Rakstu enciklopēdijai jau kopš pirmā tās pastāvēšanas gada. Tam mani uzrunāja promocijas darba vadītājs – šobrīd LU emeritētais profesors Vitālijs Zelčs, kurš ir arī enciklopēdijas Nozaru redakcijas kolēģijas loceklis. Dalos ar to, ko zinu vislabāk, – par ledājiem, to veidoto reljefu, kā arī zinātnes nozari, kas pēta ledājus – glacioloģiju, tāpat par procesiem polārajos reģionos saistībā ar klimata izmaiņām.
Enciklopēdijai esmu uzrakstījis par glacioloģiju, glaciālo teoriju, antiglaciālismu, ledus laikmeta cēloņu teorijām, tāpat par to, kas ir ledājs un ledus. Kopumā ir tapuši septiņi šķirkļi, bet izstrādē ir vēl vairāki – par ledu un tā veidojumiem atmosfērā, hidrosfērā, pazemē, kā arī par dažādām reljefa formām.
Tas ir ļoti atbildīgs uzdevums, domāju, ka visi autori to apzinās, jo tā ir paliekoša informācija. Tas, cik viegli vai grūti ir uzrakstīt, atkarīgs no konkrētās tēmas un cik ļoti ikdienas darbs vai pētniecība ir ar to saistīta. Tā kā es pats pētu ledājus un par to lasu arī atsevišķu lekciju kursu, šo šķirkli bija vieglāk uzrakstīt. Lielākā problēma ir iekļauties rakstu zīmēs, jo parasti uzrakstu teju divreiz vairāk! Savukārt citi šķirkļi top ilgāk, jo man rūpīgi jāiepazīstas ar jaunāko literatūru.
Interese par ledājiem sākās tepat, Latvijā. Lai arī šķiet, ka tas ir kaut kas tāls, kas mūs neietekmē, mūsdienās, īpaši saistībā ar klimata pārmaiņām, lielai daļai lasītāju ir skaidrs, ka Arktikas un Antarktikas ledāju kušana iespaido visas pasaules klimatu un ekosistēmas. Tāpat Latvijā mūsdienu zemes virsma, reljefs, nogulumi lielākoties ir veidojušies seno pagātnes apledojumu ietekmē. Mana zinātniskā interese Latvijā ir veltīta tieši šiem pagātnes veidojumiem. Tos sāku pētīt sava promocijas darba izstrādes laikā, līdz uzzināju, ka līdzīgas formas veidojas arī mūsdienās – pie un zem mūsdienu ledājiem. Tas arī iededza manu interesi tālākiem pētījumiem.
Sākotnēji devos tādā kā ekskursijā uz Islandes ledājiem, pēc tam – 2014. gadā – kopā ar kolēģi Jāni Karušu, arī enciklopēdijas autoru, būdami ģeoloģijas doktorantūras studenti, izlēmām doties uz Islandi un pamēģināt pētīt ledājus paši saviem spēkiem. Izrādījās, ka pētījumus var veikt gana efektīvi, detalizēti, iegūt jaunu informāciju gan par pašiem ledājiem, gan reljefa formām. Esam bijuši polārajās ekspedīcijās arī Grenlandē, Svalbārā (Norvēģijas teritorija Arktikā), Antarktikā, attīstot polāro pētījumu jomu Latvijā. Esam arī izveidojuši polāro pētījumu centru Latvijas Universitātē.
Mūsu pētījumu loks ir plašs. Mēģinām noskaidrot un detalizēti raksturot ledāju ģeometriju, pielietojot divas metodes. Izmantojam bezpilota gaisa kuģi jeb dronu un ģeoradaru. Ar dronu tiekam pie ledāju fotogrāfijām, no kurām, speciālā programmatūrā savietojot kopā, iegūstam aerofoto mozaīku un arī ledāju virsmas modeli. Tajā var izšķirt visu, kas ledājā atrodas, – upes, ūdensrijējus, plaisas u. c., kas sniedz informāciju par ledāju attīstību laika gaitā. Savukārt ar ģeoradaru iegūstam unikālu un detalizētu informāciju par ledus biezumu, ledāja gultni jeb zemledāja reljefu. Tāpat gūstam specifisku informāciju par to, kas notiek ledājā iekšā, – kāda ir temperatūra – ledus ir silts vai auksts. Silts ledus izklausās netipiski, taču angliski tieši šāds termins warm ice (vai temperate ice 'mērens ledus') tiek lietots, apzīmējot to, ka ledus ir sasniedzis kušanas temperatūru. Tādā gadījumā rodas neliels ūdens daudzums un starp ledus kristāliem ir ūdens. Šāda ledus īpašības atšķiras no cieta un auksta ledus, tas var ātrāk plūst, deformēties, visa ledāja dinamika ir atšķirīga.
Mūsu jaunākā zinātniskā publikācija “Glacioloģijas žurnālā” (Journal of Glaciology) ir par to, kā veidojusies ledāja noteces sistēma – kas notiek ar ūdeni, kas veidojas, ledājam kūstot no virspuses. Tas pa plaisām, caur ūdensrijējiem vai izgraužoties pa virsledāja upēm nokļūst ledājā dziļāk – iekšledājā vai pat zemledājā, veidojot tuneļus. Ar ģeoradaru varam nokartēt šo tuneļu izvietojumu, formu, dziļumu un noteikt to veidošanās mehānismus.
Mūsdienās noteikti, vismaz pēdējās divās desmitgadēs ledāju kušanas ātrums palielinās visā pasaulē. Ledāju masas bilance pasaulē ir negatīva. Īpaši straujas izmaiņas mūsdienās raksturīgas Arktikas ledājiem.
Protams, visiem procesiem, kas norisinās dabā, arī ledāju kušanai, ir ciklisks raksturs. To pieminam arī enciklopēdijas šķirkļos. Cēloņi, kāpēc ledus laikmeti ir veidojušies, galvenokārt ir meklējami ārpus Zemes – tie ir saistīti ar Zemes orbītu un rotācijas ass stāvokli (precesiju) un slīpumu. Ledus laikmeta cikliskums ir aptuveni simts tūkstoši gadu. Starpledus laikmets ilgst 10–20 tūkstošus gadu, arī mēs pašlaik tajā dzīvojam. Tāpēc jāsaprot, ka ledāji kūst dabisku procesu rezultātā, taču klimata pārmaiņas mūsdienās parāda, ka vismaz pēdējā desmitgadē un, iespējams, agrāk cilvēka darbības ietekme ir absolūti nenoliedzama. Antropogēnās jeb cilvēka darbības rezultātā globālā atmosfēras temperatūra kopš 1850.–1900. gada perioda ir jau palielinājusies par vairāk nekā vienu grādu pēc Celsija. Un tas ir ļoti daudz! Arktikā pārmaiņas ir redzamas pavisam skaidri – tā ir sasilusi 2–3 reizes vairāk nekā pārējā pasaule. Atsevišķās polārajās stacijās veiktie meteoroloģiskie novērojumi rāda, ka temperatūra pēdējo 50 gadu laikā tur ir pacēlusies pat par 4–50C. Tas ir katastrofāli un radīs neatgriezeniskas sekas – daudzi no mūsdienu ledājiem izzudīs pavisam tuvā nākotnē.
Jā, ceru, ka visu dzīvi! Katru gadu cenšamies iesaistīties dažādos projektos. Līdz šim mums tas ir izdevies, izņemot pandēmijas laiku, ik gadu esam devušies polārajā ekspedīcijā, un nākamā ir plānota 2022. gada vasarā Grenlandē. Vasara nozīmē, ka būs pāris grādi virs nulles! Vēl ir iesniegts projekts par atkārtotu ekspedīciju uz Antarktiku. Vienmēr ir vērts atgriezties tajās pašās vietās un veikt ilglaicīgus mērījumus, lai varam novērot ledāju dinamiskās izmaiņas.
Mūsu, LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes, pētījumi par ledājiem ir unikāli Latvijai. Esam piesaistījuši arī citu nozaru pārstāvjus – ķīmiķus, mikrobiologus, kas gan devušies ar mums ekspedīcijās, gan analizējuši mūsu atvestos materiālus šeit uz vietas, tā kā mēģinām polāro pētījumu jomu Latvijā padarīt arvien multidisciplinārāku.
Protams, ir valstis, kurām ir pat vairāk nekā gadsimtu senas polāro apgabalu pētniecības tradīcijas, piemēram, Amerikas Savienotās Valstis un Lielbritānija, arī netālajai Polijai ir savas polārās stacijas. Tomēr mēs esam vieni no retajiem, kas tiešām reāli dodas veikt pētniecību uz vietas, jo mūsdienās, ne tikai pandēmijas apstākļos, ļoti daudz zinātniskā darba notiek attālināti, izmantojot satelītattēlus u. c. sensoru datus. Visos ledājos, kur esam bijuši, esam pirmie, kur veikti šādi pētījumi. Kaut vai, ja esam tikai mērījuši ledus biezumu. Jo par lielāko daļu pasaules ledāju šādas informācijas nav, un tad jau nav iespējams precīzi modelēt to attīstību nākotnē.
Aprakstīšu par piemēru Svalbāru, kur darbojāmies Polijai piederošā polārajā stacijā. Var teikt, ka tas ir mazs namiņš nekurienes vidū, ko ieskauj okeāns, tundra, kalni un ledāji. Pa mazu lodziņu polārstacijā visu laiku spīd saules gaisma, jo tur atrodamies polārās dienas laikā. Mostamies samērā agri, lai pēc iespējas vairāk laika veltītu pētniecībai. Brokastīs bieži ir auzu pārslu putra. Somas ar ekipējumu parasti sakārtojam jau iepriekšējā vakarā, tāpēc uzreiz no rīta varam doties laukā. Tad jāmēro ceļš līdz ledājam, kas aizņem vienu, divas stundas. Tikpat daudz laika jāvelta, lai kāptu pa ledāju augšup, līdz sasniedzam nodomāto punktu, kur varam sākt savus pētījumus, piemēram, izmantojot ģeoradaru. Tas sver ap 10 kg, bet nesējam vēl ir mugursoma un lauka dators. Mēs nostaigājam visu ledāju – ik pēc 50–100 metriem, atkarībā no pētījuma detalitātes, veicam mērījumus. Vēlu vakarā atgriežamies stacijā. Svalbārā elektroenerģiju nodrošina ģenerators, ko ieslēdz astoņos vakarā. Izžāvējam un uzlādējam visas iekārtas. Paēdam vakariņas un pārrakstām datus ārējos datu nesējos, kas ir obligāts katras dienas darbs. Un tad jau ir laiks naktsmieram. Tas ir fiziski smags darbs. Dažkārt laikapstākļi nemaz neļauj izdarīt visu iecerēto, kas savukārt ir nomācoši.
Ekspedīciju garumi ir atšķirīgi, bet parasti tās ir divas nedēļas, jo ir grafiks, pēc kura ierodas atkal nākamie pētnieki polārstacijā. Bet, piemēram, Antarktikā uz vietas pavadījām pusotru mēnesi.
Mūsdienās tas ir tāds aktuāls jautājums, bet jāsaka, ka kaitīgi mikrobi nevis atkusīs no ledājiem, bet, visticamāk, radīsies tāpat, kā visi citi, arī pašlaik aktuālais kovids – no Dienvidaustrumāzijā dzīvojošajiem sikspārņiem vai citiem dzīvniekiem. Taču ir taisnība, ka dažādi mikroorganismi ledājos dzīvo – gan uz ledāju virsmas, gan zem tiem. Un tā ir aktuāla globāla pētījumu tēma, jo tikai pirms dažiem gadiem pirmo reizi pasaulē ir izdevies iegūt nepiesārņotus paraugus no zemledāju ezeriem. Ūdens šajos ezeros ir bijis nošķirts no pārējās pasaules tūkstošiem un varbūt pat miljoniem gadu. Metodes, kas izmantotas šo dzīvības formu izpētei, var noderēt pētniecībai uz citām planētām vai pavadoņiem, piemēram, Marsa, kur arī ir ledāji un eksistē zemledāju ezeri.
Daļēji jā. Grāmata sastāv no divām daļām – pirmā ir teorētiskā, kas stāsta par ledājiem, to veidošanos, ledus laikmetiem, otrā – par mūsdienu ledājiem, kur ir iekļauta arī mūsu pieredze polārajos apgabalos. Šī tēma latviešu valodā ir aprakstīta maz, tāpēc grāmatu izmanto arī kā mācību materiālu. Tieši tāpēc man prieks rakstīt arī enciklopēdijai, jo mums ir jāattīsta dzimtās valodas zinātniskā terminoloģija. Arī man rakstot reizēm nākas izgudrot terminus, kas iepriekš citos avotos nav eksistējuši.
Seno apledojumu paliekas varam redzēt gandrīz jebkur Latvijā! Es varu paskatīties ārā pa mājas logu un tālumā redzu nelielu līkumotu valni, t. s. Ogres kangari jeb osa valnis, kas, visticamāk, ir veidojies zemledāja tunelī. Pēdējā apledojuma reljefa formas dominē Latvijas ainavā un tām ir būtiska nozīme, piemēram, teritorijas attīstības plānošanā visdažādākajās jomās, derīgo izrakteņu ieguvē, rekreācijā. Ledāja veidotais reljefs ir noteicošā Latvijas ainavas komponente.
Glaciālā teorija uzskata, ka nešķiroto materiālu, laukakmeņus, ko bieži varam Baltijas reģionā novērot, te ir nogādājuši senie ledāji. Pagātnē ledāji ir bijuši daudz izplatītāki nekā mūsdienās. Antiglaciālisms šai seno ledāju eksistencei ārpus poliem netic, tas ir vēsturisku teoriju apkopojums, kam mūsdienās pievēršas vien daži reliģiski fanātiķi, kas, piemēram, uzskata, ka zeme ir sešus tūkstošus gadu sena.
Es labprāt ar interesi iedziļinos zinātnes vēsturē. Vēl tikai pirms gadsimta mūsu izpratne par pasauli bija pilnīgi citādāka. Vēl 19. gadsimta vidū liela daļa zinātnieku uzskatīja, ka zemes virspusē redzamie nogulumi ir uzkrājušies milzīgu pasaules mēroga plūdu ietekmē. Tāpēc varam secināt, ka pēdējo divu gadsimtu laikā zinātnes attīstība ir bijusi ļoti strauja.
Ledus ir sastopams pazemē, jūrās, okeānos un arī atmosfērā, kur tas ir gan mākoņu sastāvā, gan veido dažādas interesantas dabas parādības. Piemēram, uzledojumus, kas var būt ļoti bīstami aviācijā. Tāpat liela daļa dabīgo pavadoņu Saules sistēmā galvenokārt ir veidoti no ledus, zem kura, visticamāk, atrodas šķidrs ūdens, kurā potenciāli varētu būt dzīvība.
Pats dažādos studiju kursos minu enciklopēdiju kā vienu no avotiem, kur var atrast zinātnisku informāciju latviešu valodā. Esmu arī iepazinies ar atsevišķiem kolēģu šķirkļiem. Viennozīmīgi enciklopēdiju vajadzētu popularizēt arvien vairāk! Mūsdienās, sevišķi pandēmijas laikā, mūsu ziņu avoti ļoti bieži mēdz būt sociālie tīkli, kas ne vienmēr ir precīzi. Ir ļoti būtiski, ka latviešu valodā ir pieejama šāda uzticama, zinātniski pamatota informācija, ar ko ikviens var iepazīties!
Rakstu arhīvs