Kā Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vadītājs esmu Nacionālās enciklopēdijas padomē, jo, protams, ka mūsu iestādē ir resursi, kas interesē enciklopēdiju, un nekad neesam lieguši tikt tiem klāt.

Manis vadītais muzejs ir lielākā latviešu kultūras mantojuma krātuve, kas aptver plašu universālu priekšmetu klāstu – no senajiem laikiem un arheoloģiskajiem izrakumiem līdz pat mūsdienām. Tas viss šeit īpašos apstākļos un telpās glabājas. Tāpat ir zinoši cilvēki, kuri var konsultēt un pastāstīt par visu šeit atrodamo mantojumu. Priekšmetu skaits ir mērāms miljonos – pie nosacījuma, ja saskaita katru trauku lausku, kas atrodas mūsu krājumā. Nacionālajā vēstures muzejā var atrast gan akmens laikmeta cirvi, gan seno latgaļu villaini un māla podu, gan tautas tērpu un tā valkātāju darba rīkus un sadzīves lietas, gan dažādos periodos lietoto naudu un baznīcu kokskulptūras, gan arī citas lietas. Tāpat ir arī dažādi foto negatīvi, stikla plates, attēli un dokumenti, taču tā ir mazākā daļa.

Droši vien jāsāk ar globālu aspektu, ka sabiedrību, nāciju lielā mērā formē valoda, īpaši – rakstu valoda. Kaut kādā mērā tā noteiktu cilvēku grupu padara vienādu jeb ļauj saprasties vienā valodā. Arī latvieši ir radušies no daudzām etniskām grupām līdz apvienojušies zem vienas lietotās latviešu valodas, kurā runājam arī mūsdienās. Latviešu valodas lietotāju skaits ir neliels. Nacionālā enciklopēdija ir ļoti labs instruments, lai runātu par daudzām lietām, kuras ikdienā varbūt nesanāk pieminēt. Parādās dažādu tematiku terminoloģija, dažādas nianses un iepriekš nezināmi vai neapkopoti fakti. Enciklopēdijas sūtība līdzās zināšanu sniegšanai ir uzturēt valodu dzīvu, jo dažādu tēmu autori ir nemitīgi “spiesti” radīt jaunus tekstus, palielināt vārdu krājumu. Var būt situācija, kad par kādu tematu ļoti zinoši ir vien daži speciālisti, kas profesionāli vairāk dzīvo angļu valodas vidē. Enciklopēdija liek tematiku ietērpt zinātniski precīzos latviešu valodas vārdos. Tikko mēs zaudējam latviešu valodu kā savas zinātnes valodu, mēs arī sākam zaudēt sevi kā nāciju. Kļūstam nepilnvērtīgi. Un tas nav pārspīlējums.

Savukārt vēsture visus Latvijas iedzīvotājus vai Latvijai piederīgos vieno ar savām kopīgajām saknēm, idejām un notikumiem, kurus esam pieredzējuši paši vai par kuriem mums ir līdzīga izpratne. Jā, ir daudz literatūras, kurā var izlasīt par dažādiem vēstures notikumiem. Taču enciklopēdija ir tas avots, kur var atrast konkrēto šķirkli, ja kaut ko vajag ātri un kodolīgi. Es pats esmu vēsturnieks pēc izglītības un enciklopēdiju lietoju, lai ātri pārliecinātos par sev vajadzīgajiem faktiem. Enciklopēdija ļoti kodolīgi atspoguļo informāciju, kas ir ērti pieejama jebkuram. Mūsdienu pasaulē, kad teju nevienam nekam nav laika un visu vajag tūlīt, šis ir ļoti labs instruments.

To ir grūti tā uzreiz pateikt, jo katram cilvēkam jau prātā ir kaut kādi savi priekšstati, kam viņš tic. Jā, varbūt cilvēkiem vairāk no vēstures patīk tādi ļoti spilgti momenti, kas nereti tiek arī speciāli vēl vairāk izcelti, bet tā īstā vēsture varbūt ne vienmēr tāda ir. Ja kāds autors vai mākslinieks savu tematu māk ietērpt pietiekami krāšņā formā, tad viņš arī iegūst lielāku uzmanību. Pēc romāniem un filmām nevajadzētu mācīties Latvijas vēsturi, lai arī tā ir spilgti atspoguļota, tie tomēr paliek mākslas darbi. Un mīti mēdz rasties uz tādas robežas starp vēsturisko patiesību un radošo iztēli. Man, piemēram, bija grūti līdz galam noskatīties filmu “Nameja gredzens”. Ir vieglāk, ja viss ir izdomāts vai arī tas ir vēsturisks materiāls, nevis izdomājums, kurā iepilinātas vēsturiskās patiesības druskas! Tad skatītājam rodas iespaids, ka patiess ir teju viss redzamais. Tā arī rodas, piemēram, tie daudz kur atkārtotie priekšstati par 800 verdzības gadiem. Kad ekskursijas vadītājs stāsta par sūro, grūto latviešu likteni, bet pēc tam pieved pie tautastērpu skapja un rāda greznos šuvumus, tad kādam var rasties pamatots jautājums, vai tad tie varēja piederēt nabadzīgiem cilvēkiem? Taču diemžēl tāda ir dzīve un izpratnes veidošanās. 

Protams, ir lietas, ko nenosauksim par mītiem, bet jaunas informācijas uzzināšanu, proti, tiek veikti jauni pētījumi, izzināti jauni fakti un tad izrādās, ka kāds iepriekšējais vēstures pieņēmums nav pareizs un ir jāmaina. Jā, arī vēsturē ik pa laikam vajag pārbaudīt faktus. Piemēram, pētnieks 19. gs. ir veicis pētījumu, ko pēc tam 20. gs. kāds cits pētnieks ir pārskatījis un pielicis klāt vēl savu interpretāciju, vēl tālāk atkal kāds ir apskatījis senā pētījuma rezultātus un izdarījis savus secinājumus, līdz kāds jauns pētnieks saprot, ka tas ir bijis kā klusajos telefonos un vēsturiskās reālijas ir pavisam citas. Tādēļ ik pa laikam vēsturi vajag pārvērtēt. Arī vēsturē ir savas modes un koncepcijas, kas mainās! Un pētnieks, kas izteikti seko kādai vienai idejai, senā alu zīmējumā tiešām saskatīs tīģeri, lai arī vēlāk izrādīsies, ka tur patiesībā bija attēlots bruņurupucis. Protams, pakāpeniski nāk klāt jaunas tehniskās metodes un, iespējas, taas arī daudz izmaina mūsu zināšanās. Agrāk tādu arheoloģisko izrakumu ieguvumu daļu kā dzīvnieku kauli neuzskatīja par sevišķi interesantu, apskatot vien, cik tur ir, piemēram, zirgu daļas, govju daļas – vai ir tikai mājlopi vai arī meža dzīvnieki. Mūsdienās var konstatēt, ko šie atrastie dzīvnieki savā laikā ēda, attiecīgi izdarot secinājumus arī par cilvēku sadzīvi.

Arheoloģijā daudz kas notiek cikliski – apkopojam zināšanu daudzumu, ieliekam kādā teorijā un esam ar to apmierināti. Pēc laika pienāk klāt jauna informācija, līdzšinējā teorija sabrūk, un var tapt atkal jauna. Tā nav vēsturnieku apzināta manipulācija vai nezināšana. Tas ir tāpēc, ka tobrīd mūsu zināšanas ir bijušas tādā līmenī.

Agrāk cilvēks varēja zināt gandrīz visu, teiksim pirms 100 gadiem izlasīt visas Latvijas vēstures grāmatas. Šobrīd visu vairs nevar zināt, jo informācijas ir fantastiski daudz, ir jāspecializējas šaurāk. Patiesībā tagad profesionāļi specializējas ļoti šauri, lai apgūtu vajadzīgo informācijas daudzumu. Līdz ar to kopbildes veidošana ir vēl viens papildu uzdevums, ko arī veic Nacionālā enciklopēdija – iepazīstinot ar notikumu esenci.

Tas ir grūti, jo īpaši tāpēc, ka par senajiem laikiem jau nav praktiski nekādu liecību. Mēs nevaram paprasīt, kādā valodā viņš runāja vai ko domāja. Visu var nojaust pēc netiešām pazīmēm. Jo nākam tuvāk mūsdienām, jo panorāma ir “biezāka”. Vēl jau arī jāņem vērā, ka vide, materiālais stāvoklis un iespējas mācīties – tas viss ļoti ietekmē sabiedrību. Tā rupji salīdzinot, arī mūsdienās pasaulē ir cilvēki, kuri ir augsti intelektuāli, un tādi, kuri nemāk lasīt vai rakstīt, ir tādi, kuri ģērbjas pēc noteiktas modes, un tādi, kuri joprojām ikdienā pārvietojas kaili, – un viņi visi eksistē paralēli. Katrs laiks un apstākļi prasa no cilvēkiem savu rīcību un pienākumus, arī tieksmi attīstīties un dzīvot labāk. Tāpēc tā īsti raksturot, kādi tad ir latvieši, nav iespējams. Droši vien ir kaut kādas mentalitātes iezīmes un mūsu kopējā vēsture, cik to atceramies un kas mūs vieno. Labs piemērs ir Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki. Tas ir vienojošs moments, un mums visiem ir skaidrs, ko tas nozīmē, lai gan katram tas var būt kaut kas pavisam cits. Katram no mums ir sava pieredze, materiālais stāvoklis un domāšanas principi, bet visus korī apvieno viena dziesma. Pēc svētkiem jau atkal katram ir savas intereses.

Jā, mēs varam teikt – latvietis ir slinks, bet latvietis ir arī čakls! Dažkārt spēcīgi izpaužas pagātnes pieredze dažādos reģionos – piemēram, ciemojoties Latgalē, Kurzemē vai Vidzemē, attieksme pret svešinieku būs atšķirīga. Te saskatāmas atšķirīgā viensētu un ciemu jeb sādžu dzīvesveida atblāzmas. Taču ar laiku jau tie sadzīves akmeņi maļ un mēs paliekam arvien vienādāki, robežas izzūd.

Kā tauta mēs salīdzinoši vēlu uznācām uz vēstures skatuves, ja ņemam vērā brīdi, kad mūs visus sāka vienot viena kopīga latviešu valoda un izveidojām savu valsti. Taču ilgi, cauri dažādiem laikiem un varām pastāvēja, piemēram, kuršu ķoniņi, kuri saglabāja savu neatkarību, tradīcijas un sociālo stāvokli – gan Livonijas periodā viņiem bija savas tiesības, gan cariskās Krievijas laikā viņi centās pierādīt, ka ir muižnieki.

Jā un nē. Pirmkārt jau katrs pētnieks atbild pats savā priekšā par to, ko ir uzrakstījis vai pateicis. Nākamais jautājums ir, vai raksti sev jeb par to, kas interesē tevi pašu, vai arī par to, par ko tobrīd maksā, iekļaujoties konkrētā laika aktualitātēs. Jāņem vērā, ka arī padomju okupācijas laikā bija cilvēki, kas tiešām ticēja šai ideoloģijai.

Mūsdienās jau pie mums īsti nav tā, ka par kāda vēstures atzara pētījumiem maksātu vairāk nekā par kādu citu. Var atšķirties naudas pieejamības iespējas. Attiecībā par ideoloģiju – tas ir skaidrs, ka padomju okupācijas laikā skolās bija skaidri definētas vēstures nostādnes, pie kurām bija jāpieturas. Piemēram, cilvēkiem, kuri šajā pat muzejā atsāka strādāt pēc Otrā pasaules kara, bija daudz grūtāk strādāt nekā tad, kad 20. gs. 80. gados te sāku strādāt es. Mums vairs tā neuzspieda ideoloģiskās dogmas, no sērijas – krievu un latviešu mūžīgā cīņa pret vācu okupantiem. Lai gan vienmēr jau ir brīvi prāti, kas izmanās iznest savu ideju.

Mūsdienās ir pilnīgi cita situācija, jo pastāv brīvība un iespēja pārvērtēt savus un citu pētnieku darbus, taču nelaime ir cita – nav vienīgās patiesības –, un ar to daudzi netiek galā. Kā lai šajā informācijas daudzumā atsijā objektīvo patiesību? Labi, var atsijāt galējības, bet ir liels izaicinājums saprast, kuram avotam uzticēties un kuram ne. Pašam ir jādomā un jāsalīdzina. Bet mēs vairs nevaram runāt par vienu ideoloģiju – raksta par viskautko, dažādos stilos.

Jā, noteikti, intereses ir mainīgas. Tās ietekmējas no notikumiem, kas notiek pasaulē, piemēram, vienā brīdī ļoti aktuāls kļūst Atmodas laiks, tad Lielvārdes jostas raksti, kurus kāds mēģina īpaši iztulkot. Mūsu pētnieki, kas lietām pieiet zinātniski, pat sausi, veidoja izstādi par šo jostu, un bija entuziasti, kas nāca strīdēties – apgalvoja, ka mēs nezinām īsto nozīmi, tur ir apslēpts pavisam kas cits. Tad aktuāla ir arī mūsu nesenā sāpīgā vēsture, kas nemaz nav līdz galam izrunāta, proti, izsūtījumi, trimda, padomju okupācija, un kurš labāk zina, ko tad īsti nozīmē okupācija, – palicējs vai aizbraucējs. Noteikti, ka arī turpmāk pacelsies jaunas tēmas, kas piesaistīts kādas sabiedrības daļas uzmanību.

Latvijā jau tas vēstures “tirgus” ir mazs, spēlētāju nav daudz. Problēma ir tajā, ka, lai iegūtu starptautisku atpazīstamību un citētību akadēmiskos žurnālos, ir jāraksta angliski, tas nozīmē rakstīt par tēmām, kas ir starptautiski aktuālas. Tomēr tad sanāk pamest novārtā starptautiski neaktuālas tēmas un zinātni latviešu valodā.

Ļoti daudz! Jau ņemot vērā vien to, ka pašlaik ar aerolāzerskenēšanas jeb Lidar karšu sistēmu tiek atklāti arvien jauni pilskalni un uzkalniņu kapulauki, par kuru eksistenci Latvijas teritorijā iepriekš nezinājām. Esam izpētījuši maz, ir daudz nezināmu kultūras pieminekļu un arī atklātie ir izzināti nevienmērīgi. Pašlaik jau nenotiek tādi milzīgi izpētes projekti, ir vairāk glābšanas pasākumi. No otras puses, ne vienmēr arī viss ir jāizrok, jo arī tas, kas ir atklāts, ne visos gadījumos ir aprakstīts un sabiedrībai pieejams. Taču noteikti – ir milzīgs iespēju daudzums darīšanai un Latvijas vēstures pētniecībai!