Latvijas džeza vēsture iedalāma četros periodos. Pirmais sākas ar džeza ienākšanu Latvijā, sākot ar 1921. gada nogali, un turpinās līdz 06.1940. − padomju okupācijai. Otrais periods ilgst no 1940. līdz 1953. gadam, ko raksturo sadrumstalotība un iepriekšējās attīstības vardarbīgs pārrāvums, kas saistāms ar Otra pasaules kara norisēm un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) kultūrpolitikas nostādnēm (cīņa pret formālismu pēc 1948. gada). Trešais Latvijas džeza vēstures periods sākas pēc Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) nāves 1953. gadā un ilga līdz PSRS sabrukumam 1991. gadā, kad pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas aizsākās ceturtais periods.

Pagaidām senākie senākie atrastie vārda “džezs” pieminējumi atrodami Liepājas laikrakstā Libausche Zeitung (jau 22.10.1918. un 03.04.1920.). Tomēr džeza kā mūzikas žanra plašāka attīstība Latvijā sākas gadu vēlāk, 1921. gada nogalē un 1922. gada sākumā, kad parādījās pirmie džezbendu sludinājumi laikrakstos “Liepājas Vārds” un “Jaunākās Ziņas”. Laikā līdz 1940. gadam Latvijā džeza attīstībā izšķirami četri attīstības posmi.

Šajā laikā izpratne par džezu ir samērā neskaidra, tas tiek identificēts kā orķestra sastāvs − džeza orķestris − specifisks simfoniskā orķestra un salona/deju orķestra sajaukums ar eksotiskiem sitamiem instrumentiem, un tiek uzskatīts par jaunu “modes kliedzienu”, nevis par nopietnu mākslas parādību. Domājams, ka šajā laikā spēlētā, par džezu sauktā mūzika stilistiski bijusi tuvāka salonmūzikai, turklāt tā bieži asociēta ar troksni, haosu un nepiedienīgu uzvedību.

Šā posma džeza mūziķu vārdi gandrīz nav saglabājušies. Bieži sastopams tikai orķestra apzīmējums “džezbends” (jazzband). Vieni no pirmajiem džeza mūziķiem ir Emīls Kīnemans (klavieres) un Miša Aljanskis (vijole, orķestra vadītājs).

“Deju orķestru” posms aptver laiku no 1926. gada nogales līdz 1929. gadam. Šajā posmā rodas liels daudzums deju−džeza orķestru ar eksotiskiem nosaukumiem angļu valodā, kuru darbība saistāma ar moderno deju (fokstrota, čarlstona) popularitātes pieaugumu sabiedrībā. Posma sākums sakrīt ar diksilenda stila uzplaukumu Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Šajā posmā par džezu Latvijā tika saukta tolaik populārā deju mūzika − čarlstons un fokstrots. Kaut arī no šī posma nav saglabājušies ieskaņojumi, domājams, ka šajā posmā atskaņotā mūzika jau ietvērusi džeza elementus lielākā mērā, par ko liecina orķestru sastāvu attēli un atskaņotais repertuārs, kuros iespējams konstatēt diksilenda − pirmā džeza stila pazīmes.

The Banjo Dancing Band; Savoy Band; Bubi Jazzband; Jazz band Figaro un citi. Šajos sastāvos sāka darboties vēlāk ievērojami džeza mūziķi – Teodors Briedis (bass, bandžo, ģitāra), brāļi Ostrovski un citi.

Kvalitatīvās attīstības posms aptver laiku no 1930. līdz 1935. gadam, kad Latvijā attīstījās savdabīgs džeza novirziens − simfodžezs. Parādījās jauni orķestri, kas tika saukti to vadītāju vārdos un pakāpeniski nomainīja iepriekšējos sastāvus. Mainījās arī džeza patēriņš − parādījās džeza koncerti akadēmiskās zālēs (piemēram, Latvijas Konservatorijā un citur). Šī parādība saistāma ar komponista un aranžētāja Jāņa Vītoliņa darbību, kurš, atgriezies no ASV, 1932. gadā nodibināja simfodžeza orķestri “La-Si-Do”, ar ko sniedza vairākus koncertus, pirmo reizi Latvijā atskaņojot arī Džordža Gēršvina (George Gershwin) “Rapsodiju blūza stilā” (Rhapsody in Blue, 1924). Lai gan orķestris darbojās tikai divus gadus, simfodžezs kļuva par vienu no Latvijas džeza tradīcijas sastāvdaļām, kas izsekojama līdz pat mūsdienām. Simfodžezs bija nozīmīgs pavērsiens Latvijas džeza attīstībā, jo kritikas presē un plašā rezonanse jūtami mainīja sabiedrības attieksmi pret džezu kopumā, un tas nonāca kvalitatīvi jaunā statusā, daļēji pateicoties arī savai profesionalizācijai.

Sākot ar 1930. gadu, Latvijas mūziķi un orķestri veica ieskaņojumus skaņuplatēs vairākās Latvijas un ārvalstu skaņuplašu kompānijās (Kristall, His Master’s Voice, Bellaccord-Electro, Homocord u. c.), kuros iespējams konstatēt džeza elementus. 1933. gadā skaņuplašu firma Bellaccord-Electro publicēja skaņuplati ar pirmo Latvijas mūziķu džeza solo − Y.M.C.A. džeza kapelas ieskaņoto skaņdarbu “Šņāc(i) Minna”.

J. Vītoliņa orķestris “La-Si-Do”, Y.M.C.A. “džeza orķestris”, Stella Orchestre Riga, Trio Marcella, Teodora Kaizera orķestris, Šmita-Krēmera džezbends, Oskars Saulespurēns (saksofons), Voldemārs Lācis (trompete), Džeks Mihaļickis (klavieres), Verners Troics (sitamie instrumenti) un citi.

Svinga posms aptver laiku no 1936. gada līdz Latvijas okupācijai 06.1940. Šā posma sākums sakrīt ar svinga ēras sākumu ASV (1935. gads), un arī Latvijā parādās jauni orķestri un mūziķi – jaunas mūziķu paaudzes darbības sākums. Publikācijās un sludinājumos saistībā ar džezu dominēja vārds “jautrais”, raksturojot to kā izklaidējošu parādību atšķirībā no iepriekšējā posma akadēmiski veidotajiem koncertiem. Orķestru sastāvs bieži bija 6−8 mūziķi, kuri spēlēja vairākus instrumentus – vijoli, saksofonu, trompeti, trombonu, akordeonu, klavieres un sitamos instrumentus. Bija arī lielāki orķestri, kuru instrumentārijs atbilst džeza orķestra − bigbenda sastāvam. Parādījās “refrēndziedoņi” – orķestrim piesaistīti vokālisti. Saglabājušies orķestru repertuāra saraksti rāda plašu mūzikas spektru, kurā blakus modernajam modes repertuāram redzams arī samērā liels salonmūzikas un akadēmiskās mūzikas īpatsvars. Orķestru sastāvu saraksti apliecina mūziķu daudzpusību − praktiski visi sastāva dalībnieki spēlēja divus vai vairāk instrumentus, tādējādi spējot atskaņot stilistiski dažādu repertuāru. Šajā posmā intensīvi darbojas skaņuplašu kompānija Bellaccord-Electro un tās orķestris, veicot ap 600 ieskaņojumu, kas attiecināmi uz izklaidējošo jeb populāro mūziku. Daudzos ieskaņojumos iespējams konstatēt džeza elementus, kas ļauj tos definēt kā džeza ierakstus. Posma beigās ieskaņojumus veica arī viens no profesionālākajiem Latvijas džeza sastāviem − “Bāra trio” pianista Dž. Mihaļicka (klavieres) vadībā (Oskars Saulespurēns – saksofons/klarnete, Verners Troics – sitamie instrumenti). Atšķirībā no iepriekšējā posma džezs galvenokārt skanēja ballēs un dažādos sarīkojumos, kā arī restorānos, kafejnīcās un deju zālēs, norādot uz tā izklaidējošo raksturu. Džeza pieaugošo popularitāti 30. gadu beigās apliecina arī kinoteātru repertuārs − tika demonstrētas filmas, kurās skan džezs.

Herberta Šmita orķestris, V. Jansona orķestris, L. Štukasa Swing kapela, A. Štroma džeza orķestris, Rūdolfa Rubeņa orķestris “Jautrā kapela”, F. Zubkina kapela, R. Piebalga džeza kapela un citi. Diemžēl šo attīstību pārtrauca Latvijas okupācija 06.1940., kas ievadīja nākamo periodu Latvijas džeza attīstībā.

Laiks no 1940. līdz 1944. gadam un vēlāk, līdz pat 1948. gadam, ir nozīmīgs posms Latvijas džeza vēsturē, kam bija tālejošas sekas Latvijas džeza turpmākajā attīstībā. Šo laiku raksturo haotiskums, atkarība no politiskās situācijas pārmaiņām, iepriekšējās attīstības vardarbīgs pārrāvums. Šajā laikā traģiski beidzās daudzu pirmskara Latvijas džeza mūziķu dzīve, nomainījās mūziķu personālijas un orķestri. Savukārt tam sekojošais laika posms no 1948. gada līdz 1953. gadam būtībā bija robežšķirtne Latvijas džeza vēsturē, pēc kuras beigām sākās jauna attīstība, sāka darboties jauna mūziķu paaudze, parādījās jauna džeza stilistika. Pārmaiņas, kas skāra Latvijas džezu šajā laikā, bija ārēju faktoru radītas, izjaucot iepriekšējās attīstības loģiku, radot jaunus, pavisam atšķirīgus darbības nosacījumus mūziķiem un spiežot tos adaptēties jaunajā situācijā, vienlaikus parādoties jauniem spēlētājiem un kolektīviem, t. sk. arī no citām zemēm.

PSRS okupācija 1940. gadā ienesa dramatiskas pārmaiņas Latvijas kultūras dzīvē, arī izklaides industrijā. Tika nacionalizēta skaņuplašu kompānija Bellaccord-Electro, slēgti vairāki restorāni un deju zāles – līdzšinējās mūziķu darba vietas. Lai kontrolētu restorānos atskaņoto repertuāru, tika izveidots un izplatīts aizliegto dziesmu saraksts. Vairāki mūziķi cieta arī režīma represijās (piemēram, populārais dziedātājs un daudzu Bellaccord-Electro ieskaņojumu dalībnieks Edgars Vilnis, kurš kopā ar ģimeni tika deportēts uz Sibīriju 14.06.1941.).

Tajā pat laikā izklaides mūzika un džezs tika pacelta koncertmūzikas statusā, būtībā jaunajai varai izmantojot to saviem ideoloģiskajiem un reklāmas nolūkiem. Nozīmīgs notikums bija austriešu diriģenta Valtera Hāna (Walter Hahn) Mūzikas biedrības simfodžeza orķestra koncerti 1940. gada rudenī, tādējādi turpinot J. Vītoliņa aizsākto latviešu simfodžeza tradīciju. Tam sekoja orķestru bums − Rīgā tolaik darbojušies apmēram 20 dažādi džeza orķestri un ansambļi.

1940. gada beigās Latvijā uzstājās arī vairāki džeza orķestri no Padomju Savienības.

Nacistiskās Vācijas okupācija lielā mērā likvidēja Latvijas pirmskara džeza tradīciju. Galvenokārt tas notika, iznīcinot ebreju mūziķus, kuru Latvijas džeza vidē bija daudz. 1941. gada vasarā gāja bojā pianists Dž. Mihaļickis, 1943. gadā tika nošauts vijolnieks un orķestra vadītājs Mihails Aljanskis. Faktiski izglābās tikai tie ebreju mūziķi, kuri paspēja aizbraukt vai, kā sitaminstrumentālists Verners Troics, kurš nejaušības dēļ neatradās Latvijā.

Kaut arī nacistiskajā Vācijā džezs kā “neāriska māksla” bija aizliegts, tomēr vācu populārā izklaides mūzika daudzējādā ziņā bija visai tuva džezam. No 1941. līdz 1944. gadam Rīgā pastāvēja Arnolda Korneliusa vadītais radiofona deju orķestris, 12 mūziķu liels paplašināts salonmūzikas un džeza orķestra hibrīds, kas regulāri vairākas reizes nedēļā uzstājās radio ar koncertiem. A. Korneliuss un citi orķestra dalībnieki (orķestra bundzinieks Armands Krūmkoks, vibrofonists Eduards Ābelskalns, saksofonists Pēteris Reinojans, vijolnieks Teodors Vējš u. c.) bija pieredzējuši mūziķi, saistīti ar džezu jau no 30. gadiem. Nozīmīgs bija pianista Karla Ekerta kvintets “Ekerts un viņa ritmiķi” (Eckert und seine Ritmiker), kura ieskaņojumus septiņās skaņuplatēs izdeva Bellaccord-Electro. Turpināja darboties arī Teodora Kaizera orķestris, kā arī vairāki citi sastāvi, kas regulāri koncertēja un kuru ieskaņojumi tika izdoti skaņuplatēs. Bellaccord-Electro izdeva dziedātāju Marisa Vētras, Paula Saksa, Tāļa Matīsa, Ksenijas Bidiņas un citu ieskaņojumus ar dažādiem orķestriem.

1944. gadā Latvijas teritorijā nokļuva itāļu džeza grupa − kvartets vijolnieka Alfio Graso (Alfio Grasso) vadībā. T. s. čigānu džeza (Gypsy jazz) stilā muzicējošais sastāvs šeit palika līdz 1945. gadam, kad mūziķi aizbrauca no Latvijas, izņemot ansambļa dalībnieku, itāļu pianistu Marčello Gloriju (Marchello Gloria), kurš šeit palika līdz pat 1954. (?) gadam. M. Glorijas klavierspēle restorānos esot ļoti iespaidojusi jaunos džeza mūziķus, arī Raimondu Paulu.

Kopumā nacistiskās okupācijas laikā Latvijas džezs lielā mērā zaudēja savu iepriekšējo tradīciju. Vēsturiskās situācijas, valdošās ideoloģijas un politikas dēļ notika kardinālas izmaiņas, kas atstāja tālejošu iespaidu uz vēlāko Latvijas džeza attīstību.

13.10.1944. PSRS armija ieņēma Rīgu. Atsākās saimnieciskās un kultūras darba organizēšana, t. sk. orķestru organizēšana. Taču kara un emigrācijas rezultātā mūziķu skaits bija ievērojami sarucis, profesionālu mūziķu tikpat kā vairs nebija.

Sākumā attieksme pret džeza mūziku bija līdzīga attieksmei 1940. gadā. Jau 1944. gada beigās Rīgā notika Maskavas džeza orķestra koncerti krievu komponista un diriģenta Dmitrija Pokrasa (Дмитрий Яковлевич Покрасс) vadībā, kinoteātros izrādīja amerikāņu t. s. trofeju filmas, arī slaveno “Saules ielejas serenādi” (Sun Valley Serenade, režisors H. Brūss Hamberstouns, H. Bruce “Lucky” Humberstone, 1941) ar Glena Millera orķestri (Glenn Miller and His Orchestra). 09.1945. Latvijas Radio tika dibināts džeza orķestris, kura vadītājs bija krievu komponists no Ļeņingradas Ļevs Tokarevs (Лев Иванович Токарев). Darbojās arī džeza orķestris Benjamiņa Čužoja (Вениамин “Чужой” Шперлинг) vadībā, Rīgas Cirka orķestris Arvīda Kļaviņa vadībā un vairāki citi sastāvi, kuros spēlēja vismaz daži pirmskara džeza mūziķi, kā trompetists V. Lācis un bundzinieks V. Troics.

Oficiālā valsts attieksme pret džezu sāka mainīties jau 1946. gadā, saistībā ar kultūrpolitikas maiņu Padomju Savienībā. Īpaši to iespaidoja nozīmīgais Vissavienības komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālkomitejas 1948. gada 10. februāra lēmums par Vano Muradeli (Вано Ильич Мурадели) operu “Lielā draudzība” (Великая дружба, 1947), kas pasludināja “cīņu pret formālismu mākslā”. Šis komunistiskās partijas lēmums tieši ietekmēja džezu, faktiski to aizliedzot. Arī Latvijas PSR tika veiktas represijas pret “formālistiem” − mūziķiem un māksliniekiem −, un džeza vārds pazuda no publiskās telpas. Tomēr, par spīti aizliegumiem, džezs paslepus turpināja skanēt ballītēs un saviesīgos pasākumos.

Apmēram 1946. gadā sāka darboties ansamblis Six – viens no pašiem pirmajiem pēckara džeza sastāviem, kura dalībnieks bija vēlākais komponists Ģederts Ramans. Īsu brīdi līdzīgā sastāvā Rīgā spēlēja trombonists, vēlāk pūtēju orķestra “Rīga” dibinātājs un diriģents Gunārs Ordelovskis.

Situācija sāka mainīties tikai 1953. gadā, aizsākot jaunu periodu Latvijas (tolaik − Latvijas PSR) džeza vēsturē.

Latvijas mūzikas vidē pēc J. Staļina nāves sākās jauna attīstība, kas iezīmējās ar profesionālu kolektīvu dibināšanos. Tolaik kultūras dzīve tika organizēta t. s. kultūras namu ietvaros, kas bija piesaistīti fabrikām un rūpnīcām un kuru darbību kontrolēja Latvijas komunistiskā partija (LKP). Lielākajā daļā kultūras namu bija orķestri (Rīgā – vairāki desmiti). Regulāri spēlējot dejas un koncertus, šajos kolektīvos izauga nākamā profesionālo mūziķu paaudze.

Pianista I. Mazura vadītais Rīgas Elektromehāniskās rūpnīcas kluba orķestris “Armatūra”, bija viens no nozīmīgākajiem šāda veida orķestriem, kas bija jauno džeza mūziķu kalve, savukārt I. Mazurs kļuva par pazīstamāko džeza popularizētāju Latvijā, gadu desmitiem vadot džeza raidījumus Latvijas Radio un kļūstot par vienu no erudītākajiem džeza speciālistiem Latvijā.

Pirmais profesionālais džeza ansamblis Latvijā ir Latvijas Radio sekstets (dibināts 1956. gadā), kurā spēlēja klarnetists Gunārs Kušķis, vibrofonists Eduards Ābelskalns, ģitārists Georgs Slaveckis, pianists R. Pauls, bundzinieks Haralds Brando un ansambļa vadītājs un kontrabasists Egils Švarcs. Sekstets veicis vairākus desmitus skaņdarbu ierakstu radio, visumā cenšoties kopēt slavenā amerikāņu džeza klarnetista Benija Gudmena seksteta skanējumu (Benny Goodman sextet). Pēc pirmā seksteta dalībnieku pāriešanas uz jaundibināto REO (Rīgas estrādes orķestris, 1957–1976), 1959. gadā saksofonists un skaņu režisors Igors Jakovļevs Latvijas Televīzijā izveidoja savu estrādes sekstetu, kura sastāvā spēlēja Ivars Mazurs (klavieres), Arnolds Pope (klarnete), Genādijs Sokolovs (akordeons), Georgs Slaveckis (ģitāra), Laimonis Roze (kontrabass) un Gunārs Gailītis (sitaminstrumenti). I. Jakovļeva sekstets veica ierakstus arī Latvijas Radio vairāku gadu garumā, ieskaņojot pavadījumus dziedātājiem, kā arī instrumentālas kompozīcijas.

REO ir viens no leģendārākajiem Latvijas džeza kolektīviem, kura sastāvā muzicējuši teju vai visi pazīstamākie Latvijas džeza mūziķi. Orķestra vadītāji: Ringolds Ore (1957–1959), Aleksandrs Kublinskis (1959–1960), E. Švarcs (1960–1964), R. Pauls (1964–1971), Aivars Krūmiņš (1971–1976). REO ieguva plašu atpazīstamību Padomju Savienībā un koncertēja arī ārzemēs – piedaloties džeza festivālā Prāgā, Čehoslovākijā 1967. gadā. Sākotnēji orķestra repertuārā galvenokārt bija džeza skaņdarbi, taču vēlāk koncertos arvien vairāk sāka dominēt populārās mūzikas un t. s. estrādes stila skaņdarbi, kas tomēr nemazināja orķestra snieguma augstvērtīgo māksliniecisko un profesionālo līmeni.

Kontrabasists E. Švarcs, pianists R. Pauls, estrādes dziedātāja Valentīna Butāne, džeza dziedātāja Aino Bāliņa, sitaminstrumentālists Zigurds Rezevskis, trompetists Aivars Krūmiņš, saksofonists Ivars Birkāns, trompetists Zigurds Linde un citi.

Latvijas radio vieglās un estrādes mūzikas orķestris (vēlāk – Latvijas Radio bigbends) tika dibināts gandrīz desmit gadus vēlāk – 1966. gadā, lielā mērā pateicoties tā pirmā vadītāja, komponista R. Ores iniciatīvai. Komponists, aranžētājs un diriģents R. Ore ir viens no nozīmīgākajiem Latvijas džeza pionieriem. Tieši pateicoties R. Orem, tika izveidots REO un vēlāk arī Latvijas Radio vieglās un estrādes mūzikas orķestris, kuru R. Ore vadīja divus gadus līdz savai nāvei (1966–1968). 1968.–1994. gadā orķestra mākslinieciskais vadītājs bija vijolnieks, aranžētājs un komponists Alnis Zaķis, viens no nozīmīgākajiem populārās mūzikas pārstāvjiem Latvijā 1970.–1980. gadā.

Ar Latvijas Radio bigbendu saistāms viens no ievērojamākajiem Latvijas džeza aranžētājiem un komponistiem Vitālijs Dolgovs, kurš sākotnēji darbojies REO kā saksofonists 60. gadu sākumā.

60. gados Latvijas džezā ienāca jauna paaudze: pianists un komponists Uldis Stabulnieks, kurš 1973. gadā ieguva 3. vietu XVII starptautiskajā džeza tēmu konkursā Monako (XVII International Competition for jazz themes in Monaco); saksofonists Raimonds Raubiško, kurš daudzu gadu garumā tika atzīts par labāko tenorsaksofonistu PSRS, komponists un pianists Ivars Vīgners un daudzi citi.

60. gados sāka veidoties pirmie džeza klubu un festivālu iedīgļi. Viens no pirmajiem mēģinājumiem organizēt regulārus džeza koncertus notika 1961. gada sākumā, t. s. KIKOK (kino komjauniešu klubs) A. Popova Rīgas radio rūpnīcas klubā (Mūkusalas ielā 72b), ko organizēja jaunā kinorežisore Leonija Mundeciema. 18.12.1962. tur notika pirmais džeza festivāls Rīgā, kurā piedalījās 12 džeza grupas. Tomēr pēc asas kritikas presē pasākums tika slēgts.

18.03.1967. notika dalībnieku atlase džeza festivālam Tallinā, kurā uzvarēja karavīru ansamblis “Zvaigznīte” (padomju armijas karavīru ansamblis, dibināts 1963. gadā). 1967. gadā šajā sastāvā spēlēja U. Stabulnieks – klavieres, Gunārs Rozenbergs – trompete, Valdis Eglītis – kontrabass, Dzintars Beķeris – sitamie instrumenti. “Zvaigznīte” kā džeza kvartets uzstājās leģendārajā 1967. gada Tallinas džeza festivālā, atskaņojot latviešu tautasdziesmu apdares postbopa un frīdžeza stilistikās un kļūstot par iezīmīgu festivāla notikumu. Festivālā no Latvijas piedalījās arī džeza grupa “Rīgas diksilends”.

1969. gadā G. Rozenbergs kopā ar saksofonistu R. Raubiško, bundzinieku Vladimiru Boldirevu, kontrabasistu Borisu Bannihu izveidoja postbopa/frīdžeza kvartetu 2R+2B, ātri ieguva plašu popularitāti un bija svarīgs frīdžeza attīstībā PSRS.

Trompetists G. Rozenbergs, saksofonisti Vadims Viadro, R. Raubiško, Vladimirs Kolpakovs, Egīls Straume, Juris Mutulis, bundzinieki V. Boldirevs, Māris Briežkalns un Einārs Raibais, džeza dziedātāja Olga Pīrāgs, pianisti U. Stabulnieks, Aleksandrs Smirnovs, trombonists Pauls Mierlejs, kontrabasisti B. Bannihs, Ivars Galenieks un Aivars Zītars, bundzinieks Einārs Raibais un citi.

70. un 80. gados liela loma Latvijas džeza attīstībā bija Rīgas džeza klubam. Vēl pirms kluba oficiālās dibināšanas 1971. gada 23. janvārī Vecrīgā tika atklāta džeza kafejnīca “Allegro”, faktiski pirmais Rīgas džeza klubs, kur notika regulāri jam session (pastāvēja līdz 1990. gadam). 23.11.1975. tika dibināts Rīgas džeza klubs (pastāvēja līdz 1994. gadam). Par tā vadītāju kļuva bundzinieks Leonīds Nīdbalskis (Леонид Нидбальский), kurš bija arī “Rīgas diksilenda” vadītājs. Jau nākamajā – 1976. gadā tika organizēts džeza festivāls “Rīgas Ritmi”, kas ātri kļuva par nozīmīgāko džeza festivālu Latvijā un ieguva labu reputāciju arī pārējā PSRS. Festivāls notika līdz 1994. gadam.

Diemžēl džeza situāciju Latvijā spēcīgi ietekmēja politiskie notikumi, jo īpaši pēc nacionālkomunistu sagrāves un Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) vadības maiņas 1959. gadā. Pie varas nākušais LKP līderis Arvīds Pelše piekopa konservatīvu un reizēm pat reakcionāru kultūrpolitiku, kas faktiski padarīja neiespējamu džeza mūzikas atskaņošanu. Šādā situācijā daudzi Latvijas džeza mūziķi piespiedu kārtā pārstāja uzstāties, meklēja darbu citur, daudzi, īpaši krievu un ebreju tautības mūziķi pārcēlās uz lielajām pilsētām Ļeņingradu vai Maskavu, kur bija liberālāka attieksme pret džezu, vai arī emigrēja no PSRS.

Džezu noliedzošās kultūrpolitikas dēļ neveidojās arī džeza izglītība, kas Latvijā radās tikai pēc neatkarības atjaunošanas. Rezultātā 80. gados Latvijā izveidojās mazskaitlīga, bet ļoti augsti profesionālu džeza mūziķu grupa, kas galvenokārt darbojās Latvijas Radio bigbendā, taču pārējā džeza vide, ar ļoti ierobežotām iespējām koncertēt un ieskaņot ierakstus, marginalizējās. Džezs Latvijā faktiski kļuva par elitāru, šauru un iekšupvērstu mūziķu un fanu mākslu, turklāt izglītības iespēju trūkums neļāva pilnvērtīgi attīstīties nākamajai mūziķu paaudzei.

Šajā laikā Latvijas džezā notika lielas izmaiņas – politiskās un ideoloģiskās kontroles izzušana radīja jaunas iespējas džeza attīstībai, tomēr daudzas esošās struktūras nespēja turpināt savu darbību jaunajos apstākļos. Tā 1995. gadā tika likvidēts Latvijas Radio bigbends, 1994. gadā ar pavisam necilu koncertu beidza pastāvēt festivāls “Vasaras Ritmi”.

Taču jau 1991. gada nogalē Rīgā sāka veidoties pirmie džeza klubi – “Bimini”, “Saksofons”, ‒ un citi, un 1995. gadā R. Raubiško ar domubiedriem dibināja leģendāro džeza klubu “Hamlets” (Vecrīgā, Jāņa sētā). Vēlāk šiem klubiem pievienojas arī “Līze”, “Spalvas pa gaisu” un citi.

1991. gadā izveidojās Jelgavas bigbends R. Ašmaņa vadībā, bet 1993. gadā – bigbends “Volo” (vadītājs Uldis Sebris), kura sastāvā pēc Radio bigbenda likvidācijas spēlēja vairums tā dalībnieku. 1994. gadā tika izdota arī pirmais latviešu džeza CD – dueta DAO eksperimentālais albums “DAO”.

Pirmais džeza festivāls pēc neatkarības atjaunošanas ir Saulkrasti Jazz (1997), kas sākotnēji radās kā bundzinieku vasaras nometne (vadītāji Tālis Gžibovskis un Raimonds Kalniņš).

Kopš 2001. gada Rīgā notiek džeza festivāls “Rīgas Ritmi” (2001), galveno akcentu liekot uz žanriski un stilistiski daudzveidīgiem koncertiem. Festivāla direktors M. Briežkalns organizē arī starptautisko džeza konkursu Riga Jazz stage.

Pēdējos gados arī citās Latvijas pilsētās notiek lokāli džeza festivāli, kas lielākoties saistīti ar jauno mūziķu izglītošanu, piemēram, Ventspils mūsdienu ritma mūzikas meistarklases Ventspils Groove un citi.

1995. gadā dibināta fankmūzikas grupa Time after Time, kas ļoti ātri guva lielu popularitāti, un tādējādi aizsāka fankmūzikas popularitātes vilni, kas vairākus gadus dominēja džeza vidē Latvijā. 1999. gadā izveidojās līdzīga mūziķu apvienība Green Petrolium Funk, kas arī darbojās šajā stilistikā. Savukārt 2003. gadā dibināta etno-džeza apvienība “Patina”.

Sākot ar 1997. gadu, sākās pakāpeniska džeza izglītības sistēmas veidošanās. Pati pirmā – rokmūzikas programma – tika atvērta jau 1992. gadā Rīgas 100. vidusskolā, taču 1997. gadā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā (likvidēta 2017. gadā) tika atvērta izglītības programma “Džeza un populārās mūzikas skolotājs”. Pirmā profesionālā džeza izglītības programma (mūsdienu ritma mūzikas programma) tika atvērta 2003. gadā Rīgas Doma kora skolā, kam 2006. gadā sekoja Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskola, 2007. gadā – Jelgavas mūzikas vidusskola, bet 2008. gadā tika atvērta džeza katedra Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā.

Pēc Latvijas Radio bigbenda likvidācijas 1995. gadā Latvijā pastāvīgi darbojās tikai daži pašdarbības bigbendi. Situācija mainījās 2004. gadā, kad trombonists Lauris Amantovs dibināja Mirage jazz orchestra, kura sastāvā muzicēja vairums bijušā Latvijas Radio bigbenda dalībnieku, bet mākslinieciskais vadītājs bija G. Rozenbergs. Saksofonisti Kārlis Vanags un Renārs Lācis 2007. gadā dibināja City Jazz bigband, bet 2009. gadā Liepājā tika dibināts Nacionālo bruņoto spēku bigbends (diriģents Uldis Locenieks). Bigbendu renesanse Latvijā noslēdzās 2012. gadā ar Latvijas Radio bigbenda atjaunošanu M. Briežkalna un Kārļa Vanaga vadībā. Mūsdienās Latvijā ir vairāk nekā desmit aktīvi koncertējošu bigbendu, kas ir nozīmīga Latvijas džeza skatuves daļa.

Viens no pēdējo gadu interesantākajiem un ražīgākajiem džeza mūziķiem Latvijā bija Niks Gothams (Nicholas Ivor Gotham, Nic Gotham) – kanādiešu mūziķis, saksofonists un komponists, kurš no 1998. gada līdz savai nāvei 2013. gadā dzīvoja Latvijā. Atzinība plašākā mērogā bija džeza grupas NiMo skaņdarba James in Peri iekļaušana Eiropas džeza izlasē Europa Jazz 2010.

Aktīvi mūsdienu Latvijas džeza skatuves dalībnieki ir saksofonisti Deniss Paškēvičs, Gints Pabērzs, K. Vanags, Toms Rudzinskis, pianisti Viktors Ritovs, Madars Kalniņš, Ritvars Garoza, vokālistes Inga Bērziņa, Jolanta Gulbe-Paškēviča, Ieva Kerēvica, kontrabasisti Andris Grunte, Norberts Skraucis, bundzinieki Artis Orubs, Kaspars Kurdeko, Andris Buiķis un daudzi citi.

Latviešu džeza mūzika mūsdienās iegājusi jaunā attīstības fāzē. Tā vairs nav margināls, specifisks un “oficiālo” kultūru ignorējošs underground, bet gan pilntiesīga Latvijas modernās kultūras sastāvdaļa, būtiska Latvijas mūzikālās kultūras daļa, kas intensīvi un aizraujoši attīstās. Nav šaubu, ka džeza attīstība Latvijā tikai turpināsies, un, iespējams, tieši šī daudzpusība un oriģinalitāte kļūs par tā panākumu atslēgu.