Industriāli attīstītajās valstīs izveidojusies nebijusi iedzīvotāju vecuma grupu proporcija ‒ vēlīnā vecumposma iedzīvotāju grupa pieaug, jaunāko vecumposmu grupa samazinās. Šo pārmaiņu norisi iedzīvotāju vecuma struktūrā dēvē par sabiedrības novecošanu. Attīstības un jaunattīstības valstīs sabiedrības novecošanu veicina jaunatnes un darbaspējas vecuma iedzīvotāju emigrācija. Novecošanas socioloģija veidojusies uz sociālās gerontoloģijas pamata. Gerontoloģija kā novecošanas biomedicīniska pētniecība izveidota 20. gs. sākumā. Sociālās gerontoloģijas jēdziens izveidots 20. gs. 40. gados Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), novecošanas bioloģisko un medicīnisko izpēti paplašinot ar psiholoģisko, kognitīvo un sociālo dimensiju – sociālo politiku saistībā ar vēlīno vecumposmu, pensiju sistēmu, sociāliem pakalpojumiem vēlīnā vecumposma cilvēkiem gerontoloģiskās institūcijās un mājās, nomiršanu kā dzīves cikla noslēdzošo parādību.

Vispārināti ar vēlīno vecumposmu apzīmē dažādās valstīs atšķirīgi noteikto pensionēšanās vecumu. Indivīda vecuma iedalījums un vecuma periodizācija ir atšķirīga. Indivīda vecumu iedala hronobioloģiskajā, funkcionālajā, psiholoģiskajā, sociālajā un socioloģiskajā vecumā atkarībā no sociālo lomu un sociālā statusa pārmaiņu pieejas vecuma izpētē. Hronobioloģiskais vecuma iedalījums atšķiras institūciju un kultūru aspektā. To uzskatāmi parāda Pasaules Veselības organizācijas (World Health Organisation, WHO) vēlīnā vecumposma iedalījums: vēlīns vecums 60–74, 75–90 gadi, 90 un vairāk gadu ilgdzīvotāji. Oksfordas Novecošanas institūts (Oxford Institute of Population Ageing) Lielbritānijā vēlīno vecumu iedala trīs grupās: 55‒64, 65–74, 75 gadi un vairāk. ASV pastāv iedalījums 65–74 (jaunie vecie, the young old), 75–84 (vidēji veci, the middle old) un 85 un vairāk gadu (visvecākie vecie, the oldest old). Pastāv vēl citas vecuma tipoloģijas. Pieaugot vēlīnā vecumposma iedzīvotāju skaitam populācijā, novecošanas socioloģija izpēti koncentrē uz šī sociālā fakta ietekmi uz sabiedrības kā sociālas sistēmas funkcionēšanu, lai valsts attīstības plānošanu ekonomikā, veselības aprūpē un sociālās politikas veidošanu balstītu uz pieredzes izpēti un pierādījumiem.

2000. gadā pensionēšanās vecumam pietuvojusies pēckara periodā dzimusī daudzskaitlīgā tā dēvētā baby boomers paaudze (baby boom ir apzīmējums straujam jaundzimušo skaita pieaugumam pēc Otrā pasaules kara). Ekonomisko risku apzināšana kā risinājumu piedāvā, ja vien iespējams, neatstāt darba tirgu pensijas vecumā, bet turpināt kādu laiku strādāt kaut vai slodzes daļu kā “sudraba darbiniekiem”, vienlaikus maziem un vidējiem uzņēmumiem ir iespēja veidot “sudraba uzņēmējdarbību” (vārda “sudrabs” lietošana nosirmošanas apzīmēšanai ir smalkjūtīgs eifēmisms, jo vairākums baidās no novecošanas un sabiedrības negatīvās attieksmes, kā arī jaunības kulta pielūgšanas apstākļos sirmumu slēpj, krāsojot matus un citādos veidos) – jaunu ekonomikas nišu, kas piedāvā preces un pakalpojumus klientiem pensijas vecumā. Piemēram, “sudraba ceļasoma” ir nišas produkts ceļošanas piedāvājumiem vecāka gadagājuma cilvēkiem.

Novecošanas socioloģija par atsevišķu socioloģijas nozari izveidojās industriāli attīstītajā Rietumu sabiedrībā 20. gs. otrā pusē, kad zinātnes un industrijas attīstība, miers starptautiskajās attiecībās, kā arī sociālās politikas nostādnes ļāva izveidot sociālās labklājības valstis, kāpināt dzīves kvalitāti un paildzināt cilvēku vidējo mūžu. Labvēlīgie dzīves apstākļi mainīja cilvēku uzvedību un dzīvesstilu. Industriāli attīstīto valstu demogrāfi Rietumeiropā un Ziemeļamerikā konstatēja demogrāfiskas pārmaiņas iedzīvotāju dabiskajā kustībā. Demogrāfisko pārmaiņu pamattendences bija un ir dzimstības samazināšanās un dzīvildzes pieaugums. Abas pamattendences ir dzīves kvalitātes uzlabošanās un medicīnas attīstības rādītājs, bet vienlaikus ir novitāte, kas prasa risinājumus valsts ekonomikā un sociālajā politikā.

Novecošanas socioloģijas pētnieciskās sfēras ekonomikā ir sabiedrības novecošanas ietekme uz darba spēka vecuma struktūru, pārkvalifikāciju un darba tirgus pieejamību, ekonomiskā un sociālā nevienlīdzība, vēlīnā vecumposma indivīdu diskriminācijas izpausmes, sociālo lomu un sociālā statusa pārmaiņas novecojot, valsts nodokļu politika un sociālā politika saistībā ar vecuma pensijām, medicīnisko aprūpi, aprūpe institūcijās un pakalpojumi mājās.

Lai pētītu dažādo sociālo grupu dzīves situācijas un rīcību, novecošanas socioloģijā empīriskās informācijas iegūšanai tiek izmantotas gan kvantitatīvās metodes (aptaujas, statistisko datu analīze, dokumentu analīze, kontentanalīze), gan kvalitatīvās metodes (intervijas, fokusgrupu intervijas, dzīvesstāsti, gadījumu izpēte, novērošana).

Sabiedrības novecošana visbiežāk tiek pētīta, izmantojot funkcionālisma, strukturālā funkcionālisma, simboliskā interakcionisma pieeju, sociālo konfliktu teoriju un politiskās ekonomijas teoriju. Funkcionālisma un strukturālā funkcionālisma teoriju veidojuši Emils Dirkems (Émile Durkheim), Tolkots Pārsonss (Talcott Parsons) un viņu sekotāji. Funkcionālismā un strukturālajā funkcionālismā 20. gs. vidū izveidota neiesaistīšanās jeb pasivitātes teorija, kas vēlīnā vecumposma cilvēkus, tiem aizejot no darba tirgus, aplūko kā izsmeltus, nogurušus, pasīvus indivīdus, kas atsakās no sociālām lomām, jo saredz nenovēršamo nāvi.

Simboliskā interakcionisma teorijas pamatlicējs ir vācu sociologs Georgs Zimmels (Georg Simmel). Teoriju attīstījis Džordžs Herberts Mīds (George Herbert Mead), Herberts Blūmers (Herbert Blumer) un citi. 20. gs. 60. gados radīta aktivitātes teorija, kuras pamatā ir ideja, ka cilvēku apmierinātības līmenis cieši saistīts ar darbošanos. Lai indivīds justos apmierināts ar dzīvi, tam novecojot, jāmaina sociālās lomas un nepārtraukti jābūt darbīgam.

Sociālo konfliktu teoriju, analizējot privātīpašumā balstītu sociālo nevienlīdzību un ekspluatāciju kā iespēju iegūt peļņu no darbaspēka, kam privātīpašums nepieder, izveidojis Kārlis Markss (Karl Marx). Teoriju modificējuši ļoti daudzi sociologi, arī Ralfs Dārendorfs (Ralf Dahrendorf) un Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu). Sociālo konfliktu teorija novecošanu pēta sociālās nevienlīdzības dimensijā. Nabadzība pensionējoties tiek skaidrota ar valsts varas sociālo politiku un kapitālismam raksturīgo orientāciju uz peļņu, panākumiem un zemo novērtējumu tiem, kas nav produktīvi.

Politiskās ekonomijas teorijā, kuras sākotne saistāma ar Ādamu Smitu (Adam Smith), tiek izcelta valsts un kapitālisma saimniecības nozīme veco cilvēku marginalizācijā. Valsts politiskā vara un kapitālisma ekonomiskā vara izveidojusi tādu kārtību, kas uztur un atražo nevienlīdzību sabiedrībā. Pārmaiņas sociālajā politikā, sociālajā drošībā, veselības aprūpē un ienākumu pieaugums saskaņā ar šo teoriju ir iespējams, tikai iesaistoties cīņā ar varas struktūrām.

Dzīves cikla teoriju veidojuši Franko Modiljāni (Franco Modigliani), Alberts Ando (Albert Ando), Maikls Hāds (Michael Hurd), Aksels Bēršs-Zupāns (Axel Börsch-Supan) un citi. Dzīves cikla teorijā indivīda bioloģiskais dzīves rits apvienots ar ekonomisko pieeju, analizējot naudas uzkrāšanas un patērēšanas modeļus dažādos dzīves vecumposmos, īpašu uzmanību pievēršot vecākās paaudzes paradumiem uzkrāt un tērēt, pārticībai un nabadzībai vēlīnā vecumposmā. Dzīves cikla teorijas ietvarā izveidota tai pakārtota teorija, kas nodēvēta par sociālā pulksteņa teoriju. Tajā uzmanība pievērsta sociālām gaidām un indivīdu tipiskām rīcībām katrā vecumposmā, kas kļuvušas par katra vecumposma uzvedības kodiem – skolas apmeklējumu, darba gājumu, precībām, bērnu dzemdēšanu, aiziešanu no darba tirgus un nomiršanu.

Teorijas par novecošanu kā starpdisciplināru un sistēmisku parādību salīdzina atšķirības novecošanā un attieksmē pret to vēsturiskā, sociālo slāņu un kultūru aspektā, kā arī rīcībspējas ierobežojumus un iespējas vēlīnā vecumā. Austrumu kultūrās tradicionālā attieksme pret sirmgalvi ir cieņa. Rietumu sabiedrībā teorijas par novecošanu mēdz būt cieši saistītas ar ideoloģiju, kuras ietekmē tiek veidota negatīva sabiedrības attieksme pret vēlīnā vecuma cilvēkiem. Ir veidotas teorijas, ka iedzīvotāji iedalāmi produktīvos un neproduktīvos. Neproduktīvā iedzīvotāju daļa (bērni, cilvēki ar invaliditāti, cilvēki vēlīnā vecumposmā) ir ekonomiski atkarīgi no citiem. Šīs teorijas pauž ideju, ka veci cilvēki ir apgrūtinājuma kvota sabiedrībai. Šādas teorijas pastiprina stereotipus, ka cilvēki vēlīnā vecumā ir vārgi, neglīti, slimīgi, aizmāršīgi, apgrūtinājums sev un citiem un ka viņi ir valsts materiālo resursu izsīkuma avots. Šādas teorijas pastāvēja vēl 20. gs. 90. gados.

Apvienoto Nāciju Organizācija (United Nations Organisation) 2001. gadu izvēlējās par atskaites punktu stratēģisku darbības mērķu noteikšanai. Eiropas Savienībā (European Union) tika sākta apzināta sabiedrības novecošanas jautājumu risināšana, balstoties uz eiropeiskām humānistiskām vērtībām. Līdzās anglosakšu zemēs dominējošai neoliberālisma ideoloģijai, kas atbildību par dzīves kvalitāti un labklājību vecumdienās uzliek ģimenei un indivīdam pašam (tādējādi veicinot risku, ka lielai daļai iedzīvotāju vecumdienas būs pavadāmas nabadzībā), un virzībai valsts vecuma pensiju politikā uz pensionēšanās vecuma palielināšanu, humānistiskajā pieejā tiek atdzīvināta aktivitātes teorija, izplatītas zināšanas par veselīga dzīvesstila pamatsastāvdaļām, notiek vēršanās pret negatīva vecāka gadagājuma cilvēku tēla izplatīšanu sabiedrībā.

Mūsdienās priekšplānā izvirzīta koncepcija par aktīvu un veselīgu novecošanu. Tādējādi tiek īstenoti “Apvienoto Nāciju Organizācijas principi vecāka gadagājuma personām” (United Nation Principles for Older Persons). Dokumenta 18 sadaļās izvirzītie principi ir neatkarība, līdzdalība, pašapliecināšanās, cieņa un aprūpes pieejamība. Lai pievērstu valdību un sabiedrības uzmanību novecošanai, 1999. gadu ANO izsludināja par vecāka gadagājuma personu gadu.

2012. gadu Eiropas Komisija (European Commission) izsludinājusi par Eiropas gadu aktīvai novecošanai un paaudžu solidaritātei. Šāds lēmums tika pamatots ar sociālās realitātes faktu – pieaug to iedzīvotāju daļa, kas vecāki par 50 gadiem – un Eiropas līguma 3.3. pantu, kas izsaka apņēmību apkarot sociālo atstumtību un diskrimināciju, veicināt vienlīdzību, taisnīgumu un sociālo aizsardzību. Trešais šī lēmuma pamatojums ir Eiropas Savienības fundamentālo tiesību hartā noteiktās vecāka gadagājuma cilvēku tiesības dzīvot ar cieņu, piedalīties sociālajā un kultūras dzīvē un būt neatkarīgiem no citiem. Aktīvas un veselīgas novecošanas koncepcija tiek saistīta ar Pasaules Veselības organizācijas definīciju par aktīvu un veselīgu novecošanu kā procesu, kurā tiek gādāts par veselības, līdzdalības un drošības iespējām, lai uzturētu labu dzīves kvalitāti novecojot. Laba dzīves kvalitāte novecojot nozīmē veselības risku novēršanu, ekonomisko labklājību, ko veicina līdzdalība darba tirgū, jaunu prasmju apgūšana, mūžizglītība, digitālās kompetences (t. i., zināšanas un prasmes lietot datorus) un pozitīvs vecāka gadagājuma cilvēka tēls sabiedrības apziņā, atgādinot šīs paaudzes nopelnus sociālās labklājības veidošanā un viņu pozitīvās īpašības – dzīves viedumu, objektivitāti, izsvērtu spriestspēju. Vecāka gadagājuma cilvēku pozitīva tēla veidošana ir svarīgs uzdevums sociālās apziņas un rīcības mainīšanai.

Aktīvas un veselīgas novecošanas koncepcija motivē pievērsties aktīva un veselīga dzīvesstila empīriskai izpētei. Nozīmīgi jaunākie transnacionālie pētījumi ir “Labas novecošanas bākas. Darba tirgus un demogrāfiskās pārmaiņas Baltijas jūras reģionā” (Best Agers Lighthouses. The Labour Market and Demographic Change in the Baltic Sea Region), ko 2010.–2014. gadā veica Šlesvigas-Holšteinas Ekonomikas akadēmija (Academy of Economics Schleswig-Holstein). Šefīldas Universitātē (University of Sheffield) 2012.‒2015. gadā tika veikts pētījums INNOVAGE, kurā līdz ar inovāciju izpēti tiek uzsvērts vecāka gadagājuma cilvēku pozitīvais potenciāls un iespēja turpināt dzīvi savās mājās neatkarīgi no citiem. “Sociālās inovācijas aktīvai un veselīgai novecošanai ilgtspējīgā ekonomiskā izaugsmē” (Social Innovation on Active and Healthy Ageing for Sustainable Economic Growth, SIforAGE) ir transnacionāls un multistrukturāls projekts par mobilitāti, veselības aprūpi, darba tirgu un sociālo līdzdalību, kas īstenots 2012.‒2016. gadā.

Galvenās un senākās sabiedrības novecošanas pētnieciskās institūcijas atrodas Eiropā un ASV, taču tādas izveidotas arī Austrālijā, Japānā, Indijā un Ķīnā.

Starptautiski augstu novērtēts 1958. gadā Kijevā, Ukrainā, izveidotais Dmitro Čebotarjova Gerontoloģijas un institūts (Інститут геронтології ім. Д. Ф. Чеботарьова), kas specializējās fundamentālo eksperimentāli bioloģisko, klīniski fizioloģisko un sociāli higiēnisko pētījumu jomā.

Lielbritānijā abās senākajās universitātēs – Kembridžas Universitātē (The University of Cambridge) un Oksfordas Universitātē (University of Oxford) – notiek indivīda un sabiedrības novecošanas izpēte. Oksfordas Universitātē 2001. gadā izveidots Oksfordas Iedzīvotāju novecošanas institūts (The Oxford Institute of Population Ageing). Institūts specializējas globāla mēroga salīdzinošā sabiedrības novecošanas izpētē. Tā pētnieku grupas pēta kultūratšķirīgos indivīda un sabiedrības novecošanas procesus Austrumeiropā, Āfrikā, Āzijā, Latīņamerikā.

Kembridžas Universitātē novecošanas izpēte tiek veikta Kembridžas Novecošanas un neirozinātnes centrā (Cambridge Centre for Ageing and Neuroscience), kur tiek veikti daudzdimensionāli starpdisciplināri novecošanas pētījumi par novecošanas faktoriem, nāvi un veselības aprūpes izmaksu mazināšanu, ieviešot tehnoloģiskas inovācijas.

Šefīldas Universitātē tiek pētīts sabiedrības novecošanas ekonomiskais aspekts un inovācijas sabiedrības novecošanas vadīšanā. Plaši izvērsta novecošanas izpēte notiek daudzās Vācijas universitātēs: Berlīnes Brīvajā universitātē (Freie Universität Berlin) tiek pētītas kognitīvās pārmaiņas novecojot, slimību un veselības mijiedarbe, to ietekme uz uzvedību, tiek veidotas veselības stiprināšanas programmas vecāka gadagājuma personām; Fehtas Universitātē (Universität Vechta) Gerontoloģijas institūts (Institut für Gerontologie) pēta novecošanas individuālos un sociālos faktorus, mehānismus un sekas; Dortmundes Tehniskās universitātes (Technische Universität Dortmund) Gerontoloģijas institūts (Institut für Gerontologie) veic lietišķus pētījumus par sociālo politiku, nodarbinātību, biznesu un tehnoloģijām saistībā ar vecāka gadagājuma pilsoņiem; Ludviga Maksimiliāna Minhenes universitātē (Ludwig-Maximilians Universität München) novecošana tiek pētīta veselības un ekonomiskā (nabadzības un patērēšanas) aspektā.

ASV pastāv izvērsts novecošanas pētniecisko institūciju tīkls. Viena no novecošanas izpētes pamattēmām ASV ir veiksmīga novecošana (successful aging). Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā (Massachusetts Institute of Technology) novecošana tiek pētīta, lai izstrādātu biznesa stratēģijas un valdības politiku, kas veicinātu veiksmīgas novecošanas izplatību. Tiek pētīts, kā veikt jauno tehnoloģiju apmācības un veidot lietošanas prasmes un ieradumus vecāka gadagājuma personu vidū. Institūtā notiek pētījumi arī geriatriskās medicīnas jomā.

Starptautiski nozīmīgs žurnāls par novecošanas izpēti ir Britu Novecošanas politikas centra (Centre for Policy on Ageing) un Britu Gerontoloģijas biedrības (British Society of Gerontology) kopīgi izdotais žurnāls Ageing and Society (kopš 1981. gada). Pētījumu un publikāciju tematika aptver visus novecošanas socioloģijas un sociālās gerontoloģijas jautājumus: novecošanas sociālo politiku, ekonomiku, veselības aprūpi un veselības aprūpes pieejamību, demenci un citas mentālas slimības vēlīnā vecumā, residentālo aprūpi, pakalpojumus mājās, dzīvesvidi, vientulības jautājumu, pētniecības metodes, kultūratšķirīgās pieejas attieksmē pret vecāka gadagājuma cilvēkiem. Cits starptautiski nozīmīgs žurnāls ir Oksfordas Iedzīvotāju novecošanas institūta izdevums Journal of Population Ageing (kopš 2008. gada). Tam ir globāls pētījumu mērogs, tiek veiktas aptaujas, veidotas globāla mēroga iedzīvotāju vecuma struktūras piramīdas, analizēti dzimstības rādītāji, prognozēti pensiju nākotnes scenāriji. Zviedrijā elektroniski tiek izdots žurnāls International Journal of Ageing and Later Life (kopš 2006. gada). Kanādā angļu un franču valodā iznāk žurnāls Canadian Journal on Aging/ La Revue canadienne du vieillissement (kopš 1982. gada). Amerikas Gerontoloģijas biedrība (The Gerontological Society of America) izdod multidisciplināru žurnālu par novecošanu The Gerontologist (kopš 1961. gada). Pitsburgas Universitāte (University of Pittsburgh) izdod žurnālu The Journal of Intergenerational Relationships (kopš 2003. gada).

Britu gerontoloģe Sāra Harpere (Sarah Harper) izveidojusi Oksfordas Iedzīvotāju novecošanas institūtu, pēta vecuma struktūras pārmaiņas, fertilitātes samazināšanos un dzīvildzes pieaugumu. Andreass Hofs (Andreas Hoff) pēta novecošanas societālos jautājumus. F. Modiljāni pētījis uzkrāšanas un patērēšanas modeļus dažādās vecuma grupās, īpaši pievēršoties vēlīnā vecuma patērēšanas ieradumiem. Džordžs Līsons (George Leeson) veido populācijas attīstības modeļus, analizē nacionālo un starptautisko datu masīvus. Alans Vokers (Alan Walker) specializējies novecošanas sociālās politikas jautājumos, pēta dzīves kvalitāti vēlīnā vecumā un starppaaudžu līgumu ekonomiskos aspektus. Frērihs Frērihss (Frerich Frerichs) pēta vēlīnā vecuma darbiniekus darba tirgū, pārkvalifikāciju, pārejas fleksibilizāciju, atstājot darba tirgu. Vācu zinātnieks Gerhards Nēgele (Gerhard Naegele) pēta sociālo politiku, demogrāfiskās pārmaiņas, pensionēšanās vecuma darbinieku situāciju Vācijas darba tirgū, nabadzību vecumā un aprūpi.