Dzīvnieki ir divpusēji simetriski vai radiāli simetriski organismi, kuriem šūnas kodolu no pārējām šūnas struktūrām atdala membrāna. Pašreiz uz Zemes dzīvo vairāk nekā divi miljoni dzīvnieku sugu. Tie ir sastopami saldūdeņos, jūrās, okeānos un uz sauszemes. 

Senākās liecības par primitīvajiem dzīvniekiem (alu, eju atliekas) ir miljards gadu vecas. Šie dzīvnieki bija mīksti, nelieli. To fosilijas bija atrodamas reti. No primitīvajiem dzīvniekiem attīstījās ediakara perioda fauna. Senākās atrastās dzīvnieku fosilijas pieder 665 miljonus gadu veciem sūkļiem (Porifera). Ir atrastas dzīvnieku fosilijas no pirmskembrija laika pirms 635–538 miljoniem gadu ediakara periodā. Tie bija savdabīgi lapveida, spalvveida dzīvnieki. Šīs dzīvības formas izzuda kembrija eksplozijas laikā pirms 538 miljoniem gadu, kad notika strauja dzīvnieku daudzveidības attīstība un veidojās komplicētāki organismi. Tie līdzinājās daudziem mūsdienu dzīvniekiem. Gandrīz visi mūsdienās dzīvojošie dzīvnieku tipi parādījās šajā laikā. Atrastas ediakara periodā dzīvojušo, mūsdienās izmirušo Dickinsonia (Proarticulata, Dickinsoniidae) fosilijas. Pirmās kembrija fosilijas pieder trilobītiem (Trilobita); tās aprakstījis Oksfordas muzeja (Ashmolean Museum of Art and Archaeology, Oxford) kurators Edvards Laids (Edward Lhuyd) 1698. gadā. Kembrija perioda dzīvnieku, molusku, pleckāju, onihoforu, gauskāju, posmkāju un citu tipu pārstāvju – arī mūsdienās izmirušu dzīvnieku – fosilijas atrastas Bērdžesa slāneklī, kas veidojies pirms 538 miljoniem gadu. Pirmie dzīvnieki apdzīvoja jūras un okeānus, bet pirmie sauszemes dzīvnieki (posmkāji) parādījās kembrija periodā pirms 510–471 miljona gadu. Daži zinātnieki uzskata, ka dzīvnieki parādījušies pirms miljards gadiem.

Ernsts Hekels (Ernst Haeckel) 1874. gadā izveidoja gastrejas teoriju. Viņš par daudzšūnu dzīvnieku priekšteci uzskatīja lodveida vienšūņu koloniju. Šo teoriju joprojām atbalsta daudzi zinātnieki. Aleksejs Zahvatkins (Алексей Алексеевич Захваткин) 1949. gadā noliedza E. Hekela teoriju. No celularizācijas teorijas izriet, ka vienšūņi-vieninieki pārvērtās daudzšūnu organismos un daudzšūņi varētu būt cēlušies no daudzkodolu skropstaiņiem. Pēc šīs teorijas ap atsevišķiem vienšūnu organisma kodoliem un ap citoplazmu ir veidojušās šūnu robežas. Šo teoriju neapstiprina mūsdienu embrioloģijas pētījumi. 

Dzīvnieki ir eikariotiski organismi. To šūnu kodolus apņem membrāna un atdala no pārējām šūnas struktūrām. Izņemot sūkļus un plakozojus (Placozoa), pārējo dzīvnieku šūnas veido audus. Ar nedaudziem izņēmumiem visi dzīvnieki elpo skābekli. Vairumam dzīvnieku sugu ir gremošanas, elpošanas, nervu, asinsrites un citu orgānu sistēmas. Dzīvnieki vismaz kādā no attīstības stadijām spēj aktīvi pārvietoties paši. Vairumam dzīvnieku kustību orgāni ir kājas, pleznas, spuras vai spārni. Daļa dzīvnieku, piemēram, sūkļi un koraļļi, evolūcijas gaitā ir sekundāri ieguvuši sēdošu dzīvesveidu. Zīdītāji, rāpuļi un abinieki pārvietojas ar diviem kāju pāriem. Zirnekļveidīgajiem ir četri kāju pāri, bet daudzkājiem (Myriapoda) ir vairāki desmiti kāju pāru. Daļai dzīvnieku nav speciālu pārvietošanās orgānu. Tārpi, piemēram, sliekas, pārvietojas, saraujot un atslābinot ķermeņa muskulatūru. Dažām dzīvnieku sugām ir mazkustīgs vai sēdošs dzīvesveids. Dzīvniekiem ir dažādi ķermeņa apvalki. Tārpiem ķermenis var būt kails, bez aizsargājošiem veidojumiem. Daļai posmkāju ķermeni sedz ciets hitīna apvalks. Zivju ādu sedz kaula zvīņas, rāpuļu ādu – ragvielas zvīņas. Zīdītāju ādu klāj mati, putniem – spalvas. Vairumam dzīvnieku raksturīga dzimumvairošanās, bet dažas grupas spēj vairoties vai nu daloties, vai pumpurojoties, vai partenoģenētiski. Tikai dzīvniekiem embrionālās attīstības laikā veidojas blastula (dīgļa attīstības stadija ar divām dīgļlapām). Parazojiem (Parazoa) ir ļoti zema šūnu specializācijas pakāpe. Tiem nav nervu sistēmas, muskuļu, zarnu un citu orgānu.

Dzīvnieki ir heterotrofi organismi un barojas ar gatavām organiskajām vielām. Tie ir plēsēji, augēdāji, visēdāji, sēņēdāji, saprofāgi un parazīti. Dzīvniekus iedala mugurkaulniekos (Vertebrata) un bezmugurkaulniekos (Invertebrata). Mugurkaulnieki sugu ziņā ir salīdzinoši neliela grupa: zivis, abinieki, rāpuļi, putni un zīdītāji. Tiem ir raksturīgs mugurkauls un galvaskauss. Bezmugurkaulnieki ir vairāk nekā 90 % no zināmo dzīvnieku sugu skaita, vairumam ir raksturīgs ārējais skelets. 

Primitīvāko un mazkustīgāko staraiņu (Radiata) ķermenim raksturīga starainā (radiālā) simetrija. Staraiņiem ir mutes atvere, kas pilda arī ānusa funkcijas. Staraiņiem parasti nav galvas. Tiem attīstoties, veidojas divas dīgļlapas: ektoderma un endoderma. Staraiņu ķermeņa forma var būt lietussargveida (medūzas) un zvaigžņveida (jūras zvaigznes). Caur staraiņu ķermeni var izvilkt vairākas iedomātas simetrijas plaknes, kas sadala to vairākās vienādās daļās. Šāda simetrija ļauj nekustīgiem un mazkustīgiem dzīvniekiem uztvert barību vai sajust briesmas jebkurā ķermeņa pusē. 

Dzīvniekus ar simetriski novietotiem pāra skaita orgāniem sauc par divpusēji simetriskajiem dzīvniekiem jeb bilaterāļiem. Vairums pašreiz dzīvojošo dzīvnieku sugu ir divpusēji simetriski. Caur bilaterāļu ķermeni var izvilkt vienu iedomātu simetrijas plakni, kas sadala tos divās vienādās daļās. Divpusējā simetrija raksturīga augstāk attīstītajiem dzīvniekiem. Bilaterāļu attīstības laikā dīglim bez ektodermas un endodermas veidojas trešā dīgļlapa – mezoderma. Šiem dzīvniekiem attīstoties, ķermeņa dobums jeb celoms (coelom) var veidoties (celomāti) vai neveidoties (acelomāti). Celomātus iedala pirmmutniekos un otrmutniekos. Divpusēji simetriskajiem dzīvniekiem aktīvi pārvietojoties, simetrija ļauj saglabāt ķermeņa līdzsvaru. Šiem dzīvniekiem ķermeņa priekšgalā ir izveidojusies mute un maņu orgāni. Evolūcijas gaitā izdzīvo tie dzīvnieki, kuru ķermeņa priekšgals ir jutīgāks, ar labāk attīstītiem aizsardzības vai uzbrukuma veidojumiem. 

Aristotelis (Ἀριστοτέλης) iedalīja dzīvniekus formās ar asinīm un formās bez tām. Viņš nebija pārliecināts, vai sūkļi ir dzīvnieki, jo tie nespēj pārvietoties. Karls Linnejs (Carl Linnaeus) savā darbā “Dabas sistēmas” (Systema Naturae) 1758. gadā izveidoja pirmo dzīvnieku klasifikāciju un iedalīja tos tārpos, kukaiņos, zivīs, abiniekos, putnos un zīdītājos. 1793. gadā Žans Batists Lamarks (Jean-Baptiste Lamarck) ieviesa būtiskas izmaiņas sistemātikā. Žoržs Kivjē (Georges Cuvier) 1817. gadā izmantoja salīdzinošo anatomiju un iedalīja dzīvniekus četrās grupās: mugurkaulniekos, gliemjos, posmotajos dzīvniekos (posmkāji un tārpi) un staraiņos (zarndobumaiņi, adatādaiņi un citas formas). E. Hekels 1874. gadā dzīvnieku valsti iedalīja divās apakšvalstīs: daudzšūnu dzīvniekos (Metazoa) un vienšūnas dzīvniekos (Protozoa).

Pašreiz ir zināmas ap 2,16 miljoniem dzīvnieku sugu. Katru gadu tiek aprakstītas aptuveni 18 000 jaunu dzīvnieku sugu. Zinātnieki uzskata, ka Zemi varētu apdzīvot līdz pat 100 miljoniem sugu. Lielākais sugu skaits ir posmkājiem (1,3 miljoni) un gliemjiem (135 000). Mugurkaulniekiem ir zināmas aptuveni 70 000 sugu.

Latvijā pašreiz zināmas aptuveni 14 500 dzīvnieku sugu.

Mūsdienu dzīvnieku valsts Animalia (Linnaeus, 1758) (= Euanimalia (Barkley, 1939), Gastrobionta (Rothman, 1948)) iedalījums:

Dzīvnieki sastopami ūdenī (zarndobumaiņi, sūkļi, posmkāji, tārpi, zivis, rāpuļi, vēžveidīgie, daži zīdītāji), uz augsnes un augsnē (posmkāji, tārpi, zīdītāji, putni, rāpuļi), gaisā (posmkāji, putni), augos (parazītiski posmkāji, tārpi), citos dzīvniekos un cilvēkā (parazītiski posmkāji, tārpi). Dažas dzīvnieku grupas (abinieki) ir pielāgojušās dzīvei gan ūdenī, gan uz sauszemes. Daļai kukaiņu sugu nepieaugušās attīstības stadijas attīstās ūdenī, bet imago dzīvo uz sauszemes. Dzīvniekiem ir raksturīga piemērošanās to dzīves videi krāsas ziņā (zaļi sienāži zaļā zālē), ar ķermeņa uzbūvi un formu (vardēm peldplēves pakaļkāju pirkstiem, zivīm plūdlīnija). Dzīvniekiem ir sarežģītas attiecības citam ar citu un ar apkārtējo vidi.

Cilvēku darbības rezultātā ir ievērojami samazinājušās daudzu dzīvnieku dzīves vietas. Īpaši tas attiecas uz lielākiem dzīvniekiem, kuriem nepieciešama plaša apdzīvojamā teritorija, kā arī uz reliktajām sugām, kas saglabājušās attālos apvidos. Pēdējo 500 gadu laikā ir izzudušas 160 putnu un zīdītāju sugas. Pašreiz uz izzušanas robežas ir aptuveni 12 % putnu sugu, 20–30 % zīdītāju sugu un līdz 30 % rāpuļu un abinieku sugu.

Dzīvniekiem ir būtiska loma biosfēras procesos kā dažādu trofisko līmeņu (saprofāgi, augēdāji, plēsēji, parazīti) gatavu organisko vielu patērētājiem un noārdītājiem. Dzīvniekiem ir būtiska nozīme augu attīstībā. Posmkāji un daļa putnu apputeksnē augus, tādējādi ietekmējot augu vairošanos un izplatību. Daļa dzīvnieku sugu veicina organisko vielu noārdīšanu, augsnes veidošanos (sliekas, posmkāji). Dzīvniekiem cilvēku dzīvē ir milzīga nozīme. Medības, lauksaimniecība, akvakultūra, pārtikas ieguve, rūpniecība, tirdzniecība, tehnoloģijas un transports ir tieši saistīti ar dzīvniekiem. Tāpat dzīvnieki ir nozīmīgi zinātnē un medicīnā. Daļa sugu tiek turēti kā mājdzīvnieki. Daudzas dzīvnieku sugas ir saistītas ar mitoloģiju un reliģiju, piemēram, skarabejs (vabole) bija svēts Senajā Ēģiptē; tauriņi simbolizēja cilvēka dvēseli.