Grūti dot viennozīmīgu atbildi. Ja skatās filmas un seriālus, kuros parādās viduslaiki, tad var rasties iespaids, ka bez žurkām, netīrības un māņticības neiztikt. Grūti izvērtēt, cik dziļi šāds tēls iesakņojies sabiedrības apziņā. Nedrīkst aizmirst, ka šī masu kultūra gādā arī par citādiem priekšstatiem par viduslaikiem – tur ir dāmas skaistās kleitās un bruņnieciska izturēšanās. Tos, kuriem tas ir svarīgi, uzrunā tā laika saistība ar Dievu un reliģiju, jo, ja mūsdienās ne visi tiek galā ar šo jomu, tad viduslaikus var rādīt kā laiku, kad attiecības ar dievišķo bija harmoniskākas. Varētu formulēt tā – izteikti negatīvs priekšstats varbūt tiešām ir mazinājies, tomēr saglabājas pretrunīga attieksme pret viduslaikiem.

Tas tiesa, ka attiecībās ar pagātni starp sabiedrību un pētniecību pastāv zināmas “šķēres”. Man ir iespaids, ka mūsu sabiedrība vēsturnieka darbu galvenokārt vērtē no politiskās lietderības viedokļa – cik lielā mērā tā rezultāti ir izmantojami kā arguments vai pat instruments cīņai par vai pret kaut ko. Attiecīgi arī skats uz viduslaikiem mūsu reģionā ir sakāpināti ideoloģizēts – vācieši pret latviešiem, latvieši pret vāciešiem un tā tālāk

Esmu zinātnieks, tādēļ aplūkoju tēmu atbilstoši tam, kā to dara zinātnieki. Taču arī profesionāliem vēstures pētniekiem nepieder monopols uz absolūto patiesību, kas dotu tiesības noteikt, kas ir kļūdains, kas nē. Arī vēsturnieku, kurš nodarbojas ar viduslaikiem, ietekmē noskaņojumi, kas valda viņa laika sabiedrībā, un viņš tā vai citādi nostājas konkrētā pozīcijā. Manuprāt, ļoti trāpīgi atšķirību starp mūsdienu un viduslaiku vēsturnieku ir raksturojis krievu medievists un rakstnieks Jevgēņijs Vodolazkins (Евгений Германович Водолазкин) – mēs  apzināti vai neapzināti uz pagātni raugāmies no kādas puses, tātad “no malas”. Savukārt hronists viduslaikos uz notikumiem skatījās “no augšas”, jo tolaik Dievs, sabiedrība un politika nebija nošķirami, tas viss bija kopā.

Es formulētu citādi. Skaidrs, ka nekad nebūs tāds brīdis, kad par kādu tēmu vēsturē varēs teikt, ka te viss ir izpētīts, te vēsturniekiem vairs nav ko darīt. Un tas mūsu darbā tieši ir tas interesantais. Mainās sabiedrība, mainās sabiedrības jautājumi, tādēļ vēstures zinātne nevar stāvēt uz vietas.

Jā, bet šī interpretācija ir balstīta informācijā, kura ir zinātnieka rīcībā. Vēsturnieks strādā salīdzinoši un analītiski. Un te mēs atkal varam atgriezties pie “šķērēm” starp to, ko vēsturnieks dara un ko sabiedrība (un politiķi, kuri uzstājas tās interešu aizstāvju lomā) no viņa sagaida. Piemērs varētu būt savulaik asie strīdi ap Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu skolās. Viena pozīcija, kurai, starp citu, piekrita arī daļa manu kolēģu universitātē, bija tāda, ka vēsturē būtiskākais ir nacionālais aspekts. Atbilstoši diskursa centrā tika nolikts viss, kas saistīts ar nacionālajiem jautājumiem, un nacionālās pretrunas. Runājot par viduslaikiem, šāds atskaites punkts ir aplams, jo cilvēki, kuri dzīvoja tolaik, neapzinājās sevi kā nacionālu kopumu mūsdienu izpratnē. Tāpat, mēģinot saprast viduslaikus mūsu reģionā, nevar aprobežoties tikai ar notikušo mūsdienu Latvijas robežās. Piemēram, Hanzas tirdzniecības tīklu veidoja apmēram 2000 dzimtas, un šis tīklojums nav reducējums uz vienas mūsdienu valsts teritoriju. Tas pats attiecas uz baznīcu kā institūciju. Franciskāņu vai dominikāņu ordeņa mūks, tēlaini izsakoties, šodien ir Visbijā, rīt – Rīgā, parīt – varbūt kaut kur Īrijā. Īsi sakot, lai saprastu Livoniju, tā ir jāredz kā daļa no lielāka kopuma. Tātad uzstādījums par Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu nonāk zināmā pretrunā ar procesiem viduslaiku vēstures izpētē.

Un te man arī jāpiezīmē, ka Latvijas vēstures zinātne joprojām starptautiskajā telpā integrējas ar grūtībām. Tas saistīts ar to, ka prioritātes humanitārajās zinātnēs – un tas atspoguļojās arī finansējumā – ilgstoši bija šauri definētas: nacionālā identitāte, Letonika un līdzīgi.

Jūsu sacītais ir attiecināms uz visiem vēstures periodiem. Minēšu piemēru no man labāk zināmajiem viduslaikiem. 15. gs. beigas. Tērbatas bīskapijas domkapitula dekāns sarakstās ar pāvesta kūriju Romā un saņem atļauju gavēņa laikā uzturā lietot sviestu. “Centrs” šo atkāpi no normas pamato ar to, ka klimatiskie apstākļi Livonijā ir daudz skarbāki nekā Itālijā – tie nav piemēroti olīvu audzēšanai. “Sāls” ir tā, ka otrs “gals” ir Romā, ka Livonija iezīmējas kā daļa no “lielās” pasaules ar savu lokālo specifiku. Starp citu, publikācijas, kur viduslaiku Livonija tiek vērtēta no “centra” un “perifērijas” perspektīvas, ir parādījušās salīdzinoši nesen. Kā izpaudās dažādu tās iedzīvotāju slāņu, institūciju un struktūru saistība ar Eiropas un reģionālajiem centriem? Kā tā ietekmēja zemes attīstību? Un ko nozīmē būt “perifērijai”? Varbūt tur ir savi ieguvumi? Atsakoties sevi redzēt plašākā kontekstā, mēs neizbēgami nonākam pie nepilnīgas un viendimensionālas pagātnes ainas.

Tieši šogad uzrakstīju Nacionālajai enciklopēdijai šķirkli par medievistiku. Ja īsi, tad mēs varētu runāt par nosacīti trim posmiem – 19. gs. un 20. gs. sākums, kad vēstures procesi tika aprakstīti no varas un valdnieku viedokļa, tad Annāļu skola ar galveno akcentu uz sabiedrības un tās dažādo slāņu materiālo apstākļu, mentalitāšu un ikdienas attēlojumu un mūsdienas ar tām raksturīgo intereses pieaugumu par kultūras vēstures problemātiku visplašākajā nozīmē. Atbildot arī jāatgādina iepriekš teiktais – mainoties sabiedrības interesēm, mainās arī pētnieku darba akcenti.

Es neesmu speciālists muzeju jautājumos. Muzejniecība ir atsevišķa un interesanta nozare. Tomēr man šķiet, ka būtisku problēmu ar saturu nav, un, ja tādas ir, tad tā daļēji ir arī mana vaina, jo daudzi no šiem cilvēkiem, kuri tagad strādā muzejos, ir bijuši mani studenti.

Nē, tā bija pirmā izvēle. Es uzaugu Rīgā, skolu beidzu 1973. gadā. Mani ļoti uzrunāja Vecrīgas atmosfēra – ieliņas, baznīcas –, taču vienlaikus tā man bija noslēpumaina un grūti saprotama pasaule. Tomēr tas viss man šķita arī kaut kas pamatīgs un īsts, lai arī padomju okupācijas laikā atstāts novārtā un noniecināts. Rīgā ir tik daudz senatnīguma! Tā viduslaikos bija ļoti svarīga pilsēta, viens no galvenajiem centriem Baltijas jūras reģiona austrumos, ko pēc tam ilgāku laiku it kā aizmirsa. Rīgas senākā vēsture un viduslaiku Livonijas vēsture kopumā, kas padomju okupācijas laikā tika konsekventi traktēta no šķiriskā un antivāciskā aspekta, netika pienācīgi novērtēta un nebija īpaši populāra. Īsi sakot, es apzināti pievērsos viduslaikiem, lasīju vācbaltiešu vecās publikācijas. Savas paaudzes domubiedrus es atradu Igaunijā. Tallinā tolaik bija pavisam cita vide, jo tur noteiktās jomās, noteiktās aprindās sovjetizācijas iespaids bija mazāks, atvērtība jaunām idejām un laikmetīgam pasaules skatījumam krietni lielāka. Šie kontakti man palīdzēja atrast savu ceļu vēstures pētniecībā.

Man studiju laikā latīņu valodu mācīja divu semestru garumā. Tas nav nemaz tik maz, ja vien tu pats turpini savas zināšanas pilnveidot. Ja ir kādi pamati, piemēram, paleogrāfijā, tad pašmācības ceļā var savas prasmes izkopt. Jautājums ir par to, vai pašam ir atbilstoša vēlēšanās. Tas man atgādina gadījumu 19. gs. nogalē vienā no Krievijas augstskolām – man to stāstīja viens no maniem skolotājiem. Tātad profesors iedod studentam grāmatu portugāļu valodā, savukārt students profesoram saka, ka viņš taču portugāļu valodu neprot. Profesors atbild – labi, atliksim semināru uz divām nedēļām. Vārdnīcas taču ir, sēdi un mācies.

Skaidrs, ka sākumā ir grūti, tāpat vēlāk tev jākonsultējas ar citu specialitāšu cilvēkiem. Piemēram, viduslejasvācu valodā vienu vārdu varēja rakstīt astoņos veidos, un tad noder konsultācijas ar filologiem.

Ja mēs runājam par viduslaiku vēsturi, lielākā daļa avotu ir sasistematizēti un publicēti. Protams, vienmēr var atrast kaut ko jaunu, tomēr šaubos, vai kaut ko tādu, kas būtiski mainītu pētnieka izpratni un koncepciju. Piemēram, ir vairākas Hanzas vēsturei veltītas avotu publikāciju sērijas, katrā aptuveni desmit biezi lielformāta sējumi. Tas ir ērti, jo Jums ir taisnība tādā ziņā, ka avoti, protams, ir izkaisīti.

Savā disertācijā es analizēju pilsētu ekonomisko politiku Livonijas landtāgos 15.–16. gs. Tēmas izvēles priekšvēsture bija tāda, ka mans skolotājs, vēsturnieks Teodors Zeids, jautāja, kādā virzienā es gribētu strādāt. Teicu, ka būtu labi, ja tēmas būtu saistītas ar ekonomiku, tomēr tā nebūtu arī specifiski tirdzniecības vēsture. Īsi sakot, vēlama būtu joma, kur ekonomika saskaras ar politiku. T. Zeids man ieteica disertācijas tēmu, un tas bija precīzs trāpījums. Landtāgi bija Livonijas politiskās sistēmas sastāvdaļa, savukārt pilsētas nozīmēja Hanzas ekonomisko sakaru tīklojumu. Tā es šajā tēmu lokā paliku un sāku to attīstīt.

Mūsdienu situācijā mainību nosaka tas, ka jāpielāgojas dažādo projektu sistēmai. Tu skaties uz projektu konkursa nosacījumiem un mēģini saprast, kā, piesakot savu projektu, tiem pielāgot savas intereses un zināšanas. Situācija, kad profesors varēja vienkārši veltīt laiku avotu lasīšanai ar domu, ka iegūtā informācija kaut kad noderēs, ir pagātnē, mūsdienās tā faktiski nenotiek.

Jāpiezīmē, ka vienu no pirmajiem inovatīvajiem darbiem par Hanzas vēsturi 20. gs. 60. gados uzrakstīja francūzis Filips Dolinžē (Philippe Dollinger). Arī Livonijas pilsētām un tirgotājiem šajā pētījumā ir atvēlēta pienācīga vieta. Skaidrs, ka Vācijā par Hanzu vienmēr būs pastiprināta interese, jo tur Hanza ir arī vietējā, lokālā vēsture. Tomēr pēdējā laikā tendence ir tāda, ka pētnieki, ja viņi vēlas saprast procesus plašākā nozīmē, neierobežo sevi. Piemēram, tu vari pētīt specifiski Hanzu, bet vari arī pētīt tīklojumus, un tad Hanza ir kā tīklojuma viens piemērs, kuru var salīdzināt ar citiem tīklojumu modeļiem.

Jā. Esmu lasījis monogrāfiju, kurā Rīga salīdzināta ar Brēmeni, bet tikpat labi varētu Rīgu kā ostas pilsētu salīdzināt, piemēram, ar Pizu Itālijā. Noteiktā laika periodā, protams. Kas kopīgs, kas atšķirīgs un kāpēc? Tas būtu interesanti, bet, protams, ierobežojošs faktors ir speciālistu skaits un arī jau minētā vajadzība – salāgot savu darbu ar projektu sistēmu.

Lielā mērā to ir izdevies piepildīt. Pašam, protams, grūtāk novērtēt, tomēr domāju, ka man ir izdevies veidot tiltu starp padomju okupācijas laika vēstures zinātni, kura, starp citu, vēl nav pienācīgi kritiski izvērtēta – ne viss tur ir izmetams ārā –, un mūsdienu, eiropeisko vēstures zinātni Latvijā.