Ētika ir sociālās dzīves morālā aspekta un individuālu tikumisku priekšstatu teorija. Tā kritiski vērtē, apsver, projektē un pamato, kā labāk un pareizāk izvēlēties, rīkoties un dzīvot dabas, sociālajā un globālajā apkaimē. Ētiku var atzīt par noteiktām vērtībām (godīgums, taisnīgums, atbildība, cieņa, laime, uzticība, uzticamība u. c.) atbilstošu labas, rezultatīvas izvēles, rīcības un dzīves teoriju. Jēdzienos, vērtībās, principos, ieteikumos un noteikumos tajā sistematizēta sociālā, kultūras un individuālā pieredze, kā labāk, kā lietderīgāk rīkoties, kā būt atzītam un laimīgam, dzīvojot sev un citiem – otram, ģimenei, kopienai, organizācijai.

Ētika veic gan kritisku sociālās un tikumiskās dzīves izziņu un novērtējumu, gan pilda morāles projekta lomu, tāpēc bieži ētikas un morāles jēdzienus lieto kā sinonīmus. Morāle, kuras pamatā ir latīņu cilmes vārds mōs, mōris (’paradums’, ’raksturs’, ’dzīves veids’, ’tēls’, ’uzvedība’), parasti vairāk attiecināma uz sociāli normatīvu praksi, proti, normām un principiem, kuru ievērošana atzīta par pareizu un vairāk vai mazāk obligātu. Morāle izsaka normatīvu sociālās prakses struktūru, kas veic regulējošu funkciju, piedaloties sociālo attiecību sakārtošanā, stimulējot pašuzraudzību, paškontroli un pašpilnveidi.

Latviešu vārds “tikums”, “tikumība” savukārt lietojams gan kā ētiskā un morālā sinonīms, gan kā indivīda īpašību kopums, kas nodrošina spēju un prasmi dzīvot, attīstoties un pilnveidojot sevi attiecībās ar citiem. Parasti ar morāli vairāk izsaka rīcības un uzvedības sociāli normatīvo un regulatīvo praksi, kamēr tikuma un tikumības jēdziens attiecas uz indivīda iekšēju potenciālu dzīvot gudri, labi un taisnīgi kopsakarā ar citiem – dabu, sabiedrību, līdzcilvēkiem.

Minētais triju jēdzienu nošķīrums ir samērā nosacīts un konvencionāls. Jēdzieni dažādi lietoti gan ētikas vēsturē, gan mūsdienu ētikas teorijās. Tā, piemēram, franču filozofs Mišels Fuko (Michel Foucault) ar ētiku saprot patības identitāti un radošu dzīves stilu, kurā cilvēks pārvalda pats sevi un savu dzīvi kopumā, kamēr morāles jēdzienā M. Fuko ietver vēsturiski mainīgo sociālo aizliegumu un pieļāvumu kopumu. Vācu filozofs Jirgens Habermāss (Jürgen Habermas), kurš debatēs ar M. Fuko pārmetis viņam universālās morāles un normativitātes graušanu, ētikas jēdzienu (Sittlichkeit) vairāk attiecina uz labo un uz relatīvām individuālās dzīves vērtībām, kamēr morāles (Moralität) jēdzienā iekļauj universālus taisnīguma normatīvus, kuri iegūstami argumentētā demokrātiskā dialogā (diskursa ētika). Mūsdienās pastāv pamatoti ieteikumi nošķirt abas sfēras tikai teorijā, jo praksē tās atsevišķi nepastāv. Dažkārt ar ētisko dzīvi iesaka vairāk izteikt emocionālo aspektu, vēlmes, tieksmes, motīvus, tikumus, kamēr morālā dzīve attiecināma uz darbību, uz ārējiem principiem, tiesībām, pienākumiem, noteikumiem.

Ētikas mērķis ir gan apzināties un izzināt cilvēka dzīves morālo un tikumisko aspektu, gan to ietekmēt, tāpēc tās saturā savstarpēji vienoti divi galvenie diskursi: pirmkārt, teorētiski apsvērumi un filozofiska apcere par to, kā pareizāk un saprātīgāk izvēlēties, rīkoties sadarbībā ar citiem, un, otrkārt, projekts un pamatojums, kādam jābūt pašam cilvēkam, lai izvēle, rīcības sekas un individuālā un sociālā dzīve kopumā būtu labāka un pilnīgāka. Ētika nenodarbojas tikai ar racionālu programmu konstrukciju un jābūtību. Tā pēta tikumu un morāles normu evolūciju (morāles ekosistēma, morāles antropoloģija), morālo apziņu (morāles psiholoģija), sociālās dzīves morālo aspektu (morāles socioloģija), projektē un pamato principus un normas atsevišķu profesiju darbībā (biznesa, komunikācijas, tiesību, medicīnas ētikas (asistētā nāve; aborts) u. c. ētikas) un atsevišķu nozaru uzraudzībā un pārvaldībā (dzīvnieku, vides), tehnoloģiju (algoritmu, robotu, interneta, sociālo tīklu utt.) ētiku. Ētika pēta arī morāles filozofijas un tikumu vēsturi, klasificē daudzveidīgās vēsturiskās un mūsdienu morāles teorijas, izstrādā pētniecības metodes morālo un tikumisko norišu izziņai un veic citas teorijām atbilstošas funkcijas.

Morāles filozofi un teorētiķi bijuši ievērojami intelektuālās vides un publiskās sfēras ietekmētāji gan vēsturē, gan mūsdienās. Piemērs tam ir gan daudzie senās kultūras ētikas virzieni ar to sekotājiem, gan ticība kristīgās ētikas vērtību sistēmām, gan apgaismes, īpaši Imanuela Kanta (Immanuel Kant), vai 20. gs. 70.–80. gadu postmodernās teorijas (M. Fuko, Žaks Deridā, Jacque Derrida) u. c. ietekmes fakti. Pārliecinošs ietekmes piemērs ir Pītera Singera (Peter Singer) 1975. gadā izdotā “Praktiskā ētika” (Practical Ethics), kurai bijusi acīmredzama loma dzīvnieku tiesību, veģetārisma un vegānisma kustību izraisījumā 20. gs. 70.–80. gados.

Ētiku veido daudzveidīgas, viena otru papildinošas vai nereti arī savstarpēji izslēdzošas un pretrunīgas teorijas. To sistematizācija parasti veikta atbilstoši dažādiem iedalījuma kritērijiem un nosacījumiem. Parastākais no tiem atbilst divām atšķirīgām attiecīgo teoriju funkcijām, kuras pieļauj nošķirt teorētisko un praktisko ētiku.

Teorētiskā ētika nodarbojas ar vispārēju priekšstatu un zināšanu sistēmu veidošanu par cilvēka identitāti, brīvas gribas un autonomijas spējām un robežām, mērķu un līdzekļu attiecībām, kā arī veic kritisku laikmeta morāles un tikumības vērtējumu kopā ar jau minētajiem pilnīgākas sociālās un individuālās dzīves projektiem un attiecībām. Tās sastāvā ietilpst metaētika, kas atšķirībā no tradicionālās ētikas nodarbojas ar morāles spriedumu un valodas analīzi (analītiskā ētika). Metaētika ir filozofiskās ētikas atzars, kas pamato morālo izteikumu iedabu. Tās galvenā problēma ir morālo izteikumu patiesības pamatojums. Metaētika analizē, vai morālie izteikumi satur zināšanas, kuras dod pamatu tās atzīt par patiesām vai nepatiesām, vai morāle satur tikai viedokļus un emocijas (emotīvā ētika) par vēlamību un jābūtību.

Praktiskā ētika savukārt apzinās un sistematizē atsevišķu profesiju, nozaru, situāciju morālās problēmas un izstrādā teorētiski pamatotus ieteikumus to risinājumam, kurus izmanto atsevišķu profesiju, nozaru morāles normu un principu kopuma (kodeksa) izveidē. Mūsdienās praktiskā ētika plaši attīstās atbilstoši jauno informatīvo, komunikācijas u. c. tehnoloģiju pieprasījumam, ceturtās industriālās revolūcijas izraisītām pārmaiņām un daudziem jauniem un pirmreizīgiem globāliem procesiem.

Atkarībā no tā, vai ētikas teorijas uzmanības centrā ir morālā darbība vai cilvēka patība un identitāte, nošķir konsekvenciālisma (consequentialism) jeb seku un tikumu (virtue) ētiku. Konsekvenciālisma ētika balstās rīcības seku paredzējumā un to izvērtējumā. Parastākais rezultātu jeb seku ētikas piemērs ir britu filozofu Džeremija Bentema (Jeremy Bentham) un Džona Stjuarta Milla (John Stuart Mill) 18. gs. iedibinātais utilitārisms (latīņu utilitas ‘derīgums’), kurā morālu izvēli pamato lielāka labuma aprēķins pēc iespējas lielākam cilvēku daudzumam. Utilitārisms piedāvā racionālu maksimālas laimes, baudas, labuma izskaitļojumu pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam. Morālā aritmētika, kā to nosaucis Dž. Bentems, maksimālu rezultātu noteikšanā iekļauj pēc iespējas lielāku laimi un baudu (hedoniskais utilitārisms), kamēr darbības utilitārisms akcentē rīcības lietderību un jēgu pēc iespējas lielākam cilvēku daudzumam.

Tikumu ētika savukārt koncentrē uzmanību cilvēka pašpilnveidei kā nosacījumam labai, citu atzītai un laimīgai dzīvei. Tā virza refleksijai, kādam jābūt cilvēkam, lai tas dzīvotu krietnu, pilnvērtīgu un morāli atbildīgu dzīvi. Tikumu ētika ir viena no ētikas pamatteorijām kopš antīkās filozofijas. Tikumu ētikas centrā ir cilvēkam piemītoša spēja pilnveidoties, attīstot gribu, rīkoties saskaņā ar citu brīvības un labuma, kā arī laimes nosacījumu. Tikumu ētika uzsver rakstura jeb cilvēka dabas nozīmi un aicina vingrināties tikumībā.

Daudzveidīgās ētikas teorijas atbilstoši dominējošam vēlamības vai jābūtības mērķim un tā pamatojumam mēdz iedalīt deontoloģijā (grieķu δέον, deon ‘pienākums’ + λόγος, logos ‘jēdziens’, ‘mācība’) un teleoloģijā (grieķu τέλος, telos, teleos ‘mērķis’ + λόγος, logos ‘jēdziens’, ‘mācība’). Teleoloģijas pamatā likts kāds ārpus morāles pastāvošs mērķis, kura piepildījums pieprasa morālu rīcību un kura sasniegšana iespējama tikai ar morāles un tikumu starpniecību. Mērķu vidū kopš antīkās ētikas uzsvērtas dažādas cilvēka vēlmes, no kurām visbiežāk minēta laime (eidemonijas teorijas), bauda (hedonisms), garīgs miers (stoicisms) vai lielākais labums (utilitārisms).

Deontoloģija savukārt ir normatīva stingras jābūtības, nevis vēlmēm atbilstoša teorija. Tajā izstrādāti tiesiskai regulācijai līdzīgi noteikumi – morāles likumi un noteikumi, normu kopums, kas jāievēro un jāuzņemas kā pienākums. Deontoloģija ir beznosacījumu ētika, kura nepaļaujas uz dabisku vēlmju vai mērķu motivāciju, bet atzīst racionālas būtnes autonomiju un spēju brīvi lemt atbilstoši racionāliem universāliem principiem. Tā uzsver darbības vārdu vajadzības izteiksmē (jādara, jāvar, vajag) jeb to, ko pieprasa pienākums attiecībā pret sevi un saesību ar citiem. Klasisks deontoloģijas paraugs ir I. Kanta kategoriskais imperatīvs jeb morāles likums: “Rīkojies tā, lai tavas gribas maksima vienmēr vienlaikus varētu noderēt par vispārējas likumdošanas principu.” Deontoloģija atzīst piepūli un pašierobežojumus, kas nepieciešami dzīvei saskaņā ar pienākumu, nevis savu cilvēcisko vēlmju piepildīšanai.

Kaut gan teorētiski pastāv stingrs un noteikts vēlamības un jābūtības teoriju nošķīrums, starp deontoloģiju un teleoloģiju tomēr pastāv savstarpēja saikne, papildinājums un kopsakars. Deontoloģijā akcentētais universālais likums, ko ikvienam pienākas darīt bez nosacījumiem, neizslēdz efekta, rezultāta, labuma klātbūtni. I. Kanta pienākuma ētika nenoliedz ieguvumu – atzinību, godu un cieņu, apmierinātību, taču neizvirza to par morāles mērķi, tikai par tās efektu. Savukārt teleoloģija neizslēdz zināmu pašierobežošanu, tā pamatojot tikumu nepieciešamību, bez kuriem laimes, baudas vai citu atzinības mērķis nav sasniedzams.

Ētika ir viens no senākajiem kultūras veidojumiem. Mītos, tradicionālajā kultūrā saglabāta būtiska ilgtspējīgas eksistences fragmentāra pieredze. Tās piemērs ir morāles Zelta likums: nedari otram to, ko tu negribi, lai otrs dara tev. Tas iezīmē pašu vispārējāko prasību sekmīgai saesībai dabas un sociālajā vidē. Arī kristīgās ētikas desmit baušļi, kurus uzskata par universālas Dieva autoritātes noteiktas morāles paraugu, atbilst taisnīgas, pašierobežojošas rīcības un attiecību pieprasījumam. 

Filozofiskās ētikas pamati likti antīkajā grieķu un romiešu kultūrā. Izcilu, joprojām mūsdienīgu lomu saglabā Platona (Πλάτων) absolūtās idejas teorija un Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) tikumu ētika, kura apkopota “Nīkomaha ētikā” (Ἠθικὰ Νικομάχεια), Platona dialogos, kuru vairumā piedalās domājošais Sokrats (Σωκράτης), radīts absolūtā labā jeb idejas jēdziens. Absolūtais labais gan nav piepildāms ikdienā, kā uz to norāda alas leģenda Platona dialogā “Valsts” (Πολιτεία), taču uz to tiekdamies, cilvēks pilnveidojas. Aristotelis savukārt piedāvā vairāk vai mazāk tieši sasniedzamu mērķi – tikumu vadītu dzīvi, nošķirot divu veidu tikumus – intelektuālos jeb dianoētiskos (gudrība, praktisks viedums) un ētiskos (taisnīgums, drosme, savaldība), kurus var iegūt praktiski vingrinoties tikumībā un veidojot paradumus.

Līdzās minētām divām filozofiskām sistēmām antīkajā kultūrā tapušas vairākas dzīves mākslas teorijas ar divām it kā pretējām, taču vienlaikus papildinošām ievirzēm – hedonismu vai askētismu. Epikūra (Ἐπίκουρος) un viņa sekotāju hedonisms piedāvā patīkamu baudas dzīvi, kuras nosacījums ir saprātīga tikumiska izvēle. Stoisma izveidotājs Kipras Zenons (Ζήνων), vēlāk Romas Impērijas filozofs Lūcijs Annijs Seneka (Lucius Annaeus Seneca) u. c. savukārt iesaka stoiskā mierā vadītu un askētiski ievirzītu dzīvi, pasargātu no neizbēgamiem un nenovēršamiem satraukumiem. Antīko ētiku papildina arī kiniķu izaicinošais kareivīgais dzīves stils, neoplatonisms u. c. teorijas.

Viduslaikos dominējošā loma bija teoloģiskajai ētikai, kuru Eiropā izveidoja kristīgās reliģijas teorētiķi Aurēlijs Augustīns (Aurelius Augustinus Hipponensis), Svētais Akvīnas Toms (Sanctus Thomas Aquinas) un citi.

Renesanses un Jauno laiku ētika pārorientējās uz racionāliem ieteikumiem, kā attīstīt cilvēka spējas un labāk veidot indivīda, sabiedrības un valsts attiecības. Reālistiski politiskās ētikas principi izstrādāti Nikolo Makjavelli (Niccolò di Bernardo dei Machiavelli) darbā “Princeps” (Il Principe, 1532). Racionālisms un skepticisms ienāca ar franču domātāja Renē Dekarta (Rene`Descartes) metafiziku. Jauns cilvēka un viņa intelektuālās mīlestības uz Dievu skaidrojums sniegts Benedikta Spinozas (Benedictus de Spinoza) ētikā. Egoistiskā cilvēku dabiskā stāvokļa ierobežojums sabiedrības līgumā izstrādāts Tomasa Hobsa (Thomas Hobbes) darbā “Leviatans” (Leviathan, 1651) par kopdzīvi valstī. Tolerances un liberālisma ētikas pamati likti britu ārsta un intelektuāļa Džona Loka (John Locke) filozofijā. Apgaismes ētikas un racionālisma tālākas attīstības nopelni pieder skotu filozofam Deividam Hjūmam (David Hume), franču domātājam Žanam Žakam Ruso (Jean-Jacques Rousseau), bet īpaši I. Kantam. Ētikas vēsturē nopelni ir arī 19. gs. vācu dialektiskās ētikas veidotājam Georgam Vilhelmam Frīdriham Hēgelim (George Wilhelm Friedrich Hegel), anarhistiskās brīvības teorētiķim Maksam Štirneram (Max Stirner), marksistiskās ētikas pamatlicējam Kārlim Marksam (Karl Marx), Artūra Šopenhauera (Arthur Schopenhauer) pesimistiskajiem priekšstatiem un Frīdriha Nīčes (Friedrich Nietzsche) imorālismam. 19. gs. likti pamati arī jau minētajam utilitārismam.

20. gs. veidotas daudzas laikmeta pieprasījumam atbilstošas ētiskās teorijas. Par 19. gs. pozitīvisma turpinājumu atzīstama britu un amerikāņu analītiskā ētika, kura nodarbojas ar valodas analīzi. Tās ietvaros kognitīvi ētiku ievirzījis Džordžs Edvards Mūrs (George Edward Moore), Alfrēds Aijers (Alfred Jules Ayer), Džons Ostins (John Langshaw Austin) ar darbu “Kā ar vārdiem darīt lietas” (How to do Things with Words), Ludvigs Vitgenšteins (Ludwig Wittgenstein) un daudzi citi valodas analīzes filozofi. Analītiskās ētikas dominance vēsturiski ierobežota britu teorētiķes Elizabetes Anskomas (Gertrude Elizabeth Margaret Anscombe) programmātiskajā rakstā “Modernā morāles filozofija” (Modern Moral Philosophy), ar kuru atjaunota Aristoteļa tikumu ētika (neoaristotelisms), kuru turpina daudzi citi Rietumeiropas morāles filozofi arī 21. gs. Fenomenoloģijas ietekmē tapusi eksistenciālisma ētika ar Martina Heidegera (Martin Heidegger) darbu “Esamība un laiks” (Sein und Zeit, 1928) Vācijā, ar Žana Pola Sartra (Jean-Paul Sartre), Simonas de Bovuāras (Simone de Beauvoir) dailļdarbiem un filozofiju Francijā u. c. viņu sekotāju veikumu.

20. gs. 70.–80. gados klasisko universālo ētiku izaicina postmodernisms ar jau minētā M. Fuko morāles ģenealoģiju un “rūpēm par sevi”, ar Žaka Deridā (Jacque Derrida) nenoteiktības un divnozīmības ētiku u. c. neoliberālisma ievirzei tuvām fragmentārisma un relatīvisma teorijām. Otrā pasaules kara ebreju holokausta iespaidā ievainojamības, tuvības un atbildības ētiku izveidojis Emanuels Levinass (Emmanuel Levinas). Radikālu pavērsienu tradicionālās ētikas attīstībā izraisījusi feminisma ētika. Tās pārstāvji/es iebilst pret dekontekstuālām, abstraktām un universālām ētikas teorijam un atgādina par dzīvei tuvinātu, empīrisku skatījumu uz morāli, to pētot un projektējot atbilstoši vēsturiskajam laikam, kultūrām, sociālajām attiecībām. Universālo kodeksu vietā feminisma ētika uzsver emocionālu iekšēju izjūtu un intuīcijas nozīmi. Amerikāņu pētniece Kerola Gilligena (Carol Gilligan) darbā “Citādā balsī” (In a Different Voice, 1982) pārtrauca maskulīnās ētikas diskursu, akcentējot rūpju un atbildības ētiku. 20. gs. teoriju vidū ir arī Džozepa Fletčera (Joseph Fletcher) situatīvā ētika, J. Habermāsa diskursa ētika, Alasdēra Makintaira (Alasdair MacIntyre) u. c. pārstāvētā kopienas jeb komunitārā ētika, Čārlza Teilora (Charles Taylor) autentiskuma ētika, Džona Roulza (John Rawls) taisnīguma teorija un citas. Šīs morāles teorijas tiek kritiski attīstītas tālāk arī 21. gs.

Latviešu tradicionālajā kultūrā tikumam pievērsta liela uzmanība. Teiku un pasaku naratīvos, tautasdziesmās, sakāmvārdos un parunās, anekdotēs apkopoti un tālāk nodoti ikdienas pieredzē iegūtie vērojumi un padomi. Tautas ētiku veido tradicionāli priekšstati par gudru, krietni un raženi nodzīvotu mūžu dabas un sociālajā apkaimē. Akcentētas vēlamās īpašības un tikumi dzīvei dabā, sociālā apkaimē, attiecībās ar kungiem koloniālās pakļautības un sociālās nevienlīdzības apstākļos. Par galvenajiem tikumiem atzīts čaklums, sadarbības un saskaņas spējas ar citiem un krietnums, kas ietver godīgumu, taisnīgumu, uzticamību.

Tradicionālās ētikas priekšstati izmantoti mēģinājumos sistematizēt tautas pieredzi un uz tās pamata uzbūvēt nacionālo ētiku 20. gs. 30. gados. Viens no latviešu tautas ētikas projektiem īstenots Pētera Birkerta grāmatās “Latvju tautas dzīves gudrība” (1937), “Ievads latvju tautas prātniecībā” (1937), “Latvju tautas estētika” (1938). Pārsvarā atbilstoši amerikāņu pragmatisma teorētiķu Viljama Džeimsa (William James), Džona Djuī (John Dewey) uzskatiem sīki sakārtota sakāmvārdu, parunu u. c. folkloras žanru pieredze. Arī Arveds Švābe daudzkārt tautas ētisko pieredzi izmantojis vēstures un tiesību pamatojumā. Ētikas problēmas apcerētas Latvijas Universitātes filozofu Paula Jureviča, Teodora Celma, Paula Dāles u. c. mācībspēku sacerējumos. Zentas Mauriņas esejas bagātīgi piedāvā pārdomas par dzīvi un cilvēku. 1930. gadā iznāca Jūlija Aleksandra Studenta mācību līdzeklis ģimnāzijām, skolotāju institūtiem un pašmācībai “Ētika”. Paļāvībā uz I. Kantu un neokantiešu vērtību teorijām tajā uzsvērta ētikas loma tikumiskās apziņas izkopšanā. 

Padomju okupācijas laikā izcili nopelni ētikā pieder Augustam Miltam. Pretstatā valdošai marksistiskai ētikai A. Milts uzsvēris personības un dzīves paradoksālo daudzveidību, nenoslēgtību, nepabeigtību un problematizējis ētisko vērtību harmoniskumu. 20. gs. 90. gados un 21. gs. sākumā akadēmisko ētiku, tās vēstures pētniecību būtiski papildina Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Andra Rubeņa grāmatas un raksti. Ieguldījums ētikas vēstures un mūsdienu vērtību pētniecībā pieder Latvijas Universitātes filozofijas fakultātes mācībspēkiem Mārai Rubenei, Maijai Kūlei, Igoram Šuvajevam, Skaidrītei Lasmanei un citiem. Rīgas Stradiņa universitātes akadēmiskie pētnieki Vija Sīle, Vents Sīlis, Ivars Neiders u. c. specializējušies medicīnas, bioētikas un antropoloģijas pētniecībā.

Morāles un tikumības pētniecībā lieto sociālajās un humanitārajās zinātnēs izstrādātās kvantitatīvās un kvalitatīvās pētniecības metodes. Ētikas pētījumiem piemērota fenomenoloģiskā un hermeneitiskā metode. Plaši lietota gadījumu analīzes metodika, kā arī komunikācijas teorijā izstrādātā kvalitatīvā un kvantitatīvā kontentanalīze jeb satura analīze, diskursa analīze u. c. metodes.

Jaunu tehnoloģiju ienākšana, digitalizācija, robotizācija, ceturtā industriālā revolūcija, globalizācija u. c. jaunienākušās norises izraisa pieprasījumu pēc to apjēguma un ētiska vērtējuma. Ētiskas dilemmas izriet no migrācijas un mobilitātes procesiem, no jauniem, neapgūtiem krīzes situāciju, pandēmiju risinājumiem, no globālās klimata pārmaiņu pārvaldības. Globālā Covid-19 izraisītā krīze ievieš pieprasījumu pēc dzīvības, nāves, veselības, solidaritātes u. c. problēmu pārskatījuma un apjēguma. Atklāts paliek jautājums par nācijas un pilsonisko ētiku mobilajā un globālajā vidē. Mediju videi paplašinoties un papildinoties ar interneta un sociālo tīklu komunikāciju, attīstās komunikācijas ētika. Izveidotas daudzas profesionālās ētikas, no kurām teorētiski plašāk izstrādātas medicīnas, uzņēmējdarbības, tieslietu, žurnālistikas u. c. profesionālās morālās uzraudzības un kontroles prakses. Līdzās racionāliem morālās teorijas un prakses aspektiem mūsdienu ētika pievērš uzmanību emociju lomai (Zigmunts Baumans, Zygmunt Bauman; Sāra Ahmeda, Sara Ahmed, u. c.). Arvien jaunas kompleksas problēmas sevi piesaka mūsdienu informācijas un digitālo tehnoloģiju ētikā. Attīstās globālā ētika.

Pastāv daudzi lokāli un internacionāli pētniecības centri: The Ethical Centre Austrālijā (dibināts 1989. gadā), Centre for Applied Philosophy, Politics and Ethics (CAPPE; dibināts 2005. gadā). Asociācijas: The Association for Practical and Professional Ethics (APPE) ASV (dibināta 1991. gadā). Pastāv daudzi pētniecības institūti, kas nodarbojas ar ētikas jautājumiem.

Latvijā diskusijas par praktiskās, pārsvarā mediju ētikas problēmām, organizētas Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Praktiskās ētikas centrā (dibināts 2005. gadā).

Teorētiskās un praktiskās ētikas pētījumi publicēti vairāk nekā 50 periodikas izdevumos, svarīgākie ir Ethics (kopš 1890), Journal of Moral Philosophy (kopš 2003), The Journal of Law, Medicine & Ethics (JLME; kopš 1981).