Plašāko izplatību progresīvais roks guva 70. gadu 1. pusē, kad tā pazīstamākās pārstāves bija grupas King Crimson; Yes; Genesis; Emerson, Lake & Palmer; Pink Floyd un citas.

21. gs. īpaši aktuāla ir progresīvā metāla (progressive metal) stilistika, kurā progroks saplūdināts ar smago metālu.

Progresīvajam rokam raksturīgs roka estētikas apvienojums ar džeza, folka, klasiskās, pasaules mūzikas un citu žanru iezīmēm, garas un strukturāli izvērstas kompozīcijas ar mainīgu taktsmēru, ilgstošām instrumentālām starpspēlēm un atsevišķu instrumentu solopartijām, daudzveidīgāka ritmiskā, melodiskā un harmoniskā uzbūve nekā rokmūzikas vairumam, biežs taustiņinstrumentu, reizēm arī pūšaminstrumentu pielietojums. Viena albuma skaņdarbiem nereti piemīt konceptuāli vienota tematika, albumi nereti veidoti pēc svītas principa. Teksti mēdz būt poētiskāki un asociatīvāki nekā citās roka stilistikās, tajos bieži risinātas vēsturiskas, zinātniski fantastiskas un eksistenciālas tēmas.

60. gadu 2. pusē mūzikas prese par progresīvo roku dēvēja gandrīz visu rokmūziku, kas neiekļāvās populārajā mūzikā tradicionāli dominējušā trīsminūšu dziesmas formātā. Nākamās desmitgades sākumā šo terminu sāka izmantot mūsdienās lietotajā nozīmē – lai apzīmētu mūziku ar lielākām intelektuālām ambīcijām, kompleksāku un sarežģītāku muzikālo valodu nekā blūzā un ritmblūzā balstītajam rokam.

Sākotnēji (reizēm arī joprojām) apzīmējumu “progresīvais roks” lietoja kā sinonīmu terminam “ārtroks” (art rock), jeb mākslas roks. Mūsdienās vairums ekspertu progroku un ārtroku nodala kā divus radniecīgus, bet suverēnus žanrus, uz pirmo attiecinot mūziku ar vairāk vai mazāk izteiktām klasiskās mūzikas ietekmēm, attiecīgu instrumentāriju un tehniski virtuozu izpildījumu, bet otrajam pieskaitot avangardiskāku un eksperimentālāku jaunradi, kurā idejiskais svaigums reizēm dominē pār izpildījuma meistarību. Tomēr šīs robežas ir ļoti nenoteiktas un vairums progresīvā roka mūziķu ir sacerējuši un izpildījuši arī skaņdarbus, kas pēc formāliem kritērijiem pieskaitāmi ārtrokam, kā arī otrādi. Šāda terminoloģiska niansētība, kas tomēr nepasargā no aptuvenības, un citu roka apakšžanru cienītājiem bieži vien nav saprotama, attiecas arī uz daudzām progroka stilistikām, nereti dodot iemeslu pat attiecīgās mūzikas pazinēju nevienprātībai. Piemēram, grupu Pink Floyd atsevišķi eksperti klasificē kā primāri piederīgu ārtrokam, savukārt žurnāla Rolling Stone 50 visu laiku izcilāko progroka albumu saraksta (2015) pirmajā vietā minēts tās darbs The Dark Side of the Moon (1973).

Progroka rašanās muzikālos priekšnoteikumus sagatavoja 60. gadu 2. puses psihedēliskā roka mūziķu centieni atbrīvoties no populārajā mūzika izplatītajiem skaņdarbu formveides paņēmieniem, aizraušanās ar iepriekš reti izmantotiem instrumentiem (sitāra, elektroērģeles, melotrons), kā arī aizvien plašāks ierakstu studijas tehnoloģisko iespēju izmantojums, kas pavēra principiāli jaunas mākslinieciskās iespējas, un ko visspilgtāk apliecināja The Beach Boys albums Pet Sounds (1966) un The Beatles skaņuplate Sgt. Pepper’s Lonely Hearts Club Band (1967). Šie ieskaņojumi, kas veidoti kā nosacīti vienoti dziesmu cikli, aizsāka pavērsienu, pēc kura rokmūzikas idejiskais mērogs mainījās no singliem un tūlītējas uztveramības kā galvenā kvalitātes kritērija uz albuma formātu, kas sniedza ievērojami plašākas pašizpausmes iespējas. Tiecoties pēc lielāka mākslinieciskā respektabluma, mūziķi nereti iedvesmojās no klasiskās mūzikas estētikas un kompozīcijas pamatprincipiem. Šo tendenci pārstāvēja grupas The Moody Blues (albums Days of Future Passed, 1967, kas ieskaņots ar Londonas Festivālu orķestri, London Festival Orchestra, ir viens no pirmajiem t. s. simfoniskā roka, symphonic rock, paraugiem), The Nice (līdzās oriģinālsacerējumiem izpildīja džeza un klasiskās mūzikas skaņdarbus roka aranžējumos) un Procol Harum (populārā debijas singla A Whiter Shade of Pale, 1967, pamatmotīvs aizgūts no vācu komponista Johana Sebastiāna Baha, Johann Sebastian Bach, Trešās orķestra svītas, Orchestral Suite No. 3). Liela ietekme uz vēlāko progroka estētiku bija tādu mūziķu kā Džimijs Hendrikss (Jimi Hendrix) un Cream noteiktajiem instrumentālistu virtuozitātes standartiem, kā arī faktam, ka roka straujās popularitātes rezultātā tam pievērsās jauni mūziķi ar dažāda līmeņa akadēmisko muzikālo izglītību, kuri vēlējās žanru tuvināt t. s. augstajai mākslai. Tādējādi radās jauna veida rokmūzika, kas primāri paredzēta nevis dejošanai, bet nopietnai refleksijai, mūzika, kuru jāklausās ar līdzīgu koncentrēšanos kā akadēmiskās mūzikas vai frīdžeza skaņdarbus.

Par žanra pirmo meistardarbu kļuva grupas King Crimson debijas albums In the Court of the Crimson King (1969), kurā ar iepriekš nepieredzētu idejisku vērienu un muzikālu virtuozitāti apvienoti psihedēliskā roka, džeza, folka un klasiskās mūzikas elementi. Tam bija milzīga ietekme žanra attīstības sākumstadijā, savukārt King Crimson līdz pat mūsdienām saglabājuši progresīvā roka patriarhu statusu. Līdzās citiem instrumentiem albumā dzirdams melotrons – iepriekš ierakstītas skaņas manipulējošs elektromehānisks taustiņinstruments, kas izmantots orķestrāla stīgu un pūšaminstrumentu skanējuma imitēšanai; pirmie, kas izcēlās ar intensīvu melotrona pielietojumu, bija Moody Blues, taču pēc King Crimson debijas tā specifiskā skaņa kļuva par bieži izplatītu progresīvā roka pazīšanas zīmi.

Viena no populārākajām progroka grupām bija Emerson, Lake & Palmer, kuras repertuārā bija bagātīgi pārstāvēti arī klasiskās mūzikas skaņdarbi. Atteikusies no elektriskās ģitāras, tā savā mūzikā centrālo lomu ierādīja Kīta Emersona (Keith Emerson, iepriekš Nice līderis) spēlētām klavierēm, elektroērģelēm Hammond un sintezatoram Mini Moog – lielā mērā tieši pateicoties K. Emersonam arī pirmais portatīvais analogais sintezators kļuva par neatņemamu progresīvā roka instrumentārija sastāvdaļu.

Starp 70. gadu progroka līderiem bija arī grupas Genesis (dziedātāja un flautista Pītera Geibriela, Peter Gabriel, vadībā aizrāvās ar multimediāliem skatuves uzvedumiem); Yes (izsmalcinātu izpildījuma tehniku apvienoja ar fantastiskiem kompozīciju sižetiem; ievērojamus panākumus guva arī Yes taustiņistrumentālista Rika Veikmana, Rick Wakeman, solokarjera) un Jethro Tull (galvenais soloinstruments bija flauta, bet mūzika raksturojama kā hārdroka, blūza un folka hibrīds). Iespējams, visnozīmīgākā grupa bija Pink Floyd. Kaut arī daži eksperti uzskata, ka tās dalībnieku tehniskās iemaņas atpalikušas no progroka standartiem, tādēļ Pink Floyd piederība žanra kanonam esot apšaubāma, grupa radīja dažus no visu laiku populārākajiem intelektuālās rokmūzikas ierakstiem, kuru ietekme tālu pārsniegusi progroka un ārtroka žanriskās robežas.

Specifisku novirzienu pārstāvēja t. s. Kenterberijas skatuve jeb tādas grupas kā Soft Machine; Matching Mole; Caravan; Hatfield & The North; Gong u. c., kas bija saistītas ar Kenterberiju Kentas grāfistē un džeza improvizāciju apvienoja ar pastorāliem folka motīviem, reizēm arī savdabīgu humora izjūtu. Šai videi pastarpināti piederīgs bija arī multiinstrumentālists Maiks Oldfīlds (Mike Oldfield), kura albums Tubular Bells (1973) joprojām ir viens no pazīstamākiem progresīvā roka darbiem.

Nozīmīgas progroka grupas 70. gados bija arī Gentle Giant; Camel; Colosseum; Procol Harum; Strawbs; Traffic; Family; Hawkwind; Greenslade u. c. Šo mūziķu vairumu vienoja kopīgi iedvesmas avoti, dabas ainavu iedvesmota tēlainība, tendence izteikties garos, dramaturģiski izvērstos skaņdarbos (tādēļ arvien izplatītāks kļuva dubultalbuma formāts), kā arī atraktīvi albumu vāka noformējumi, kuros, tāpat kā dziesmu tekstos, bieži figurēja vēsturiski un fantastiski motīvi un daudznozīmīgs simbolisms.

Progresīvā roka ietekmes šajā laikā sastopamas arī daudzu smagā roka grupu – Wishbone Ash; Deep Purple; Led Zeppelin; Uriah Heep; Black Sabbath; Queen u. c. – mūzikā.

Pēc ievērojamiem radošiem un dažbrīd pat pārsteidzoši labiem komerciāliem sasniegumiem 70. gadu 1. pusē, jau desmitgades vidū žanra attīstībā iestājās apsīkums, sāka dominēt klišejiskums un atkārtošanās. Kritika progroka mūziķiem bieži pārmeta elitārismu un pseidointelektuālismu, norādot, ka daudzi no tiem zaudējuši saikni ar rokmūzikas sākotnēji jauneklīgo vitalitāti, dodot priekšroku pompoziem skatuves šoviem un pašmērķīgai profesionālās meistarības demonstrēšanai, bet žanra nosaukumā ietvertais attīstības solījums pārvērties savā noliegumā. Nereti uzsvērts, ka arī straujā pankroka izplatība 70. gadu 2. pusē uzskatāma par sava veida pretreakciju uz progroka attālināšanos no jaunatnes auditorijas dzīvesveida un muzikālajām interesēm. Šo procesu rezultātā 70. gadu 2. pusē progresīvā roka mākslinieciskais prestižs un popularitāte kritās.

Neraugoties uz žanra vispārējās aktualitātes mazināšanos, vairākiem 70. gadu progroka klasiķiem izdevās veiksmīgi adaptēties arī nākamās desmitgades muzikālajā klimatā – visbiežāk tas notika, repertuārā iekļaujot īsākas, vienkāršākas un radio piemērotākas kompozīcijas. Grupa Yes, kuras sastāvu papildināja jaunā vilņa (new wave) dueta The Buggles mūziķi, 1983. gadā laida klajā dziesmu Owner of a Lonely Heart, kas kļuva par tās vispopulārāko singlu (Nr. 1 Billboard topā). Par spīti daudzu kritiķu nelabvēlībai ASV topa 1. vietu sasniedza arī vairāku King Crimson, Yes un Emerson, Lake & Palmer mūziķu izveidotās supergrupas Asia debijas albums Asia (1982). Savukārt Genesis ar jauno skatuvisko līderi Filu Kolinsu (Phil Collins) kļuva par vienu no 80. un 90. gadu populārākajām poproka grupām, tāpat ievērojamus panākumus baudīja tās bijušā ideologa P. Geibriela solokarjera.

Taču arī laikā, kad daudzi žanra aizsācēji piemērojās mūzikas tirgus valdošajām tendencēm, netrūka jaunu mūziķu (IQ; Pendragon; Twelfth Night; Solistice; Pallas; Quasar u. c.), kuri sekoja agrīnā progroka mākslinieciskajam ideālismam, to papildinot ar pankroka un postpanka idejiskajām un muzikālajām nostādnēm un aizsākot t. s. neoprogresīvā roka stilistiku (neo-progressive rock). Tās visplašāk pazīstamā pārstāve bija angļu grupa Marillion.

20. gs. nogalē un 21. gs. sākumā viena no ievērojamākām progroka grupām bija angļu Porcupine Tree, kuras mūzikā apvienots progresīvais un psihedēliskais roks, kā arī smagais metāls. Porcupine Tree pastāvēja no 1987. līdz 2010. gadam. 2022. gadā grupa darbību atsāka, bet tās radošais līderis Stīvens Vilsons (Steven Wilson) arī starplaikā bieži minēts starp žanra lielākajām autoritātēm.

Izplatītākā progroka stilistika 21. gs. ir t. s. progresīvais metāls, kurā progresīvā roka estētika saplūdusi ar smagā metāla mūziku. Tās pirmsākumi saistāmi ar angļu grupas Iron Maiden, amerikāņu Queensrÿche un kanādiešu Voivod darbību 80. gadu 2. pusē. Mūsdienās vairums stilistikas ievērojamāko grupu (Dream Theater; Transatlantic; Anathema; System of a Dawn; Mastodon; Spock’s Beard; Mudvayne; The Mars Volta; Tool; Dillinger Escape Plan; Coheed and Cambria u. c.) nāk no amerikāņu smagā un alternatīvā metāla aprites.

Kaut arī progroka mākslinieciskā aktualitāte un popularitāte vairs nekad nesasniedza 70. gadu 1. puses līmeni un žanra cienītāji uzskata, ka turpmākajās desmitgadēs tas bieži bijis pakļauts nepamatoti augstprātīgai un pat diskriminējošai mūzikas industrijas un kritikas attieksmei (arī 2023. gadā žanra pionieri un klasiķi King Crimson; Emerson, Lake & Palmer un Jethro Tull joprojām nav uzņemti Rokenrola slavas zālē, Rock and Roll Hall of Fame), pēdējās desmitgadēs progresīvais roks atkal piedzīvo ievērojamu uzplaukumu. Dažādām tā stilistikām pievēršas arvien jauni mūziķi un klausītāji, bet kopš 2012. gada tiek piešķirtas angļu žurnāla Prog ikgadējās Progresīvās mūzikas balvas (Progressive Music Awards).

Vēsturiski senākās un masveidīgākās progresīvā roka tradīcijas saistītas ar Lielbritāniju, taču jau kopš 20. gs. 60. gadu nogales tas attīstījās arī citās valstīs. 70. gados īpaši spilgtas un savdabīgas bija itāļu grupas Banco Del Mutuo Soccorso; Le Orme; Goblin; Celeste un Premiata Forneria Marconi – lielāko starptautisko atpazīstamību ieguva pēdējā. Starp nedaudzām kontinentālās Eiropas grupām, kas 70. gados spēja gūt starptautisku ievērību, bija arī franču Magma (ievērojama arī ar dziedāšanu pašizgudrotā valodā), kā arī grieķu Aphrodite’s Child (tajā profesionālo darbību uzsāka vēlākā elektroniskās mūzikas autoritāte Vangelis, Βαγγέλης, un popzvaigzne Demis Russ, Ντέμης Ρούσσος). Reizēm progroka estētikai pieskaitīts arī vācu eksperimentālās mūzikas fenomens, kas pazīstams kā krautroks (Krautrock) un tam piederīgās grupas Can; Neu!; Faust, kā arī citas.

Pateicoties grupām The Flower Kings; The Tangent; Opeth; Meshuggah un citām, kopš 20. gs. pēdējās desmitgades ievērojami augusi arī zviedru progroka starptautiskā atpazīstamība.

Viena no ilggadīgākām un autoritatīvākām progresīvā roka grupām ir kanādiešu trio Rush, kas darbību sāka 20. gs. 60. gadu beigās un arī 21. gs. izdevusi augstvērtīgus ierakstus; citi nozīmīgi kanādiešu mūziķi: Saga; Triumph, Voivod; Devins Taunzends (Devin Townsend).

Ievērojamākie amerikāņu progroka veterāni ir Kansas, kas pirmos panākumus guva 20. gs. 70. gadu vidū. Mūsdienās, līdz ar progresīvā metāla stilistikas izplatību, ASV ir kļuvusi par progresīvā roka vadošo lielvalsti.

Žanriski konsekventākā un ilggadējākā progresīvā roka grupa Latvijā ir Holy Lamb, kas darbojas kopš 20. gs. 90. gadu sākuma.