Karš ir bruņota konflikta stāvoklis starp politiskām grupām, kurā tiek izmantots militārs spēks. Kara definīcija neietver norādes uz bruņotā konflikta mērogiem, jo kari var būtiski atšķirties gan ilguma, gan ietverto teritoriju, gan upuru skaita ziņā. Tāpat definīcija neietver norādes uz konfliktā iesaistīto pušu simetriju, jo arī asimetriski kari, kuru galējā forma ir vienas politiskās grupas kontrolēta militārā spēka vēršana pret citu politisku grupu, kuras rīcībā nav militāra spēka, ir kara socioloģijas interešu objekts. Karus no citu veidu konfliktiem nošķir to institucionalizācijas pakāpe – tie risinās starp institucionalizētām politiskām grupām un izmanto institucionalizētus militārus formējumus.

Karš ir viens no nozīmīgākajiem sociālajiem fenomeniem, kas atstājis būtisku ietekmi uz visas pasaules vēstures gaitu. Kari pēdējo divsimt gadu laikā mainījuši varas iekārtu no karalistēm, pilsētvalstīm un impērijām uz mūsdienu valstīm. Gandrīz visi straujākie pagriezieni vēsturē, kas veduši līdz mūsdienu demokrātijas izveidei, izpaudušies kā karadarbība – sākot no Napoleona kariem līdz pat Pirmajam pasaules karam un Otrajam pasaules karam. Domājot par sociālajām pārmaiņām kopumā, ir svarīgi saprast, kā kari ietekmē sabiedrības kultūras modeļus, vērtību sistēmas un struktūras (un pretēji). Kara socioloģija palīdz skaidrot ietekmes un procesus gan karalaukā, gan ārpus tā.

Kaut arī karš ir specifiska sociālās dinamikas sastāvdaļa, kas jāņem vērā, skaidrojot sabiedrības attīstību un sociālos procesus,  sistemātiska teorētiska karu analīze nav veikta līdz apgaismības laikmetam. Līdz tam nopietnākā zināmā pievēršanās kara tēmai notikusi Ķīnā, kad Suņdzi (孫武) 6. gs. p. m. ē. karu skatījis birokrātiskas organizētības kontekstā. Karš apskatīts arī Francijā, kur Nikolo Makjavelli (Niccolò Machiavelli) darbā “Kara māksla” (Dell’arte della guerra, 1521) pievērsās kara stratēģiskajiem un morālās stājas aspektiem. Esot kara stāvoklī, sabiedrība galvenokārt koncentrējas uz kara utilitārajiem aspektiem, t. i., vai kara mērķis atsver morālos un materiālos zaudējumus. Miera periodos karš kā fenomens sabiedrībai ir mazāk būtisks. Ja karš sabiedrību skar tieši, pētniekiem tā laikā un vēl ilgi pēc kara ir problemātiski veikt atsvešinātu pētniecisku analīzi.

Pirmais sistemātiskais pētījums, kas veltīts kara analīzei, ir prūšu ģenerāļa Karla fon Klauzevica (Carl von Clausewitz) grāmata “Par karu” (Vom Kriege, 1832). Tajā autors nošķīris “ideālo karu” (arī “absolūto karu”) un “īsto karu”. “Ideālais karš” ir filozofiska abstrakcija, ideja par neierobežotu karadarbību, ko nevirza politiski vai sociāli apsvērumi. “Īstais karš” ir karš, kura pamatā ir politiska vai sociāla motivācija. “Īstais karš” tiek dalīts ierobežotajā karā un neierobežotajā karā. Ierobežotajā karā zaudētāja politiskā sistēma turpina pastāvēt un pieredz uzvarētāja triumfu; neierobežotā kara mērķis ir pretinieku iznīcināt pilnībā. K. fon Klauzevics karu analizējis ne tikai no taktisko shēmu viedokļa, bet veicis plašāku sociālu analīzi, ņemot vērā saliedētības un psiholoģiskos faktorus, kas vienai konfliktā iesaistītajai pusei ļauj uzvarēt otru, un pievērsies gan sabiedrībai, gan armijai un tās vadībai, gan valstu vadītājiem. Viņaprāt, karš ir politikas turpinājums, tikai citiem – vardarbīgiem – līdzekļiem.

Pēc Otrā pasaules kara ASV tika institucionalizēta militārā socioloģija, kas pēta armiju un militārpersonas kā sociālu grupu. Nozīmīgākais un pazīstamākais militārās socioloģijas darbs ir Semjuela Stoufera (Samuel Stouffer) “Amerikāņu karavīrs: Pielāgošanās armijas dzīvei” (The American soldier: Adjustmet during Army Life, 1949). Tomēr šis pētniecības virziens drīzāk attiecināms uz organizāciju socioloģiju, nekā kara socioloģiju. Iespējams, līdzīga pētniecība notiek arī citās valstīs, taču jāņem vērā, ka šādi pētījumi var būt ar ierobežotu pieejamību, ja tiem ir pielietojams, nevis teorētisks raksturs.

19. gs. sākumā karš tika vērtēts kā pagātnes elements, kas jaunajā sabiedrībā neiederas. Tas vienlīdz attiecas gan uz liberāļiem, gan marksistiem – viņuprāt, globālā sabiedrībā kari starp valstīm vairs nebūs iespējami, jo nebūs pašu valstu.

Pretēja pozīcija ir sociāldarvinistiem, kuri apskatīja karu kā instrumentu evolūcijas cīņā, tomēr arī lielākoties padziļināti to neanalizēja. Izņēmums ir amerikāņu sociologa Viljama Greiama Samnera (William Graham Sumner) publicētā eseja “Karš” (War, 1903). V. G. Samners definējis četrus cilvēka un arī grupu sociālās aktivitātes motīvus: izsalkums, mīlestība, iedomība un bailes augstāku varu priekšā. Tie neizbēgami noved pie vardarbības un kara. Karš ir būtiska dzīves sastāvdaļa, jo nodrošina dabisko izlasi, kura tiek ierobežota miera apstākļos. Karš veido politiskās institūcijas un šķiras. Indivīdi saliedējas ap savu grupu pret citām. V. G. Samners norāda uz kara iracionālo dabu un arī grūtībām politiskajiem spēkiem to kontrolēt.

Analizējot Pirmo pasaules karu un vēlāk arī Otro pasaules karu, iespējams vilkt paralēles ar divu sabiedrības uztveres paradigmu cīņu – tā sabiedrības daļa, kurā dominē ticība globālajam progresam, cīnās pret sabiedrības daļu, ko atbalsta sociāldarvinisma pārstāvji. Tā kā abos pasaules karos uzvarēja tie, kuri ticēja progresam, pēckara socioloģijā turpināja dominēt globālais skatupunkts, idejas par modernizāciju, liberālās vērtības un tolerance pret vājākajiem. Pretēju uzskatu paudējiem, īpaši pēc Otrā pasaules kara, nācās savus uzskatus mīkstināt, lai nenonāktu konfliktā ar dominējošo modeli. Modernizācijas teorijas un liberālā pieeja kopumā neveicina kara kā fenomena sistemātisku pētniecību. Mūsdienu socioloģijā šai ziņā būtiski nekas nav mainījies.

Pirmā pasaules kara kontekstā Eiropā izplatījās nacionālisms, kas skāra arī intelektuāļus, īpaši Vācijā. Līdz ar to teorijas attiecībā uz karu var pastāvēt vienīgi šauru nacionālo interešu robežās.

Nozīmīgāko 20. gs. pirmo dekāžu socioloģijas teorētiķu – Maksa Vēbera (Max Weber), Emila Dirkema (Émile Durkheim) un Georga Zimmela (Georg Simmel) – darbos nav iespējams atrast sistemātisku kara analīzi, lai arī kara tēmai viņi pievērsušies. Vienīgais izņēmums ir Vernera Zombarta (Werner Sombart) grāmata “Karš un kapitālisms” (Krieg und Kapitalismus, 1913), kur aprakstīts kara pozitīvais iespaids uz Eiropas ekonomiku par spīti tā destruktīvajam raksturam. V. Zombarts uzsvēris, ka kapitālisms ir kara rezultāts, jo, modernizējoties armijām, efektīva karadarbība iespējama tikai kapitālistiskās ražošanas apstākļos. Kapitālisma gars, pēc V. Zombarta domām, ir militāristisks. Nespēja kopš Romas Impērijas laikiem Eiropas teritorijā radīt vienotu impēriju un daudzie kari bijuši valstu konkurenci veicinošs faktors, nodrošinot to ekonomisko augšupeju. V. Zombarta idejas kritizējis vēsturnieks Oto Hince (Otto Hintze), norādot – V. Zombarts neņem vērā to, ka kapitālisms veidojies Eiropas valstu sistēmas iekšpusē, t. i., tas nav katras atsevišķas Eiropas valsts produkts. O. Hince uzsvēris valstu militārās organizācijas ietekmi uz to politisko struktūru – piemēram, Prūsijas lielā miera laika armija ļāvusi veidoties absolūtismam; britu sabiedrībā, iztiekot ar mazāk apjomīgiem sauszemes spēkiem, veidojies parlamentārisms.

1927. gadā vācu sociologs Karls Šmits (Carl Schmidt) publicējis eseju “Politiskā jēdziens” (Der Begriff des Politischen). Viņš norādījis – kamēr sabiedrībā pastāv noteikti politiski nošķīrumi, tai jānodala draugi no ienaidniekiem, balstoties politiskās atšķirībās. Tas veido politiskās eksistences pamatu. Tādi jēdzieni kā “valsts”, “sabiedrība”, “šķira”, “suverenitāte”, “tiesiska valsts”, “diktatūra” u. tml. nav saprotami, ja netiek norādīts, kas ir ienaidnieks, pret kuru vērsties. Šī cīņa tikai galējā situācijā izpaužas kā karš, tomēr, neparedzot iespēju karot, arī pārējai cīņai nav jēgas. Šajā esejā jēdziens “politiskais” tiek definēts abstrakti. Tomēr jau pēc Otrā pasaules kara K. Šmits rakstīja ievērojami konkrētāk, sakot, ka jaunas Eiropas identitātes būvēšana notiek tādējādi, ka draugi pēckara Eiropā ir citi eiropieši, nevis savas tautas pārstāvji, bet ienaidnieks paliek ārpusē. Tas palīdz ierobežot karus Eiropas iekšienē.

Kara problemātikai pievērsies arī sociologs Pitirims Sorokins (Питирим Алексaндрович Сорокин). Viņš grāmatā “Sociālā un kultūras dinamika” (Social and Cultural Dynamics, 1937‒1941) analizējis empīrisku materiālu par karu ilgumu un mērogu un secinājis, ka revolūcijas un kari ir loģiskas un faktiskas sekas tam, ka mainās pastāvošā nacionālā vai internacionālā vērtību sistēma.

Teorētiķi Talkots Pārsonss (Talcott Parsons), Jirgens Hābermāss (Jürgen Habermas), Niklass Lūmans (Niklas Luhmann), Pjērs Burdjē (Pierre Bourdieu), Alēns Turēns (Alain Touraine) sociālās teorijas izstrādājuši, izvairoties no kara kā sociāla fenomena. Socioloģijas pamattendence pēc Otrā pasaules kara bija karu neanalizēt vai no analīzes pēc iespējas izvairīties, pieņemot karu par izņēmumu cilvēces progresa gaitā un cenšoties Apgaismības tradīcijā būvēt jaunu pasaules sabiedrību bez kara.

Viens no nozīmīgākajiem izņēmumiem pirms modernizācijas teorijām ir Reimonds Ārons (Raymond Aron). Analizējot situāciju pasaulē pēc Otrā pasaules kara, viņš norādījis, ka starptautisko attiecību pamatprincipi nav mainījušies, lai arī attiecības starp valstīm nomainījušas attiecības starp valstu blokiem – kodollaikmetā svarīgi nepieļaut tās kļūdas, kādas pieļautas pirms Otrā pasaules kara. Kodolieroču eksistence jau padarījusi neiespējamus tādus līdzekļus attiecībā pret potenciālo agresoru kā nomierināšana un demokratizācija. Tā kā ticība, ka karu nākotnē nebūs, pēc R. Ārona domām, ir nepamatota, jāatmet ilūzijas par pasauli bez ieročiem.

Modernizācijas teorijas, kas bija populāras pēc Otrā pasaules kara, attīstības valstis skata kā tādas, kas var atkārtot attīstītāko valstu modernizācijas ceļu. Šīs pieejas kontekstā karš netiek skatīts kā nozīmīgs fenomens. Konfliktu teorijās tiek piedāvāti alternatīvi sociālo procesu skaidrojumi, norobežojoties gan no modernizācijas teorijām, gan tradicionālā marksisma.

Kara socioloģijā izplatītas ir funkcionālisma idejas. Starp galvenajām pētniecības metodēm minama gadījuma analīze, kā arī vēsturiskā analīze, taču iespējamas arī citas – piemēram, analizējot 2014. gada karu Ukrainā, Mihails Aleksejevs (Михаил Александрович Алексеев) izmantojis anketēšanā iegūtus datus. Par zīmīgu tiek uzskatīts arī politiskais konteksts.  Lai arī kari parasti ir galvenie vēstures atskaites punkti, socioloģijā tie, tāpat kā vardarbība vispār, nekad nav bijuši galvenais analīzes objekts. Sociologi Hanss Joans (Hans Joan) un Volfgangs Knebls (Wolfgang Knöbl) pētījumā “Karš sociālajā domā: no Hobsa līdz mūsdienām” (Kriegsverdrängung : Ein Problem in der Geschichte der Sozialtheorie, 2008) to nosaukuši par socioloģijas melno plankumu, kas neļauj pilnvērtīgi skaidrot sabiedrībā notiekošos procesus.

Nozīmīgākie autori ir Čārlzs Tillijs (Charles Tilly) un Teda Skokpola (Theda Skocpol). Č. Tilijs 1975. gadā izteicis domu, ka nāciju valstu veidošanas (centralizēšanas) process Eiropā bijis asiņains; tas jāņem vērā, analizējot Eiropas modernitāti. Lai saprastu notiekošā dinamiku valstu iekšienē, nepieciešams analizēt militāros konfliktus valstu starpā. Šajā aspektā Č. Tilijs turpina O. Hinces idejas. 20. gs. 70. gados šīs idejas daudz detalizētākā analīzē  grāmatā “Valstis un sociālās revolūcijas” (States and Social Revolutions, 1979) izvērsusi T. Skokpola.

T. Skokpola norādījusi, ka jebkura valsts paņem resursus no sabiedrības un novirza tos, lai radītu un uzturētu koercīvas un administratīvas organizācijas, uz kurām valsts balstās. Ja impērijas tipa valsts (kā Francija 1789. gadā, Ķīna 1911. gadā vai Krievija 1917. gadā) nonāk divu pretēju spēku ietekmē – no vienas puses militāro kampaņu intensifikācija, no otras puses spiediens, ko izraisa iekšēji konflikti –, to koercīvās un administratīvās organizācijas var neizturēt spiedienu un sabrukt.

Līdzīgas idejas 20. gs. 70. gados ir arī britu sociologiem Entonijam Gidensam (Anthony Giddens) un Maiklam Mannam (Michael Mann). M. Manns koncentrējies uz monumentāliem konkrētu vēstures notikumu pētījumiem. E. Gidenss norādījis, ka modernizācijas radītā valstu sabiedrību pacifizācija devusi rezultātu, tomēr tas izpaužas tādējādi, ka pacifisms dominē sabiedrības iekšienē, kamēr nekavē plašu spēka izmantošanu aiz robežām. Britu sociologs Martins Šovs (Martin Shaw) rakstījis, ka rietumos izveidojusies postmilitāra sabiedrība, kur militāros pienākumus veic neliela, specializēta, pār pretinieku tehnoloģiski pārāka cilvēku grupa, dodot iespēju nepieļaut zaudējumus, kādus radījuši agrākie masu kari.

Kara pētniecība 20. gs. 70. gados koncentrējas ASV un Lielbritānijā.

Pēc sociālistisko valstu bloka sabrukuma cerībā uz pasaules demokratizāciju atjaunojās “demokrātiskā miera” debates, kas ir turpinājums Apgaismības perioda un Imanuela Kanta (Immanuel Kant) idejām, tikai jau jaunā gaismā. “Demokrātiskā miera” teorijas centrā ir uzskats, ka demokrātiskā valsts iekārtā, ņemot vērā finansiālo stāvokli, kara kompensāciju maksas kārtību un valsts amatpersonu atbildību tautas priekšā, ir mazāka kara iespējamība. Citas debates saistās ar kara transformāciju t. s. zemas intensitātes konfliktos, kad karadarbība notiek nevis līdzvērtīgu pretinieku starpā, bet starp valsts militārajiem spēkiem un pretinieku, kas nav valsts. Vēl cits virziens, kas liecina par valsts monopola mazināšanos uz spēka pielietošanu, ir pieaugošā privātā biznesa nozīme militārajā sfērā – no militāri rūpnieciskā kompleksa, kas biznesa interešu vārdā var veicināt neliela mēroga karadarbību, līdz privātām armijām (kas tiek sauktas, piem., par apsardzes kompānijām), ko valstis var kontraktēt karadarbībai.

20. gs. 90. gados interese par kara socioloģiju parādījās arī krievu pētnieku vidū. Nozīmīgākais darbs ir Vladimira Serebrjaņņikova (Владимир Васильевич Серебрянников) pētījums “Kara socioloģija” (Социология войны, 1997). Tāpat kara socioloģijai pievērsies Igors Obrazcovs (Игорь Владимирович Образцов). To, ka socioloģija Krievijā tiek izmantota militāriem mērķiem, iespējams konstatēt, piem., Ukrainā, kur atsevišķās teritorijās, tajā skaitā Krimā, veiktas aptaujas, mērot iedzīvotāju noskaņojumu attiecībā pret Ukrainu un Krieviju. Tomēr šie pētījumi nav publiski pieejami, savukārt pētījumi, kas Krievijā iznāca 20. gs. pēdējā dekādē, saistāmi ar sabiedrības īslaicīgu liberalizāciju un armijas degradāciju. Krievijā iznākušajiem pētījumiem raksturīga gandrīz tikai krieviski publicēto avotu izmantošana, kā arī novirzīšanās no rietumu pētniekiem raksturīgā globālā progresa izmantošanas kā centrālā vadmotīva.

Mūsdienās kara socioloģijā zīmīgas ir debates par Jauno karu (New Wars debate), ko 1999. gadā aizsāka Mērija Kaldore (Mary Kaldor), iesaistot arī Svenu Hojnaki (Sven Chojnacki), Džonu Milleru (John Mueller) un citus pētniekus. M. Kaldore darbā “Jaunie un vecie kari: organizētā vardarbība globālajā ērā” (New and Old Wars: Organized Violence in a Global Era, 1999) izteikusi domu, ka nesenie globalizācijas procesi, kas konfliktus padara transnacionālus, izveidojuši unikālas kara taktikas, ļaujot izdalīt “jauno karu” un “veco karu”. “Jaunais karš” zīmīgs ar hibrīdkara iezīmēm – manipulācijām ar informācijas plūsmām un tehnoloģiju pielietojumu. “Jaunā kara” piemērs ir Ukrainas krīze (2014). Dž. Mullers šai idejai oponē, sakot ‒ kaut arī kara raksturs pēc Aukstā kara mainījies, tā modelis pielīdzināms kariem, kas norisinājušies pirms 17. gs. Šī ideja kritizēta arī par to, ka, lai veiktu šādu dalījumu, trūkst empīrisko pierādījumu, kā arī teorija nav konceptuāli skaidra.

Līdz šim vairāk tikusi apskatīta identitāšu ietekme uz karadarbību, savukārt 21. gs. raksturīga pievēršanās karadarbības ietekmei uz sabiedrību un identitāti. Starpdisciplinārās pētniecības programmā “Jaunās pieejas pētījumiem un drošībai Eirāzijā” (The Program on New Approaches to Research and Security in Eurasia) M. Aleksejevs 2015. gadā gadā izstrādājis pētījumu par Krievijas invāziju Ukrainā,  vēršot uzmanību uz sociālpolitisko identitāšu rašanos kara apstākļos. Tika salīdzināti dati par Ukrainas iedzīvotāju politiskajiem uzskatiem, ģeopolitisko orientāciju un nacionālo identitāti pirms un pēc 2014. gada februāra, secinot, ka karadarbība veicinājusi nacionālo piederības sajūtu un lepnumu, kā arī mainījies viedoklis par piederību ārējiem politiskiem spēkiem un atbilstošāko politisko sistēmu. Kara ietekmē vērojams pieaugošs atbalsts politiskajām saistībām ar Eiropas Savienību (European Union) un Ziemeļatlantijas līguma organizāciju (NATO, North Atlantic Treaty Organization). Tas radies, samazinoties Krievijas politikas atbalstītāju skaitam.

Starp galvenajām iestādēm, kas nodarbojas ar kara socioloģiju, minama Upsālas Universitāte (Uppsala Universitet) Zviedrijā, kur programmā “Upsālas konfliktu datu programma” (Uppsala Conflict Data Program) galvenokārt tiek pētīti 21. gs. sākuma konflikti Tuvajos Austrumos. Kara socioloģija tiek padziļināti pētīta arī Oksfordas Universitātē (Oxford University), Oksfordā, Anglijā, kur kara socioloģiskie aspekti tiek analizēti starpdisciplinārā programmā “Mainot kara raksturu” (Changing Character of War Programme). Starp galvenajām izpētes tēmām minami hibrīdkara aspekti Ukrainas kara kontekstā (2014), Tuvo Austrumu konflikti un Krievijas militārās operācijas Baltijā 21. gs. otrajā dekādē. Analizējot kara socioloģijas pētniecības iestāžu darbību, jāņem vērā to sasaiste ar politiskajiem procesiem un valsts nacionālās drošības interesēm.

Ar kara socioloģiju saistīti raksti atrodami militārajai nozarei paredzētos izdevumos, piem., Security Dialogue, ko kopš 1970. gada izdod Miera pētījumu institūts (Institutt for fredsforskning) Oslo. Kara socioloģijai veltīti raksti tiek publicēti arī žurnālā War, Media & Conflict, kas kopš 2008. gada tiek izdots Īlonas Universitātē (Elon University) Ziemeļkarolīnā. Tāpat tēma tiek apskatīta arī socioloģijai veltītos izdevumos ‒ Annual Review of Sociology (kopš 1975. gada) un European Journal of Social Theory (kopš 1998. gada).