Kanonā ir apkopotas izcilākās latviešu arhitektūras un dizaina, kino, literatūras, mūzikas, teātra, tautas tradīciju, vizuālās mākslas un ainavu vērtības, kuras ir izvēlējusies ekspertu komisija. Atšķirībā no enciklopēdijas šķirkļiem, vērtību saraksts pašlaik netiek papildināts, taču mūsu darbs ir iepazīstināt ar kanonu un popularizēt šos darbus, īpaši skolu jaunatnes vidū.

LKK un enciklopēdijas rakstiem ir atšķirīga struktūra, tie nepārklājas, tāpēc viens otru ļoti labi papildina. LKK materiāli, tieši tāpat kā enciklopēdijā atrodamie, ir drošticami un konkrētu autoru, pārsvarā nozares profesionāļu, radīti, taču tie rakstīti vairāk populārzinātniskā stilā, izmantojot arī kādu metaforisku izteicienu, ko neatradīsim enciklopēdijā. Tāpat atšķirsies pievienotais vizuālais materiāls.

Mums ir laba sadarbība ar enciklopēdiju – ja tur parādās kāds aspekts vai tēma no LKK, pievienoju šo šķirkli kanona mājaslapā. Tāpat otrādāk – šķirkļos var pievienot saites uz kanona rakstiem. Priecājos, ka redaktori labi orientējas kanonā un atceras arī mani informēt, kad enciklopēdijā tiek atspoguļotas kanona tēmas. Taču dažkārt tas var neienākt prātā, ja temats nav saistīts ar kanona vērtību saraksta atslēgas vārdiem. Tādēļ ik pa laikam rūpīgāk pārskatu šķirkļus, lai redzētu, vai neesam palaiduši kādu kanonam saistošu aspektu garām.

Kultūras kanons ir arī labs atspēriena punkts, lai domātu par tematiem, ko vispār iekļaut enciklopēdijā. Priecājos, ka tapis šķirklis arī par pašu Kultūras kanonu, racionāli izskaidrojot tā nepieciešamību. Es kā LKK projekta koordinatore veidoju tā muzejpedagoģisko sadaļu. Papildinu un popularizēju, organizēju izglītojošus pasākumus un vadu nodarbības, stāstot gan par kanonu, gan bibliotēkas krājumiem.

Sadarbojoties ar skolēnu grupām, kā arī bibliotekāriem, stāstu par dažādiem digitālā vidē pieejamiem bibliotēkas resursiem, piemēram, tematiskās kolekcijas un nu jau digitālā bibliotēka, kurā viss likts vienuviet, tajā skaitā par Nacionālo enciklopēdiju. Es teiktu, ka auditorijas, ar kurām es strādāju, enciklopēdiju labi atpazīst!

Jau pandēmijas laikā veidojām attālināti lietojamus mācību materiālus, kuros ievietojām ne tikai saites uz digitālām grāmatām, bet arī citiem digitāliem resursiem. Tas arī ir veids, kā pieradināt pie enciklopēdijas lietošanas, parādot to kā vērtīgu izziņas avotu.

Es pārstāvu LNB Speciālo krājumu departamentu – tas atbild ne tikai par senajām grāmatām, bet arī retiem rokrakstiem, atlantiem, kartēm, notīm, mūzikas ierakstiem, mākslas darbiem, audiovizuāliem materiāliem un daudz ko citu. Pētniecības un interpretācijas centrā strādājam pie tā, lai mūsu vērtīgo krājumu pērles izceltu. Vadoties pēc tā, kas ir aktuāls un saistošs no vēstures un mūsdienu skatupunkta, kolēģi veic pētījumus.

Mēs esam trīs muzejpedagogi. Pārsvarā darbojamies klātienē LNB 1. stāva izstāžu zālē ekspozīcijā “Grāmata Latvijā” un mācību telpā “Virtakas klase”. Sadarbojamies pārsvarā ar skolēnu grupām, dažkārt arī ar ģimenēm, senioriem un pieaugušajiem. Es nodarbībās pārsvarā sarunas veidā iepazīstinu ar unikālajiem materiāliem, atklājot grāmatu kā sociālu fenomenu, savukārt manas kolēģes palīdz darboties praktiskajās darbnīcās, piemēram, izmēģinot kaligrāfiju vai dažādas grafikas tehnikas.

Tāpat mūsu uzmanības lokā ir apjomīgie “Latviešu grāmatai 500” programmas notikumi visā valstī. 2025. gadā apritēs 500 gadi kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā. Diemžēl tā nav saglabājusies, un LNB ekspozīcijā šo faktu reprezentē pelnu metafora, jo nav zināms, kas ar avotos minēto izdevumu notika.

Vēl, piemēram, pašlaik LNB 5. stāvā apskatāma izstāde “Teksts mūs neinteresē” par teksta dizaina vēsturi un pirmo grāmatiespiedēju Nikolausu Mollīnu, kas Rīgā ieradās 16. gs. beigās. Izstāde iekārtota ar datorspēles elementiem, ļaujot atraktīvā veidā uzzināt par dažādiem grāmatu drukas noteikumiem laika gaitā, kā arī pašiem iejusties grāmatiespiedēju lomā. Gaidīsim uz to skolēnu grupu pieteikumus! 

Speciāli tās nemeklēju, tikai dažreiz uzduros kādai neprecizitātei, burtu kļūdai vai sajauktam attēla parakstam. Par to informēju redaktorus, lai varētu operatīvi izlabot. Kļūdu noteikti nav daudz, turklāt, strādājot ar tik lielu tekstuālo materiālu, kāda neprecizitāte var gadīties. Tā ir pārrakstīšanās, nevis saturiskas nepareizības, jo šķirkļus veido jomas speciālisti, tekstus caurskata gan redaktors, gan korektors. Arī savā darbā visus parasti aicinu – ja kāds pamana neprecizitātes vai nederīgas saites kanona lapā, lai noteikti dod ziņu un varam koriģēt.

Es pati enciklopēdiju izmantoju tad, kad meklēju kaut ko konkrētu. Tomēr man patīk, ka priekšlapā parasti ir izcelts kāds īpašs temats, pa retam es tiešām arī kaut ko pameklēju “uz dullo”. Tā kā sevi uzskatu gan par enciklopēdijas lietotāju, gan sadarbības partneri.

Man patīk, ka enciklopēdijā rakstītajam varu uzticēties. Ir jāpierod pie tā, kā tiek veidoti šķirkļi, piemēram, aiz katra svešvārda iekavās ievietots tā nosaukums oriģinālvalodā, pieminēti visi gada skaitļi, kas varbūt ne vienmēr ir tik aktuāli, lai noskaidrotu konkrētās tēmas esenci. Taču tas ir enciklopēdijas formāts, kas sniedz pilnīgāko informāciju jebkuram interesantam. Patīkami, ka ir izgaismoti atsevišķi viedokļi, bet informācija ir pietiekami objektīva, nevar saskarties ar specifiskām simpātijām pret vienu vai otru skatupunktu.

Par to, kas enciklopēdijā vēl pietrūkst, – esmu dzirdējusi par dažādām specifiskām tēmām. Piemēram, kāds vietējais iedzīvotājs grib izlasīt tieši par savu mazo ciematu vai vietējo kapsētu. Bet, protams, tas ir darbietilpīgs process, un jāsaprot, ka enciklopēdija top un papildinās katru dienu.