Man ir maģistra grāds vēsturē un esmu vēstures doktora zinātniskā grāda kandidāte. Ar promocijas darba rakstīšanu gan nesokas tik raiti, kā vēlētos. Mana pētījuma tēma ir “Pagastu pašvaldību izveide un darbība Latvijas Republikā no 1918. līdz 1934. gadam”. Līdz ar to ir sasaiste ar tiem šķirkļiem, ko rakstu enciklopēdijai, un arī tas savā ziņā dod impulsus promocijas darba tapšanai.

Esmu Baldones muzeja vadītāja kopš 2017. gada, kā arī kopš 2023. gada janvāra – Ķekavas novada domes deputāte. Tātad pagasti un pašvaldības ir mana specialitāte. Priecājos, ka profesionālajā ziņā ir izdevies savu izglītību pielietot īstajā vietā. Vēstures studijas man bija diezgan loģiska izvēle. Arī pašā studiju procesā jutu, ka tas ir mans lauks, ne mirkli nenožēloju savu izvēli.

Mani šķirkļi enciklopēdijai tapa pamazām – sāku ar šķirkļiem par Baldones pilsētu un Baldones pagastu, jo Valters Ščerbinskis, enciklopēdijas galvenais redaktors, zināja, ka šajā vietā dzīvoju. Ar Valteru pastarpināti iepazināmies vēstures studijās, jo es savā maģistra darbā par Latvijas un Somijas kultūras sakariem starpkaru periodā izmantoju informāciju no viņa disertācijas. Es viņam tiku ieteikta kā ļoti apzinīga studente, un pašā enciklopēdijas tapšanas sākumā man tika uzticēts uzdevums sagatavot šķirkļu sarakstu par vēsturi – vispirms pasaules un tad Latvijas. Tātad, sākot no Ēģiptes faraoniem un senās Ķīnas līdz pat mūsdienu Latvijai. Tas bija ļoti skrupulozs un interesants darbs!

Kad jau vēlāk tapa raksts par Baldones pagastu, man apjautājās, vai būtu ar mieru rakstīt arī par citām pašvaldībām. Es piekritu, un nu jau enciklopēdijā ir vairāk nekā simts manis rakstīti šķirkļi.

Daļēji tā ir sanācis arī tāpēc, ka rakstu gan par pagastiem un pilsētām, gan par apdzīvotām vietām. Ja aprakstu pagastu, rakstu arī par tā apdzīvotajām vietām, un dažas ir pavisam nelielas, ar tikpat nelielu pieejamo informācijas daudzumu. Piemēram, dažos pagastos ir pat vairāki desmiti apdzīvoto vietu, kas ir lielāki un mazāki ciemi. Ciemus parasti iedala kategorijās – lielciems, vidējciems, mazciems, skrajciems, vasarnīcu ciems –, tomēr lielākā daļa ir mazciemi, kuros mīt ap simts iedzīvotāju. Šādi ciemi bieži vien ir bez senas un notikumiem bagātas vēstures, ar nelielu infrastruktūru, līdz ar to šķirkļi ātri sakrājas.

Man, protams, ir sava shēma ar sadaļām, kas jāietver katrā šķirklī, – vispārīgā informācija, dabas apstākļi, ekonomika, satiksme, veselības aprūpe, kultūra, vēsture, nozīmīgi vēsturiski objekti vai personības u. tml. Informatīvi bagātākās administratīvās teritorijas parasti ir pagasti, par tiem man ir jau izveidojusies sava rutīna, kā šķirkli izveidot. Vienmēr apskatos, kas ir atrodams vikipēdijā, lai gan tur bieži vien informācija ir nepilnīga un trūcīga. Tālāk pētu oficiālās datu bāzes un tautas skaitīšanas datus. Skatos pagastu un novadu oficiālajās tīmekļa vietnēs, kā arī vietnes, kur apkopota informācija par nosaukuma izcelsmi, vēsturi. Lielākajām pašvaldībām parasti ir arī savi novadpētniecības muzeji, kas skrupulozi izpētījuši savu vēsturi. Dažkārt mēdz būt oficiāli pašvaldību izdevumi, kur arī ir atrodami man noderīgi fakti. Daudz izmantoju tīmekļa vietni “periodika.lv”, lai pārbaudītu un arī plašāk izzinātu informāciju par kādiem notikumiem. Papildus izmantoju resursu “gramatas.lndb.lv”, kur lielākoties atrodamas gandrīz visas man vajadzīgās grāmatas – enciklopēdiski izdevumi, vēsturiskas monogrāfijas un citi darbi. Īpaši noderīgi darbi ir 20. gs. 30. gados izdotā grāmata “Pagastu apraksti” un 2001.–2002. gadā izdotā enciklopēdija “Latvijas pagasti”. Daudz izmantoju gan mūsdienu, gan vēsturiskās kartes. Reizēm kāds fakts ir jāpārbauda arhīvā. Taču vispār ļoti daudz informācijas var atrast internetā, tikai jāzina, kur meklēt. Tā kā nu jau rakstīšanas shēmu zinu teju no galvas, meklēju informāciju uzreiz par vairākiem pagastiem, ko piefiksēju katru savā failā. Darbs veicas daudz raitāk, jo ir uzkrāta zināma pieredze. Visus faktus arī pēc iespējas pārbaudu, lai nepieļautu kļūdainu informāciju. Man šķiet, ka man jau ir arī izveidojies zināms rokraksts tam, kā es rakstu savus šķirkļus.

Aptuveni nedēļu, jo paralēli strādāju savā pamatdarbā, rūpējos par ģimeni. Ja varētu rakstīt šķirkli no rīta līdz vakaram, bez pārtraukuma, tad tā būtu viena vai divas dienas, atkarībā no tā, cik plaša informācija par pagastu ir pieejama.

Tāpat es un redaktore sekojam līdzi, lai izlabotu novecojušus faktus. Tas ir jāatceras, jo mēdz būt izmaiņas. Pabeigts šķirklis nenozīmē, ka tas būs gadiem nemainīgs. Tāpat arī dažreiz pašvaldību tīmekļa vietnēs mēdz būt novecojusi informācija. Ja kāds zinošs vietējais cilvēks man norāda par kādu maināmu faktu, es tikai priecājos. Tāpat pēc jaunākās novadu reformas bija jāveic izmaiņas, piemēram, Baldones pilsēta vairs neietilpst Baldones, bet gan Ķekavas novadā, savukārt Ķekava vairs nav ciems, bet gan pilsēta.

Katrā sanāk atrast kādu rozīnīti. Sāku es ar Baldoni – pagastu, kurā dzīvoju, un man ļoti patika to darīt, jo tēmu labi pārzināju, gribēju, lai arī citi uzzina par šo vietu. Pašlaik cenšos rakstīt par vēsturiskā Rīgas apriņķa teritoriju, lai ir vienots teritoriālais kopums, kur pārklājas dažas vēstures nianses, un man ir vieglāk strādāt. Dažkārt, kad nevaru atrast kādus datus, rakstu uz konkrēto pašvaldību, muzeju vai citu iestādi, un bieži izvēršas ļoti patīkama komunikācija, cilvēki ir tik atsaucīgi, gatavi izstāstīt par savu dzimto vietu daudz laba un interesanta. Līdz ar to arī redzu, ka katrā apdzīvotajā vietā ir kas vērtīgs.

Piemēram, netālu no Baldones atrodas Iecava, kur mēdzu būt salīdzinoši bieži, taču nemaz nezināju, kas tur tāds interesants apskatāms. Sākot gatavot sadaļu par tūrismu, atklājās daudz kas jauns. Un tā mēdz būt arī ar mazajiem ciematiņiem, jo ir kāda interesanta dabas taka, kāds apskates objekts vai – kas it kā šķiet tādām vietām neraksturīgi – par Eiropas projektu finansējumu izveidots tūrisma objekts, vai moderns bērnu spēļu laukums. Arvien pārliecinos, ka daudz ko saistošu var atrast ne tikai lielajās pilsētās, kurās ir plašas tūrisma un kultūras iespējas, bet tādas mazas pērles var atrast gandrīz katrā apdzīvotā vietā! Lai gan dažkārt šķiet, ka šīs vietas kaut kādā mērā ir līdzīgas, tomēr tajā pašā laikā ir pilnīgi unikālas!

Jā, redaktores nodoms tāds ir. Taču nedomāju, ka es būšu vienīgā autore, jo ir daudzi zinoši cilvēki, vietējie autori. Pati savā promocijas darba sākumā domāju, ka rakstīšu tikai par Rīgas apriņķi, bet sapratu, ka labāk rakstīt tādu visaptverošāku, fundamentālāku darbu, jo man tāpat Rīgas apriņķis būtu jāsalīdzina ar kādu citu. Tā kā vismaz tur es pieskaršos visiem Latvijas tā laika pagastiem. Pašlaik, kamēr man arvien palūdz uzrakstīt jaunu šķirkli un man ir jauda to darīt, es turpinu.

Sākumā šos materiālus sagatavoju es, īpaši par Baldoni un Ķekavu, jo vietējiem novadniecības muzejiem ir pieejamas gana daudz fotogrāfijas. Tomēr, tā kā enciklopēdijai ir sava ilustrāciju redaktore, viņa atlasa vajadzīgo vizuālo noformējumu.

Man šķiet, ka te ir daudz ko redzēt! Baldonē ir izveidots populārs maršruts “Baldones stāstu takas”, ko plaši apmeklē visa gada garumā, gan vasarā, gan ziemā. Tajā ir ietverti visi ievērojamākie Baldones apskates objekti, sākot ar Baldones centru un parku pie bijušās sanatorijas, kur aiziet vēsturiskais zirgu tramvaja maršruts, kas savukārt bija populārs pirmās brīvvalsts laikā, – no Ikšķiles līdz Baldonei zirgs pa sliedēm vilka vagonu! Tālāk jau Mercendarbes muiža, “Riekstukalns” – lielākais slēpošanas komplekss Latvijā, turpat arī observatorija. Ejot atpakaļ uz Baldones pusi – Pladu purvs, kur ieguva ārstnieciskās dūņas sanatorijai. Pastaigu loks sākas vai noslēdzas, atkarībā no maršruta sākumpunkta, ar Baldones meža galeriju, kas tika izveidota 2020. gadā un ir ļoti populārs apskates objekts. Citi novadi arī izveidojuši ko līdzīgu, piemēram, Iecava.

Riekstukalns pirms Covid-19 pandēmijas bija saistoša vieta arī vasarā, jo tur bija izveidotas rodeļu trases u. c. vasaras atrakcijas. Par to man žēl, jo pašai ir divi bērni, un ļoti gribētos, lai ir kur doties. Observatorija savukārt ir populāra, jo tajā atrodas Šmita sistēmas teleskops, kas ir starp 12 lielākajiem pasaulē. Tās vadītājs Ilmārs Eglītis sadarbojas ar Balodnes muzeju, kā arī ir lasījis lekciju Mercendarbes muižā. Viņš ir atklājis vairākus zvaigžņotos objektus un asteroīdus, viens pat nosaukts viņa paša vārdā! Observatorijā ir interesantas ekskursijas, kas reizēm notiek pat naktīs. Vienmēr var redzēt planetāriju, kad tiek aptumšots viss observatorijas kupols un rādītas planētas, kas tiek arī pietuvinātas un detalizēti aprakstītas. Tur ir pasākumi skolēniem, dažādas meistarklases, pasākumi kopā ar vietējiem mājražotājiem. Interesanti apmeklēt pat vairāk nekā vienu reizi.

Savukārt Mercendarbes muiža ir viens no mūsu skaistākajiem objektiem, viena no senākajām ēkām Baldonē.

Es to tiešām redzu kā kopīgu zināšanu uzkrāšanas vietu. Ja man pašai ikdienā ir nepieciešama kāda informācija, zinu, ka uz vikipēdiju ne vienmēr var paļauties vai arī tur nemaz nav man vajadzīgais, tāpēc Nacionālā enciklopēdija ir pirmā vieta, kur meklēju atbildes. Zinu un uzticos, ka informācija ir pārbaudīta un autori ir zinoši savas jomas speciālisti. Tāpat ikdienā, ja kāds saka, ka pārbaudīs informāciju vikipēdijā, vienmēr norādu, ka vispirms jāskatās mūs pašu virtuālajā enciklopēdijā! Zinu, ka tā vēl ir tapšanas procesā un nav gatavi pilnīgi visi šķirkļi, taču katru dienu saturs tiek papildināts, tā ka darbs iet uz priekšu. Ar katru gadu enciklopēdijas nozīme tikai pieaug, un tā veidojas par lielāko un nozīmīgāko informācijas resursu latviešu valodā interneta vidē.

Priecājos, ka esmu daļa no šī grandiozā projekta, lai arī apzinos, ka mani šķirkļi varbūt nav ar zinātniski pētnieciska satura nozīmi. Tomēr tajā pašā laikā tie ir puzles gabaliņi, kas lasītājiem noder. Īpaši skolēniem, kaut vai rakstot novadpētniecības projektus, aprakstot savas dzimtās vietas.