Kultūras ministrija uzaicināja mani kļūt par Nacionālās enciklopēdijas padomes locekli, līdzīgi kā citu augstskolu, muzeju, arhīvu un iestāžu pārstāvjus. Padome atbalsta Nacionālās enciklopēdijas darbību, kas nozīmē regulāras tikšanās ar enciklopēdijas vadību un darbiniekiem, lai pārrunātu, kādi darbi ir paveikti, kādi izaicinājumi pārvarēti vai vēl tikai priekšā, lai diskutētu un ieteiktu iespējamos risinājumus attīstībai.

Man pašai šis projekts šķiet ļoti saistošs, es to augstu vērtēju, jo padomes sanāksmes ir ne tikai informatīvas, bet arī bagātinošas man pašai kā personībai. Īpaši gribētu izcelt enciklopēdijas galveno redaktoru Valteru Ščerbinski, kas šķiet ideāli piemērots šim amatam – gan intelektuālās kapacitātes, gan izpratnes par šī darba nozīmīgumu ziņā. Izcila prasme vadīt samērā ierobežotos finanšu un cilvēku resursus viņu padara par līderi šī vārda vislabākajā nozīmē. Valters nemitīgi pilnveidojas, ļoti iedziļinās detaļās, komunicē arī ar citu valstu nacionālo enciklopēdiju kolēģiem, vārdu sakot, cilvēks, kas ir savā īstajā vietā! Bez šaubām, arī visa redakcijas komanda strādā ļoti profesionāli, rūpīgi un pašaizliedzīgi. Es tik tiešām gribēju izmantot šo izdevību, lai to pateiktu!

Tas ir ļoti nozīmīgs darbs! Runājot par enciklopēdiju tradīciju, kā to pazīstam mūsdienās, tās aizsākumi meklējami britu autora Efraima Čeimbersa (Ephraim Chambers) "Ciklopēdijā jeb Universālo mākslu un zinātņu vārdnīcā" (Cyclopaedia: or, An Universal Dictionary of Arts and Sciences, 1728), kuras ideju “aizņēmās” franču intelektuāļi, būtībā spēcīgi ietekmējot un veicinot apgaismības laikmeta uzplaukšanu. 18. gs. enciklopēdistu kustība liecina par to, ka enciklopēdija nav tikai grāmata, tas ir sabiedrības pašrefleksijas veids, sava potenciāla apzināšanās, nobriedušas nācijas pazīme, kas ļauj ne tikai traukties uz priekšu, bet arī atskatīties uz paveikto. Arī mūsu enciklopēdijai piemīt ļoti svarīga simboliskā nozīme, jo tā sasaistīta ar valsts simtgadi, kas ir īpaši trāpīgi izvēlēts brīdis. Iepriekšējais izdevums, proti, "Latvijas padomju enciklopēdija" (1981–1988) varbūt ne visos tematos faktoloģiski ir novecojusi, tomēr morāli gan, jo tā ir ideoloģizēta. Domāju, nepārspīlēšu, ja teikšu, ka Nacionālās enciklopēdijas izveide ir būtiska Latvijas valsts pastāvēšanai. Viena lieta, kad zinātnieki un profesionāļi katrs savā jomā izdod monogrāfijas un rakstu krājumus, bet cita, ja notiek mērķtiecīgs, koordinēts darbs pie sabiedrībai svarīgas informācijas apzināšanas un apkopošanas plašam lasītāju lokam saprotamā un uztveramā veidā.

Manuprāt, visnotaļ atbalstāma ir tendence, kas iezīmējas zinātnes politikas veidošanas līmenī, arvien biežāk uzsverot nepieciešamību attīstīt populārzinātnisko diskursu un runāt ar cilvēkiem, izmantojot visdažādākos komunikācijas tīklus. Nodokļu maksātājiem ir jāzina, kam tiek tērēts publiskais finansējums zinātnisko pētījumu ietvaros. Ja nekļūdos, tas bija Alberts Einšteins (Albert Einstein), kurš teica, ja es no rīta apkopējai, kura atnākusi uzkopt manu laboratoriju, piecu minūšu laikā nespēju izskaidrot, ar ko šeit nodarbojos, tad mani pētījumi ir nieka vērti. Un šī doma mani ļoti uzrunā, jo, šķiet, mums Latvijā no laika gala ir bijis svarīgāk nodarboties ar zinātni, nevis apzināties pašiem un kur nu vēl skaidrot kādam no malas. Tas ir labi, ka lietas mainās, un šeit vietā piesaukt arī Nacionālo enciklopēdiju, kurā ļoti augstā līmenī, koncentrēti un saprotami tiek pārstāvētas visplašākās zināšanu jomas.

Kādā no sanāksmēm galvenais redaktors lieliski nodemonstrēja, kādos brīžos kuras tēmas kļūst īpaši populāras. Dažkārt pat var saprast, kuru tēmu skolotāji ir uzdevuši skolā! Tas nozīmē, ka arī skolēniem tas ir nepieciešams un noderīgs resurss! Un šajā aspektā Nacionālā enciklopēdija izkonkurē “Vikipēdiju” (Wikipedia), ko pat studenti vēl pirms pāris gadiem mēģināja izmantot, neskatoties uz tās kļūdām un nepilnībām. Nacionālās enciklopēdijas šķirkļus veido nozaru eksperti, atzīti profesionāļi, kuri rada ļoti augstas kvalitātes izziņas avotu, uz ko nav kauns atsaukties arī akadēmiskajos rakstos.

Svarīgi, ka enciklopēdija iekļaujas arī laikmetīgajā starpdisciplinaritātes kontekstā. Mūsdienās gan izglītība, gan zinātne visos līmeņos arvien izteiktāk virzās uz starpdisciplinaritāti. Skaidrs, ka tā nav iespējama bez disciplinaritātes, jo jābūt padziļinātām zināšanām noteiktā jomā, tajā pat laikā palielinās pieprasījums pēc spējas un mākas strādāt komandās, ātri aptvert un “uztaustīt” tās zinātņu jomas, ar kurām komunicējot ir iespējams vispusīgāk un efektīvāk risināt mūsdienu problēmas un atbildēt uz izaicinājumiem. Nacionālā enciklopēdija ir lielisks rīks, lai saņemtu koncentrētas zināšanas par kādu jautājumu, aptvertu tā apveidus un pēc tam jau ietu dziļumā un meklētu detalizētas zināšanas par interesējošo lietu.

Protams, neskatoties uz piesātināto enciklopēdijas saturu, vēl ir daudz tematu, par ko būtu nepieciešams veidot šķirkļus. Diemžēl, tas lielā mērā ir saistīts ar finanšu resursiem, jo Nacionālās enciklopēdijas autori par savu darbu nesaņem tik daudz, lai alga būtu motivējošais aspekts, cilvēki strādā idejas dēļ. Tas viennozīmīgi ir prestižs pienākums, tomēr tā dēļ diez vai var atcelt savus tiešos zinātnes vai akadēmiskos pienākumus.

Zinātnes politikā Latvijā liela nozīme piešķirta eksperta statusam, ko var iegūt par noteikta līmeņa recenzētām starptautiskām publikācijām vai monogrāfijām. Diemžēl publikācijas Nacionālajā enciklopēdijā nav tās, par kurām Latvijas Zinātnes padome piešķir eksperta tiesības. Cik zināms, šīs institūcijas direktore Lauma Muižniece ir mēģinājusi rosināt izmaiņas Ministru kabineta noteikumos, kas mainītu šo kārtību, tomēr tas vēl nav vainagojies ar panākumiem. Kā runājām ar citiem padomes locekļiem – enciklopēdijas autori ieguldās nacionālo zināšanu uzkrāšanas aktivitātēs, terminoloģijas izkopšanā, kas ir ļoti būtiski. Tas sevišķi attiecas uz mūsdienām, kad skolu un augstskolu jaunieši mēdz atskārst, ka viņiem angļu valodā dažubrīd ir vieglāk izteikties nekā latviski! Runājot par jauniešiem, jāatzīmē, ka tieši digitālā enciklopēdijas platforma ir īpaši svarīga, jo, salīdzinot ar drukāta izdevuma versiju, tā ir ērta lietošanai un tās saturu var nemitīgi pilnveidot un papildināt, reaģējot uz pieprasījumu, tā var atļauties nekad nebūt gatava – gluži kā Rīga!

Ar nožēlu jāatzīst, ka nezinu vis. Tomēr jau vairāk nekā 30 gadus esmu Latvijā, ieguvusi te izglītību un pārstāvu Latvijas akadēmisko vidi. Zinu vien to, ka lietuvieši ilgāku laiku izdeva enciklopēdijas drukāto versiju, bet šobrīd ir izveidota arī digitālā. Man ir saglabājušies daži kontakti ar lietuviešu zinātniekiem, tomēr domāju, ka Valteram Ščerbinskim ir krietni plašāks priekšstats par to un arī draudzīgākas attiecības ar mūsu kaimiņvalstu nacionālo enciklopēdiju veidotājiem. Cik zinu, viņi regulāri tiekas dažādos starptautiskos forumos, diskutē un risina līdzīgas problēmas.

Mūs vieno reģionālā piederība un ģeopolitiskie izaicinājumi. Un viens no iemesliem, kas mūsdienās aktualizē un motivē enciklopēdijas attīstību, diemžēl ir Krievijas agresija pret Ukrainu, ko īpaši izjūtam visā Baltijā. Es teiktu, ka mēs kā sabiedrība bijām atslābuši – ko nu tās mūsu nacionālās zināšanas... Tepat jau tās ir un vienmēr būs. Bet izrādās, ka nekas nav apsolīts. Šie ģeopolitiskie draudi veicina arī mentālu mobilizāciju. Dzirdot absurdos Krievijas vadības apgalvojumus attiecībā uz ukraiņu valstiskumu, kultūru, nacionālo piederību, saprotam, ka tā ir tikai naidīga propaganda un bezkaunīgi meli. Taču tas mums liek domāt par to, ka nacionāla valsts, kultūra un zinātne nav pati par sevi saprotama, neatkarība ir dārga lieta, un šobrīd nacionālā kultūra un zinātne praktiski ir arī nacionālās drošības jautājums – stiprināt savas valstiskuma vērtības. Tādējādi Nacionālā enciklopēdija iegūst jaunu savas pastāvēšanas dimensiju un uzdevumu – īsā un kodolīgā veidā atklāt, kas mēs esam, kāda ir mums laikmeta atvēlētā loma un kādas vērtības mūs vieno ar Rietumu kultūras telpu.

Esmu profesore Latvijas Kultūras akadēmijā un pasniedzu visos trijos līmeņos – bakalaura, maģistra, kā arī zinātniskajā doktorantūrā un profesionālajā doktorantūrā. Mans akadēmiskais lauks ir kultūras teorija, kultūras studijas, starpdisciplināritātē balstīta pētniecība, kas vieno humanitāro un sociālo zinātņu teorijas un metodoloģiskās pieejas. Pētniecībā īpaši interesē kultūras mantojums. Esmu piedalījusies gan jaunatklāto pilskalnu projektā, gan esmu pētījusi nemateriālo kultūras mantojumu valsts pētījumu programmas “Habitus. Latvijas kultūras tradīciju ilgtspēja inovatīvā vidē” ietvaros, kur kopā ar kolēģiem pētījām Dziesmu un deju svētku tradīciju. Pērn rudenī noslēdzām valsts pētījumu programmu "Latvijas kultūra – resurss valsts attīstībai". Tajā piedalījās trīs mākslu un kultūras universitātes, kas ir Kultūras ministrijas pakļautībā – Latvijas Kultūras akadēmija, Latvijas Mākslas akadēmija, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, arī Nacionālā bibliotēka. Šis bija ļoti saspringts divus gadus ilgs pētījums, un šobrīd varam priecāties, ka starptautiskie vērtētāji ļoti augstu novērtējuši mūsu sniegumu. Vēl es vadu Latvijas Rektoru padomi, esmu Latvijas Augstskolu profesoru asociācijas valdes locekle, vairākus gadus esmu bijusi Latvijas pārstāve UNESCO Starpvaldību komitejā kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzībai un veicināšanai. Es tiešām darbojos daudz kur, jo mani tik daudz kas interesē!

Neatliek! Visas dienas paskrien darbos. Tomēr, kad rodas tā retā iespēja, ļoti labprāt ar savu vīru Valdi muzicējam, man ir paveicies, ka viņš nāk no tik muzikālas ģimenes. Mums gan sanāk vairāk uzstāties ārzemēs, nevis Latvijā. Man patīk dziedāt, muzicēt. Tā ir mana sirdslieta, kas piešķir jēgu un savā ziņā kompensē ikdienas skriešanā patērēto enerģiju.