Publicēts 2019. gada 2. oktobrī
Teksts: Elīna Šmite. Foto no Klāsa Vāveres personīgā arhīva.

Populārās mūzikas ābece

Klāss Vāvere ir Nacionālās enciklopēdijas Nozaru redakcijas kolēģijas pārstāvis populārajā mūzikā, koordinējot un radot materiālus par ievērojamākajām ārvalstu populārās mūzikas ikonām, kuras zina pat cilvēki, kuri ar mūziku saskaras, vien ieslēdzot virtuvē radio. Klāss sagatavojis jau vairāk nekā 100 enciklopēdijas šķirkļu, meklējot formulu, kas populāro mūziku padara par mūsu ikdienas neatņemamu sastāvdaļu un reizē laikmeta gara iemiesotāju.

Enciklopēdijas tapšana

Klāss Vāvere. 2019. gads.

Fotogrāfe Ginta Šica. Avots: Klāsa Vāveres personīgais arhīvs.

Kā sākās jūsu sadarbība ar Nacionālo enciklopēdiju un kādus šķirkļus esat tai radījis?

Klāss Vāvere: ‒ Jau pagājuši trīsarpus gadi, kopš man piezvanīja Valters Ščerbinskis (Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors) un piedāvāja uzņemties aprakstīt ārzemju populāro mūziku un koordinēt šo tēmu. Piekritu ar prieku, jo šo tēmu esmu pētījis vairāk nekā jebko citu un uzskatu, ka atsevišķus vēsturiski un mākslinieciski nozīmīgus segmentus pārzinu gluži labi. Par citiem man ir vispārējs priekšstats un vēl par dažiem zinu tikai to, ka tos nepārzinu. Šo mākslinieku un žanru aprakstīšanai esmu piesaistījis citus autorus, kuri ir kompetenti tieši šajās jomās – Miku Soloveju, kurš sagatavojis šķirkli par gospeļmūziku un hiphopu – domāju, ka tie ir kompetentākie un izsmeļošākie latviešu valodā publiski pieejamie teksti par šiem žanriem. Elektroniskās mūzikas šķirkļa autors ir ilggadējais festivāla “Skaņu mežs” rīkotājs Viestarts Gailītis, par smago rokmūziku raksta Džeina Šteinberga, līdz šim esam sastrādājušies arī ar Ilmāru Šlāpinu, Paulu Bankovski, Uldi Rudaku un Kalvi Kluburu. Šobrīd enciklopēdijā ir apmēram 100 manis gatavotu šķirkļu. Joprojām esam sākumstadijā, bet populārās mūzikas vēstures kontūras jau sāk ieskicēties. Viena šķirkļa sagatavošana parasti aizņem apmēram nedēļu, gadās arī, ka divas. Tam, protams, jāpieskaita apmēram 40 mūža gadi, ko esmu veltījis ne gluži katra konkrētā mākslinieka vai parādības izzināšanai, bet konteksta izpratnei gan. Daudz vairāk laika nekā rakstīšana prasa tēmas izzināšana, dažādu publikāciju pārlasīšana, sen zināmu lietu atkārtošana, agrāk nezināmu nianšu noskaidrošana, faktu pārbaude un precizēšana. Pašlaik pārsvarā klausos aprakstāmos māksliniekus. Labi zināmu mākslinieku gadījumā atsvaidzinu iespaidus, citreiz gadās noklausīties arī ko agrāk nedzirdētu. Profesionālā ziņā šķirkļu gatavošana enciklopēdijai pēdējā laikā ir mana galvenā izpausme. Šobrīd dzīvoju gan Meksikā, gan Latvijā, bet mūsdienās ģeogrāfiskos attālumus savienot ar darba pienākumiem reizēm ir pavisam vienkārši. Tiesa, Meksikas sākumperiodā bija sāpe, ka viss mans gadu desmitiem krātais arhīvs, vairāki tūkstoši mūzikas žurnālu un daudzās grāmatas, kas nu būtu nepieciešamākas nekā jebkad agrāk, atradās Latvijā. Taču ar laiku esmu atrisinājis arī to. Jaunumiem, arī latviešu mūzikā, sekoju, bet ar diezgan stingru atlasi. Noteikti šo to vērtīgu arī palaižu garām, bet dzīve iemācījusi, ka patiešām svarīgās lietas agrāk vai vēlāk atnāk pašas. Visu tāpat nekad nenoklausīsies un arī nevajag.

Kāpēc ir svarīgi, lai par šiem populārajiem un starptautiski zināmiem mūziķiem informācija būtu pieejama arī Latvijas Nacionālajā enciklopēdijā?

Pirmkārt, tāpēc, ka mēs esam latvieši un runājam, rakstām un lasām latviski, turklāt vēsturiski situācija ir veidojusies tā, ka Latvijā par šīm lietām ir daudz mazāk plaši pieejamas uzticamas informācijas un attiecīgi arī izpratnes nekā daudzviet citur. Otrkārt, populārā kultūra ir nozīmīga tieši tādēļ, ka ir populāra. Tādēļ, ka tā ieņem nozīmīgu vietu ļoti plašas auditorijas ikdienā, veido tās dzīves fonu, ietekmē attieksmi pret dzīvi, priekšstatus par sevi un pasauli. Nebūt neesmu pirmais, kurš saka – ja reiz mēs šai mūzikai savā eksistencē esam ierādījuši tik nozīmīgu vietu, tad tās labāka izpratne mums var palīdzēt arī labāk izprast pašiem sevi un savas vērtības, kas savukārt veido mūsu izpratni par citām vērtībām.

Vai var definēt, kas nosaka to, ka kāds mūziķis kļūst par īstu leģendu, kura mūziku cilvēki klausās vēl paaudžu paaudzēs?

Nedomāju, ka eksistē kāda formula, bet… Ar leģendām mēs saprotam māksliniekus, kuri spējuši augt ar savu klausītāju un saglabāt aktualitāti vairāku paaudžu kontekstā, vai ne?. Daļēji tā arī ir atbilde – viņu paveiktais daudziem cilvēkiem ir būtisks visa mūža garumā, tas spēj vienot paaudzes. Nav šaubu, ka, teiksim, Džims Morisons un The Doors pirms 50 gadiem jauniem cilvēkiem nozīmēja ko citu nekā šodien. Tāpat kā Ians Kērtiss un Joy Division vai Kurts Kobeins un Nirvana savā laikā un tagad… Taču šie mākslinieki joprojām ir svarīgi daudziem. Ļaudīm, kuri viņus iepazina tolaik, 20. gs. 60., 70. un 90. gados, šī mūzika ir dzīves, pieaugšanas un novecošanas lieciniece. Tiem, kuri dzimuši jau pēc autoru nāves, – sava veida atklāsme, ka dzīve tomēr nav sākusies nupat, kādas mūžīgas uguns apliecinājums, kas arī šodien dod siltumu, piederības un kopības izjūtu. Lai mūzika spētu aizraut plašu klausītāju loku savā laikā, tai jāpiemīt kaut kam no paaudzes noskaņojuma, laikmeta gara. Lai tā dzīvotu ilgāk par savu laiku un paaudzi – arī kādai universālai, vispārējai patiesībai un sajūtai, kas sniedzas pāri laika un telpas robežām. Un tā kā vairums šo mūziķu ir publiskas figūras, bieži vien mūsu uztverē mūzika saplūst ar viņu personību vai to, ko mēs redzam un iedomājamies par šo personību, un arī tur var veidoties kādi interesanti, lai arī visbiežāk iluzori, priekšstati, kas mums ļauj ar viņiem identificēties vai vismaz padziļināt sajūtu, ka esam “savējie”. Un vēl – nereti mēs ļaujam, lai šie cilvēki kaut ko izdzīvo mūsu vietā, projicējam uz viņiem kādas savas nepiepildītas vēlmes. Piemēram, Kīts Ričardss, The Rolling Stones ģitārists, pasaules slavenākais bijušais narkomāns un alkoholiķis. Nav noliedzami viņa muzikālie nopelni, viņa cilvēcīgā pievilcība ir ļoti ticama, bet par ikonu viņu padarīja miljoni ļaužu, kuri dzīvo pavisam normālas dzīves, kurām nav nekāda sakara ar Kīta pieredzi. Viņi ļoti bieži apzinās, ka kaut ko palaiduši garām, ka sistēma, kuras priekšstatus par normālu dzīvi iemiesojuši, nav tā, par ko uzdodas, un viņu pašu dzīves nav bijušas tādas, kā viņi būtu gribējuši. Un te ir mūžīgais pirāts Kīts, kurš spējis uzturēt priekšstatu, ka viņš visa sava – un arī mūsu – mūža garumā pasaules acu priekšā palicis uzticīgs vērtībām, kas mums bija svarīgas pirms kļuvām par normāliem sabiedrības locekļiem, kredītņēmējiem un IKP ražotājiem. Viņš mūsu vietā izdzīvojis visu, no kā mēs atteicāmies – ne jau obligāti heroīnu un klīnisko nāvi, bet pats savu dzīvi, nerēķinoties ar to, ko esam respektējuši mēs. Un joprojām smaida sirsnīgāk par jebkuru no mums… Kā tu nejutīsi apbrīnu?

Nacionālā enciklopēdija

Klāss Vāvere rokenrola dzimšanas vietā – ierakstu studijā Sun Memfisā. Mikrofons, ko lietojuši Elviss Preslijs, Džonijs Kešs, Rojs Orbisons un citi.

Fotogrāfs Andis Bērziņš. Avots: Klāsa Vāveres personīgais arhīvs.

Kā sākās jūsu dziļā aizraušanos ar mūziku?

Mana interese par mūziku sākās skolas vecumā, pagājušā gadsimta 70. gados, kad mākslinieciski un sabiedriski augsts prestižs bija rokmūzikai, kas spēja precīzi izteikt to laiku. Tādēļ rokā orientējos vislabāk, taču vairāk vai mazāk pārzinu arī džeza, blūza, soula, arī kantrīmūzikas un t. s. Lielās amerikāņu dziesmu grāmatas rašanos un attīstību. Protams, toreiz interesi veicināja arī fakts, ka šī mūzika pie mums nebija tik pašsaprotami un brīvi pieejama kā tagad. Tas vairs nebija gluži aizliegtais auglis, kad pati roka klausīšanās bija sadzīves disidentisms, tomēr sava veida izredzētības sajūtu, apziņu, ka zinu ko tādu, ko citi nezina, tā sniedza arī man. Tagad par to var pasmieties, bet 15 gadu vecumā šāda identifikācijas iespēja ir ļoti svarīga. Protams, šodien mana interese par to visu ir citādāka nekā toreiz. Jau sen vairs nešķiet svarīgi izsekot visam un dzirdēt visu, ko kāds angļu vai amerikāņu žurnāls pasludinājis par the next big thing – tādus gadījumus šajos 40 gados esmu pieredzējis gana daudz, starp tiem arī ne mazums tādu, kas pēc dažiem gadiem vairs netiek pieminēti. Varbūt pat nebūtu nepareizi teikt, ka ne mazāk, bet dažreiz arī vairāk par pašu mūziku mani intriģē vēsturiskais un sabiedriskais konteksts, apstākļi, kas tai pēc Otrā pasaules kara ļāva kļūt par tik masveidīgu un daudziem cilvēkiem nozīmīgu dzīves un kultūras faktu. Parasti jau katrā kultūrā visaizraujošākais ir agrīnais periods, kad priekšstati, tradīcijas un vērtību sistēmas vēl tikai rodas, kad liela nozīme ir nejaušībām un daži ģeniāli talantīgi cilvēki kādai parādībai spēj dot mērogu un grūdienu, kura inerce saglabājas gadu desmitiem – pēckara periods t. s. modernajā džezā, 60. gadi un 70. gadu sākums rokā un soulā vai 80. un 90. gadi hiphopā. Sagadījās, ka ar to visu aizrāvos nopietnāk nekā daudzi mani draugi un vienaudži, pamazām sāku arī rakstīt presē. Mana pirmā publikācija par mūziku bija 18 gadu vecumā laikrakstā “Padomju Jaunatne” – no dažādiem avotiem, pārsvarā BBC un “Amerikas balss” radiopārraidēm un čehu mūzikas žurnāliem, sagrābstītu informācijas drisku un dziļas mīlestības apkopojums par Polu Makartniju. Atceros kā šodien, virsraksts bija “Pols Makartnijs – ar spārniem un bez tiem” – tā, protams, bija neveikli “izsmalcināta” atsauce uz viņa grupu Wings. Amizanti, bet tieši pirms šīs intervijas sāku gatavot P. Makartnija šķirkli… Kopš 80. gadu sākuma esmu publicējies daudzos Latvijas laikrakstos un žurnālos, pēdējos gados pārsvarā portālā Arterritory. Savukārt jau šajā gadsimtā padsmit gadus nostrādāju “Mikrofona ierakstos”, kas Baltijā pārstāvēja vienu no pasaules lielākajām ierakstu kompānijām EMI. Manā pārziņā bija tieši sadarbība ar EMI, tā guvu tiešu priekšstatu arī par to, kā funkcionē mūzikas industrija.

Daudzi cilvēki jūs joprojām asociē ar mūzikas izlasēm “Šūpuļdziesmas pieaugušajiem”.

Nezinu, vai tas ir svarīgi, tā vairāk bija tāda jauka spēle. Ideja radās nejauši. Pagājušā gadsimta beigās biju viens no “Radio SWH” nakts dīdžejiem, spēlēju dažādu žanru “nakts dziesmas”, un daudzas no tām jau tolaik bija gadus 40 vai 50 vecas. Tā pats no sevis izkristalizējās šūpuļdziesmu koncepts – dažādu laiku populārā klasika, ne tik daudz “miega” dziesmas, bet sajūtas un melodijas, ko viens laikmets nodod nākamajiem. Vēlāk, strādājot “Mikrofona ierakstos”, radās iespēja šo ideju pārnest CD formātā. Un man par lielu prieku atklājās, ka tas tiešām darbojas, tās dziesmas daudziem sniedz to, kas viņiem vajadzīgs. Tad tas gluži dabiski apauga ar citiem prieciņiem – man bija grāmatiņa (“Šūpuļdziesmas pieaugušajiem”), joprojām ir arī Facebook profils… Bet pamatu pamatā tās ir ļoti labas dziesmas, kurās noķerta tā pati uguntiņa, kas silda un sniedz māju sajūtu dažādām paaudzēm.

Publicēts 2019. gada 12. septembrī
Teksts: Elīna Šmite. Foto no Ingas Karlštrēmas personīgā arhīva.

Precīzi un vispusīgi: arhitektūras vēstures šķirkļi enciklopēdijā

Inga Karlštrēma ir autore vairāk nekā 20 Nacionālās enciklopēdijas šķirkļiem, kas saistīti ar dažādām arhitektūras tēmām – industriālo arhitektūru un arhitektūras stiliem. “Katra šķirkļa sagatavošanai veltu daudz laika un uzmanības un pret šo darbu izturos ļoti atbildīgi,” atzīst viņa, “katrs no manis veidotajiem šķirkļiem ir tematiski ārkārtīgi ietilpīgs, un es ikreiz tiecos dot pienesumu tēmas izklāstā latviešu valodā, ne vien balstoties jaunākajā nozares literatūrā, bet arī nodarbojoties ar jaunradi no izklāsta organizēšanas viedokļa, lai pēc iespējas precīzāk un nepārprotamāk nodotu zināšanas lasītājam.”

Enciklopēdijas tapšana

Inga Karlštrēma. 2019. gads.

Fotogrāfe Astrīda Meirāne. Avots: Ingas Karlštrēmas privātais arhīvs

Inga, kas jūs esat savā profesionālajā dzīvē?

Inga Karlštrēma: ‒ Pēc izglītības esmu mākslas zinātniece – mākslas vēsturniece. Savās bakalaura, maģistrantūras un doktorantūras studijās esmu konsekventi pētījusi dažādas arhitektūras vēstures tēmas. Mana tiešā akadēmiskās pētniecības tēma ir Rīgas industriālā arhitektūra laika periodā no industriālās revolūcijas līdz Pirmajam pasaules karam. No 2013. gada esmu tēmai veltījusi vairāk nekā 10 izvērstus rakstus, kas publicēti gan vietējos, gan starptautiskos zinātniskos izdevumos. Paralēli tam manas uzmanības lokā bijuši dažādi Rīgas pilsētbūvniecības vēstures jautājumi. Pilsētplānošanas aspektam vienmēr pievēršos gan savos rakstos, gan šķirkļos. Esmu arī veidojusi arhitektūras un pilsētplānošanas vēstures kursu, ko vairākus gadus pasniedzu arhitektūras studentiem. Epizodiski esmu pievērsusies arī Rīgas koka arhitektūras vēstures jautājumiem, sistematizējot šo daudzveidīgo materiālu un prezentējot to izglītojošu lekciju formātā Rīgas tūristu gidiem. Esmu gatavojusi arī Pārdaugavas koka arhitektūras tēmai veltītu audio gidu, kas pieejams Kalnciema kvartālā, kā arī strādājusi pie grāmatas “Mūsdienu kultūras stāvokļi. Rīga” (Megaphone Publishers, 2014). Var teikt, ka Rīga, tās arhitektūra un pilsētvide ir mans galvenais pētniecība lauks. Un man vienmēr ir bijis svarīgi sniegt savu studiju un pētījumu rezultātus sabiedrībai, tāpēc ir liels prieks un gandarījums iesaistīties Nacionālās enciklopēdijas šķirkļu veidošanā. Faktiski es esmu satikusi savu ideālo pasūtītāju, jo plašas tēmas vispusīgi izklāstīt zinātniski precīzā valodā plašam interesentu lokam reizē ir arī mans profesionālais izaicinājums.

Kādus tematus esat aprakstījusi Nacionālajā enciklopēdijā?

Mana sadarbība ar Nacionālo enciklopēdiju aizsākās ciešā saiknē ar manu akadēmisko pētniecību industriālās arhitektūras vēsturē. Esmu pateicīga, ka arhitekts Jānis Lejnieks, kurš ir Nacionālās enciklopēdijas redkolēģijas loceklis, ieteica mani kā jaunu pētnieku enciklopēdijas veidotājiem. Mans pirmais šķirklis tā arī saucās – industriālā arhitektūra – ko aprakstīju globālā kontekstā, un tam sekoja nozīmīgākajām tipoloģiskajām grupām – fabriku un noliktavu arhitektūrai – veltīti šķirkļi.

Industriālās arhitektūras vēsture ir salīdzinoši jauna pētniecības joma, par to nav tapušas apjomīgas visaptverošas monogrāfijas, bet ir daudzi dažādi pētījumi, kur katrs autors pievēršas atsevišķam kādas konkrētas valsts, pilsētas vai reģiona industriālās arhitektūras mantojumam, vai arī atsevišķas tipoloģiskās grupas apskatam. Līdz ar to šo šķirkļu radīšana bija izaicinājums, laikietilpīgs process. Vairums bibliogrāfijas sarakstā minētās literatūras nav pieejama Latvijas bibliotēkās, jo tā ir visai savrupa tēma. Rakstot šos šķirkļus, izmantoju gan savu personisko bibliotēku, gan no ārzemju bibliotēkām pasūtītās grāmatas. Tā kā šīs tēmas aptver ģeogrāfiski un hronoloģiski plašu materiālu, informācijas strukturēšana enciklopēdijai piemērotā formātā lielā mērā bija jaunrades process. Jau no paša sākuma izveidojās ļoti laba sadarbība ar enciklopēdijas redakciju – arhitektūras šķirkļu redaktore Ieva Heimane ir neaizvietojams atbalsts. Viņas darbaspējas un profesionalitāte iedvesmo! Sadarbība ar Nacionālo enciklopēdiju turpinājās, kad hronoloģiskā secībā sāku gatavot arhitektūras stiliem veltītus šķirkļus – romānika, gotika, renesanse, manierisms, baroks, rokoko, klasicisms, neoklasicisms, historisms un tā stilistiskie virzieni – neogotika, neorenesanse, neoromānika, neobaroks, neobizantiskais stils. Pēcāk tapa arī šķirkļi par vēlākiem stiliem – jūgendstils, ziemeļu nacionālais romantisms, Art Deco. Šobrīd es vēl turpinu strādāt pie 20. gs. stilu šķirkļu veidošanas – modernisms, ekspresionisms, internacionālais stils, brutālisms, postmodernisms, hi–tech, dekonstruktīvisms. Tāpat nesen man uzticēts veidot arī atsevišķus Rīgas arhitektūras tematiskos šķirkļus, piemēram, tikko publicēts mans jaunākais raksts par Alberta ielu Rīgā un pašlaik top šķirklis par Vecrīgas siluetu. Veidot tādus tematiski šaurus šķirkļu, piemēram, par Alberta ielu, prasa salīdzinoši mazāk laika, taču stundas aizrit nemanot, arī precizējot kādus sīkumus un skatot materiālus arhīvos, adrešu grāmatās un vecajos periodiskajos izdevumos, noskaidrojot iepriekš nezināmu namīpašnieku vai iemītnieku vārdus un lasot viņu nekrologus, kaut arī izpētes rezultāts parādās vien kā pāris zīmes šķirkļa ietvaros.

Nacionālā enciklopēdija

Inga Karlštrēma, Venēcijas biennāles 16. starptautiskā arhitektūras izstādes apmeklējuma laikā – Valerio Oldžieti (Valerio Olgiati) instalācijas Experience of Space telpā. 26.05.2018.

Fotogrāfija: Megaphone Publishers. Avots: Ingas Karlštrēmas privātais arhīvs.

Ko jums bija svarīgi pateikt par katru arhitektūras stilu?

Esmu priecīga un arī profesionāli gandarīta, ka man ir iespēja vienpersoniski veidot stilu šķirkļu sēriju. Tas ļauj ieturēt konsekventu pieeju tēmu izklāstā – gan valodas ziņā, gan arī konsekventi izceļot kādus tēmas aspektus, piemēram, ikreiz cenšos pieminēt ko par arhitektu izglītību, kas literatūrā atsevišķu stilu kontekstā varbūt ne vienmēr tiek izcelts. Tēmas viena ar otru ir cieši saistītas, līdz ar to visi šie šķirkļi veido pārskatu par tūkstoš gadu arhitektūras vēstures posmu Rietumu kultūrā. Dažkārt šķiet, ka darbs pie kāda no stiliem, piemēram, pie Art Deco, veiksies ātri, jo tā taču ir daudz šaurāka parādība, ja salīdzina ar agrākiem vēsturiskajiem stiliem. Taču šādām populārām tēmām veltītā literatūrā nereti sastopami kļūdaini vispārinājumi, kas ikreiz jāizvērtē no jauna, jāprecizē, lai to varētu tālāk nodot enciklopēdijas lasītājiem.

Arhitektūras stilu apraksti neietver tikai galveno iezīmju raksturojumu, kas tos ļauj identificēt un atšķirt vienu no otra. Būtiska šķirkļu sadaļa veltīta nosaukuma etimoloģijai. Ir tādi stili, kas nosaukumu ieguvuši jau savas formācijas sākuma posmā, kamēr citi veidojušies vai piešķirti novēloti. To definīcijas un vērtējumi laika gaitā mainījušies. Dažkārt stilam piederīgās parādības laikabiedri definēja atšķirīgi. Stilu nosaukumiem vēsturiski piemitušas dažādas konotācijas, piemēram, gotikas stila nosaukums veidojās ar izteikti negatīvu konotāciju, savukārt renesanses – ar izteikti pozitīvu. Kaut kādā mērā tas ietekmē arī šo arhitektūras stilu uztveri, pat, ja mūsdienas šos nosaukumus lietojam kā neitrālus stila apzīmējumus. Tādēļ šī sadaļa ir ļoti interesanta un daudz pastāsta arī par arhitektūras vēstures kā zinātnes nozares attīstību.

Tāpat katrā stila šķirklī ir ne vien minēti raksturīgākie paraugi, bet izvērstā veidā skaidrota stila vēsturiskā attīstība, ko ietekmē dažādi faktori – arhitektūras izglītība un teorija, sociālekonomiskie un politiskie apstākļi, attiecības ēkas pasūtītāja un arhitekta starpā utt. Ir tādi stili, kur arhitekta individuālais talants ir ļoti nozīmīgs, piemēram, jūgendstila vai ekspresionisma arhitektūrā, savukārt citos – būtiska ir tieši arhitektūras programma. Viduslaikos – romānikas stila arhitektūrā – nozīme netika piešķirta jaunradei un oriģinalitātei, bet gan paraugu atdarināšanai, un, lai arī mums ir zināmi atsevišķu autoru vārdi, tie šajā kontekstā nav būtiski. Ir stili, kas ikvienam no mums kaut asociatīvi saistās ar kādu konkrētu arhitektu vārdiem, piemēram, Filipo Brunelleski (Filippo Brunelleschi) ar renesansi vai Karls Frīdrihs Šinkels (Karl Friedrich Schinkel) – ar klasicismu. Savukārt citu stilu vēstures kontekstā pat arhitektūras jomas lietpratējam uzreiz nenāks prātā kāds konkrēts meistars, piemēram, Art Deco stilam nav savu lielu “zvaigžņu”.

Arhitektūras stila izplatības areāls var būt ļoti plašs, bet stilu šķirkļos īpaši tiek izcelti arhitektūras jaunrades centri, kas periodiski mainās. Vēsturē nozīmīga bijusi Parīze, Florence, Roma, tad atkal – Parīze, pēcāk – 19.–20. gs. mijā – Vīne, Brisele, starpkaru periodā – Veimāra, Desava, pēc Otrā pasaules kara jaunrades centrs vispār pārvietojas uz Amerikas Savienotajām Valstīm un Brazīliju.

Kāda jums ir sajūta par enciklopēdiju – vai tā ir vajadzīga un pieprasīta?

Šis ir ļoti apsveicams projekts, kura rezonanse visā savā plašumā atklāsies ilgtermiņā. Domājot kaut vai par saviem šķirkļiem, mani sajūsmina fakts, ka tagad plašam interesentu lokam latviešu valodā tīmekļa vietnē ir brīvi un ātri pieejams saturs, kura radīšana nav bijusi ne ātra, ne kā citādi vienkārša. Pat, ja interese ir tikai pastarpināta, ir iespēja piekļūt augsti uzticamajam saturam. Šo enciklopēdijas misiju cenšos attaisnot katrā šķirklī, ko veidoju. Apsverot, kā lasītājs ar šo manis piedāvāto saturu varēs strādāt tālāk, sniedzu maksimāli daudz norādes uz avotiem un literatūru gan tekstā, gan bibliogrāfijas sarakstā. Domāju arī par to, kas mani savulaik kā jaunu studentu mulsinājis kādas tēmas apguvē latviešu valodas ietvaros, un mēģinu šīs lietas precizēt šķirkļos, piemēram, var rasties terminoloģiskas problēmas, meklējot ziņas par klasicisma arhitektūru literatūrā angļu valodā, jo to, ko pazīstam ar jēdzienu “klasicisms”, angļu valodā visbiežāk apzīmē ar jēdzienu “neoklasicisms”, kas latviešu valodā savukārt ir pavisam cita laikmeta parādība arhitektūrā. Ir būtiski uz šādiem aspektiem norādīt! Arī pati lietoju Nacionālo enciklopēdiju brīvpieejā.

Vai, mēģinot vispārināt, varam runāt par Latvijas nacionālo arhitektūru?

Latvijas arhitektūras vēsture ir vairāk nekā 800 gadu gara. Pirmais internacionālais stils, kas izplatījās Latvijas teritorijā, bija romānika, kam sekoja pārējie. No arhitektūras stilu viedokļa Latvija vienmēr bijusi perifērijā, taču arī te sastopami augstvērtīgi izpildīti stila piemēri, kurus arī cenšos īsi pieminēt šķirkļos. Īsi atbildot, varētu teikt, ka Latvijas arhitektūra ir ziemeļnieciska – tas būtu vismazāk izslēdzošais vispārinājums, ko es varētu piedāvāt un kas attiektos uz hronoloģiski plašu periodu. Tā drīzāk ir reģionāla iezīme.

Ne vien Latvijā, bet arī citās Eiropas zemēs nacionālas identitātes izpausmes arhitektūrā var būt ļoti nepastāvīgas, ļoti mainīgas. Šim jautājumam pastarpināti pievēršos vairākos šķirkļos, tai skaitā – klasicisms, historisms, neogotika, neoklasicisms, ziemeļu nacionālais romantisms u. c. Izpratne par nacionālās identitātes izpausmes veidiem un formām arhitektūrā nav statiska. Piemēram, 19. gs. šādiem mērķiem daudzviet kalpoja neogotika – gan Vācijas, gan Lielbritānijas arhitektūrā. Kā nacionālās identitātes apliecinājums gan franču, gan vācu kultūras ietvaros nedaudz agrāk – 18. un 19. gs. mijā – arhitektūrā tika lietots klasicisma stils. Latvijas gadījumā – 20. gs. sākumā neoklasicistiskā tēla izvēle Rīgas Latviešu biedrības nama arhitektūrā arī tiek saistīta ar latviskā stila meklējumiem un tieksmi apliecināt latviešu kultūras piederību eiropeiskās klasiskās kultūras tradīcijai. Mūsu priekšstati nemitīgi mainās. Arhitektūras stilu vēsture to ļoti labi atspoguļo.

Nacionālā enciklopēdija

Inga Karlštrēma uzstājas muzeja "Rīgas Jūgendstila centrs" organizētajā zinātniskajā konferencē "Rīgas pilsētas galva Džordžs Armitsteds. Veltījums izcilā rīdzinieka 170. jubilejai". 25.10.2017. Rīgas dome.

Fotogrāfs Jānis Pitens. Avots: Rīgas Jūgendstila centrs.

Vai Rīgā ir kāds kvartāls, ēka, kas jums ir sevišķi mīļa un kam gribētu pievērst vērību?

Protams, īpaša ir katra ēka, ko sanācis pētīt padziļināti. Industriālo objektu plejādē tie ir Rīgas pilsētas ūdenstorņi Āgenskalnā, Čiekurkalnā un Maskavas priekšpilsētā, Rīgas pilsētas gāzes iestādes ēkas – gāzholderu būves Vagonu ielā un kanālmalā pie Bastejkalna, kur neogotiskie torņi šobrīd piesaistīti pilsētvidei vienīgi manā iztēlē, jo līdz mūsdienām nav saglabājušies. Industriālās būves nekad nav savrupas, tās ir daļa no kādas plašākas sistēmas.

Šobrīd Herdera institūta izdevniecība strādā pie publikācijas par Baltijas pilsētu vēsturi, kurai gatavoju rakstu par Rīgas Spīķeru kvartālu formāciju, kas aizsākas uzreiz pēc Rīgas vaļņu nojaukšanas. Divi no Spīķeru kvartāliem veidojās iepriekš neapbūvētā vietā, savukārt viens – iepriekš apbūvētā, taču rezultātā tika panākts vienota pilsētbūvniecības ansambļa iespaids. Formācijas apstākļi ir visai sarežģīti, un mani ieinteresēja noskaidrot šī ansambļa veidošanās priekšnoteikumus. To vidū ir mērķtiecīgi īstenota pilsētplānošanas politika un prakse ar aktīvu Vidzemes guberņas valdes un Rīgas pilsētas pārvaldes iesaisti, kā arī skaidras liecības par publiskās un privātās partnerības veiksmīgu īstenošanu. Tieši šādi vēsturiskie objekti, kas liecina par tālredzīgu, gudru, veiksmīgu pārvaldību, man ir īpaši, cenšos tos analizēt un popularizēt ar savu publikāciju starpniecību.

Kam vēl šobrīd veltāt savu profesionālo uzmanību?

Turpinu studijas doktorantūrā Latvijas Mākslas akadēmijā Mākslas zinātnes nodaļā. Nesen esmu pieņēmusi piedāvājumu ieņemt mākslas kolekcijas krājumu glabātāja amatu Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Vēsturisko attēlu kolekcijas tur ir lieliskas! Rīgas arhitektūras un pilsētvides reprezentācija vēsturiskajā vizuālajā materiālā man ir ļoti saistoša tēma. Joprojām turpinu veidot jaunus šķirkļus Nacionālajai enciklopēdijai – vēl daudz darba priekšā!

Publicēts 2019. gada 20. jūnijā

Filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” dialoga ieraksts latviešu valodā

Enciklopēdijas saturu veido ne tikai teksts, bet arī ilustratīvie materiāli, tai skaitā audio ieraksti. Nacionālā enciklopēdija piedāvā ieskatīties audio ieraksta aizkulisēs.

Ierunājot dialogu no filmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", Dagnijas lomā atkal iejutās aktrise Olga Dreģe, savukārt Ērika lomā – Uldis Dumpis.

Ieraksts šķirkļa "latviešu valoda" ilustrēšanai tapa 2018. gada 21. novembrī.

Publicēts 2019. gada 27. maijā
Teksts: Elīna Šmite. Foto no Arnolda Klotiņa personīgā arhīva.

Kur slēpjas mūzikas spēks?

Dr. art. Arnolds Laimonis Klotiņš Nacionālajā enciklopēdijā ir spējis teorētiski aprakstīt ko tik visaptverošu, bet reizē vārdos grūti ietveramu kā šķirkli “mūzika”. Droši vien tas iespējams vien tāpēc, ka lielākā daļa autora mūža bijusi saistīta ar mūzikas aprakstīšanu, vērtēšanu un padziļinātu izpēti. Būdams enciklopēdijas Nozaru redakcijas kolēģijā, A. Klotiņš rūpējas arī par citu autoru atrašanu mūzikas tematiem, kā arī izvērtē iesniegtos rakstus.

alternatīvais attēla nosaukums, ko redz lietotājs, ja attēlu neizdodas ielādēt

Arnolds Klotiņš. Rīga, 2019. gads.

Fotogrāfe Oksana Džadana. Avots: F/64 Photo Agency.

Ar kādām tēmām jūs esat papildinājis Nacionālo enciklopēdiju?

Arnolds Klotiņš: ‒ Manis paša pirmais un lielākais darbs ir tēma “Mūzika”, apskatot, ko vispār šis jēdziens dažādos laikos, veidos un valstīs nozīmē. Vēl esmu veidojis materiālus par latviešu mūzikas dižgariem – septiņiem komponistiem – klasiķiem – Baumaņu Kārli, Jāzepu Vītolu, Emīlu Melngaili, Alfrēdu Kalniņu, Emīlu Dārziņu, Volfgangu Dārziņu un Andreju Jurjānu. Par visiem šiem autoriem es agrāk biju jau rakstījis – par Alfrēdu Kalniņu man ir tapusi arī pamatīga grāmata, bet par citiem biju rakstījis viņu jubilejas reizēs u.tml. Rūpīgi pētīju E. Melngaili – lasīju viņa meitas dienasgrāmatas, tāpēc šajā rakstā esmu pateicis šo to jaunu, kas nav minēts citur. Tieši tāpēc zināju arī avotus, kur par komponistiem meklēt kādu jaunu vai precizējamu informāciju – gan literatūrā, gan muzeju krājumos. Uzmanīgi bija jāprecizē arī diskogrāfija jeb skaņu ierakstu saraksts, ko darīju LNB fonotēkā, šis tas man saglabājies arī mājās. Tāpat interesanta ir sadaļa, kur ir jānorāda mākslas darbi, kur konkrētais komponists ir attēlots, piemēram, gleznā vai skulptūrā.

Vai publikāciju sagatavošana prasa daudz laika?

Enciklopēdijas rakstiem ir sava shēma, kuru jāievēro. Kodolīgums, kā zināms, prasa vairāk pūļu nekā gara rakstīšana. Publikācija par vienu komponistu man prasīja vidēji divas trīs dienas. Šis nav tikai komponista biogrāfijas apkopojums, bet arī vērtējums, raksturojot viņu devumu, atšķirīgumu un ietekmi Latvijas mūzikas dzīvē. Domāju, ka vēl noteikti vajadzētu tapt ierakstiem par Jāni Mediņu, ievērojamu operu komponistu un diriģentu, kā arī Jāni Zālīti, ko varētu saukt par 20. gs. latviešu modernistu. Tāpat varētu rakstīt arī par Jāni Kalniņu, Alfrēda Kalniņa dēlu, ilglaicīgu operas galveno diriģentu, arī operu autoru.

No kurienes jūsos ir radusies interese par mūziku?

Mans tēvs Ernests Klotiņš spēlēja vijoli amatiera līmenī. Reiz es pamanīju, ka mums mājās ir parādījusies jauna grāmata – “Harmonija”‒, un vēlāk sapratu, ka tā ir slavenā Nikolaja Rimska-Korsakova kompozīcijas mācība latviskā tulkojumā. Tajā bija viss par akordiem, mūzikas uzbūvi, nošu piemēri... Tolaik man bija tikai deviņi gadi, kara laiks, taču mani ieinteresēja saprast, kā mūzika ir būvēta. Un tā tas sākās. Mācījos klavieres pie dažādiem klavierskolotājiem. Tā kā mans tēvs bija izsūtījumā Sibīrijā, man agri nācās arī strādāt – izmācījos par mežu mērnieku. Mana klasesbiedrene nāca no viesmīlīgas ģimenes, kas savās mājās rīkoja mūzikas salonus, es tur spēlēju klavierpavadījumu. Reiz viņa man teica – kāpēc staigā pa mežiem, ej mācīties mūziku! Un es iestājos Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā – divus gadus nomācījos kompozīcijas klasē. Taču man jau bija 20 gadi, visi pārējie bija vēl pusaudži. Tad es iestājos konservatorijā (tagadējā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā) muzikoloģijas nodaļā. Reiz mūsu mūzikas vēstures profesors Jāzeps Vītoliņš mūs, vairākus studentus, aizveda uz izdevuma “Rīgas Balss” redakciju, kas nesen bija sācis iznākt lieliskā Osvalda Darbiņa vadībā, un teica – mums nu jāraksta mūzikas kritikas. Tajā laikā man tapa daudz darbu! Tomēr mani ieinteresēja jauns aspekts – kā mūzika ietekmē sabiedrību. Vēsturē ir bijuši daudzi strīdi par skaņdarbiem, mūzikas stiliem. Šos strīdus dažkārt varētu dēvēt pat par kariem. Vai, teiksim, karsts strīds starp J. Brāmsa un R. Vāgnera piekritējiem. Tā ir mūzikas estētika, teorētiskā socioloģija, filozofija, kam veltīti daudzi apcerējumi. Studējot es šīs zināšanas īsti neguvu. Man arī bija grūtības ar konservatorijas beigšanu, jo aizstāvēšanā neakceptēja manu diplomdarbu, kas bija salīdzinoši vienkāršs – par Alfrēda Kalniņa klavierdarbiem. Iemeslu nezinu vēl šodien. Līdz ar to mani nenorīkoja kādā konkrētā darba vietā, toties negaidīti uzaicināja darbā Latvijas Televīzijā. Tur nostrādāju par skaņu režisoru līdz 1971. gadam. Pēc tam Lilija Dzene mani uzaicināja uz Latvijas Zinātņu akadēmijas Literatūras, folkloras un mākslas institūtu, kur tikko bija atvērta nodaļa mūzikas pētniecībai. Tur ar pārtraukumiem strādāju vēl šobaltdien!

Arnolds Klotiņš diriģenta Roberta Zuikas mājās. Kalamazū, ASV. 1999. gads.

Arnolds Klotiņš diriģenta Roberta Zuikas mājās. Kalamazū, ASV. 1999. gads.

Fotogrāfs Pēteris Lielzuika. Avots: Arnolda Klotiņa privātais arhīvs.

Taču jūs pabeidzāt aspirantūru Maskavā.

Mani neuzņēma tajā universitātē, kur biju vēlējies, taču mani ieinteresēja Mākslu vēstures institūts, kur mācījos neklātienē. Tā bija samērā liberāla skola – tur studēja mākslu, teātri, kino, arī pasniedzēji bija slaveni. 1968. gada vasarā liku iestājeksāmenu estētikā un bez tam man bija jātulko un jākomentē eksāmena darbs par rietumvācu mūzikas filozofu T. V. Adorno. Taču mans darba vadītājs kopā ar citiem bija parakstījis petīciju pret padomju armijas ieiešanu Čehoslovākijā, par ko viņam atņēma tiesības vadīt disertācijas, līdz ar to man nācās izvēlēties citu, samērā vienkāršu, tēmu – Folkloras idejiskā un estētiskā interpretācija Padomju Latvijas komponistu mūzikā (1940–1970).

Vai jūs sapratāt, kur slēpjas mūzikas spēks, kas par to mēdz raisīt arī pretrunīgas reakcijas?

Ir svarīgi, kādas sabiedriski nozīmīgas idejas komponists ar mūziku var un vēlas izteikt. Piemēram, L. van Bēthovens ir ietekmējies no franču revolūcijas idejas un mūzikas – maršiem, asiem ritmiem. Savukārt D. Šostokovičs ir ļoti ekspresīvs, savā mūzikā pauda to, kā viņš izjuta sovietisko režīmu. Ja jau mūzika neko īpašu neizteiktu, tad 1948. gadā PSRS nesāktos kampaņa pret mūzikas novatorismu. Lietojot jau aprobētus izteiksmes līdzekļus, mūzikā diezgan viennozīmīgi izpaužas tās saturs. Savukārt novatoriskā mūzikā tas klausītājam var atklāties tikai pamazām pašā klausīšanās procesā un var izrādīties visai daudznozīmīgs. Tādus pārsteigums padomju režīms nedrīkstēja pieļaut. Tas gribēja padarīt visu mākslu par politiskās komunikācijas līdzekli, pozitīvā gaismā attēlojot realitāti un radot par to mītus. Savā jaunākajā grāmatā par mūziku pēckara staļinismā es aprakstu situāciju Komponistu savienībā, kur Jānim Ivanovam, ievērojamajam latviešu simfoniķim, gadus desmit neļāva atskaņot viņa 5. simfoniju. Viņš bija teicis, ka tajā attēlo “visu, kas viņā krājies kara gadus”, un padomju varai lojāli cilvēki baidījās par to, kas tur varētu būt dzirdams. Protams, vēlākos gados arī popmūzikā un rokmūzikā bija aizliegti darbi. Rokmūzikā personība sevi var izteikt tik subjektīvi, ka tas var aiziet pat līdz huligānismam! Taču personība Staļina laikā netika cienīta. Tieši tāpat kā, piemēram, lirika, dzeja, ko neuzskatīja par sabiedriski nozīmīgu, jo to vienkāršoti varētu saukt par dzejnieka viedokli, tieši tā panīka arī solodziesmu žanrs, kas bija tiešākais lirikas izteiksmes veids mūzikā.

Vai mūzikai ir nacionalitāte? Un vai latviešu mūzikai ir kādas kopīgas iezīmes?

19. gs., kad sāka attīstīties arī latviešu muzikālā darbība, bija romantisma laiks – romantiķi savu iedvesmu meklēja pagātnē, saskatot tur zelta laikmetu. Tas bija arī nacionālo valstu veidošanās un stiprināšanas laiks. Komponisti izmantoja folkloru kā nācijas simbolisko garīgo īpašumu, ko iestrādāja arī nacionālajā mūzikā – gan veselas melodijas, gan frāzes un intonācijas. Latviešiem ir raksturīgs arī zināms emocionāls trauslums, tāpat ļoti raksturīgas ir trihorda intonācijas – bez pustoņiem, kas pamatos nāk no dabas skaņām. Šādas intonācijas ir raksturīgas latviešu komponistiem, daudz dzirdamas, piemēram, Alfrēda Kalniņa operā “Baņuta”. Protams, nevajag pārāk kategorizēt, katrai tautai ir raksturīgs daudz kas. Domāju, ka mūsdienās komponisti var rakstīt arī pilnīgi bez kāda nacionāla rakstura. Daudz kas ir atkarīgs arī no tekstiem. Dziesma ar kāda konkrēta dzejnieka vārdiem viennozīmīgi kļūst latviska.

Atgriežoties pie Tautas frontes, kurā jūs darbojāties, un neatkarības atgūšanas – vai, jūsuprāt, mūzikai un kultūrai bija sava būtiska loma tajā, vai tā kalpoja tikai kā patīkams fons?

1988. gadā Jānis Peters mani uzaicināja sagatavot tolaik nozīmīgo Radošās savienības plēnumu, pēc tam palīdzējām tapt pirmajiem brīvajiem Dziesmu svētkiem 1990. gadā. Nonācu arī Tautas frontes sagatavošanas grupā. Taču, runājot par mūziku, – es esmu rakstījis arī par Dziesmu svētkiem Staļina laikā. Tolaik pēc kara pasludināja t.s. māksliniecisko pašdarbību – tā ir kā komunisma skola, kur visiem bija jāpiedalās. Jo vairāk, jo labāk. Savā ziņā tā bija arī kā kontrole pār šīm grupām, tomēr cilvēki šajos pulciņos atrada latvisku vidi – koros, deju kolektīvos, kur nenotika politiskā strostēšana. Mākslinieciskā pašdarbība tika arī finansēta no valsts, kas deva iespēju doties kultūras braucienos. Taču kori pamazām kļuva par tādām kā nereģistrētām kora biedrībām – tieši tāda prakse bija pirmās neatkarības laikā. Piemēram, korim “Tēvzeme” savas telpas bija jau padomju laikā. Tā šīs biedrības ieguva zināmu svaru un nozīmi, ar tām vairs nevarēja tik vienkārši izrīkoties. Var teikt, ka atmodas laikā koristi bija visorganizētākā sabiedrības daļa. Kad notika Mežaparka demonstrācija, mēs ar Pēteri Pētersonu izveidojām dziesmu grāmatu, ko slepus iespieda Preses namā 100 tk eksemplāru. Tajā bija iekļautas daudzas neatkarības laika dziesmas, kas padomju laikā bija aizliegtas, bet koristi tās jau zināja un mācēja! Savukārt otra lieta bija ļoti aktīvā folkloras kustība. Tolaik tautas mūzikai vajadzēja kalpot par atbalstu pastāvošai varai. Savukārt folkloras kustība iestājas pret tautas garamantu noplicināšanu, mākslīgu pozitīvismu, ko centās uzspiest sovietisti, jo tautas mūzikā ir visa cilvēka dzīve, arī grūtības un bēdas. Folkloras grupu dalībnieki sāka dziedāt autentiski, bez sajautrinājuma un apdarinājuma, tā, kā to dara tautā, ar savu stāju, ar t.s. krūšu toni, nevis labi nostādītās balsīs, piemēram, “Skandinieki”. Arī šī kustība vērsās plašumā, piesaistīja jauniešus un veicināja Tautas fronti.

Ko jūs pētāt šobrīd, kas ir jūsu uzmanības lokā?

Pašlaik man ir padomā grāmata par to mūziku, kas latviešiem bija aktuāla pēckara bēgļu gaitās. Tajās devās daudzi komponisti, un viņu pieredzes izvērtās dažādi – cits iekļāvās vietējā mūzikas dzīvē, cits darbojās tikai latviešu vidē, mainījās viņu stils. Bēgļu nometnēs bija izveidojušies daudzi kori, šī kustība turpinājās un pat guva plašāku atzinību. Piemēram, Jānis Mediņš rakstīja, ka ārzemēs grūti nācās pierast pie modernisma. Savukārt Tālivaldis Ķeniņš beidza Parīzes konservatoriju, pēc tam aizbrauca uz Kanādu, kur saņēma arī godalgas, kļuva par konservatorijas profesoru, komponistu savienības priekšsēdi. Skatīšos, vai šim pētījumam apstiprinās projektu, ja ne, taisīšu to pats.

Arnolds Klotiņš saņem Lielo mūzikas balvu.

Arnolds Klotiņš ar īpašu Lielo mūzikas balvu 2012 "Par izcilu ieguldījumu Latvijas mūzikas vēstures izpētē". Balva piešķirta par grāmatu "Mūzika okupācijā. Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade 1940–1945". Latvijas Nacionālā opera, 2013. gada 19. februāris.

Fotogrāfe Lita Krone. Avots: LETA.
Publicēts 2019. gada 25. martā

Filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” dialoga ieraksts lietuviešu valodā

Enciklopēdijas saturu veido ne tikai teksts, bet arī ilustratīvie materiāli, tai skaitā audio ieraksti. Nacionālā enciklopēdija piedāvā ieskatīties audio ieraksta aizkulisēs.

Ierunājot dialogu lietuviešu valodā no filmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", Dagnijas lomā iejutās aktrise Aurēlija Anužīte-Lauciņa, bet Ērika lomu ierunāja ārsts un politiķis Romualds Ražuks.

Fragmentu lietuviešu valodā tulkojusi Agne Navickaite-Klišauskiene (Agnė Navickaitė-Klišauskienė).

Ieraksts šķirkļa "lietuviešu valoda" ilustrēšanai tapa 2018. gada 21. novembrī.

Publicēts 2019. gada 23. janvārī

Filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” dialoga ieraksts lībiešu valodā

Enciklopēdijas saturu veido ne tikai teksts, bet arī ilustratīvie materiāli, tai skaitā audio ieraksti. Nacionālā enciklopēdija piedāvā ieskatīties audio ieraksta aizkulisēs.

Ierunājot dialogu lībiešu valodā no filmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", Dagnijas lomā iejutās dziedātāja Julgī Stalte, bet Ērika lomu uzņēmās valodnieks, tulkotājs un dzejnieks Valts Ernštreits.

Fragmentu lībiešu valodā tulkojis Valts Ernštreits.

Ieraksts šķirkļa "lībiešu valoda" ilustrēšanai tapa 2018. gada 23. novembrī.

Publicēts 2018. gada 18. decembrī

Kā tika ierakstītas trompetes skaņas?

Enciklopēdijas saturu veido ne tikai teksts, bet arī dažādi ilustratīvie materiāli, tostarp audio ieraksti. Ieraksti, kas ilustrē mūzikas instrumentus, top Latvijas Nacionālās bibliotēkas ierakstu studijā.

Nacionālās enciklopēdijas šķirkļa "trompete" audio ilustrācijas ieraksta aizkadri. Ieraksts veikts 2017. gada 23. novembrī.

Latvijas Nacionālās operas un baleta trompetists Edgars Švembergs Nacionālajai enciklopēdijai sagatavojis vienu no pirmajiem audio ierakstiem.

Trompetei ir spilgta un spoža skaņa. Par to varat pārliecināties, noskatoties video materiālu, kurā redzams, kā Latvijas Nacionālās bibliotēkas ierakstu studijā tapa audioieraksts šķirklim "trompete".