Senākās cilvēka klātbūtnes liecības Latvijas teritorijā atstājuši vēlā paleolīta ziemeļbriežu mednieki. Upju un ezeru krastos atrastie mezolīta (7600.–4500. g. p. m. ē.) artefakti ir kaula un raga medību rīki ar ritmizētiem vienkārša ģeometriska raksta iegriezumiem un zoomorfiem motīviem. Neolīta posma atradumu (5400.– 1800. g. p. m. ē.) ir vairāk  – krama, akmens, kaula un raga ieroči un darbarīki, dzīvnieku un putnu atveidi (koka kausu kāti ūdensputnu galvas formā, aļņu, lāču, caunu u. c. attēlojumi), dzintara sīkplastika, antropomorfi tēli. Agro metālu laikmetā (1800.– 500. g. p. m. ē.) notika pāreja uz patriarhālu, zemkopībā balstītu sabiedrības organizāciju. Dzelzs laikmeta (500. g. p. m. ē. –12. gs.) artefaktu jomā izceļamas metāla rotaslietas – kaklariņķi, aproces, gredzeni, saktas, rotadatas, piekariņi. Saules un mēness simbolu ienākšanu iespējams saistīt ar zemkopībai svarīgo dabas spēku pielūgsmi.  

Vietējo cilšu fragmentācija un nespēja izveidot vienotu valsti ļāva vācu misionāriem un bruņiniekiem 12. gs. vidū pakļaut Austrumbaltijas zemes, ieviešot katoļticību kā oficiālo reliģiju. Viduslaiku Livonijas konfederācijā dominēja vācu kultūras reģionu un kristietības ietekme. Stilistiski noteicošie bija romānikas un gotikas iespaidi. Saglabājušies visai nedaudzi viduslaiku mākslas piemēri. Tēlniecība tika veidota akmenī un lielākoties saistāma ar sakrālo būvplastiku; ir arī atsevišķi augsta līmeņa koktēlniecības paraugi. Rakstītie avoti liecina par katoļu reliģiskā kulta bagātību un spožumu, tomēr reformācijas grautiņu un vēlāko gadsimtu pārveidojumu dēļ lielākā daļa artefaktu ir zuduši.

Kari un politiskās cīņas, dalot Livonijas konfederāciju 16. gs. nogalē, neveicināja mākslas attīstību. Izņēmums bija ekonomiski uzplaukusī Rīga un Kurzemes un Zemgales hercogiste. Renesanses un manierisma iespaidi mijiedarbojās ar gotikas inerci. Nozīmīgi bija sasniegumi arhitektūras dekorā (Svētā Jāņa baznīca Rīgā, Svētās Trīsvienības baznīca Jelgavā), kokā griezti, bagātīgi rotāti baznīcu iekārtas priekšmeti (altāru retabli, kanceles, ērģeļu prospekti), epitāfijas un kapa plāksnes. Tapa arī altārgleznas un portreti, kuros vērojami holandiešu 17. gs. reālisma iespaidi. Grafikas jomā svarīga bija pirmās tipogrāfijas atvēršana Rīgā 16. gs. nogalē.

Politiski sadalītajā Latvijas teritorijā mākslas attīstību virzīja atšķirīgi dominējošie centri, stilistisko ietekmju un mākslinieku migrācijas maršruti. Vidzeme un Rīga kļuva par Zviedrijas daļu, kur nostiprinājās luterānisms un Ziemeļeiropas klasicizējošais baroks. Kurzemes un Zemgales hercogistē izpaudās vēlme sekot Eiropas galmu mākslas spožākajiem paraugiem (Jelgavas un Rundāles pilis). Savukārt Polijas-Lietuvas sastāvā iekļautajā Latgalē pārsvarā bija iluzori krāšņās itāliešu, austriešu un poļu mākslas ietekme, ko atbalstīja katoļu baznīca un Jezuītu ordenis (Krāslavas pils un baznīca). Portretu glezniecībā atrodamas gan idealizējoši reprezentatīvas, gan reālistiskas tendences. Grafikā joprojām dominēja grāmatu māksla; līdzās kokgriezumam auga baroka stilam piemērotā vara grebuma loma.

Kaut arī 18. gs. gaitā Latvijas teritorija pakāpeniski nonāca Krievijas impērijas pakļautībā, reģionālas atšķirības saglabājās vēl 19. gs. Stilistiski periodu iezīmē klasicisma un tā paveida ampīra nostādnes – antīkajā kultūrā sakņots tematiskais un dekoratīvais arsenāls. Plaukstošo muižu, piļu un birģeru mājokļu interjeru dekorā baroka bagātības vietā nāca racionāla klasisko formu skaidrība. Stājtēlniecība tika uzkrāta galvenokārt muižās, tika veidoti atsevišķi pieminekļi un attīstījās memoriālā tēlniecība. Stājglezniecībā dominēja pasūtījuma portreti; līdzās klasicisma idealizācijai parādījās arī romantisma akcents uz emocijām un bīdermeijera idilliskā ikdienišķība. Auga ainavu un arī lokālo motīvu popularitāte. Grafikā toni noteica Tērbatas Universitātes zīmēšanas skola; litogrāfijas un kokgrebuma tehnikas paplašināja grāmatu mākslas iespējas.  

Šajā periodā, ko raksturo urbanizācijas, industrializācijas un latviešu nacionālās atmodas procesi, izceļami historisma un reālisma iespaidi. Vizuālo mākslu ietekmēja Latvijā strauji izplatījies jaunais realitātes fiksēšanas veids – fotogrāfija. Tēlniecībā joprojām dominēja akadēmiskais klasicisms, no gadsimta vidus pakāpeniski pieauga pieprasījums pēc dekoratīvās tēlniecības grezno historisma namu dekoram. Glezniecībā vadošo lomu saglabāja portreta žanrs, bet žanriskas ainas un ainavas kļuva aizvien nozīmīgākas, precīzi detalizētu, ikdienišķu tēlu un motīvu ienākšanai liecinot par reālisma fonu.

Norisinās vispārējas un nozīmīgas pārmaiņas Latvijas mākslā, kuru rezultātā var runāt par neoromantiskā modernisma periodu. Vizuālās realitātes tvērumā būtiskāka par naturālistiskām detaļām kļuva kopējā emocionālā noskaņa. Pēterburgā studējošie latviešu mākslinieki glezniecībā pievērsās vietējiem sižetiem, saliedējot krievu peredvižņiku tradīcijas ar impresionisma, simbolisma un jūgendstila elementiem. Ienāca arī postimpresionismam tuva kāpināta ekspresija. Arī tēlniecībā konstatējams emocionālu stāvokļu un jūgendstila lineāro ritmu izcēlums. Grafiku sāka uztvert ne tikai kā reproducēšanas līdzekli, bet arī kā mākslinieka oriģinālā redzējuma izpausmi, sakausējot romantisma, reālisma, simbolisma impulsus. Jūgendstila izpausmes vērojamas lietišķajā mākslā un dizaina aizsākumos; tāpat fotogrāfija tika apzināta kā suverēns mākslas veids t. s. piktoriālisma ietvaros.

Pēc Pirmā pasaules kara un turpmākām politiskajām kolīzijām situācija neatkarīgajā Latvijas valstī sāka stabilizēties ap 1920. gadu. Eksperimenti ar modernisma virzienu (ekspresionisma, fovisma, kubisma, pūrisma) adaptāciju turpinājās līdz 20. gadu vidum, kad pārsvaru guva dažādi traktētas jaunās lietišķības, neoklasicisma un jaunreālisma variācijas. Glezniecībā sākotnēji pieauga formas eksperimentiem piemērotās klusās dabas loma, bet 30. gados kāpinājās ekspresīvi gleznieciskās kvalitātes. 20. gados uzplauka monumentālā tēlniecība, iemūžinot Latvijas Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara varoņu piemiņu. Grafikā modernisti pievērsās linogriezumam, vēlāk attīstījās kokgrebums, vara grebums, oforts u. c. detalizētam realitātes tvērumam piemērotākas tehnikas. Nozīmīgi modernisma iespaidi vērojami scenogrāfijā; attīstījās arī fotogrāfija, kurā piktoriālisma mantojumam pievienojās laikmetīgāki strāvojumi. Tautas tradīcijas tika aktīvi izmantotas lietišķajā mākslā; šai periodā minami arī nozīmīgi dizaina sasniegumi aviācijā, radioaparātu un fototehnikas jomā. Pēc autoritārā režīma izveidošanas 1934. gadā mākslā pieauga reālistiski impresionistiska pieeja, interpretējot simboliski etnogrāfiskus sižetus, kas tika atzīti par atbilstošiem latviskam stilam.

20. gs. 40. gados okupācijas varas ienesa radikālas pārmaiņas. Vācu okupācijas laikā (1941–1944) lielā mērā turpinājās pirmskara tradīcijas, bet padomju okupācijas atgriešanās lika daudziem māksliniekiem doties bēgļu gaitās, palikušos spiežot pielāgoties padomju ideoloģijas prasībām. Sociālistiskā reālisma doktrīna paredzēja žanru hierarhiju, izceļot figurālas kompozīcijas, vadoņu un varoņu portretus, bet marginalizējot klusās dabas un ainavas. Tika pieprasīta 19. gs. reālismam atbilstoša detalizācija un optimistiska noskaņa. Grafikā priekšroka tika dota zīmējumam, nevis abstrahējošajām iespiedtehnikām. 50. gadu otrajā pusē ideoloģiskais spiediens mazinājās sakarā ar t. s. “atkusni” Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS); sociālistiskā reālisma jēdziens tika gadu gaitā arvien paplašināts, galu galā izzūdot “daudzveidībā”. Modernizācijas izpausme bija t. s. Skarbais stils (50. gadu beigas – 60. gadi) – vienkāršākas, nosacītākas formas, monumentalizācija, krāsas, faktūras, ritma izcēlums; grafikā iecienīts no jauna kļuva linogriezums. 70. gados aina kļuva daudzveidīgāka, ietverot arī fotoreālismam radniecīgus meklējumus mimētiskas precizitātes virzienā. Tēlniecībā svarīga loma bija ideoloģizētu pieminekļu celtniecībai, bet attīstījās arī stājtēlniecība, kas adaptēja modernisma tradīcijas. Lietišķajā mākslā tika veidoti gan monumentāli telpu dekori, gan suverēni plastiski objekti. 70. gados par dizaina eksperimentiem tika dēvētas arī kinētiskās mākslas, opārta, popārta u. c. 20. gs. Rietumu tendenču adaptācijas. Jau 60. gados parādījās arī perfomanču un hepeningu piemēri, bet 80. gadu sākumā publiskajā telpā ienāca pirmie objekti un instalācijas. Savukārt glezniecībā izpaudās neoekspresionisma un transavangarda impulsi. Fotogrāfijā paralēli formas estetizācijai radās arī realitātei tuvākais subjektīvā dokumentālisma strāvojums.      

20. gs. 80. gadu otrajā pusē aizsāktā radikālā izteiksmes līdzekļu dažādošana (multimediju projekti, performances, lielformāta sietspiedes jeb t. s. supergrafikas u. c.) izvērsās jau pēc neatkarības atjaunošanas. 90. gadu eksperimenti telpā īpaši uzskatāmi manifestējās Sorosa Mūsdienu mākslas centra ― Rīga gadskārtējās izstādēs (1994–1999). Pirmās paaudzes konceptuālisti veidoja t. s. metaforiskās jeb poētiskās instalācijas Fluxus un arte povera virzienu tradīcijās. Otrās paaudzes konceptuālistu videoinstalācijas un objekti apspēlēja uztveres nosacījumus diskrētākā toņkārtā, adaptējot arī popārta un konceptuālisma valodu tiešāka vēstījuma paušanai. Trešā konceptuālistu paaudze, kas izglītojusies informācijas un ceļošanas brīvības apstākļos, ir pilnībā iekļāvusies starptautiskajā laikmetīgās mākslas ainā, izmantojot digitālo video u. c. jaunos medijus. 20. gs. 90. gados arī gleznotāji, tēlnieki, lietišķās mākslas pārstāvji pievērsās instalācijām, objektiem un redīmeidiem (jeb standartobjektiem). Savukārt 21. gs. slieksnis iezīmē noteiktu glezniecības renesansi, kad daudzi jaunie mākslinieki izvēlējās tieši šo mediju, nereti gan kopā ar objektiem, performancēm u. c. izteiksmes līdzekļiem. Līdzās skatītāja iesaistīšanai un līdzdalības provocēšanai turpinās arī modernisma tradīcijas – daļēji vai pilnīgi abstrakta, arī retrospektīvi stilizēta stājmāksla atbilstoši mākslas tirgus dominējošajām prasībām.

Agrākajos gadsimtos māksliniekus ar darbu un atlīdzību nodrošināja pasūtītāji – baznīca, aristokrātija, pilsētu pašvaldības, dažādas organizācijas un citi. Situācija mainījās 19. gs. nogalē, kad jaunradi arvien vairāk uzskatīja par individuālu pašizpausmi, mazinājās pasūtītāju un mecenātu loma, bet mākslinieku stāvokli progresējoši iespaidoja lokāli visai šaurā mākslas tirgus diktāts. Lai jaunajā, neatkarīgajā valstī atbalstītu nacionālo mākslu, tika nodibināts Kultūras fonds (1920–1940), kura lietpratēju komisijas piešķīra stipendijas ārzemju ceļojumiem (to aktīvi izmantoja jaunā modernistu paaudze), kā arī prēmijas par sasniegumiem dažādās mākslas nozarēs.  30. gadu otrajā pusē Kultūras fonds arī organizēja vērienīgas mākslas izstādes un piešķīra līdzekļus valstiski nozīmīgu ēku un pieminekļu veidošanai. Noslēdzoties padomju okupācijas perioda valsts pasūtījumiem, no jauna aktualizējās mākslas atbalsta jautājums. Par Kultūras fonda turpinājumu var uzskatīt 1998. gadā dibināto Valsts kultūrkapitāla fondu, kura ekspertu komisijas konkursa kārtībā piešķir finansējumu dažādu nozaru projektiem – mākslas darbu radīšanai, izstāžu organizēšanai, pētniecībai un izdevējdarbībai, kā arī radošajiem braucieniem.

Vēl 19. gs. spēcīgas bija viduslaicīgās ģilžu tradīcijas un ar tām saistītā amatnieciskā apmācības sistēma. Specializētu mākslas izglītību vispirms piedāvāja 1873. gadā dibinātā Elīzes fon Jungas-Štilingas (Elise von Jung-Stilling) zīmēšanas skola meitenēm, vēlāk pārveidota par Rīgas Pilsētas mākslas skolu. Tā darbojās līdz Pirmajam pasaules karam un gleznotāja Vilhelma Purvīša vadībā sniedza kvalitatīvu izglītību. Praktiskāk orientētas bija Rīgas Amatnieku biedrības amatniecības skola un Daiļkrāsotāju palīdzības biedrības skola, kas uzskatāma par mūsdienu Jaņa Rozentāla Mākslas skolas priekšteci. 1895. gadā tika atvērta arī Venjamina Blūma (Wenjamin Bluhm) Zīmēšanas un gleznošanas skola krievu reālisma tradīcijās. Darbojās daudzu mākslinieku (Jaņa Rozentāla, Johana Valtera, Jūlija Madernieka u. c.) privātās studijas.  Augstākā līmeņa izglītību studenti no Latvijas galvenokārt ieguva Pēterburgā, mācoties Mākslas akadēmijā un Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā. Latvijas Mākslas akadēmija (LMA) piedāvā augstāko mākslas izglītību arī mūsdienās (dibināta 1919); V. Purvītis bija tās dibināšanas iniciators un rektors līdz 1934. gadam. Mācību struktūra tika veidota pēc Pēterburgas Mākslas akadēmijas parauga ar vispārējām mākslas klasēm, kam sekoja mācības meistarklasēs. To vadītāju dažādie rokraksti iekļāvās amplitūdā no akadēmiska reālisma līdz novatoriskākiem eksperimentiem. Rīgas Tautas augstskolas Zīmēšanas un gleznošanas studijā (1923–1934) izceļams mākslinieka Romana Sutas pedagoģiskais devums. Mākslas pamatus varēja apgūt arī Valdemāra Tones, Jāņa Roberta Tillberga, Ugas Skulmes u. c. mākslinieku privātajās studijās. Starpkaru periodā radās arī vairākas lietišķās mākslas un amatniecības skolas, tai skaitā Rīgas Valsts daiļamatniecības skola (1933–1940) – tagadējā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola, kurā tiek īstenotas daudzveidīgas (apģērbu, ādas izstrādājumu, keramikas, stikla, metāla u. c.) dizaina programmas. Profesionālas mākslas vidusskolas statusā darbojas arī J. Rozentāla mākslas skola, piedāvājot akadēmiskās mākslas priekšmetus (zīmēšanu, gleznošanu, kompozīciju) līdzās foto un multimediju dizaina apgūšanai. Apmācība LMA ietver glezniecību, grafiku, tekstilmākslu, tēlniecību, keramiku, stikla mākslu, dažādas dizaina apakšnozares, vizuālo komunikāciju, animāciju un scenogrāfiju.  

Pirmie specializētie kultūras un mākslas žurnāli veidojās 20. gs. sākumā – “Vērotājs” (1903–1905), almanahs un mēnešraksts “Zalktis” (1906–1910), “Stari” (1906–1914), un citi. Starpkaru posma nozīmīgākie izdevumi – Berlīnē publicētais avangarda žurnāls “Laikmets” (1923), “Ilustrēts Žurnāls” (1920–1929, kopš 1925 – specializēts mākslas žurnāls), zinātniskāk orientētie “Senatne un Māksla” (1936–1940) un “Raksti un Māksla” (1940). Padomju okupācijas periodā jāizceļ nedēļas kultūras laikraksts “Literatūra un Māksla” (1945–1994) un kultūras žurnāls “Māksla” (1959–1996), kura zināms turpinājums bija “Māksla Plus” (1997–2010). Par būtiskāko nozares izdevumu uzskatāms 1997. gadā dibinātais vizuālo mākslu žurnāls “Studija” (1997–2017/18), kas orientēts galvenokārt uz aktuālo mākslu. Vēsturiskais aspekts dominē žurnālā “Mākslas Vēsture un Teorija” (kopš 2003). Interneta vidē minami Baltijas, Skandināvijas un Krievijas mākslas un kultūras portāls “Arterritory.com”, laikmetīgās mākslas portāls angļu valodā “echogonewrong.com” un citi.  

Kopš 14. gs. zināmās amatnieku cunftes uzskatāmas par agrākajiem profesionālo organzāciju  piemēriem. 1870. gadā pēc Vācijas paraugiem mākslas procesu veicināšanai tika izveidota Rīgas Mākslas biedrība (Rigascher Kunstverein). Latviešu profesionālās mākslas sākotni iezīmē 1891. gadā dibinātais Pēterburgā studējošo latviešu pulciņš “Rūķis”. Laikā līdz Pirmajam pasaules karam radās vēl vairākas biedrības – klubi “Mākslas stūris”(Kunstecke),  teritoriāli vienojošā Baltijas Mākslinieku savienība (Baltischer Künstlerbund), etniski vienojošā Latviešu mākslas veicināšanas biedrība un citas. Pirmā pasaules kara gados jaunie mākslinieki pulcējās neformālajā kopā “Zaļā puķe”, no kuras izauga starpkaru perioda nozīmīgākie novatori – Rīgas Mākslinieku grupa. Šai laikā darbojās arī reālisma tradīcijām tuvākā Neatkarīgo mākslinieku vienība, Mākslas akadēmijas pasniedzēju biedrība “Sadarbs”, starpnozaru biedrība “Zaļā Vārna” un citas. 1938. gadā biedrības tika apvienotas kopējā Latvijas Tēlotājas mākslas biedrībā kā atsevišķas sekcijas, atspoguļojot autoritārisma prasību pēc spēku konsolidācijas. 1941. gadā pēc PSRS parauga tika dibināta Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Mākslinieku savienība, kas sāka darboties pēc Otrā pasaules kara, lai apvienotu, uzraudzītu un profesionāli vērtētu visus Latvijas teritorijā aktīvos māksliniekus. 1990. gadā tā atdalījās no PSRS Mākslinieku savienības un darbojas arī  21. gs., taču tās kādreizējā loma ir mazinājusies.

Mākslas muzeju aizsākumi meklējami 18. gs., kad publikai pirmoreiz tika demonstrēti privātkolekciju krājumi. 1868. gadā atvērtā Rīgas Pilsētas gleznu galerija eksponēja galvenokārt privāti ziedotas gleznas, gravīras u. c. Rietumeiropas artefaktus. 1818. gadā Jelgavā tika izveidots kultūrvēsturiskais Kurzemes Provinces muzejs, kura kolekcijas un ēku iznīcināja Otrais pasaules karš. 1905. gadā tika atvērts Rīgas Pilsētas mākslas muzejs (tagadējā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka), kura arhitekts, koncepcijas īstenotājs un direktors līdz 1919. g. bija mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis (Wilhelm Neumann). Starpkaru periodā muzeju vadīja V. Purvītis, ievērojami papildinot kolekciju ar latviešu mākslinieku darbiem. 1920. gadā dibinātais Valsts mākslas muzejs darbojās Rīgas pils telpās. 40. gados abu muzeju kolekcijas tika pārdalītas saskaņā ar padomju nostādnēm, nodalot latviešu un krievu mākslu no ārzemju mākslas. 1989. gadā dibināts Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejs (tagadējais  Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs), bet 2011. gadā atvērts mākslas muzejs “Rīgas Birža”, kurā eksponēta ārzemju māksla. Šie muzeji kopā ar izstāžu zāli “Arsenāls” un Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeju ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja struktūrvienības.

20. gs. pirmās dekādes beigās Rīgā radās arī pirmie mākslas saloni darbu izstādīšanai un pārdošanai. Pēc pārtraukuma padomju periodā privāto mākslas galeriju darbība izvērsās no jauna, dažkārt arī veidojot kolekcijas un konceptuāli pamatotas izstādes.

Izstāžu rīkošana pirmoreiz piedzīvoja būtisku kāpumu ap 19.–20. gs. miju un uzplauka starpkaru posmā. Mākslas un tautas tuvināšanas centienu piemērs ir biedrības “Radigars” brīvdabas izstāde “Zem liepām” Merķeļa ielā Rīgā (1933), kā arī ceļojošās izstādes provincē 30. gadu beigās. Šai laikā latviešu māksla  kalpoja arī starptautiskai reprezentācijai daudzām nozīmīgām izstādēm ārzemēs. Savukārt padomju okupācijas laikā vissavienības mēroga Mākslas dienas (1959–1989) 20. gs. 80. gados izvērsās karnevāliskās akcijās un instalācijās pilsētvidē, apgūstot jaunas mākslas formas. Pēc neatkarības atgūšanas, kopš 1999. gada, Latvija regulāri piedalās Venēcijas mākslas biennālēs, popularizējot tās sasniegumus ārpus valsts. 

Citzemju balvu saņēmēju vidū minams ainavists V. Purvītis (vairākas medaļas starptautiskās izstādēs 19.–20. gs. mijā), porcelāna darbnīca “Baltars” (trīs medaļas Starptautiskajā modernās dekoratīvās un rūpnieciskās mākslas izstādē Parīzē 1925), Oļegs Tillbergs (Ars Fennica balva 1994) un citi. Padomju okupācijas posmā māksliniekus apbalvoja ar Vladimira Ļeņina vārdā nosauktām prēmijām un dažādiem goda nosaukumiem. Pēc neatkarības atjaunošanas izceļamas Latvijas Mākslinieku savienības gada balvas vizuālajā mākslā (2000–2005), bet 2008. gadā ar SIA “Alfor” atbalstu dibināta Purvīša balva, ko pasniedz, ekspertiem un starptautiskai žūrijai izvērtējot laikmetīgās mākslas ainu divu gadu periodā.