(latgaliešu arhitektura Latvejā, lībiešu arhitektūr Lețmōl) 

Arhitektūras pirmsākumi Latvijas teritorijā saistāmi ar kristianizācijas procesu, kad Vācu ordeņa brāļi nodedzināja nekristīto vietējo cilšu nocietinājumus un vācu meistari ieviesa mūra ēku būvniecības tehnoloģiju. Pirms vācu ienākšanas Latvijas teritorijā vietējās ciltis ēkas būvēja koka konstrukcijās, piemēram, Āraišu ezermītne ir rekonstruēta kā arheoloģisks muzejparks (9.–10. gs.; 1965–1985, arheologs Jānis Apals, arhitekts Dzintars Driba).

Pirmo mūra celtni – Ikšķiles baznīcu (1185) – uzbūvēja Gotlandes meistari, kas, tāpat kā pilis Siguldā (1212), Cēsīs (1223) u. c., saglabājusies drupu formā. Romānikas paraugi ir Svētā Jēkaba katedrāle (ap 1225), Rīgas Doms (1211–1270, 14.–20. gs.), kuram piekļaujas klostera pagalms ar krusteju. Lielākās gotiskās celtnes ir Rīgas Svētā Pētera baznīca (1209, 1409), Cēsu Svētā Jāņa baznīca (1283) un Valmieras Svētā Sīmaņa baznīca (1283).

Senākā sabiedriskā telpa ir Lielās ģildes Minsteres istaba (1330), bet viduslaiku dzīvojamo ēku ansamblī “Trīs brāļi” (15.–20. gs.) atrodas Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde un Latvijas Arhitektūras muzejs. Rīgas Melngalvju nama (14. gs.) fasādes gotisko pakāpjveida zelmini (jumtgali) holandiešu meistari apaudzēja ar volūtām, figurāliem veidojumiem un metāla rotājumiem (ap 1580). Tagadējais Melngalvju nams ir Otrajā pasaules karā bojā gājušās ēkas kopija (1999).

Renesanses izplatību Latvijas teritorijā apgrūtināja ilgstoši kari; apjomīgākā celtne šajā stilā ir gotiskajai Rīgas Svētā Jāņa baznīcai (1483–1491) piebūvētā altāra daļa (1587–1591, Gerts Frēze, Gert Frese). Manierisma stilā celta Kurzemes hercoga Ketlera (Godthartt Kettler) Bauskas jaunā pils (16. gs. beigas), ievērojama ar grafito tehnikā izpildītiem gleznojumiem.

Baroka stils pārveidoja Rīgas siluetu. Doma tornim pēc 1547. gada ugunsgrēka piramidālās smailes apakšējā daļā tika izveidots kupols (1595, G. Frēze). Svētā Pētera baznīcai būvmeistars Ruperts Bindenšū (Rupert Bindenschu) uzcēla jaunu vairāku pakāpju torni (1688–1690), kas nodega 1721. gadā, bet tika atjaunots (1746) iepriekšējā formā. 120 m augstā koka konstrukcija tika sagrauta Otrā pasaules kara laikā, bet to atjaunoja (1977, Pēteris Saulītis) iepriekšējā formā metāla konstrukcijās. Baroka stilu visizteiktāk atspoguļo Reiterna nama Rīgā, Mārstaļu ielā 2/4 (1684–1688, R. Bindenšū), fasāde ar lielā ordera pilastriem un trīsstūra frontonā iekļautiem augu vijumiem.

Lielajā Ziemeļu karā Krievija iekaroja t. s. zviedru Vidzemi; Kurzemes hercogisti karš neskāra, to tikai 1789. gadā pievienoja Krievijas Impērijai, un hercogam Ernstam fon Bīronam (Ernst Johann von Biron) arhitekts Bartolomeo Frančesko Rastrelli (Bartolomeo Francesco Rastrelli) uzcēla pilis Jelgavā (1738–1772) un Rundālē (1736–1768), kas izceļas ar rokoko iekštelpu apdari. Tā sauktās poļu Latgales, kura Krievijas sastāvā nonāca 1772. gadā, ēkas celtas itāļu baroka stilā, piemēram, Pasienes baznīca (1761–1770), kā arī baznīca (1755–1767, Antonio Parako, Antonio Paraco) un grāfu Plāteru-Zībergu pils (1760–1791) Krāslavā. Baznīcas Kurzemē, Ēdolē, Apriķos (1710) un Svētās Trīsvienības baznīcu Liepājā (1742–1758, Johans Kristofs Dorns, Johan Christof Dorn) raksturo krāšņa iekštelpu apdare. Klasicisms ienāca Rīgā ar Rātsnama jaunbūvi (1750–1765, Johans fon Etingers, Johann Friedrich von Oettinger). Stilu t. s. birģeru klasicisma manierē izkopa Rīgas būvmeistars Kristofs Hāberlands (Christoph Haberland): ēka Šķūņu ielā 17/19 (1787), pilsētas bibliotēkas kolonnu zāle (1778), baznīcas Alūksnē (1781–1788) un Katlakalnā (1792). Nozīmīgākās klasicisma stila muižas tapušas pēc Johana Georga Berlica (Johann Georg Adam Berlitz) projektiem: Durbes pils Tukumā (1821) un Mežotnes pils (1798–1802), kas veidota pēc Džakomo Kvarengi (Giacomo Antonio Domenico Quarenghi) skices. Par unikālu vērtību tiek uzskatītas Rīgas muižiņas, Zēlustes muiža (19. gs., 2006. gadā paplašināta, Kaspars Avotiņš), Bišumuiža Bauskas ielā 147a (1816) un citas.

Klasicisma ampīra fāzē (1810–1850) ēkas būvēja atbilstoši t. s. Pēterburgā izstrādātajām paraugfasādēm, piemēram, Daugavpils cietoksnis (1810–78, Aleksandrs Štauberts, Александр Егорович Штауберт) un citi.

Jauno laiku stilu sistēmu noslēdza eklektisms, kura periods 19. gs. sākās ar vairākām neogotiskām pilīm – muižas kungu mājām: Vecaucē (1839–1843, Frīdrihs Štīlers, Friedrich August Stüler), Bīriņos (1857–1860, Frīdrihs Hess, Friedrich Hess) un citām. Ievērojamākās neogotikas celtnes Rīgā ir Mazā ģilde (1864–1866, Johans Daniels Felsko, Johann Daniel Felsko) un Lielā ģilde (1853–1859, Kārlis Beine, Heinrihs Šēls, Heinrich Karl Scheel), baznīcas: Anglikāņu (1853–1859) un Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca (1863–1869, abas J. D. Felsko). Smiltenes baznīcu 1859. gadā uzcēla latviešu būvmeistars Mārcis Sārums. Lielākā luterāņu baznīca 2500 dievlūdzējiem ir Cesvainē (1875–1879, Pauls Maksis Berči, Paul Max Bertschy), kas celta 19. gs. provincēs izplatītā būvveidā, kombinējot plēstu laukakmeņu mūri ar sarkano ķieģeli. Rīgas arhitektūras attīstību būtiski ietekmēja aizsardzības sistēmas (vaļņu, dambju un būvju) nojaukšana (1857–1863), kā rezultātā pēc J. D. Felsko un Oto Dīces (Otto Dietze) projekta tika izveidots gleznainais Bulvāru loks ar kanālu ap vecpilsētu. Rīgas bulvāru ansamblī vairāk nekā trešā daļa no apbūves ir pirmā latviešu arhitekta Jāņa Fridriha Baumaņa darbi. Līdzās īres namiem bulvāros tika celtas arī pilsētas villas: Krišjāņa Valdemāra ielā 11a (1873, H. Šēls), Krišjāņa Barona ielā 12 (1876, Hermanis Ende, Hermann Gustav Louis Ende; Vilhelms Bekmans, Wilhelm Böckmann; 2006. g. pārbūvēts, Juris Poga) un citas. Rūpniecības attīstību un iedzīvotāju pieaugumu sekmēja 1861. gadā atklātā Rīgas–Dinaburgas (Daugavpils) dzelzceļa līnija. Arhitektu izglītību kopš 1869. gada nodrošināja Rīgas Politehnikuma Arhitektūras fakultāte dekāna Gustava Hilbiga (Gustav Ferdinand Alexander Hilbig) projektētajā neoromānikas stila ēkā Raiņa bulvārī 19 (1866–1909), tagadējā Latvijas Universitātes ēkā. Administrācijas un rūpniecības ēkas būvēja t. s. ķieģeļu jeb kroņa stilā, bet sabiedrisko ēku un skolu arhitektūrā izplatītākais bija neorenesanses stils: Rīgas Birža, tagadējais Mākslas muzejs, (1852–1855, Haralds Bose, Harald Julius von Bosse; 2011. gadā pārbūvēta, Liesma Markova); Rīgas Pilsētas pirmais jeb Vācu teātris, tagadējā Latvijas Nacionālā opera un balets (1860–63, Ludvigs Bonštets Ludwig Bohnstedt; 1993.–2001. gadā ēka paplašināta, Juris Gertmanis, Māris Dakteris u. c.); Vidzemes bruņniecības nams, tagadējais Latvijas Republikas Saeimas nams (1863–1867, Roberts Pflūgs, Robert August Pflug; J. F. Baumanis). Gadsimtu mijā eklektisms bija sevi izsmēlis, pēdējās lielās neostilu ēkas ir neobarokālais (neobaroka stilā celtais) Pilsētas mākslas muzejs, tagadējais Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (1903–1905, Vilhelms Neimans, Johann Wilhelm Carl Neumann; 2016. g. paplašināts, “Processofice”, “AIG”, Artūrs Lapiņš) un neogotiskā Biržas komercskola, tagadējā Latvijas Mākslas akadēmija (1902–1905, Vilhelms Bokslafs, Wilhelm Ludwig Nikolai Bockslaff; 2014. gadā ēka paplašināta, Andis Sīlis), kas atbilda vācbaltiešu kopienas iecienītajai Hanzas pilsētas gaisotnei.

Jūgendstils Latvijas arhitektūrā parādījās 19. un 20. gs. mijā kā pretstats eklektismam, un jaunā stila attīstību būtiski ietekmēja 1901. gada Rīgas 700 gadu jubilejas izstāde. Vācu paraugu iedvesmotie eklektiski dekoratīvie Mihaila Eizenšteina (Михаил Осипович Эйзенштейн) īres nami Rīgā, Alberta ielā 8 (1903), 4, 6 (abi 1904), 2 un 2a (abi 1906) joprojām izceļas ar rotājumu un erotisko motīvu pārbagātību, bet to pagalmu fasādes ir neapmests ķieģeļu mūris. Kvalitatīvāki ir jūgendstila virziena – nacionālā romantisma – arhitektu darbi. Izcilas ir baznīcas Rīgā, Ropažu ielā 120, un Dubultos (abas 1909, V. Bokslafs un Edgars Frīzendorfs, Edgar Woldemar Eduard Friesendorff). Konstantīns Pēkšēns, ietekmējoties no Somijas “ziemeļu stila”, kopā ar jaunajiem latviešu arhitektiem radīja dinamiskas apjomu kompozīcijas ar dažādu augstumu erkeriem, augstiem zelmiņiem un stāvām jumtu plaknēm, kas atgādina tautas koka celtniecības formveides paņēmienus: skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17, īres nami Aleksandra Čaka ielā 26 (abi 1905, K. Pēkšēns, Eižens Laube), Alberta ielā 12 (1903, K. Pēkšēns, E. Laube), kurā K. Pēkšēna dzīvoklī iekārtots Rīgas jūgendstila muzejs. E. Laube bija stila teorētiķis, kā arī vadošais nacionālā romantisma meistars īres namiem Rīgā, Alberta ielā 11 (1908), Brīvības ielā 47 (1908), 33 un 85 (abi 1912). Nacionālā romantisma apbūves ansamblis Rīgā ir īres nami Krišjāņa Valdemāra ielā 67 (1909, E. Laube), 69, 70 un 71 (1909–1910, Aleksandrs Vanags). A. Vanaga darbi atpazīstami ar etnogrāfiskajiem ornamentiem ēku fasādēs Rīgā, Brīvības ielā 58 (1906), Krišjāņa Barona ielā 30 (1907) un 64 (1911), Aleksandra Čaka ielā 70 (1909). Tomēr visi prominentie arhitekti vienlaikus ar Rīgas centra komfortablajiem mājokļiem nomalēs (Grīziņkalnā, Čiekurkalnā) būvēja mazkvalitatīvas īres kazarmas. Provincē nacionālā manierē strādāja arhitekts Augusts Malvess: Raunas Lauksaimniecības biedrības nams (1909), īres nams Cēsīs, Raunas ielā 10 (1910), un citi. Vācbaltiešu arhitektu “dzimtenes stilā” (Heimatstil), kuru raksturo fasādēs mijkārtotie sarkanie ķieģeļi un gaišais apmetums, Reinholds Šmēlings (Reinhold Georg Schmaeling) Rīgā uzcēla 13 skolas, slimnīcu Pilsoņu ielā 13 (1908–1914), ugunsdzēsēju depo Hanzas ielā 5 (1909) u. c. ēkas. Desmitgades beigās arhitekti atteicās no jūgendstila un neoklasicisma stilā tapa Rīgas Latviešu biedrības nams Merķeļa ielā 13 (1909, E. Laube, Ernets Pole), bankas Brīvības ielā 38 (1911, E. Pole), Krišjāņa Valdemāra ielā 3 (1913, E. Laube, Augusts Vite) un Kaļķu ielā 15 (1913, Jānis Alksnis), kas bija pirmā monolīta dzelzsbetona karkasa celtne Rīgā. Laikmetīgais AEG, vēlāk VEF, korpuss Brīvības ielā 214 (1912), celts pēc Pētera Bērensa projekta, apsteidza laiku un iesāka Latvijas arhitektūrā jaunu stilu – funkcionālismu.

Pēckara gadi pagāja, likvidējot Pirmā pasaules kara postījumus. Iespaidīgākais piemineklis kritušajiem ir Rīgas Brāļu kapi (1924–1936, Kārlis Zāle, Andrejs Zeidaks, Pēteris Feders, Aleksandrs Birznieks). Pēc A. Birznieka projekta tika celtas dziesmu svētku brīvdabas estrādes Esplanādē (1931, 1933) un Uzvaras laukumā (1938). Celtniecība atsākās agrārās reformas dēļ, tomēr jauna arhitektūras paradigma vēl nebija izveidojusies, arhitekti turpināja lietot klasiskos izteiksmes līdzekļus: kinoteātris Splendid Palace Rīgā (1923, Frīdrihs Skujiņš), dzelzceļa stacija Gulbenē (1926, P. Feders) un citi. Jaunums bija ekspresionisma estētikas ietekmētais Art Deco stils, kuru raksturo šķautņainu vai plūdlīnijas formu izvirzījumi, perspektīviski portāli un lauzītas līnijas: dzīvokļu nams Rīgā, Ausekļa ielā 3 (1927, Pāvils Dreijmanis). Arī Rīgas Centrāltirgus paviljonu, kuru metāla lokveida kopņu konstrukcijām izmantoti cepelīnu angāri, fasādes darinātas Art Deco stilā (1924–1930, P. Dreijmanis u. c.). Rīgas pils Sūtņu zāle (1923, Ansis Cīrulis), Siguldas Jaunā pils (1937, Alfrēds Birkhāns) ir Art Deco iekštelpu ansambļi. Ziemeļu klasicisma piemēri ir ēkas ar izteikti slaidu kolonnu portikiem: savrupmāja Rīgā, Poruka ielā 14 (1931, Haralds Kundziņš), baznīca Ikšķilē (1933, Pauls Kundziņš) un Dzintaru koncertzāle (1936, A. Birznieks, Viktors Mellenbergs). P. Kundziņa tautas celtniecības pētījumi stimulēja Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja dibināšanu (1924) un etnogrāfisko būvformu organisku iekļaušanos jaunbūvēs, piemēram, restorāns “Jautrais ods” Ķemeros (1933, F. Skujiņš). Funkcionālismu, “Bauhausa stilu” jeb t. s. jauno lietišķību raksturo uzsvērta horizontalitāte, kas kontrastē ar vertikāli veidotiem iestiklojumiem, gludas fasāžu virsmas un balkoni, kas apliec noapaļotos ēku stūrus. Rīgā stila protagonisti bija Teodors Hermanovskis, piemēram, dzīvokļu nami Marijas ielā 8 (1926) un 6 (1928), kinoteātris “Daile” (1936) u. c., un Pauls Mandelštams, piemēram, dzīvokļu nami Elizabetes ielā 51 (1928) un Brīvības ielā 97 (1934), kā arī Alfrēds Karrs (Alfred Karr) un Kurts Betge, piemēram, biroju nams Lāčplēša ielā 43/45 (1930), banka Kaļķu ielā 13 (1931), dzīvokļu nams Vaļņu ielā 9 (1935). Stila ikoniskie piemēri provincē: Aizsargu nams Madonā (1933, Verners Vitands), Latviešu biedrības nams Liepājā (1935, Jānis Blaus).

20. gs. 20.–30. gados mājokļu būvniecībā dominēja t. s. mazēkas ar 2–4 dzīvokļiem, un arhitekts Pēteris Bērzkalns Rīgas pilsētas jaunizbūves birojā, kā arī arhitekti privātpraksēs sadarbībā ar Latvijas Hipotēku banku izstrādāja to projektus. Pašvaldība, apkarojot dzīvokļu krīzi, Rīgā uzcēla t. s. blokēkas: Jāņa Asara ielā 15 (1929, Osvalds Tīlmanis) un Lomonosova ielā 12 (1929, Ernests Štālbergs). Rīgas ielu ainavā arhitekti ēkas izcēla ar noapaļotiem erkeriem: Baznīcas ielā 8 (1930, P. Kundziņš), Ģertrūdes ielā 20 (1939, Nikolajs Voits). Izplatīts motīvs bija laterntornis, kas vainago Tautas namu Rīgā, Bruņinieku ielā 29/31 (1929, A. Karrs un K. Betge), tipogrāfijas “Segodņa” celtni Rīgā, Dzirnavu ielā 57 (1939, A. Birkhāns), Rūjienas pilsētas valdes namu (1935, Aleksandrs Klinklāvs). A. Klinklāvs bija viens no funkcionālisma aizstāvjiem: sanatorija Tērvetē (1930–1934), medicīnas māsu skola Rīgā, Jāņa Asara ielā 5 (1936), dzīvokļu nami Rīgā, Elizabetes ielā 65 (1931) un Brīvības ielā 38 (1934), bet radīja arī neoeklektisko Finanšu ministrijas ēku Vecrīgā (1937–1939). Valsts vadošais arhitekts E. Laube funkcionālisma universālo formu valodu vērtēja kā eksteritoriālu, nedzīvu un vienmuļīgu, un viņa projektētā monumentālā viesnīca Jūrmalā, Ķemeros, (1933–1935) bija Ulmaņa režīma arhitektūras neoeklektisma paraugs. Izglītības un zinātnes ministrijas arhitekta Indriķa Blankenburga monumentālajās skolās Rūjienā (1931), Tukumā (1927–1937) u. c. ir uzsvērta disciplīna, bet Rīgas pašvaldības arhitekta Alfrēda Grīnberga skolās, piemēram, Čiekurkalna 1. garajā līnijā 53 (1935), neregulārais būvmasu kārtojums ļauj izprast to struktūru. Klasisko formu nacionālās interpretācijas dēļ iespaidīgs ir daudzfunkcionālais Vienības nams Daugavpilī (1937, V. Vitands), bet monumentālākā neoeklektisma celtne ir Tiesu pils, tagadējā Ministru kabineta ēka Rīgā, Brīvības bulvārī 36 (1936–1938, F. Skujiņš), kuras puse, kas uzcelta pēc Otrā pasaules kara (1954–1957, Vladimirs Šņitņikovs), neatšķiras no sākotnējās stilistikas. Pēdējā pirmskara funkcionālisma ēka ir fabrika “Laima” Rīgā, Miera ielā 22 (1939, Staņislavs Borbals). Ulmaņa režīma neoeklektisms turpinājās arī padomju okupācijas varas pirmajā desmitgadē, kad funkcionālisms tika noliegts.

Pēc Otrā pasaules kara un Latvijas iekļaušanas Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS), kad vardarbīgi tika ieviests t. s. sociālistiskais reālisms, pēc Maskavas augstceltņu paraugiem un PSRS institūciju uzraudzībā tika celtas 20. gs. 30. gadu neoeklektismam līdzīgas ēkas mazāk kvalitatīvā izpildījumā: viesnīca “Rīga” (1948–1954, arhitekti Arvīds Miezis, Sergejs Antonovs u. c.), Latvijas Zinātņu akadēmijas ēka (1953–1957, O. Tīlmanis, V. Šņitņikovs, Kārlis Plūksne, Vaidelotis Apsītis). Sociālistiskā reālisma periods ilga līdz 1955. gadam, kad PSRS Komunistiskās partijas Centrālā komiteja un PSRS Ministru padome pieņēma lēmumu “Par pārmērību novēršanu projektēšanā un celtniecībā”, un turpmāk tika attīstīta celtniecība pēc tipveida projektiem, kurus izstrādāja gan ārpus Latvijas, gan vietējie arhitekti. Izmantojot skandināvu augstvērtīgas dzīvojamās vides plānošanas paraugus, tika uzbūvēti liela mēroga mājokļu kompleksi, t. s. mikrorajoni Rīgā: Āgenskalna priedes (1958–1962, Nikolajs Rendelis u. c.), Ķengarags (1961–1971, Gunārs Melbergs u. c.), Imanta (1970–1982, Raitis Lelis u. c.), Pļavnieki (1976–1989, Ēvalds Fogelis, Lilija Saško u. c.), Zolitūde (1971–1987, Juris Gertmanis u. c.); Liepājā: “Laumas” rajons (1970–1980, Ausma Skujiņa u. c.), kuru celtnieciskais izpildījums nesasniedz to plānojuma kvalitāti. Aukstā kara apstākļos, strādājot aiz “dzelzs priekškara”, arhitekti izkopa t. s. padomju modernismu, kura emblemātiskās ēkas ir Dailes teātris (1959–1976, Marta Staņa, Imants Jākobsons, Harolds Kanders), Modra Ģelža Dzintaru vasaras koncertzāle, radīta kopā ar inženieri Andri Biti, un M. Ģelža vasarnīca Pabažos (abas 1960). Nozīmīgs ir Televīzijas un radio centrs Zaķusalā (1979–1987, Andris Purviņš u. c.), lai gan no tā divām augstceltnēm realizēta tikai viena. Ar novatoriskām formām izcēlās restorāni “Jūras pērle” (1964, Josifs Goldenbergs), “Sēnīte” (1967, Linards Skuja, A. Bite), kinoteātris “Oktobris” Daugavpilī (1981, Oļģerts Krauklis), kā arī dramatiski veidotais brutālisma stila Salaspils memoriāls (1959–1967, Gunārs Asaris, Oļģerts Ostenbergs, Ivars Strautmanis, Oļegs Zakamennijs u. c.). Latviskās rijas tēla interpretācija atpūtas kompleksā “Daile” Jūrmalā, Dzintaros, (1976, Edgars Šēnbergs, nav saglabājies) un Kroņauces sabiedriskajā centrā (1980, Andris Vainovskis), tāpat kā izstāde “Kāds būs reģionālās arhitektūras liktenis?” (1979) parādīja jaunu pasaules redzējumu, kas mainīja domāšanas modeli. Arhitekti piedāvāja nevis būvēt, bet atjaunot veco apbūvi. Līdz tam vēsturiskās ēkas radikāli modernizēja, piemēram, Rīgas pareizticīgo katedrāles pārbūve par planetāriju (1964, Juris Skalbergs, A. Bite). Pasaules kritiskā attieksme pret modernismu 20. gs. 70. gados ienāca arī Latvijā, kur jaunā apbūve bija sagādājusi sabiedrībai vilšanos. Lai iekļautos vidē, nevis kontrastētu ar to, arhitekti ēkas veidoja ar postmodernisma smagnējiem un vienkāršotiem orderu elementiem: dzīvojamās ēkas Jaunmārupē (1983, Ausma Skujiņa, Anita Marinska), administratīvās ēkas Rīgā, Peldu ielā (1984–1987, Juris Skalbergs, Aivars Zavadskis, Pēteris Birulis), Saldus kolhoza “Druva” vidusskola (1984–1989, Tālivaldis Timpars) un kultūras nams Viesītē (1985–1991, L. Skuja), kurš asociējas ar senlatviešu pili. Postmoderns bija arī ēku plānojuma daļu savstarpējs sagriezums leņķī, un pirmo reizi šī ideja parādījās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts bibliotēkas projektā (1977, Viktors Valgums, M. Ģelzis, Normunds Pavārs, nav realizēts), arī administratīvajās ēkās Madlienā (1983, Zigurds Lazdiņš, Meinarts Medinskis), Rīgā, Brīvības ielā 54 (1984–1992, M. Ģelzis), Rīgas Motormuzejā (1985–1988, V. Valgums, Andris Briedis) un bibliotēkā Rīgā, Rūpniecības ielā (1983, V. Valgums u. c.), kuras sarkanā ārsiena karoga formā simbolizēja ēkas saturu.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas turpinājās postmodernā arhitektūra, bet, pateicoties Rietumu tirgū pieejamiem materiāliem, jau augstvērtīgākā izpildījumā. Kā gaismas pils metafora un tilts pāri laika un trimdas robežām, balstīts pagātnē un ar skatu nākotnē, pēc latviešu izcelsmes Amerikas Savienoto Valstu (ASV) arhitekta Gunāra Birkerta projekta tapa Latvijas Nacionālā bibliotēka (1989–2014). Turpinot Vecrīgas reģenerācijas projektu (1984, Andrejs Holcmanis, Edgars Pučiņš u. c.), kā nocietinājumu replika tapa pazemes autostāvvieta “Jēkaba arkāde” (1998, Juris Paegle). Reakcija pret postmodernismu bija atgriešanās pie minimālisma estētikas: dzīvojamā ēka Rīgā, Zaubes ielā 12 (2004), villa “Guna” Jūrmalā, Bulduru prospektā 145, (2007, abas Meinhards fon Gerkāns, “Vincents”). Strauja būvniecības pieauguma laikā tika uzbūvēta “Swedbank” augstceltne (2004, “Zenico projekts”, “Tectum”, V. Valgums, Uldis Bērziņš, Alvis Zlaugotnis), vairāki t. s. olimpiskie sporta centri Daugavpilī (2009), Jelgavā (2010, abi “Nams”, Māris Malahovskis u. c.), biroju ēkas Rīgā: “Baltais vējš” K. Ulmaņa gatvē (2004, “Kubs”, Dace Brezinska, Pēteris Venckovičs) un “Ģertrūdes centrs” Baznīcas ielā (2002, “Arhis”, Andris Kronbergs u. c.), kura dubultfasāde ietver daļu no vēsturiskās koka ēkas. Ventspils bibliotēku (2009, INDIA, Pēteris Bajārs u. c.) raksturo plaša multifunkcionāla iekštelpa, savukārt parku Dzintaros (2010, “Substance”, Arnis Dimiņš) – mākslīgās un dabīgās vides līdzāspastāvēšana. Saieta nams Plāņu pagastā (2012, Armands Bisenieks), Amatciems (būvniecība kopš 2001) un “Lido” Krasta ielā (2002, A. Purviņš) ir arhetipiskās rijas formas un koka guļbūvju tehnoloģijas cildinājums. Arhitektoniskās domas evolūciju rosina ekoloģiskā, t. s. zaļā domāšana, kuru veicina latviešu izcelsmes zviedru arhitekts Visvaldis Bokalders un praktizē pasīvo ēku aizsācējs Ervīns Krauklis. Tradicionālās laukakmeņu ēkas konservācija apvienojumā ar mūsdienīgu piebūvi ir Ulda Lukševica “Drupu māja” Pāvilostas novadā Sakas pagastā (2003). Kvalitatīvas komerciālās arhitektūras piemēri ir tirdzniecības centri: “mc2” Rīgā, Krasta ielā (2002, “Arhis”, Arnis Kleinbergs, Mikus Lejnieks), “Mercedes-Benz” Rīgā, Krasta ielā (2004, “SZ&K”, Andis Sīlis, Pēteris Kļava,), “bigfish” Liepājā (2012, “upb”, Uldis Pīlēns), “Rīga Plaza”, Rīgā, Mūkusalas ielā 71 (2009), un “top” Salacgrīvā, Rīgas ielā 13 (2015, abi “Arhis”, A. Kronbergs u. c.), viesnīca “Elefants” Rīgā, Kalnciema ielā 90 (2008, “8am”, Juris Lasis, Eduards Beernaerts), dzīvojamā ēka Vecrīgā, Skārņu ielā 9 (2015, “Jaunromāns&Ābele”), Talsu “Radošā sēta” (2014, “MARK arhitekti”). Minimālisma stila estētika raksturo Saldus mākslas un mūzikas skolu (2013, “MADE”) un Rēzeknes Tehnoloģiju augstskolu (2015, “AB3D”). Rīgā jaunbūves koncentrējas Skanstes apkaimē: “DnB Nord” banka (2012, “Audrius Ambrasas Architects”), “Latvijas krājbanka” (2008, “Sarma&Norde”). Provincē ar valsts un Eiropas Savienības līdzfinansējumu uzbūvētas koncertzāles: “Gors” Rēzeknē (2012, “VMS”, Uldis Balodis u. c.), “Vidzeme” Cēsīs (2013, “Jura Pogas birojs”), “Lielais dzintars” Liepājā (2015, Folkers Gīnke) un radošo pakalpojumu centrs “Zeimuļs” Rēzeknē (2012, “SAALS”).

Sakrālā arhitektūra ir konservatīva, ar dažiem laikmetīgiem izņēmumiem: Sv. Brigitas baznīca Grobiņā (2002, “AKA”, Andris un Aija Kokini), Sv. Pētera un Pāvila baznīca Saldū (2011, Aigars Andersons) un citas. Vēsturisko ēku pārbūves jomā dominē “Zaigas Gailes birojs”: “Berga bazārs” Rīgā (būvniecība kopš 1993), “Ģipša fabrika” Rīgā (2000–2013), Rūmenes muiža (būvniecība kopš 2004). Vēsturisko piļu restaurācija pabeigta Ventspilī (1996–2012, Pēteris Blūms, Ināra Caunīte), Bauskā (2006–2014, Māris Skanis) un Rundālē (1965–2015, Imants Lancmanis), un tomēr daudzas muižas, baznīcas, kā arī padomju okupācijas laika ēkas, it īpaši novados, kuros strauji sarūk iedzīvotāju skaits, ir nožēlojamā stāvoklī. Mājokļu būvniecībā, kurā dominē privātais kapitāls, ēku stilistikai ir plašs spektrs, no importa katalogu projektiem Pierīgas ciematos līdz laikmetīgām savrupmājām pēc Jāņa Alkšņa, A. Kleinberga, A. Kronberga, A. Sīļa, Uģa Zābera u. c. projektiem.

21. gs. jaunums ir stiklotās dzīvokļu ēkas Dzintaros (2007–2009, “Kubs”, Zane Kalinka u. c.), “Tāla nams” Rīgā, Elizabetes ielā 39 (2015, “Arhitektonika”, Ingurds Lazdiņš).

Atjaunotās valsts arhitektūra bija pārstāvēta ar paviljoniem pasaules EXPO izstādēs Hannoverē (2000, Andrejs Ģelzis u. c.) un Šanhajā (2012, Austris Mailītis u. c.). Latvijas pārstāvji (arhitekti Uģis Šēnbergs, Reinis Liepiņš u. c.) regulāri piedalās Venēcijas arhitektūras biennālēs. Laikmetīgo būvmākslu raksturo formāls plurālisms, bet nākotnei nozīmīgākie ir gan sociālajai, gan dabīgajai videi draudzīgākie risinājumi un vietējo materiālu, it īpaši koka konstrukciju, izvēle. Attīstoties vispārējai tautasaimniecībai, arhitektūrai ir jāsacenšas ar būvniecību, kuras nākotnes pamats ir energoefektīvās un ilgtspējīgās tehnoloģijas (solārā un zemes siltuma enerģija, būvmateriālu atkārtots lietojums).

Latvijas pirmā arhitektu profesionālā organizācija Rīgas Arhitektu biedrība (Architektenverein zu Riga; dibināta 1889) izbeidza darbību 1939. gadā, kad gandrīz visi tās biedri izceļoja uz Vāciju, tajā bija arī latviešu arhitekti. Latvijas Arhitektu biedrība (LAB) dibināta 1924. gadā. Tā iegādājās no Rīgas pilsētas ēku Torņu ielā 11, t. s. Zviedru vārtus, kur pēc arhitekta Aleksandra Trofimova projekta izbūvēja Arhitektu namu, kas darbojas arī mūsdienās. LAB no 1938. līdz 1940. gadam izdeva žurnālu “Latvijas Architektūra”, kas 1995. gadā tika atjaunots. 1944. gadā 3/4 LAB biedru devās trimdā, kur atjaunoja organizācijas darbību. Latvijas Arhitektu savienība (LAS) dibināta 1945. gadā kā PSRS Arhitektu savienības sastāvdaļa. Sadarbība starp arhitektiem trimdā un Latvijā atjaunojās 20. gs. 80. gadu beigās. 1995. gadā LAB apvienojās ar LAS, kopš 1993. gada LAS ir Starptautiskās Arhitektu savienības un kopš 1990. gada Baltijas Arhitektu savienību asociācijas sastāvā. Augstākais apbalvojums Latvijas arhitūrā ir Latvijas Arhitektūras gada balva, kuru kopš 1995. gad piešķir ik gadu nacionālā arhitektūras konkursa procedūrā.