Attīstības socioloģija aptver tādus jautājumus kā moderno sabiedrību veidošanās, pārmaiņu procesi attīstības valstīs, attīstības politikas analīze. Attīstības studijas ir starpdisciplināra sociālo zinātņu pētījumu nozare, kas analizē attīstības procesus pamatā tā sauktajās trešās pasaules valstīs jeb attīstības valstīs. Attīstības socioloģijas un attīstības studiju intereses un teorētiskās pieejas ietver koncentrēšanos uz ekonomiskiem procesiem un kapitālisma attīstību. Mūsdienās attīstības analīze vērsta ne tikai uz nabadzības un nevienlīdzības pārvarēšanas jautājumiem, bet arī uz demogrāfiju, migrāciju, tiesībām, dzimti. Attīstība tiek skatīta gan makrolīmenī (piemēram, analizējot pasaules ekonomiku sistēmas līmenī), gan mikrolīmenī (piemēram, aplūkojot dzimtes lomu maiņu ģimenē un darba tirgū), kā arī dažādos mērogos ‒ lokālā, nacionālā, globālā. Attīstības studijās kopš to sākuma pastāv spriedze starp “analizēt” un “mainīt” ‒ tās tiecas saprast atšķirīgās trešās pasaules valstis, cenošoties izstrādāt rekomendācijas, kas nodrošinātu pārmaiņas un padarītu tās līdzīgākas Rietumu sabiedrībām.

Nozares praktiskā nozīme ir attīstības procesu salīdzinošā analīzē un pierādījumos balstītu politikas rekomendāciju izstrādē. Arī attīstības programmu efektivitātes novērtējuma veikšana ir būtisks attīstības socioloģijas prakses lauks. Teorētiskā nozīme ir zinātnisku un datos pamatotu skaidrojumu izveidē, kas palīdz labāk saprast globālā kapitālisma raksturu un attīstības procesu virzību.

Attīstības jautājumi bijuši socioloģijas uzmanības lokā kopš tās kā nozares sākuma. 19. gs. sociālie zinātnieki, kā Ogists Konts (Isidore Auguste Marie François Xavier Comte), Aleksis de Tokvils (Alexis de Tocqueville) un Herberts Spensers (Herbert Spencer), mēģināja izskaidrot Rietumeiropas sociālās, ekonomiskās un politiskās pārmaiņas (industrializāciju, revolūcijas Francijā), aplūkojot pārmaiņas kā daļu no sociālās evolūcijas procesa. Nozīmīgu ieguldījumu attīstības skaidrošanā devuši vācu sociālie filozofi Kārlis Markss (Karl Marx) un Makss Vēbers (Max Weber), katrs ar atšķirīgu skatījumu uz kapitālisma un moderno sabiedrību veidošanos. K. Markss uzsvēra ekonomisko un varas attiecību nozīmi, M. Vēbers akcentēja kultūras un priekšstatu nozīmi. 19. gs. teorijas bija pamats tālākajai nekritiskajai ticībai progresam, valstij kā atskaites punktam un skatījumam uz vienas valsts iedzīvotājiem kā viendabīgu grupu.

Attīstības socioloģija kā nozare tās mūsdienu izpratnē veidojās laikā pēc Otrā pasaules kara, pievēršoties pēckoloniālisma procesu izpētei un straujajai tradicionālo sabiedrību modernizācijai. Šajā laikā dominēja pārliecība par neierobežotu ekonomikas attīstību, kas balstīta zinātniskā un tehnoloģiskā dabas resursu pārvaldībā. Līdz 20. gs. 60. gadiem nozīmīgākā bija modernizācijas teorija, ar kuru tika skaidrota attīstības valstu pakāpeniska pāreja no tradicionālām uz modernām industriālām sabiedrībām, ekonomikas analīzē pievēršoties tirgus darbību mērogiem un ārvalstu investīcijām, bet sociālā līmenī aplūkojot Rietumu institūciju, vērtību un uzvedības pakāpenisku pārņemšanu. Modernizācijas teorija tika kritizēta kā pārāk vienkāršota un optimistiska. 20. gs. 60. gados to nomainīja atkarības teorija. Tajā globālā kapitālisma sistēma tika skatīta kā centra un perifērijas asimetriskas attiecības starp attīstītajām, industrializētajām rietumvalstīm (centru) un mazāk attīstītajām, rurālajām trešās pasaules valstīm (perifēriju). Atkarības teorijā tika akcentēts, ka jaunā ideoloģija turpina uzturēt koloniālisma laikā izveidoto Rietumu dominējošo pozīciju caur ekonomikas mehānismiem, piemēram, importējot lētus resursus un lētu darba spēku no trešās pasaules valstīm. Šo marksistisko teoriju nomainīja neoliberālā pieeja, kas pievērsa uzmanību tam, kādas institucionālas pārmaiņas nepieciešamas veiksmīgākai tirgus funkcionēšanai jaunattīstības valstīs: laba pārvaldība, drošas īpašumtiesības, caurspīdīgums, tiesiskums. Laika gaitā valsts un sabiedrības nozīme attīstības procesos tika pārskatīta, arvien lielāku nozīmi pievēršot pilsoniskajai sabiedrībai, kopienām un nevalstiskajām organizācijām.

20. gs. 70. un 80. gados notika vairākas ekoloģiskās krīzes, kuru rezultātā kļuva uzskatāmi redzama industrializācijas degradējošā ietekme uz vidi. Parādījās atziņa par bezgalīgas izaugsmes neiespējamību; tika pārskatīti līdz tam dominējošie priekšstati par industrializāciju kā progresīvu saimniekošanas veidu, kā arī par attīstības un vides komplicēto mijiedarbību. Dabas resursu piesavināšanos, vides degradāciju un piesārņošanu sāka uzlūkota kā “lēnu vardarbību”, kas skaidri parādīja, ka ekonomiskā izaugsmē un industrializācijā balstītā attīstības ideja nefunkcionē. 20. gs. 80. gados veidojās jaunas pieejas. Pēcattīstības teoriju (post-development theories) piekritēji kritizēja attīstības teorijas par to esenciālismu un universālus standartus uzlūkoja kā ierobežojošus, jo sociālekonomiski un kultūrpolitiski ļoti dažādā pasaulē attīstības izpratnei jābūt kompleksai un daudzpusīgai. Līdz tam lietotie jēdzieni, kā “attīstība”, “progress”, “emancipācija”, “nabadzība”, tika uzlūkoti kā Rietumu ideoloģijas un kapitālisma produkti, kas marginalizē visu atšķirīgo, uzspiežot tam savu ekonomiskās sistēmas modeli kā vienīgo pareizo. Arvien lielāka uzmanība tika pievērsta arī vides jautājumiem. Daži autori uzskata, ka 20. gs. beigās attīstības jautājumi nebija akadēmisku pētījumu centrā, un vairums ir vienisprātis, ka attīstības teorijas bija nonākušas strupceļā. Šajā periodā attīstība arvien vairāk tika skatīta saistībā ar globalizāciju un globālo riska sabiedrību.

Mūsdienās nav vienas dominējošas teorijas, skaidrojot attīstību. Tiek uzskatīts, ka attīstības studiju pieejai jābūt holistiskai un jāveic trīs būtiski uzdevumi. Pirmkārt, attīstības studijām ir jāsniedz mūsdienu kapitālisma kritiska analīze. Otrkārt, tām jāpārskata attīstības ideja un jāpamato jauna izpratne par attīstību, kas vienlaikus ir gan emancipējoša, gan izvairās no eirocentriskām un autoritārām tendencēm. Treškārt, attīstības studijām jāsniedz ieguldījums skaidra un reālistiska ceļveža izveidē pretī taisnīgai, vienlīdzīgai un ilgtspējīgai attīstībai. Ir jāveido tādas teorijas un stratēģijas, kas spētu cīnīties ar globālo nevienlīdzību un palīdzētu sasniegt labu dzīvi visiem.

Mūsdienās attīstības pētījumi ietver tādus jautājumus kā jaunatne un paaudzes, konflikts, seksualitāte, zināšanas un tehnoloģija, tiesības, jaunie mediji un citus. 20. gs. 90. gados arvien nozīmīgāka kļuva ilgtspējīgas attīstības ideja, kas ietver interesi par līdzsvaru starp attīstības un dabas vajadzībām. Zinātnieki turpina uzdot jautājumu par to, kas tiek ietverts attīstības jēdzienā, kādas intereses tiek pārstāvētas un kādas varas attiecības tiek dabiskotas.

Piemēram, franču ekonomists Seržs Latušs (Serge Latouche) darbā “Pasaules vesternizācija” (The Westernization of the World, 1996) izteicis domu, ka līdz šim attīstības procesi tikuši balstīti specifiskās Rietumu idejās par tehnoloģisko progresu un kapitāla akumulāciju, kas noveda pie tādas attīstības politikas, kas attīstības valstīs iznīcina vietējās kultūras, rada ekoloģiskas katastrofas un lielus ārējos parādus. Arī citi autori, kā Bobijs Benerdžī (Subhabrata Bobby Banerjee), minējuši, ka pēckara periodā parādījies dalījums attīstītajās un mazattīstītajās valstīs un vienotu standartu izvirzīšana universāli pieņemama dzīves līmeņa noteikšanai ir radījusi Rietumu mazākuma kontroli un pārākumu pār pasaules sabiedrību vairākuma ārkārtīgo dažādību. Tiek norādīts, ka šādā veidā tiek turpināta Rietumu koloniālā politika, tikai lietojot citu vārdu krājumu un citus instrumentus. Vācu sociologs Ulrihs Beks (Ulrich Beck) norādījis, ka nevis ekonomikai, bet labklājībai ir jākļūst par attīstības kritēriju.

Kopīgās tendences mūsdienu attīstības diskusijās ir Rietumu dominēšanas apzināšanās, diskusija par varas līdzsvara nepieciešamību. Ekonomikas un vajadzību apmierināšanas vietā priekšplānā tiek izvirzītas idejas par dzīves kvalitāti, labklājību visiem un iespēju vienlīdzību, izpratne par ekonomiskās attīstības radītiem globāliem vides apdraudējumiem, atziņa par nepieciešamību atrast jaunu līdzsvaru starp dabu un cilvēka saimniecisko darbību un patēriņu. Mūsdienu pieeju attīstībai raksturo ilgtspēja, atvērtība un plurālisms, vietējā iesakņotība un vietējie risinājumi attīstības uzdevumiem, radikālākā variantā ‒ brīvprātīgā vienkāršība. Tiek pieņemts, ka attīstībai jāveido tāda labklājība, kas balstās pietiekamības principā un respektē kultūrdažādību, kā arī ņem vērā pasaules ekoloģiskās robežas. Attīstības studijas mūsdienās ir starpdisciplināra pētījumu tradīcija, kas seko noteiktām attīstības idejām. Tās vispārīgi var raksturot kā projektu vienlīdzīgai piekļuvei daudzdimensionāli izprastai dzīves kvalitātei.

Attīstības socioloģijā netiek lietota vienota metodoloģija. Tomēr, vēsturiski skatoties, sākotnēji dominēja makrolīmeņa pieeja, kvantitatīvu datu un pētījuma metožu izmantošana. Kopš 20. gs. 90. gadiem pētnieki sāka izmantot arī mikrolīmeņa pieejas, ietverot līdzdalības pētījumu metodoloģiju (vienlaicīgi neaizmirstot par iekšējo un ārējo validitāti un citiem klasiskiem zinātniska pētījuma standartiem). Mūsdienās attīstības studijas tiek kritizētas par metodoloģisko nacionālismu ‒ visbiežāk analīzes centrā ir kādā konkrētā valstī notiekoši procesi vai arī noteikti rādītāji tiek salīdzināti valstu līmenī. Piemēram, tiek lietots iekšzemes kopprodukts kā ekonomiskās izaugsmes rādītājs. Arī tautas attīstības indekss ir viens no šādiem mūsdienu metodoloģiskā nacionālisma piemēriem, jo tas skata nācijvalstis kā atskaites punktus noteiktiem rādītājiem un neņem vērā katrā valstī pastāvošās nozīmīgās sociālās, reģionālās un citas atšķirības. No valsts kā atskaites punkta arī izriet ilgstoši valdošais pieņēmums, ka valsts ir galvenais aģents, kam jārisina attīstības jautājumi.

Lielākoties attīstības studijās lietotas strukturālisma, institucionālisma vai politekonomijas teorētiskās pieejas. 20. gs. 80. gados galvenās teorijas tika kritizētas kā pārāk deterministiskas un lineāras, kā arī uz institucionālu hegemoniju orientētas. Mūsdienu autori, piemēram, Normens Longs (Norman Long), uzskata, ka šajās teorijās tiek aizmirsts par cilvēkiem un viņu ikdienas praksēm. Kopš 20. gs. 80. gadiem arī attīstības izpētē sāka lietot sociālā konstruktīvisma teorētisko pieeju, kā arī uz pētījuma dalībniekiem vērstu pieeju. Šobrīd šādu pieeju izmanto ne tikai pētnieki, bet arī eksperti un politikas veidotāji Pasaules Bankā (World Bank), Apvienoto Nāciju Organizācijā (United Nations Organisation) un vairāku valstu valdībās (Nīderlandē, Lielbritānijā un citur). Teorētiskajās interpretācijās tiek uzsvērti pašpārveidojoši procesi un darbības, kurās iesaistīti dažādi savstarpēji saistīti aktieri. Procesi tiek uzlūkoti kā kompleksi, bieži arī pretrunīgi un varbūtēji.

21. gs. attīstības socioloģijā un starpdisciplinārajā attīstības studiju jomā darbojas vairāki simti augstskolu, zinātnisko institūtu, valsts un sabiedriskas organizācijas, kā arī vairākas nozīmīgas starptautiskas, globālas organizācijas, kā Pasaules Banka un Apvienoto Nāciju Organizācijas struktūras ‒ Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (United nations Food and Agricultural organization, FAO), Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programma (United Nations Development Fund, UNDP).

Starptautiskas organizācijas, kas veic pētījumus attīstības socioloģijā, galvenokārt veidojušās laikā pēc Otrā pasaules kara. Viena no nozīmīgākajām ir Starptautiskās Attīstības biedrība (Society for International Development, SID), kas dibināta 1957. gadā Vašingtonas pavalstī ASV. Šobrīd Starptautiskā Attīstības biedrība izaugusi par plašu globālu tīklu, kas apvieno apmēram 3000 dalībnieku vairāk nekā 50 pasaules valstīs ‒ indivīdus un organizācijas, tai skaitā pētniekus un pētniecības institūtus, kuri interesējas par ilgtspējīgu, plurālistisku un uz līdzdalību vērstu attīstību. Zinātniekus apvienojoša organizācija ir Attīstības asociāciju starpreģionālā koordinācijas komiteja (Inter-regional Coordinating Committee of Development Associations, ICCDA), kas dibināta 1976. gadā kā neformāla jumta organizācija sešām reģionālām profesionālām asociācijām piecos pasaules reģionos ‒ Latīņamerikā Latīņamerikas Sociālo zinātņu padomei (Consejo Latinoamericano de Ciencias Sociales, CLACSO); Āzijā Āzijas politisko un starptautisko studiju asociācijai (Asian Political and International Studies Association, APISA); Āfrikā Padomei sociālo zinātņu pētījumu attīstībai (Council for the Development of Social Science Research in Africa, CODESRIA) un Sociālo zinātņu pētījumu organizācijai Austrumāfrikā un Dienvidāfrikā (The Organization for Social Science Research in Eastern and Southern Africa, OSSREA), arābu pasaulē Arābu Ekonomiskās un sociālās attīstības izpētes centru un institūtu asociācijai (Association of Arab Institutes and Centres for Economic and Social Development Research, AICARDES) un Eiropā Attīstības izpētes un apmācības Eiropas asociācijai (European Association of Development Research and Training Institutes, EADI).

Āzijas politisko un starptautisko studiju asociācija ir strauji augoša akadēmiskā organizācija, kas nodarbojas ar politikas un starptautiskajām studijām. Latīņamerikas Sociālo zinātņu padome ir Argentīnā bāzēts pētnieku tīkls, kas sācis veidoties jau 1967. gadā un šobrīd apvieno vairāk nekā 540 pētniecības un izglītības institūcijas no 41 valsts, ietverot ne tikai Latīņamerikas un Karību reģiona valstis, bet arī ASV, Kanādu, Vāciju, Spāniju, Franciju un Portugāli. Padome sociālo zinātņu pētījumu attīstībai Āfrikā ir viena no vecākajām reģionā, tā dibināta 1973. gadā kā neatkarīga organizācija sociālo zinātņu attīstībai, ietverot arī jautājumus par Āfrikas attīstības specifiku. Sociālo zinātņu pētījumu organizācija Austrumāfrikā un Dienvidāfrikā dibināta 1980. gadā Ēģiptē. Tās misija ir stiprināt dialogu un sadarbību starp pētniekiem un politikas veidotājiem reģionā. Kā oficiālā Attīstības asociāciju starpreģionālās koordinācijas komitejas pārstāve Tuvajos Austrumos norādīta Arābu Ekonomiskās un sociālās attīstības izpētes centru un institūtu asociācija, kas apvieno arābu pasaulē ar attīstības jautājumiem strādājošos pētniekus. Šobrīd starptautiski atpazīstamāka ir Arābu sociālo zinātņu padome (المجلس العربي للعلوم الاجتماعية), kas dibināta 2008. gadā. Attīstības izpētes un apmācības Eiropas asociācijair nozīmīgākā profesionālā asociācija attīstības studiju nozarē Eiropā. Tā apvieno nozīmīgākos 150 institūtus nozarē 28 valstīs. Asociācija dibināta 1975. gadā un veido telpu starptautiskai pieredzes un zināšanu apmaiņai gan Eiropas mērogā, gan ar pētniekiem un zinātnes institūtiem citos pasaules reģionos.

Laikā pēc Otrā pasaules kara saistībā ar modernizācijas teoriju minami tās veidotāji: amerikāņu ekonomists Volts Vitmens Rostovs (Walt Whitman Rostow) un amerikāņu sociologs un politikas zinātnieks Deivids Ernests Epters (David Ernest Apter). 60. un 70. gados, balstoties argentīniešu ekonomista Raūla Prebiša (Raúl Prebisch) pētījumos, tālāk tika attīstīta atkarības teorija. Viens no tās nozīmīgākajiem teorētiķiem ir amerikāņu ekonomists Pauls Aleksandrs Barans (Paul Alexander Baran). Antropologi Artūro Eskobars (Arturo Escobar), Džeimss Fergusons (James Ferguson), politekonomists Samīrs Amins (Samir Amin), ģeogrāfs Stjuarts Korbridžs (Stuart Corbridge) snieguši nozīmīgu ieguldījumu pēcattīstības teoriju izveidē un nostiprināšanā 20. gs. 90. gados.

Attīstības jautājumiem veltīti raksti tiek publicēti daudzos socioloģijas žurnālos. Attīstības socioloģijai un sevišķi attīstības studijām kā starpdisciplinārai nozarei veltīti vairāk nekā 20 starptautiski žurnāli, kas tiek izdoti galvenokārt Eiropā un Amerikā, bet aptver visā pasaulē strādājošus nozares pētniekus. Viens no senākajiem un labāk zināmajiem nozares žurnāliem ir Journal of Development Studies (kopš 1964. gada). Žurnālā tiek publicēti raksti, kas nozarē ienes jaunas, inovatīvas idejas. Plašs tēmu loks aptverts žurnālā Development and Change (kopš 1970. gada; izdod Starptautiskais Sociālo pētījumu institūts (International Institute for Social Studies) Nīderlandē), kura mērķis ir sniegt ieguldījumu izpratnē par attīstības plaisu starp industriālajām un neindustriālajām valstīm un nosacījumiem, kādi nepieciešami šīs plaisas pārvarēšanai. Nozīmīgs ir arī starptautiskais un starpdisciplinārais žurnāls World Development (kopš 1973. gada), kas veltīts dažādiem attīstības jautājumiem: dzīves standartu uzlabošanai, nabadzībai, bezdarbam, veselībai, vides degradācijai, dzimuma un etniskajai diskriminācijai, starptautiskajiem parādiem un citiem. Citi nozīmīgi nozares žurnāli aptver šaurāku tematiku. Piemēram, žurnāls Third World Quarterly (kopš 1979. gada; izdod Trešās pasaules sociālo un ekonomisko studiju fonds, Third World Foundation for Social and Economic Studies) ir viens no nozīmīgākajiem žurnāliem par attīstības jautājumiem trešās pasaules valstīs. Community Development Journal (kopš 1966. gada) ir viens no senākajiem un nozīmīgākajiem starptautiskajiem žurnāliem kopienu attīstības izpētē. Viens no retajiem žurnāliem, kas aptver ne tikai attīstības valstis, bet arī attīstītās valstis un salīdzinoši lielu uzmanību velta procesiem Eiropā, ir Attīstības izpētes un apmācības Eiropas asociācijas oficiālais žurnāls The European Journal of Development Research (kopš 1989. gada). Žurnālā Population and Development Review (kopš 1975. gada) tiek publicēti raksti par sociālām, ekonomiskām, vides pārmaiņām, kas ietekmē iedzīvotājus, un ar tām saistītu rīcībpolitiku. Žurnālu izdod starptautiska bezpeļņas organizācija The Population Council.