Tiesību zinātnes uzdevums ir arī identificēt tiesību un tiesībpiemērošanas prakses trūkumus, tiesību baltos plankumus, neadekvātus risinājumus, t. i., kritiski vērtēt tiesības un sniegt savus uzlabojumu priekšlikumus (tas vairāk skar tieši akadēmisko tiesību zinātni). Taču kritiski vērtēt tiesības (tādas, kādas tās konstatētas ar tiesību metodoloģijas palīdzību), kuras per se (pašas par sevi) ir normatīvas, nozīmē, ka arī tiesību zinātnei jābūt normatīvai. Ir jāatsedz tiesiskie pamatjautājumi. Bez tiem tiesību zinātne nepastāvētu. Postsociālistisko valstu tiesību zinātne izvērtējama īpaši uzmanīgi – vai šie pamatpieņēmumi pieder Rietumu tiesību lokam, vai tur joprojām (parasti neapzināti) nav atrodami arī atsevišķi padomju tiesībām piederoši pamatpieņēmumi.

Tiesību zinātnes apakšnozares ir tiesību dogmatika, juridisko metožu mācība, tiesību vēsture, tiesību politoloģija, tiesību filozofija un tiesību teorija, kā arī salīdzinošās tiesības, vispārīgās zinātnes, kuru izpētes priekšmets ir valsts, kriminoloģija un tiesību socioloģija, un klasiskās pamatnozares – tiesību vēsture (vācu un romiešu tiesību vēsture), konstitucionālo tiesību vēsture un jaunāko laiku civiltiesību vēsture.

Tiesību zinātnei jāieņem abstrakta pozīcija atbilstoši vācu filozofa Imanuela Kanta (Immanuel Kant) kategoriskajam imperatīvam – rīkojies tā, lai tava rīcība varētu kļūt par vispārēju likumu –, un nevis jāieņem pozīcija kāda konkrēta subjekta interesēs. Ar tiesību zinātni saprot tiesību atziņu kopumu, arī pētnieku kopumu, kas nodarbojas ar tiesību zinātni, arī pašu zinātnes izziņas procesu.

Tiesību zinātne kā tiesību avots Kontinentālās Eiropas un angloamerikāņu tiesībās ir tiesību palīgavots. Ne jebkura tiesību zinātņu tēze var būt tiesību palīgavots, bet tikai tāda, kuru var izmantot pastāvošo tiesību noskaidrošanā. Mācību grāmatas parasti netiek uzskatītas par zinātniskiem darbiem, jo tajās paustais “valdošais viedoklis” jau sen ir jāpārskata vai jāprecizē, tās nesatur oriģinālas atziņas, tomēr tās tiek izmantotas par tiesību palīgavotu.

Zviedrijā tiesību avotu sistēmā doktrīna (juridiskā literatūra) atrodas pieļaujamo tiesību avotu grupā. Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) zinātniski pētnieciskie darbi (juridiskie raksti) tiesību avotu hierarhijā pieder atvasināto avotu grupai.

Islāma tiesību lokā musulmaņu jurisprudenci veido ticības mācība (dogma) un reliģiskā prakse (tiesību zinātne). Tiesību zinātne aptver arī, piemēram, pienākumus pret Dievu, gavēņu kārtību, karu pret neticīgajiem, publiskās tiesības, ēdiena reglamentus.

Hindu tiesību lokā tiesību zinātnē sajaukti reliģijas un tiesību priekšraksti un tie saistīti ar piederību hindu sociālajām struktūrām. Dažreiz nacionālā tiesību sistēmā ir dažādu tiesību loku elementi (Turcijā – islāms ar kontinentālās Eiropas tiesību loka elementiem, Izraēlā – kontinentālās Eiropas un angloamerikāņu tiesību loku elementi), kas nosaka attieksmi pret tiesību zinātni kā tiesību avotu.

Sabiedrības pieejas nodrošināšana tiesību zinātnes atziņām ir valsts pienākums. Pieejas nodrošināšana zināšanām un informācijai par tiesību zinātnes atziņām ir sociāli nozīmīgs pienesums tiesību intelektuālā mantojuma palielināšanai un popularizēšanai.

Tiesību pētniecība, pamatojoties uz vēsturisko tiesību skolu, nav raksturīga tikai ģermāņu tiesībām, un nav vienīgi šī tiesību loka fenomens. Līdzīga zinātniska pieeja ir arī romāņu un anglosakšu tiesību pētniecībā.

Vēsturiskās tiesību skolas atziņas norāda uz šādiem tiesību avotiem: tautas pārliecība, likumdevējs, zinātne, t. i. pilnībā iepazīt šos avotus, spēja mācīties atbrīvoties no pārņemtiem uzskatiem, pastāvīgi no jauna pārbaudīt pašam savus uzskatus, nepaļauties uz gataviem spriedumiem. Līdz ar to radās priekšstats, ka taisnīgums izriet no likumiem (normatīviem tiesību aktiem), un tāpēc citi tiesību avoti nav nepieciešami.

No 19. gs. iracionālās un racionālās pasaules uzskatu kopas par tiesībām izpaudās tā laika tiesību skolu atziņās par tiesību būtību. Dabisko tiesību pilnveidošanos ietekmējuši ne tikai vēsturiski notikumi, bet arī mijiedarbība ar vēsturiskās, juridiskā pozitīvisma, psiholoģiskās tiesību skolas ideju attīstību tiesiskajā domā. Psiholoģiskās tiesību skolas pārstāvja poļu un krievu filozofa un jurista Leona Petražicka (poļu Leon Petrażycki, krievu Лев Иосифович Петражицкий) grāmatas “Tiesību un valsts teorija sakarā ar mācību pa morāli” (Теория права и государства в связи с теорией нравственности, 1907) atziņas ietekmēja vairākas studējošo juristu paaudzes. Uzsvērtas t. s. grāmatu tiesības, t. sk. arī Justiniāna kodifikācijā (Corpus juris civilis, 528–534; civiltiesību krājums; pirmoreiz iespiests 1583. gadā; galvenais romiešu tiesību avots), kurām esot lielāka radniecība ar likuma tiesībām, nekā ar ieradumu un tiesu prakses (kā tiesību avotu) tiesībām.

Zinātnē pieņemto uzskatu tiesības reizēm iegūst normatīvu faktu nozīmi, t. i. parādās un izplatās kā imperatīvi atributīvi pārdzīvojumi ar atsauci uz to, ka tādas domas ir zinātnē vispārpieņemtas. Svarīgs ir nozares juristu valdošais viedoklis. Atsevišķu juristu vai juristu grupu uzskati par tiesībām iegūst normatīvu faktu nozīmi, balstot to uz šo juristu autoritāti. Tiesībām, kas atsaucas uz reliģiski ētisku autoritāšu izteicieniem vai uzvedības piemēriem, varot būt augstāks juridiskais spēks, nekā communis doctorum opinio.

Zinātniska darbība var iegūt augstu faktisku nozīmi. Tiesnesis nevar ignorēt to, ko vispārība atzīst par pareizu. Par tiesībām zinātne, tāpat kā tiesu prakse, var kļūt – cik tālu tā apmierina ieradumu tiesību priekšnoteikumus. No tiesiskiem jēdzieniem attīstās apzinīga tiesāšana un līdz ar to arī tiesību zinātne, kuras uzdevums ir iedalīt jēdzienus un pazīt tajos esošo materiālu.

Tiesību zinātnes ietvaros tiek pētītas un analizētas spēkā esošās tiesības, izstrādātās un sistematizētas teorētiskās zināšanas, kā arī analizēta un vispārināta pastāvošā tiesu prakse. Tai ir svarīga nozīme to metožu izstrādāšanā un attīstīšanā, ar kurām tiek tulkotas un piemērotas tiesību normas. Tāpēc zinātnei ir liela nozīme, īpaši tajos jautājumos, kuros trūkst atbilstoša tiesiska regulējuma vai tas ir nepilnīgs (tālākveidošanai). Tā būtiski ietekmē arī tiesību jaunradi.

Tiesību zinātnei ir īpaša nozīme, konkretizējot ģenerālklauzulu vai formulējot jaunu tiesību institūtu. Lielā mērā doktrīna “labo” likumdevēja pieļautās kļūdas un nepilnības – pilnīgāk atklāj normā ietverto jēgu, norāda uz tiesību idejai atbilstošu risinājumu, pamato attiecīgā regulējuma nepieciešamību. Atsaukšanās uz doktrīnu pierāda nolēmuma objektivitāti un pārliecina, ka tiesību normu piemērotāja viedoklis nav viņa subjektīvo uzskatu rezultāts. Zinātnes atziņas izpilda kontroles mehānisma funkciju.

Visdaudzveidīgākās atsauces uz publicētiem teorētiskiem pētījumiem ir administratīvajās lietās pieņemtajos nolēmumos, kuros ir ļoti liela teorijas un prakses sasaiste, un avotu uzskaitījums ļauj secināt, ka tiesneši patiešām izmanto ļoti plašu avotu loku, t. sk. arī ārvalstu avotus, kas nav raksturīgi ne civillietās, ne krimināllietās. Visos procesu veidos dominē teorētisko pētījumu izmantošana materiālo tiesību jomā. Tiesu praksei ir lielāka ietekme nekā tiesību doktrīnai, dziļāk diferencējot tiesību avotus, jo praktiskā pārbaudē gūtā atziņa ir ievērojami svarīgāka par teorijas atziņu.

Jēdzieni “tiesību zinātne” un “tiesību doktrīna” dažādu autoru darbos lietoti gan kā atsevišķi jēdzieni, gan kā sinonīmi. Tiesību zinātne ir sekundārs tiesību avots, tomēr tai ir pieaugoša nozīme tiesību izpratnes veidošanā un tiesību piemērošanā. Doktrīna ir virsatziņa par kādu tiesību jautājumu. Atšķirība starp tiesību zinātni un tiesību doktrīnu ir svarīga zinātniekiem, nevis tiesību piemērotājiem. Tiesību atziņa kļūst par doktrīnu, kolīdz tiek izmantota par argumentu tiesību aktā.

Lai gan tiesību doktrīnas jēdziens ir tuvs tiesību zinātnes jēdzienam, tomēr tiesību doktrīnas jēdziens ir šaurāks, jo to veido zinātnisko pētījumu rezultātā radītās tiesību atziņas, bet tiesību zinātne aptver ne tikai tiesību atziņas, bet arī pašu izziņas procesu.

Doktrīnās tiek apkopoti nostabilizējušies un apstiprināti tiesiskie viedokļi. Tiesību zinātne kā doktrīna plašāk tiek skaidrota kā mācība, zinātnisko, filozofisko vai politisko uzskatu sistēma, galvenais princips teorijā vai politikā. Īpaša tiesību doktrīna ir tiesnešu atsevišķās domas.

Tiesību doktrīnas un tiesību dogmas mijiedarbojas. Pozitīvo tiesību pamatnolikumus parasti sakārto nevis ārējā, bet iekšēji saistītā sistēmā, kas iespējams tikai ar tiesību filozofijas un tiesību teorijas palīdzību. Bez tām tiesību dogma nebūtu zinātne, bet kazuistiski izmeklētu un sakārtotu noteikumu kopojums. Tomēr daudz ko aizgūstot no tiesību teorijas, tiesību dogma tai pašā laikā šos aizgūtos elementus apstrādā pilnīgi citādi un pārbauda ar pozitīvām tiesībām, tāpēc gala rezultātā tā iegūst īpašus pamatnolikumus (dogmas), kas savukārt ir obligātas pozitīvām tiesībām un parasti tiek sauktas par vispārējiem tiesību principiem – tiesību avoti, normas un autoritatīva zinātne, kuru papildina dinamiska zinātne – tiesību politika.

Tiesību dogma aptver arī tiesu prakses tiesības, kas savā būtībā ir tikai tiesību dogmas pamatprincipu, t. i., tiesību avota realizēšana. Par šādām dogmām jāuzskata arī pozitīvo tiesību iztulkošanas un piemērošanas noteikumi. Tiesību dogma ir tiesību zinātnes nozare ar savu īpatnēju priekšmetu un raksturu, jo tā ne vien apraksta un sistematizē parādības, bet arī cenšas tai pašā laikā atrast tiesību pamatprincipus. Tiesību zinātnes mērķis ir pieredzē un pētniecībā balstīta kritiska tiesību izpratne (izmantojot interpretāciju, argumentāciju), lai iegūtu plašāku priekšstatu par tiesību saturu. Tās praktiskais nozīmīgums un cilvēka augstākā eksistenciālā jēga tiesībās tika sintezēta dabisko tiesību, arī vēsturiskās tiesību skolas atziņās, jo tiesību būtību nevar skaidrot atrauti no vērtību, ideoloģijas, kultūras, ekonomiskās vides.

Dogmu saturs mainās. Noteicošais ir atziņas atbilstība patiesībai un autoritātes raksturs. Dogma fiksē tiesību pamatprincipus ierobežotā laikā kopsakarā ar autoritatīvām judikatūras atziņām.

Atziņas zinātniskums izriet nevis no autora titula vai amata, bet gan no vispāratzītiem zinātniskuma kritērijiem: oriģinalitāte (novitāte) un ticamība, kas ietver sevī izkoptu zinātnisko metožu izmantošanas prasmi. Bez to izmantošanas pētījums nav ticams. Bez ticamības pētījumam nav vērtības. Apgalvojumi ar apšaubāmu ticamību netiks izmantoti par tiesību palīgavotu.

Tiesību zinātnes metodes ir interpretācija, tālākveidošana un argumentācija. Juridiskā darba īpaša pazīme ir tā, ka iztulkošana saistīta ar normatīvo tekstu (jābūtības izteiksme), un tā tiek veikta saistībā ar lēmumu tiesiska strīda jautājumā. Tiesību zinātne ir tekstuāla zinātne un izmanto metodes, kuras izmanto arī citas tekstuālās zinātnes (piemēram, teoloģija). Tiesību interpretācijas metodes: vēsturiskā metode, gramatiskā, sistēmiskā, teleoloģiskā. Tiesību tālākveidošanas metodes ir analoģija un teleoloģiskā redukcija. Tiesību noteikšana notiek argumentatīvā procesā. Sakarā ar pieņemamo lēmumu tiek izvirzīti un salīdzināti argumenti un pretargumenti. Visus šos argumentus uzklausa arī tiesnesis, kurš tos izsver (salīdzina) lēmuma pieņemšanas procesā un pēc tam rakstveidā un mutvārdos pamato pieņemto lēmumu. Zinātniskos darbos tiesību zinātnes metodes ir monogrāfiskā (induktīvi vispārināti secinājumi, loģikas metodes – dedukcija un indukcija, literatūras un tiesu nolēmumu studijas), vēsturiskā metode, salīdzinošā, kvalitatīvās un kvantitatīvās socioloģiskās metodes un citas.

Tiesību zinātne radās un attīstījās kā garīga disciplīna, kam tomēr ir pozitīvi pamati, saskaņojot cilvēka iekšējo dzīvi, ārējās pasaules attiecības ar ētiskām idejām un domām.

Senatnē juridisko domu pārstāvēja priesteri – likumu zinātāji un iztulkotāji. Dabisko tiesību skolas ietvaros sengrieķu filozofi pauda nozīmīgas tiesībzinātniskas atziņas. Senajā Romā bija vairāki tiesību zinātnes virzieni un skolas. Izcilākie klasiskās jurisprudences pārstāvji ir Papiniāns (Aemilius Papinianus), Ulpiāns (Gnaeus Domitius Annius Ulpianus), Pauluss (latīņu Julius Paulus; grieķu Ἰούλιος Παῦλος), Gajs (Gaius; Gaii Institutiones), Modestīns (Herennius Modestinus).

Justiniāna kodifikācijas tiesībzinātnisks pārveidojums ir 9. gs. grieķu valodā izdotās Bazilikas jeb Imperatora likumi (Τὰ Βασιλικά, ’karaliskie/imperatora likumi’). Romiešu tiesību pārņemšanas process 11. gs. aizsākās Itālijā Boloņas Universitātē (Alma Mater Studiorum – Università di Bologna). Justiniāna Digestu (digesta, no digerere ‘sakārtot’) teksti tika skaidroti studentiem. Izskaidrojošos profesoru komentārus – glosas, skaidroja glosatori, kas sakārtoja tiesību zinātni, pētot tiesību pirmavotus. Līdz 13. gs. romiešu tiesības izmantoja daļēji, vairāk – principus. Līdzās pastāvēja arī ģermāņu paražas. 12.–13. gs. kanoniskajās tiesībās (ius commune) praktizēja zinātnisku pieeju tiesībām.

Tiesību zinātni pilnveidoja 12.–17. gs. romiešu tiesību studijas universitātēs. 14.–15. gs. glosas turpināja komentēt postglosatori (Bartolo da Sasoferrato, Bartolo da Sassoferrato).

Vēlākie humānisti papildināja tiesību zinātni ar likuma relatīvisma ideju, romiešu tiesības pielāgojot tiesiskai realitātei. Vācijā 16.–19. gs. romiešu tiesības tika iekļautas pandektu tiesību sistēmā. Tika likti pamati Napoleona kodeksa (Code Napoléon, pieņemts 03.1804.) iestrādēm un Baltijas vietējo likumu kopojumam (krievu Свод местных узаконений губерний Остзейских, vācu Provincialrecht des Ostseegouvernements, pieņems 25.11.1864., spēkā no 01.07.1865.).

Pēc 17. un 18. gs. revolūcijām tiesību zinātne pārņēma romiešu tiesību struktūru un garu. Atdzima arī dabisko tiesību idejas – antīkās dabiskās tiesības (Aristotelis, Ἀριστοτέλης; Platons, Πλάτων; Sokrats, Σωκράτης), kas pauda, ka kopdzīves pamatprincipi izriet no cilvēku dabas, dzīvošanas saskaņā ar dabu, lietu dabisko kārtību. Noformējās dabisko tiesību skolas (Hugo Grocijs, Hugo de Groot) idejas – dabiskie taisnīguma principi pamatojas saprātā.

19. gs. veidojās vēsturiskās tiesību skolas pamatlicēja Frīdriha Karla fon Savinjī (Friedrich Carl von Savigny) idejas – tiesības izaug no tautas gara tikumu un ieradumu ceļā, tiesību zinātne rada tiesības, pārņemot tiesas un likumdevēja funkcijas. Jēdzienu jurisprudences pārstāvis vācu tiesībzinātnieks Georgs Frīdrihs Puhta (Georg Fridrich Puchta) uzskatīja, ka tiesību zinātne ir galvenais tiesībrades avots. Tiesību avoti ir tautas gars (skoloti juristi), likumi un zinātne.

Interešu jurisprudences pārstāvis vācu tiesībzinātnieks Filips Heks (Philipp Heck) uzsver, ka tiesību zinātne pastāv, lai kalpotu dzīvei, ka likumi ir materiālo, ētisko un citu interešu rezultāti. Likumdevējs vēlas līdzsvarot dažādas intereses, un normas pareizi var saprast tikai tad, ja saprot, kādu nozīmi likumdevējs tām vēlējies piešķirt.

Spilgtākais psiholoģiskās tiesību skolas pārstāvis ir L. Petražickis, kurš uzskatīja, ka tiesības ir psihiska realitāte, emocijas saistībā ar pozitīvajām tiesībām un intuitīvajām tiesībām. Patiesās tiesības esot intuitīvās, jo tās ir uzvedības regulators, bet oficiālās ir pozitīvās tiesības.

20. gs. sākumā izveidojās socioloģisko tiesību skolas idejas (amerikāņu jurists Rosko Paunds, Nathan Roscoe Pound), kuru pamatā ir sabiedrības vajadzības.

Juridiskais pozitīvisms neatzīst, ka pastāv arī tiesības, kas izriet no faktiskā lietu stāvokļa; tiesības ir spēkā, jo tās rada noteikta institūcija noteiktā kārtībā. Tiesības ir normu kopums, to spēks nav atkarīgs no tā, vai tās tiek atzītas par labām. Pozitīvisms veicināja tiesību kodifikāciju (taisnība tikai pozitīvajās tiesībās), stiprināja nacionālās valstis. Šī skola tiesību jēdzienu nesaistīja ar morāli un aplūkoja tiesības no faktiskā viedokļa. Skolas idejas dominēja nežēlīgāko politisko režīmu laikā. Juridiskā pozitīvisma pieejas radītās tiesiskās sekas kā likumiskas “netaisnības” gadījums skatīts Vācijas Federālā konstitucionālā tiesā 1968. gada lietā par 25.11.1941. Reiha pilsonības likuma 11. rīkojuma (Elfte Verordnung zum Reichsbürgergesetz vom 25. November 1941) spēkā esamību un piemērojamību. Šis rīkojums atņēma no Vācijas emigrējušiem ebrejiem Vācijas pilsonību. Tiesa atzina šo rīkojumu par spēkā neesošu norādot, ka arī likumdevējs var radīt netaisnību. “Tiesību” priekšraksti ir spēkā neesoši, jo tie ir atklātā pretrunā ar taisnīguma fundamentālajiem principiem. Tiesnesis, kurš vēlētos tos piemērot vai atzīt šo likumu tiesiskās sekas, tiesību vietā piemērotu netiesības. Reiz pieņemtas netiesības, kuras atklāti pārkāpj tiesību konstituējošos pamatprincipus, piemērošanas un izmantošanas ceļā nekļūst par tiesībām. Skola noliedza acīmredzamo, ka pašu tiesību pamatā atrodas morāles principi nerakstītā veidā. Tiesību zinātni pozitīvisms pārvērš dogmā. Tiek ignorēta tiesību saistība ar vērtību aspektiem un sociālām parādībām.

Juridiskā pozitīvisma novirziena tīro tiesību mācības – normatīvistu (austriešu un amerikāņu tiesību filozofs Hanss Kelzens, Hans Kelsen) uzskati – tiesību zinātnes uzdevums ir vienīgi pazīt un saprast pozitīvās tiesības, bet nevis tās vērtēt. Tiesībām jābūt brīvām no reliģiskiem, ētiskiem, dabiskiem un politiskiem elementiem. Tiesību normas izkārtotas hierarhijā, augšgalā ir konstitūcijas norma. Tiesību sistēmu formāli vieno pamatnormas (loģiskā kodola) ideja. H. Kelzens uzskatīja, ka “pamatnorma” ir viena, nerakstīta augstākā spēka norma, kura pilnvaro normu radošo institūciju izdot tālāk citas normas.

Mūsdienās dominējošā tiesību skola – vērtību jurisprudence (vācu jurists Karls Larencs, Karl Larenz) saskata juridiskajos jēdzienos vērtības, tiesību piemērotāju darbu uzskata par vērtējošu, atzīst, ka katrs likums aizsargā kādu pamatvērtību, katra norma un katra pazīme slēpj sevī noteiktu vērtību. Vērtējums ir piesaistīts zināmiem kritērijiem, kas meklējams pozitīvā tiesu praksē, valsts pārvaldes lēmumos, tiesību zinātnē un konstitūcijā. Šādā shēmā abstraktās vērtības konkretizējas un saskaņojas ar sabiedrības vērtību izpratni. Šai skolai raksturīga normas satura noskaidrošana ar tiesību mērķa, vienlīdzības principa un citu kritēriju palīdzību.

Sociālistiskajās tiesībās par vienīgo tiesību avotu tiek pasludinātas valsts sankcionētās pozitīvās tiesības. Šīm tiesībām raksturīga nihilistiska attieksme pret privāttiesībām. Faktiski nepastāv privātā uzņēmējdarbība un ievērojami tiek sašaurināta izpratne par īpašuma jēdziena saturu.

Mūsdienās tiesību zinātne pēta tiesību avotus, to atstātās liecības – palīgavotos radītās atziņas kopsakarībās, tās grupējot un sintezējot. Tā veido secinājumus un jēgpilnus skaidrojumus, ņemot vērā universālās un specifiskās tiesību vērtības.

Galvenās pētniecības iestādes ir universitātes (juridiskās fakultātes), piemēram, Latvijas Universitātes (LU) Juridiskā fakultāte (kopš 1919), judikatūras un zinātniski analītiskā nodaļas augstākajās tiesās un konstitucionālajās tiesās, juridiskie biroji pie likumdevēja, piemēram, Latvijas Republikas Saeimas juridiskais birojs (kopš 1993). Tieslietu ministriju departamenti, publisko tiesību pētniecības institūti, fondi, arī atsevišķi advokātu biroji.

Cambridge Yearbook of European Legal Studies izdevumi (izdevējs Centre for European Legal Studies, Faculty of Law, University of Cambridge, kopš 1998); Baltic Yearbook of International Law (izdevējs Brill Nijhoff); nozīmīgākais Baltijā veidotais juridiskais izdevums par Baltijai svarīgiem tiesību jautājumiem, žurnāls Teise (izdevējs Vilniaus universitetas, kopš 2001); Justitia (izdevējs Lietuvos teisininkų draugija, kopš 1996; kopš 2003. gada iznāk tā pielikums Teisės žinios); Teisės problemos (izdevējs Lietuvos Teises institutas, kopš 1968);  Jurisprudencija (izdevējs Mykolas Romeris universitetas, kopš 1993); Juridica International (izdevējs Tartu Ülikool, kopš 1996); “Jurista Vārds” (kopš 1996); “Juridiskā zinātne” – LU rakstu sērijas “Juridiskā zinātne” turpinājums (izdevējs LU, kopš 2010) un citi.

Britu starptautisko un salīdzinošo tiesību institūts (The International Association of Constitutional Law, kopš 1981); Eiropas Padomes ekspertu komisija – Venēcijas komisija ”Demokrātija caur tiesībām” (Democracy through Law, kopš 1990); Zinātniski kritiskā konference (Critical Legal Conference, kopš 2008); Maksa Planka institūts (Max Planck Society, kopš 1911, kopš 1948. gada – institūts Juridiskais pozitīvisms). Latvijā: Publisko tiesību institūts (kopš 2000); Notariāta institūts (kopš 2011); Latvijas administratīvo tiesnešu biedrība (kopš 2009).

Vācu juristi Gustavs Radbruhs (Gustav Radbruch) – ievērojams tiesību filozofs, “Radbruha formulas” (pozitīvām tiesībām jākalpo taisnīgumam, likumiskajiem netaisnības gadījumiem jāpiekāpjas taisnīgumam) autors; K. Larencs – vērtību jurisprudences pamatlicējs, un Roberts Aleksijs (Robert Alexy) – vācu tiesību sistēmas pilnveidotājs argumentācijas metodoloģijas jomā; franču jurists Renē Davids (René David) – pasaules tiesību saimju ievērojamākais pētnieks; amerikāņu tiesību filozofs Ronalds Dvorkins (Ronald Myles Dworkin) – centās sabalansēt divas galējības jurisprudences izpratnē (jurisprudence kā voluntāri vai politiski lēmumi un jurisprudence tikai kā tehnika un metode, kas notušē juristiem risināmos dziļos morālos un politiskos jautājumus); vācbaltiešu jurists Augusts Lēbers (Johan August Loeber) – starpkaru perioda Latvijas tiesību sistēmas, tiesību zinātnes un tiesību prakses vadošais pamatlicējs; latviešu jurists Edgars Meļķisis – Latvijas tiesību sistēmas reintegrācijas kontinentālās Eiropas tiesību saimē spilgtākais veicinātājs, tiesiskas un demokrātiskas valsts izpratnes attīstītājs.

Andrašs Šajo (Sajó András, Ungārija) – Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis (kopš 2008), Ņujorkas Universitātes Juridiskās augstskolas viesprofesors, ievērojams konstitucionālo un cilvēktiesību eksperts, Austrumeiropas tiesību sistēmu reformu eksperts; Arons Baraks (אהרן ברק) – Izraēlas Augstākās tiesas priekšsēdētājs (13.08.1996.–14.09.2006.), Izraēlas valdības tieslietu padomnieks, Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Savas darbības laikā spriedumos un tiesību zinātnē atbalstījis nepieciešamību līdzsvarot un sintezēt tiesību vērtības spriedumos; Džons Robertss juniors (John Glover Roberts Jr.) – ASV Augstākās tiesās priekšsēdētājs (kopš 29.09.2005.), veselības aprūpes reformas, vārda brīvības satura, tiesiskās domas pilnveidotājs; Egils Levits – Latvijas Tieslietu ministrs (08.03.1993.–19.09.1994.), Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis (kopš 2004); Ineta Ziemele – Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese (2005–2014), Satversmes tiesas tiesnese (no 08.01.2015.), Satversmes tiesas priekšsēdētāja (kopš 08.05.2017.), Mārtiņš Mits – Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis (kopš 2015).