mikrofons” dziesmu aptaujā.

1997. gadā J. Paukštello izveidojās duets ar Hariju Spanovski – sākotnēji kā daļa no Jaunās partijas kampaņas pirms 7. Saeimas vēlēšanām, kopā ar R. Paulu, kas sarakstīja duetam dziesmas. Aktieru duets koncertēja ilgus gadus, piedaloties daudzās koncertprogrammās un R. Paula ziņģu festivālos. H. Spanovskis, A. Bērziņš un J. Paukštello uzstājās arī R. Paula ceremonijorķestra programmā “Miers un bērziņš!” (2012, režisors V. Liepiņš) Dailes teātrī.

J. Paukštello pirmā kino loma bija Raibais (“Pilsētas atslēgas”, 1973, režisors Imants Krenbergs). Taču plašu popularitāti jaunajam aktierim atnesa viņa mūža loma kino – Arvīds Lasmanis filmā “Mans draugs – nenopietns cilvēks” (1975, režisors Jānis Streičs). Līdzās R. Paulam J. Streičs ir ļoti nozīmīgs cilvēks J. Paukštello daiļradē. Viņa veidotajās filmās aktieris bija arī Ezeriņš (“Svešās kaislības”, 1983), komjaunatnes sekretārs Vitolds (“Aizaugušā grāvī viegli krist”, 1986), Tēvs (“Cilvēka bērns”, 1991), Eduka draugs (“Likteņdzirnas”, 1997), Mācītājs (“Rūdolfa mantojums”, 2010). Nozīmīgas lomas bija arī Filips Veids (“Nāve zem buras”, 1976, režisore Ada Neretniece), Oļģerts (“Trīs minūšu lidojums”, 1979, režisore Dzidra Ritenberga), Tenis (“Laikmetu griežos”, 1981, režisors Gunārs Piesis), Viljamss (“Vladivostoka, 1918. gads”, Владивосток, год 1918, 1982, režisors Eduards Gavrilovs (Эдуард Александрович Гаврилов), Maksima Gorkija kinostudija, Киностудия имени Максима Горького), Lejiņš (“Šāviens mežā”, 1983, režisors Rihards Pīks), Ansis (“Vajadzīga soliste”, 1984, režisors Genādijs Zemels), Lakizo (“Apbraucamais ceļš”, 1986, režisors Ēriks Lācis), Gusts (“Vilkaču mantiniece”, 1990, režisors Gunārs Cilinskis), Oļiņš (“Mērnieku laiki”, 1991, režisors V. Brasla), Godārs (“De Granšānu ģimenes noslēpumi”, 1992, režisore A. Neretniece), Tēvs (“Ziemassvētku jampadracis”, 1993, režisors V. Brasla), Mācītājs (“Pa ceļam aizejot”, 2001, režisors V. Kairišs), Vectēvs (“Ūdensbumba resnajam runcim”, 2004, režisors V. Brasla), Kārlis (“Augstuma robeža”, 2005, režisore Una Celma).

Televīzijas iestudējumos J. Paukštello nozīmīgas lomas bija Puisis Mersedes Salnājas lugā “Baltais bērzs” (1969, režisore Žanete Jurjāne), Marats Alekseja Arbuzova (Алексей Николаевич Арбузов) lugā “Mans nabaga Marats” (Мой бедный Марат, 1980, režisore Virdžīnija Lejiņa), Vents Raiņa lugā “Krauklītis” (1986, režisors K. Auškāps). Televīzijas spēlfilmās aktieris bija Anšlavs (“Lielā Jaungada nakts”, 1978, režisore A. Neretniece), Bennijs Skake (“Nepabeigtās vakariņas”, 1979, režisors J. Streičs), kuģa kapteinis Trautmanis (“Gaidiet Džonu Graftonu”, 1979, režisors Andris Rozenbergs), Sergejs (“Aizmirstās lietas”, 1982, režisore Vija Ramāne).

J. Paukštello bija Vissavienības jauno aktieru konkursa uzvarētājs (par Arvīda Lasmaņa lomu filmā “Mans draugs – nenopietns cilvēks”, 1977), saņēma Latvijas PSR Nopelniem bagātā skatuves mākslinieka goda nosaukumu (1987), Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” par labāko otrā plāna lomu filmā “Augstuma robeža” (2005), balvu par labāko otrā plāna lomu Baltijas teātru festivālā Paņevēžā (par Dovres veča lomu izrādē “Pērs Gints nav mājās”, 2008).