Tā ir, sadarbībai mani uzrunāja tās galvenais redaktors Valters Ščerbinskis. Es piedalījos arī enciklopēdijas drukātā izdevuma veidošanā. Darbs ar Nacionālo enciklopēdiju man šķita ļoti interesants piedāvājums, jo tas ir arī izaicinājums – īsi, lakoniski uzrakstīt par tik daudzpusīgu kultūras fenomenu kā reliģija. Mūsu sadarbība ilgst jau vairākus gadus, man esot gan redkolēģijas loceklim, gan šķirkļu autoram, pārstāvot teoloģijas un reliģiju pētniecību jomu. Visus savus sarakstītos šķirkļus uzreiz pat grūti atcerēties, mans tēmu loks ir ļoti plašs – kristīgās konfesijas, reliģiskās kustības, aktuālie jēdzieni.

Jā, es pats arī ierosināju šī šķirkļa tapšanu, ko rakstījām kopā ar kolēģi Ņikitu Andrejevu. Abi esam iesaistīti jaunā Bībeles tulkojuma, kas tika pabeigts 2012. gadā, revīzijā. Esmu Bībeles latviešu valodas tulkojuma revīzijas komisijas līdzpriekšsēdētājs, Ņikita – viens no redaktoriem. Man ir bijusi personīga un pētnieciska interese par Bībeles tulkojuma tēmām, esmu tam veltījis arī zinātniskus rakstus. Pavisam nesen pabeidzu vienu, ko šogad publicēs žurnāls Letonica. Šo pētījumu vadīts esmu bijis dažādos arhīvos, piemēram, Kembridžas Universitātes (University of Cambridge) arhīvā, kur atrodas Britu un ārzemju Bībeles biedrības (British and Foreign Bible Society) arhīvs, kur cita starpā ir atrodami materiāli arī par 1965. gada latviešu Bībeles tulkojuma vēsturi, kas tapa latviešu diasporā. Tāpat esmu bijis Londonā, Lambetas pils (Lambeth Palace) arhīvā, kā arī dažādos Latvijas arhīvos, lai šo tēmu izmeklētu padziļināti. Tā ir plaša, interesanta pētnieciska tēma, jo Bībeles izdošana, tulkošana jau nav tikai jautājums par tekstu, bet arī par tā izkārtojumu. Tāpat ir jāsaprot, kā tekstu atveidot – tīri gramatiskā ziņā, tāpat – kuras grāmatas iekļaut Bībelē un kuras ne. Nav tā, ka visiem ir viena Bībele! Dažādām konfesijām ir dažāda izpratne par to, cik daudz grāmatas Bībelē jāiekļauj. Piemēram, katoļiem ir vairāk šo atzīto grāmatu, salīdzinot ar luterāņiem, pareizticīgajiem vēl vairāk, pie tam dažādiem pareizticības novirzieniem viedokļi par šo arī atšķiras. Mani vienmēr ir fascinējusi šī daudzveidība!

Valoda mainās, tāpēc tiek uzskatīts, ka katrai paaudzei ir nepieciešama sava Bībele. Mainās arī teksta uztvere. Mūsdienās cilvēki, kas vairāk pieraduši lietot viedtālruņus, tekstu uztver citādāk nekā tie, kas pārsvarā lasa drukātu tekstu. Mūsdienās cilvēki arī labāk uztver īsāku tekstu. Tas nebūt nenozīmē, ka no jaunā Bībeles tulkojuma ticis kaut kas atņemts vai tas ir “vienkāršots”, pat “samaitāts”. Nebūt nē! Ņemot vērā mūsu laika specifiku, teksta idejas saturu var pasniegt dažādi. Tāpat mainās izpratne par vārdu atveidi. Piemēram, 2012. gada tulkojumā atteicās no vāciskā artikula “tas” – tas kungs, runājot par Dievu, atstājot tikai – kungs. Katoļu tradīcijā Latvijā šis atveidojums jau ir bijis agrāk, bet protestantu tradīcijā vāciskā forma vēl bija saglabājusies. Vienmēr jau jāņem vērā, ka tulkojumus veido cilvēki, kas nozīmē – kaut kas var aizmirsties, kaut ko var pārprast, tāpēc to šajā tulkojuma revīzijā arī novēršam. Tāpat pasaulē veidojas jaunas atziņas par to, kādiem tekstiem ir jābūt t. s. Bībeles pamattekstā, bet kuri teksti ir nākuši klāt vēlāk vai arī ir strīdīgie teksti, kas parasti tiek likti zemsvītras piezīmēs vai atveidoti kā citādi.

Enciklopēdijas uzdevums, kā es to saprotu, pirmkārt, ir sniegt īsu un daudzpusīgu informāciju, palīdzēt lasītājam orientēties avotos, kur meklēt padziļinātu ieskatu, tāpēc katram šķirklim ir izmantoto avotu saraksts – grāmatas un interneta vietnes. Šķirklis tomēr nav garīgās celsmes literatūra, lai virzītu lasītāju vienā vai otrā virzienā, tas nav enciklopēdijas uzdevums. Vienlaikus, protams, šķirklim jābūt tādam, lai lasītāju neatbaidītu jau ar pirmajiem teikumiem, rakstot to sausu un garlaicīgu. Teksts nedrīkst būt pārāk tehnisks arī tāpēc, ka enciklopēdiju daudz lasa skolēni, studenti. Svarīgi, lai interese par attiecīgo tematu ar šķirkli pieaugtu!

Izvēle, protams, ir saistīta arī ar to, ka sistēmiskais enciklopēdijas tēmu plānojums ietver šīs tēmas, tai skaitā dažādus reliģiskus novirzienus – vismaz lielāko daļu no tiem. Īpaši tos, kas kādreiz vai joprojām ir sastopami Latvijā. Tādu pieeju izmantoju arī pasniedzot, piemēram, Latvijas baznīcu vēsturi. Gribu dot vietu to reliģisko kopienu aplūkošanai, kuras ir marginālas. Parādīt to, ka eksistē alternatīvas balsis un arī tādas, kas jau ir noklusušas, jeb kopienas, kas vairs neeksistē. Gribu parādīt kristietību visā tās daudzveidībā, kas iekļauj gan tās grupas, kas ir vairākumā un visiem uzreiz atpazīstamas, gan mazāk pazīstamas. Jo tās visas atstāj pēdas. Tāpat to tapšana un tālākā eksistence arī ir saistīta ar tām pašām lielajām kopienām.

Alternatīvas veidojas tāpēc, ka cilvēki neatrod kaut ko savai garīgajai dzīvei lielajās kopienās. Reliģisko kopienu darbība un to savstarpējā mijiedarbība nav nošķiramas un nodalāmas tikai tāpēc, ka viena ir skaitliski lielāka, bet citas – mazākas.

Nē, esmu anglikānis. Viens no nedaudzajiem Rīgā. Esmu arī draudzes palīgkapelāns. Tā ir interesanta kopiena, par ko esmu arī rakstījis (anglikānisms Latvijā). Tā ir cieši savijusies ar britu kopienas vēsturi, bet mūsdienās piesaista arī vietējos – latviešus, krievus.

Par reliģiju sāku interesēties skolas gados. Tolaik, kas bija padomju sistēmas norieta gadi, tā bija aizraušanās ar neatļauto, jaunības disidentisma forma. Vēlāk mani reliģija, it īpaši kristietība, ieinteresēja akadēmiski. Manuprāt, viens neizslēdz otru. Garīgajiem meklējumiem nevajadzētu izslēgt prātu, gluži otrādi – kritiska domāšana palīdz iepazīt to, kas ir ārpus mums ierastā un tāpēc ērtā.

Esam neliela valsts, tāpēc daudz ko izšķir sociālā tīklošanās, savstarpēja pazīšanās. Arī tas, ka padomju okupācijas laikā izveidojās tāds kā piespiedu ekumenisms, kad dažādu konfesiju draudzes nereti izmantoja vienas un tās pašas telpas, garīdznieki un draudžu locekļi sadarbojās, kas atstāj ietekmi arī mūsdienās.

Attiecības ir labas, tomēr dažkārt šķiet, ka pietrūkst teoloģiska dialoga starp konfesijām un reliģijām, kā esmu novērojis citās valstīs. Nevar arī nepamanīt, ka šajās attiecībās ir sarkanās līnijas, kuras izslēdz potenciālos partnerus, kuri tām nepiekrīt, piemēram, sievietes loma, lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu iekļaušana.

Iespējams, krišnaītus mēs vieglāk pieņemam arī tāpēc, ka Rietumu pasaule kopumā austrumus romantizē, piemēram, budismu, hinduismu, kas mūsdienās saistās ar tādu hipsterīgu, zaļu domāšanu. Ar islāmu ir citādāk, jo daļa cilvēku to uztver kā kaut ko svešu. No vienas puses, tas ir bijis klātesošs Eiropā simtiem gadu, ir Eiropas kultūras sastāvdaļa. No otras puses – daudziem pret to ir izslēdzoša attieksme, bailes, īpaši redzot islamā tikai negatīvās, radikālās izpausmes, lai gan islams ir tikpat daudzveidīgs fenomens kā kristietība u. c. reliģijas.

Iespējams tas ir tāpēc, ka cenšos parādīt katru reliģisko novirzienu tā daudzpusībā, pieminēt arī kādus iekšējus konfliktus, kas ir atrodami jebkurā reliģiskā novirzienā, atklāt spriedzi, kas ir pastāvējusi vai pastāv tajā vēl joprojām. Domāju, tas ir labi, ja mēs nenoklusējam kādus negludumus un neradām tādu pārlieku pareizu ainu, kas ir tik skaista, ka paliek jau neinteresanta. Svarīgi, lai lasītājs dzirdētu visdažādākās balsis – un runa jau nav tikai par reliģiju, bet par jebkuru kultūras izpausmi.

Esmu pētījis jaunās reliģiskās kustības. Tā ir būtiska tēma, arī enciklopēdijai, jo, lai arī šīs kustības ir mazskaitlīgas, apvieno varbūt pārsimts sekotāju, tās mēdz būt globālas, proti, pastāv citās valstīs. Tās ir klātesošas uz ielas vai kādos citos formātos, un ir labi par tām zināt. Uzskatu, ka ir svarīgi parādīt to dažādību, nemēģinot tās demonizēt, bet gan atklāt to vēsturi, raksturīgās iezīmes – tad lasītājs pats var spriest, cik uzrunājoši tas šķiet.

To, vai sekta nepārkāpj kādas sarkanās līnijas, nosaka likumdošana. Arī pavisam nesen bija gadījums, kad slēdza kādu reliģisko draudzi, jo gadījumi, kad tiek apdraudēta cilvēka veselība vai dzīvība vai viņi tiek piespiesti uz kādām darbībām, vai kāds cits viņu vietā rīkojas ar privātīpašumu, ir pretlikumīgi. Arī Covid-19 pandēmijas laikā bija kopienas, kas sanāca kopā par spīti aizliegumiem, kāda daļa bija saistīta arī ar antivakseru kustību – tas bija populisms, kas var pat apdraudēt cilvēku veselību. Taču par to jau nav atbildīgi tikai jaunie reliģiskie formējumi, jo šādi uzskati atrodami arī senākās reliģiskās kustībās. Reliģija ir ļoti plašs fenomens, kura potenciālu var izmantot ļoti dažādi. Gan tādā veidā, kas palīdz cilvēka personībai attīstīties, dara viņu uzmanīgu pret to, kas notiek viņā pašā un apkārtējā pasaulē, kas kalpo kā resurss un motivācija mainīties pašam un citiem ap sevi, lai apkārtējā pasaule būtu iecietīgāka, iekļaujošāka un taisnīgāka. Bet būs cilvēki, kas reliģiju izmantos, lai veicinātu konfliktus, šķelšanos u. tml. Tāpēc galvenais jautājums ir – ko mēs meklējam reliģijā, ko no tās paņemam un nesam tālāk.

Rietumu valstu statistika rāda, ka cilvēku skaits, kuri praktizē institucionālo reliģiju, mazinās, tomēr tas nenozīmē, ka ļoti pieaug jauno reliģisko kustību piekritēju skaits. Jā, ir novērojama t. s. “tautu staigāšana” – cilvēki maina reliģisko piederību, jo viļas vienā un pievienojas citai, tāpat daļa cilvēku veido tā saukto “pelēko zonu” – nepieder nevienai reliģiskai grupai, taču saka, ka tic kaut kam, praktizē garīgumu vienā vai otrā formā. Tādu pamatīgāku pētījumu par šo jomu Latvijā gan nav. Lai gan ir Latvijas Zinātnes padomes atbalstīts pētījums par sievietes lomu luterāņu baznīcā, kurā arī es esmu piedalījies lauka pētījumos, intervējot garīdzniekus un draudžu locekļus dažādos Latvijas reģionos, līdztekus galvenajam tematam parādījās arī tēma, ka cilvēki mazāk apmeklē baznīcas, īpaši jauniešiem tas nav interesanti. Var just, ka draudžu darbinieku vidū ir neziņa, ko ar šo īsti darīt. It kā ir vēlme kaut ko mainīt tajā formā, kā tiek uzrunāti cilvēki, taču pastāvīgie draudžu locekļi pārsvarā ir vecāka gadagājuma cilvēki, kuri ir pieraduši pie tradicionālākām saziņas formām un īsti neko mainīt nevēlas. Un jāņem vērā abas puses! Protams, var diskutēt, vai, mainot saziņas formu, palielināsies baznīcā gājēju skaits.

Latvijā vērojamas tās pašas tendences, kas citās Rietumu valstīs, proti, sekularizācija, kas gan nenozīmē reliģijas izzušanu, bet gan transformēšanos. Cilvēki bieži izturas pret reliģiskajām organizācijām kā pret pakalpojumu sniedzējām, parasti vēršoties pie tām dzīves pārejas punktos – kristībās, laulībās, bērēs vai arī krīzes situācijās, kā arī meklējot kopienu, kas viņus atbalstītu, būtu iekļaujoša. Un tad var būt jautājums, vai reliģiskas organizācijas, kas ir vairāk vērstas uz dogmām un pagātnes tradīciju saglabāšanu, to var dot.   

Tā droši vien ir prasme sadzīvot kopā, prasme ieklausīties. Un arī dziļa pazemība atzīt, ka mēs kaut ko nezinām, mums nav visas atbildes. Tomēr gadsimtu gaitā arī tās konfesijas, kas saka, ka nekādā gadījumā neko nemainīs, tāpat mainās, pat pareizticība un katolicisms kā vienas no senākajām. Jautājums jau vienmēr ir par robežām, tomēr, kā minējāt – cilvēki ir atšķirīgi un nekad nebūs tāds vienots konsensus uz visiem laikiem par to, ko saprotam ar kristietības būtību un kuros jautājumos ir jānovelk sarkanās līnijas. Gadu simtiem ir bijušas diskusijas par verdzību, sievietes lomu u. c. jautājumiem. Te ir tikai divi varianti: iekļaut šo dažādību, atšķirīgos viedokļus vai fragmentēties, kas ir nereti sastopams reliģiju vēsturē, tas nozīmē – šķelšanās.

Man šķiet, ka pēc iespējas svarīgi ir sarunāties un apzināties, ka pat pamatavots, kas kristietībā ir Bībele, ir daudzbalsīgs teksts. Tās nav tikai ārpus konteksta esošas manas un Bībeles attiecības. Mūs ietekmē kaut kādi iepriekšēji pieņēmumi, kultūrkonteksts, kurā šie teksti ir tapuši u. c. faktori, kas veido nozīmes, kuras mēs nevis atrodam, bet paši veidojam dialogā ar tekstiem un tradīcijām. Tāpēc jau eksistē atšķirības, un ne vienmēr atšķirīgām interpretācijām ir viegli sadzīvot.

Tā ir ļoti atbrīvojoša sajūta! Varbūt dažas konfesijas, kas iepriekš ir bijušas valstiski nostiprinātas, pat bija kļuvušas slinkas, izmantojot šīs pagātnes privilēģijas. Tāpēc šī izvēle ir liela iespēja radošai attīstībai, mēģinot saprast, ko vērtīgu dot un pateikt šodienas cilvēkiem. Visos laikos cilvēki ir meklējuši to sajūtu, ka viņi ir pieņemti un mīlēti. Un, ja kristietībā to varam saskatīt, tā ir liela vērtība. Pieļaujot, ka cilvēki tāpat to dažādi sapratīs un īstenos.

Nesen pabeidzu šķirkli par harismātisko kustību un kristīgo fundamentālismu. Vēl man ir ideja rakstīt par gavēņa nozīmi kristietībā.