Sievišķīga un emocionāla, ar kvēlu, viegli ierosināmu, dabisku temperamentu – Olga Dreģe ir spilgta aktrise, kuras spēlei raksturīgs dziļi izjusts pārdzīvojums un plaša emociju gamma. Ekspresīva, vitālas enerģijas pārpilna, atvērta, aizrautīga, apveltīta ar muzikalitāti un zemu, izteiksmīgi sulīgu balss tembru, aktrise ir iemantojusi skatītāju mīlestību gan ar saviem skatuves un kino tēliem, gan dziesmu un dzeju programmām, ar ko apbraukājusi Latviju.

O. Dreģe piedzima kā sestais bērns astoņu bērnu ģimenē. Viņa vecāki bija zemnieki – tēvs Pēteris Dreģis un māte Genovefa. O. Dreģe mācījās Sarkaņu pagasta septiņgadīgajā skolā (1946–1953), pēc tam Madonas 1. vidusskolā (1953–1957). Skolā bija aktīva kultūras dzīve, O. Dreģe spēlēja skolas dramatiskajā pulciņā un dziedāja korī. Pēc skolas beigšanas viņa ieguva režijas un klubu darba organizatores diplomu Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā (1958–1961). Paralēli tehnikumam O. Dreģe 1959. gadā iestājās Dailes teātra Trešajā studijā. Trešo studiju vadīja režisore Felicita Ertnere, aktiermeistarību pasniedza Pēteris Pētersons, Venta Vecumniece, Velta Krūze, runas meistarībā skoloja Dailes teātra aktieri. Studisti bija sadalīti trīs grupās, O. Dreģe bija V. Vecumnieces grupā. Diplomdarba izrādē viņa spēlēja Māti Raiņa lugā “Pūt, vējiņi!” (1962, režisore F. Ertnere). O. Dreģe pabeidza studiju 1962. gadā un kļuva par Latvijas PSR Valsts Jāņa Raiņa Dailes teātra aktrisi.

O. Dreģe bija precējusies ar Jāni Broku un Ēriku Ozoliņu.

Kā bija ierasts jaunajiem aktieriem, O. Dreģe piedalījās masu skatos vēl režisora Eduarda Smiļģa iestudējumos. Aktrises gaitu sākumā viņa spēlēja lomas, kurās varēja izpausties viņas vitālā būtība. Tāda loma bija Aira Īve Ventas Vīgantes lugā “Diena sākās kā parasti” (1962, režisore F. Ertnere), dublējoties ar Viju Artmani. Nozīmīga bija vilinoši pievilcīgās Anitras loma Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) lugā “Pērs Gints” (Peer Gynt, 1964, insc. E. Smiļģis, režisore F. Ertnere). Vēlreiz pie Anitras lomas O. Dreģe atgriezās koncertuzvedumā “Pērs Gints” ar Edvarda Grīga (Edvard Hagerup Grieg) mūziku Akadēmiskajā operas un baleta teātrī (1976, režisors Artūrs Dimiters). Pašcieņas un iekšējās brīvības iezīmēta bija jaunās vijolnieces Terēzes loma Žana Anuija (Jean Marie Lucien Pierre Anouilh) lugā “Mežone” (La Sauvage, 1966, režisors P. Pētersons). Aktrise bija arī Margarita, Studente, Svešā Imanta Ziedoņa un P. Pētersona dzejas izrādē “Motocikls” (1967, režisors P. Pētersons).

O. Dreģe maz spēlējusi klasikas iestudējumos, taču šīs lomas kļuvušas par notikumu viņas daiļradē, atklājot varoņlomu tēlotājas dotības. Viena no tādām lomām bija Ārija Raiņa lugā “Indulis un Ārija” (1971, inscenētājs Edgars Zīle, režisore F. Ertnere), kur aktrises partneris bija kursabiedrs Jānis Filipsons. 70. gados O. Dreģe nospēlēja spilgtas lomas galvenā režisora Arnolda Liniņa nozīmīgajās izrādēs: dziļa emocionalitāte, iekšēja spriedze, traģiskas stīgas, maksimāla garīgo spēku koncentrācija, mīlestība un ziedošanās raksturoja viņas Agnesi H. Ibsena lugā “Brands” (Brand, 1975), pretrunīgu emociju pārpilna bija viņas lēdija Anna, īsā laika brīdī izdzīvojot sarežģītas jūtu pārejas no izmisuma un naida līdz kaislei, Viljama Šekspīra (William Shakespeare) traģēdijā “Ričards III” (Richard III, 1972, režisore arī F. Ertnere). Abās šajās izrādēs O. Dreģes skatuves partneris bija Harijs Liepiņš. Aktrise bija arī azartiskā tavernas dziedātāja un dejotāja Ferdinanda Bruknera (Ferdinand Bruckner) drāmā “Elizabete, Anglijas karaliene” (Elisabeth von England, 1980, režisore arī Aina Matīsa).

Klīrīgi krāšņa un valšķīga bija O. Dreģes Alīde Rūdolfa Blaumaņa un Raimonda Paula ģeņģeru spēlē “Īsa pamācība mīlēšanā” (1973, insc. A. Liniņš). Sievišķīgi valdzinoša bija donja Leonora Ričarda Brinslija Šeridana (Richard Brinsley Butler Sheridan) lugā “Atjautīgā aukle” (The Duenna, 1974, režisore Aleksandrs Viļkins, Александр Михайлович Вилькин). O. Dreģei piemīt talants atklāt tēla likteni lomā visdažādāko žanru darbos. Viņa bija vīzdegunīgā, pārspīlēti izsmalcinātā Nora Mārša Viljama Somerseta Moema (William Somerset Maugham) komēdijā “Apsolītā zeme” (The Land of Promise, 1972, režisors Juris Strenga), lepnā Lidija Pavlovna Maksima Gorkija (Алексей Максимович Пешков) lugā “Barbari” (Варвары, 1974, režisors Arkādijs Kacs, Аркадий Фридрихович Кац), pretrunīgu kaislību sašķeltā Zanda Egona Līva darbā “Velnakaula dvīņi” (1977, insc. A. Liniņš, režisors Kārlis Auškāps), traģiskā Aža R. Blaumaņa drāmā “Pazudušais dēls” (1983, režisors Varis Vētra). Spēcīgi raksturi bija nesavtīgā, sievišķīgi dzīvesgudrā Roza Ākoša Kertēsa (Kertész Ákos) lugā “Atraitnes” (Vdovy, 1979, režisors A. Matīsa; šī izrāde teātra repertuārā bija 12 gadus), majestātiski noslēpumainā, mistiskā Svētceļniece Alehandro Kasonas (Alejandro Casona, Alejandro Rodríguez Álvarez) lugā “Rītausmas dāma” (La dama del alba, 1988, režisors K. Auškāps), ziedoties gatavā, pašaizliedzīgā, garīgi šķīstā Maja P. Pētersona lugā “Mirdzošais un tumši zilais” (1987, režisors P. Pētersons), garīgi stiprā Megija Braiena Frīla (Brian Patrick Friel) lugā “Dejas Lūnasas svētkos” (Dancing at Lughnasa, 1993, insc. K. Auškāps, režisors J. Strenga), skarbi traģiskā Vešeriene R. Blaumaņa drāmā “Ugunī” (1994, režisors Juris Kalniņš). Īpašu publikas mīlestību iemantoja O. Dreģes šarmantā Mērija Heinza Klēras Būzas (Ann Clare Boothe) komēdijā “Sievietes, sievietes...” (The Women, 1986, insc. A. Matīsa). Spilgta un traģiska bija aktrises Zāra Leandere Gotfrīda Gravstrēma (Gottfried Grafström) lugā “Zāra Leandere” (Stjarnfäll, 1996, režisors Jānis Streičs).

O. Dreģei labi padevās arī sulīgas raksturlomas un komiskās lomas: Mazbērzu māte R. Blaumaņa komēdijā “Trīnes grēki” (1989, režisors A. Liniņš), priore Elizabete R. Paula un Rutku Tēva ziņģu spēlē “Vella kalpi” (1991, režisors A. Liniņš, J. Kalniņš), kaprīzā, patmīlīgā teātra primadonna Nikola Gīza Žana Marsāna (Jean Marsan) komēdijā “Publikai skatīties aizliegts” (Interdit au public, 1992, režisors Arnis Ozols), Gabija Robēra Tomā (Robert Thomas) lugā “Astoņas mīlošas sievietes” (8 femmes, 1993, režisors J. Kalniņš), Sellija Pīčema Bertolta Brehta (Eugen Berthold Friedrich Brecht) lugā “Trīsgrašu opera” (Die Dreigroschenoper, 1997, režisors A. Ozols), Frozīne Žana Batista Moljēra (Jean-Baptiste Poquelin) lugā “Skopulis” (L’Avare ou L’École du Mensonge, 1997, režisors Gunārs Vērenieks), vitālā spara un kūsājošas enerģijas pilnā krustmāte Lavīze R. Blaumaņa komēdijā “No saldenās pudeles” (1999, režisors K. Auškāps), draiskulīgā Trollene Māras Zālītes lugā “Pērs Gints nav mājās” (2007, režisors Mihails Gruzdovs).

Latviska spītība un gara spēks raksturoja O. Dreģes Grietu Olektiņš Māras Zālītes un Ulda Marhileviča dziesmuspēlē “Tobāgo!” (2001, režisors Valdis Liepiņš). Savu 65 gadu jubileju aktrise atzīmēja ar monoizrādi, spēlējot amerikāņu dzejnieces Emīlijas Dikinsones lomu Viljama Lūsa (William Luce) lugā “Skaistā no Amherstas” (The Belle of Amherst, 2003, režisors J. Strenga). Nozīmīgas lomas bija arī dzīvesgudrā Vecāmamma Evitas Sniedzes lugā “Kreisais pagrieziens” (2004, režisors Oļģerts Kroders), Māte Emīla Dārziņa, R. Paula, Jāņa Jurkāna muzikālajā izrādē “Melanholiskais valsis” (2005, režisors Dž. Dž. Džilindžers), egoistiski paštaisnā, nepiesātināmi godkārīgā izbijusī operdziedātāja Džīna Hortone Ronalda Hārvuda (Ronald Harwood) lugā “Kvartets” (Quartet, 2005, režisors K. Auškāps).

O. Dreģes personības spēks padara spilgtas arī nelielās un pat epizodiskās lomas. Tāda bija viņas suģestējošā, līdzjūtīgā klusētāja aukle Petrovna Aleksandra Ostrovska (Александр Николаевич Островский) lugā “Vēlā mīla” (Поздняя любовь, 2001, režisors M. Gruzdovs), labestīgā Avīžu vecīte Aleksandra Čaka, Jāņa Rokpeļņa, Zigmara Liepiņa darbā “Meistars Aleksandrs” (2002, režisors Pēteris Krilovs), profesora Šustera kundze Hedviga Tomasa Bernharda (Nicolaas Thomas Bernhard) lugā “Varoņu laukums” (Heldenplatz, 2008, režisors Viesturs Kairišs), traģikomiskā Petrovičas kundze Biļanas Srbļanovičas (Biljana Srbljanović) lugā “Siseņi” (Skakavci, 2008, režisors M. Gruzdovs), pazemotā Sausene Jāņa Lūsēna, Egīla Zirņa, E. Sniedzes mūziklā “Ceplis” pēc Pāvila Rozīša romāna motīviem (2010, režisors Rolands Atkočūns, Rolandas Atkočiūnas, Lietuva). Dižciltīga pašcieņa un atturīgs traģisms piemita O. Dreģes auklei Hannai Kenedijai Frīdriha Šillera (Johann Christoph Friedrich von Schiller) traģēdijā “Marija Stjuarte” (Maria Stuart, 2010, režisors Dž. Dž. Džilindžers).

O. Dreģei raksturīgā vitālā humora dzirksts pielietota, radot tādus traģikomiskus, izteiksmīgus tēlus kā nešpetni valdonīgā, kareivīgā Anna Debestiņa J. Jurkāna lugās “Dzīvīte, dzīvīte...” (2004, režisors Juris Rijnieks) un “Dzīvīte, dzīvīte... Otrā sērija” (2008, režisors J. Strenga). Trešās studijas aktieri atkal satikās Ērika Hānberga stāstu dramatizējumā “Pirmā grēka līcis” (2012, režisors K. Auškāps), kur O. Dreģe bija krāšņā Spulga. Autora un režisora kopdarbā tapa arī turpinājumi “Plikie un pusplikie” (2014) un “Ērtas dzīvošanas mirklīši” (2015). O. Dreģe bija Aktrise Džeroma Kiltija (Jerome Timothy Kilty) lugā “Mīļais melis” (Dear Liar: A Comedy of Letters, 2013, režisors K. Auškāps). Interesants aktieriskais uzdevums bija godkārīgā komponista Georga Frīdriha Hendeļa (Georg Friedrich Händel) loma Paula Barca (Paul Barz) lugā “Iespējamā tikšanās” (Mögliche Begegnung, 2016, režisors Dmitrijs Petrenko). Spilgtas lomas bija Kendisa Bruksa Nika Keiva (Nicholas Edward Cave) darbā “Bannija Monro nāve” (The Death of Bunny Munro, 2017, režisors Dž. Dž. Džilindžers) un Telma Māršas Normenas (Marsha Norman) lugā “Ar labu nakti, māt” (’night, Mother, 2018, režisors R. Atkočūns). O. Dreģes aktrises mūžs bijis lomām bagāts, un aktrise joprojām redzama Dailes teātra izrādēs. Viena no pēdējām lomām ir Māte Olgas Tokarčukas (Olga Nawoja Tokarczuk) darbā “Dzen savu arklu pār mirušo kauliem” (Prowadź swój pług przez kości umarłych, 2025, režisore Ola Mafālani, Ola Mafaalani).

O. Dreģe nospēlējusi spilgtas lomas teātrī, tomēr īstu popularitāti, atzinību un skatītāju mīlestību aktrisei atnesa kino. Pirmā nozīmīgā kino loma bija kaislīgi mīlošā, vulkāniski versmainā Matilde filmā “Purva bridējs” (1966, režisors Leonīds Leimanis). Sekoja Marijas loma filmā “Nāves ēnā” (1971, režisors Gunārs Piesis) un vitāla dzīvesprieka pārpilnās temperamentīgās skaistules Annas loma filmās “Vella kalpi” (1970) un “Vella kalpi Vella dzirnavās” (1972, režisors Aleksandrs Leimanis). Nozīmīgas lomas O. Dreģei bija režisora Ērika Lāča filmās: Ērika (“Meldru mežs”, 1971), poliete Jagna (“Liktenim spītējot”, 1975), Rasma (“Zem apgāztā mēness”, 1977), noslēpumainā Zāļu Made (“Vilkatis Toms”, 1983). Pilnasinīgi komisks raksturs bija aktrises sulīgā vitalitātē iekrāsotā Dagnija Tūtere filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981, režisors J. Streičs). O. Dreģe bija arī Lauras māte daudzsēriju filmā “Zītaru dzimta” (1989, režisors Aloizs Brenčs) un enerģiskā brīvprātīgā – pensionāre filmā “Džimlai rūdi rallallā” (2014, režisors Māris Putniņš, Jānis Cimmermanis).

Televīzijā O. Dreģei spilgtas lomas bija Hilda Vimba seriālā “Sirdsmīļā Monika” (1999–2001, 2015, LNT, režisors Aigars Grauba, Dace Micāne-Zālīte, Armands Ekštets), un Lidija Āboliņa seriālā “Ugunsgrēks” (2013–2017, TV3, režisore Inta Gorodecka).

O. Dreģe bija Latvijas Republikas 5. Saeimas deputāte, ievēlēta no 1993. gadā no Demokrātiskās centra partijas; 1995. gadā no aprīļa līdz novembrim darbojās Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) frakcijā.

O. Dreģe saņēmusi Latvijas PSR Nopelniem bagātās skatuves mākslinieces goda nosaukumu (1973), Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieces goda nosaukumu (1988), IV šķiras Triju zvaigžņu ordeni (2003), Lilitas Bērziņas balvu (2003) un “Spēlmaņu nakts” balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā (2016).