Tas bija viens no lielajiem Latvijas simtgades projektiem, kas ir aktuāls arī šodien un pastāvēs vēl ilgi. Kad enciklopēdiju sāka veidot, bija gan ļoti optimistisks skatījums, gan arī skepse par tās iespējamību. Taču viennozīmīgi bija skaidrs, ka mums ir nepieciešama sava enciklopēdija. Nacionālā enciklopēdija ir viens no tiem simboliem, kas raksturo stipru, nacionālu kultūru, kurai ir sava valsts. Līdzīgi kā konstitūcija, himna, karogs. Savukārt digitālais formāts, kādā enciklopēdija pašlaik darbojas, ir ļoti mūsdienīgs, tas ļauj būt dzīviem un aktualizēties līdzi laikam, salīdzinājumā ar drukātu sējumu "smukajām muguriņām" plauktā.  

Ar enciklopēdijas galveno redaktoru Valteru Ščerbinski jau iepriekš biju sadarbojies dažādos zinātniskos projektos. Zināju, ka viņš ir precīzs, prasīgs, harizmātisks un ar vīziju, tāpēc man nebija šaubu par savu atbalstu enciklopēdijas tapšanā – katram ir jāpalīdz, lai par svarīgākajiem jautājumiem gan Latvijā, gan pasaulē visās zinātņu nozarēs ir iespēja izlasīt kvalitatīvu tekstu latviešu valodā.

Esmu lepns, ka kopš 2015. gadā piederu iesaistīto cilvēku lokam! Priecājos arī, ka man bija gods piedalīties slavenajā V.I.P. erudīcijas TV spēlē, pārstāvot enciklopēdijas komandu.

Kā autors es noteikti gribētu rakstīt vairāk. Taču man vēl ir jāizkopj šķirkļu rakstīšanas prasmes. Jābūt precīzam, jāpārzina detaļas, bet tas viss jāpaveic noteiktā zīmju skaitā, kur nav vietas šaubām, diskusijai un haltūrām. Redaktoru uzliktais rāmis ir gana izaicinošs! Apbrīnoju katru, kas ar to eleganti tiek galā! Tā kā droši vien man šajā ziņā būtu jāapsola redakcijai, ka darīšu vairāk! Pagaidām ir publicēti manis rakstītie šķirkļi par Latvijas Republikas Satversmi un Latvijas Valsts prezidenta institūciju.

Kā padomdevējs palīdzu vairāk, kopīgi domājot, kurš būs īstais kādas tēmas autors tiesību nozarē. Arī te gribu pateikt paldies katram, kas raksta enciklopēdijai! Jo šis darbs prasa laiku un rūpību. Piemēram, ļoti priecājos, ka pašlaik ir gatavi šķirkļi par visiem Latvijas Valsts prezidentiem – no Jāņa Čakstes līdz Egils Levitam. Secīgi tos izlasot, rodas priekšstats par Latvijas valsts politisko dzīvi aizvadītajos simts gados.

Šis, 2022. gads, man ir ļoti patīkams profesionālajā ziņā, jo Latvijas Republikas Satversme svin savu simtgadi. Un mana profesionālā darbība kā juristam vienmēr ir bijusi saistīta ar Satversmi. Šī jubileja ir svinēšanas vērts fakts, jo 100 gadi konstitūcijai ir ļoti reti sasniedzams vecums, vidējais to spēkā esamības ilgums pasaulē ir 20–25 gadi. Mums joprojām ir tā pati, kas pieņemta 1922. gadā un par kuru debatēja Kārlis Skalbe, Rainis, Francis Trasuns un citi dižgari.

Kā jurists es daudz esmu nodarbojies ar Satversmes skaidrošanu, piemērošanu. Esmu bijis tiesneša palīgs Satversmes tiesā, juridiskais padomnieks Saeimas Juridiskajā birojā, kopš 2015. gada esmu Valsts prezidenta padomnieks juridiskajos jautājumos.

Svinot Satversmes jubileju, šogad programmas “Es, Tu un Satversme” ietvaros esmu devītklasniekiem stāstījis par Satversmi. Ir bijušas konferences, juristu diskusijas par Satversmes jautājumiem. Tas man rada lielu prieku, jo ar Satversmi darbojos jau kopš studiju laikiem. 2021. gadā tieši Nacionālajā bibliotēkā, kas ir fantastiska kultūrtelpa, kopā ar kolēģiem Edgaru Pastaru un Ilzi Plakani atvērām arī savu trešo pārstrādāto izdevumu grāmatai “Konstitucionālās tiesības”.

Ikdienā esmu Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents, Tiesību teorijas un vēstures katedras vadītājs, mans pamatdarbs – mācīt studentiem tiesību teoriju un juridisko metožu mācību. Tie ir priekšmeti, kas nepieciešami katram juristam, lai varētu pareizi piemērot tiesību normas un nonākt līdz pareizam katras lietas atrisinājumam. Diskutējam un meklējam veidus, kā policists, tiesnesis, ierēdnis konkrētā lietā var piemērot pieejamās tiesību normas, lai sasniegtu taisnīgu risinājumu. Strādājam semināros – praktiskās nodarbībās – un tas ir ļoti iedvesmojoši, jo nekad iepriekš nezinu, kādus tiesību jautājumus šajās 90 minūtēs paspēsim pārrunāt.  

Būt par padomnieku kādā jomā nozīmē sniegt visu nepieciešamo atbalstu prezidentam šajā jomā. Mana atbildības joma ir tiesības un mazliet arī vēsture. Ļoti bieži tas prasa būt pastāvīgā saziņā ar juristu kopienu un viedokļu līderiem, pārstāvēt prezidentu dažādās Saeimas komisijās, kad tas nepieciešams, veidot dialogu ar tiesu varu, sekot līdzi visām jomas aktualitātēm un pārrunāt tās ar prezidentu. Mans uzdevums ir laikus saskatīt potenciālās norises likumdošanā un tiesību praksē, prognozēt iespējamos riskus, kā arī reprezentēt prezidenta viedokli un nostāju tiesību jautājumos. Padomnieka darbam nekad nebūs iespējams precīzs amata apraksts. Šajā amatā vienkārši ir jādara viss nepieciešamais pēc labākās apziņas, un dažkārt pat vēl mazliet vairāk.

Savulaik mēs mācījāmies tiesību teoriju pēc E. Levita intervijām “Dienā” vai “Jurista Vārdā”, jo nebija citi mācību līdzekļi. E. Levits juristu kopienai ir liela autoritāte Satversmes jautājumos, tāpēc pašlaik strādāt kā viņa padomniekam ir liels profesionāls izaicinājums. Man šķiet ārkārtīgi svarīgi, ka ar prezidenta E. Levita atbalstu ir atzīta un sekmēta latgaliskā un lībiskā identitāte. Piemēram, Saeimas deputāts var dot zvērestu latgaliski un ir arī iespējams uzlikt ceļa zīmi latgaliešu valodā. Ir tikai taisnīgi pateikt, ka latviskums var būt ļoti dažāds, un tam bija nepieciešams Latviešu vēsturisko zemju likums.

Mums ar prezidentu E. Levitu pašlaik ir tikpat interesantas diskusijas, kā bija kādreiz, kad viņš bija tiesnesis Strasbūras vai Luksemburgas tiesā. Viens no aktuāliem jautājumiem, kas pašlaik atgriežas arī mūsu vēsturiskajā atmiņā, ir stāsts par Latvijas Centrālo padomi, kas okupācijas laikā koordinēja nacionālo pretošanās kustību pret abām – nacistiskās Vācijas un padomju – okupācijas varām. Tie bija ietekmīgi cilvēki, kas arī sarežģītos laikos iestājās par Latvijas neatkarību, demokrātiju un Satversmi. Viņu sagatavotie dokumenti (piemēram, gan 1944. gada 17. marta memorands, gan 1944. gada 8. septembra deklarācija par Latvijas valsts atjaunošanu) ir ārkārtīgi nozīmīgi un tiem jābūt Latvijas vēstures stāstā. Daudzi nezina, ka arī trimdā darbojās divi Latvijas valsts prezidenta vietas izpildītāji – Pauls Kalniņš un pēc tam bīskaps Jāzeps Rancāns. Tas parāda, ka mūsu valsts turpināja nepārtraukti pastāvēt visu okupācijas laiku. Arī Latvijas sūtņi turpināja nepārtrauktu darbu – Vašingtonā, Londonā un citur, kur viņi pauda Latvijas nostāju un izsniedza pilsoņiem Latvijas pases, kas kalpoja kā atzīts ceļošanas dokuments rietumos. Tāds "klusais varonis" bija mūsu sūtnis Vašingtonā Anatols Dinbergs, ko prezidents E. Levits ļoti labi pazina. Viņš vadīja Latvijas diplomātisko dienestu no 1971. gada līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai. Iedomājieties! Tolaik taču droši vien nebija nekādu ticamu iespēju, ka pasaules kārtībā kaut kas varētu mainīties. Taču viņš godprātīgi turpināja savu darbu visus garos okupācijas gadus un beigās sagaidīja Latvijas neatkarības atjaunošanu, kad 1991. gadā varēja atgriezties Rīgā un atzīt neatkarīgās Latvijas valdību! Mūža izskaņā viņš vēl kļuva par Latvijas pirmo vēstnieku Apvienoto Nāciju Organizācijā (United Nations). Un šādu stāstu mums ir daudz!   

Tas ir stāsts par mums pašiem – kas mēs īsti esam? Kāda ir mūsu saikne ar 1918. gada 18. novembra Latviju? Tam nav tikai simboliska nozīme, tam ir arī ļoti praktiska nozīme. Piemēram, pilsonības jautājums. Ja mēs esam joprojām nepārtraukti tā pati valsts, kas proklamēta 1918. gada 18. novembrī, tad mūsu pilsonība visu laiku ir pastāvējusi. Un, ja mēs atbalstam šo koncepciju, tieši kā Augstākā padome, atjaunojot neatkarību, tad pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas pilsoņu kopums netika noteikts no jauna. Pēc neatkarības atjaunošanas precīzi tika konstatēts, ka neatkarīgās Latvijas pilsoņi ir tie, kas bija pilsoņi 1940. gadā un viņu pēcnācēji, neatkarīgi no viņu tautības. Tātad arī mazākumtautībām piederīgie, ja viņiem pašiem vai viņu priekštečiem 1940. gadā bija pilsonības saikne ar Latviju. Šajā pilsoņu kopumā var iekļauties tikai individuāli, nevis uzņemot automātiski kādu grupu, piemēram, visus tos cilvēkus, kas Latvijā nonāca padomju okupācijas laikā. Tieši tāpat valsts nepārtrauktība ietekmēja īpašuma tiesību atjaunošanu. Ja mēs pieņemtu atjaunot valsts neatkarību, ka esam jauna valsts, tad viss sāktos no jauna un tur darbotos pilnīgi citi principi.

Valsts nepārtrauktības jautājumi mani ļoti piesaistīja, gan strādājot Satversmes tiesā, gan vēlāk Saeimā, jo tolaik bija vairākas nozīmīgas tiesu lietas, kurās izšķiroša nozīme bija tieši pareizai valsts kontinuitātes izpratnei.

Viens no lielajiem tēmu noslēdzošajiem tiesu lēmumiem tapa tikai 2018. gadā, ko rakstīja Augstākā tiesa, un tas bija saistīts ar vācbaltiešu pilsonību. Tas bija stāsts par izcilo profesoru Dītrihu Andreju Lēberu. Pēc izceļošanas uz Trešo reihu vācbaltiešus piespieda atteikties no Latvijas pilsonības, un viņi kļuva par Vācijas pilsoņiem. Šis liktenis skāra arī Lēberu ģimeni.

D. A. Lēbers ļoti daudz darīja neatkarīgās Latvijas tiesību sistēmas atjaunošanai 20. gs. 90. gadu sākumā, piemēram, par saviem līdzekļiem nodrukāja Civillikumu, Latvijas Senāta spriedumu krājumus un pirmskara juridisko literatūru, ko darīja pieejamu Latvijas juristiem. Viņam bija ļoti sāpīgi, ka Latvijas valsts pēc neatkarības atjaunošanas neatzina viņu par Latvijas valsts pilsoni. Pilsonību viņš tolaik atguva ar atsevišķu valdības lēmumu, izrādot cieņu viņa paveiktajam Latvijas labā un atjaunojot vēsturisko taisnīgumu. D. A. Lēbera pilsonības lietu toreiz atrisināja politiski, nevis juridiski. Savukārt šajā Augstākās tiesas lietā jautājums bija par viņa dēla tiesībām tikt atzītam par Latvijas pilsoni. Un izšķirošais jautājums bija par to pašu valsts nepārtrauktību – par Latvijas pilsoņa pases izsniegšanu D. A. Lēberam trimdā. 50. gados D. A. Lēbers bija lūdzis sūtni Kārli Zariņu Londonā izsniegt viņam Latvijas pilsoņa pasi, atjaunojot viņam Latvijas pilsonību, un sūtnis K. Zariņš to arī izdarīja. Secinot, ka sūtņa K. Zariņa rīcība rada juridiskas sekas un ir saistoša Latvijai, Senāts nolēma, ka gan D. A. Lēberam pašam, gan viņa pēcnācējiem ir nodrošināma neatkarīgās Latvijas pilsonība, jo viņi bijuši Latvijas pilsoņi arī pirms neatkarības atjaunošanas.

Interesanti, ka 1990. gada 4. maijā mēs atjaunojām neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata, bet vēl 2018. gadā Augstākajā tiesā tika risinātas sarežģītas tiesu lietas – ko praktiski nozīmē šī valsts nepārtrauktība.

Unikāli ir tas, ka te nav gatavu atbilžu. Baltijas precedents ir ārkārtīgi būtisks, tas virza pasaules starptautisko tiesību domu. Neatkarības atjaunošana pēc 50 gadu okupācijas, ko paveica Baltijas valstis, ir principiāls atskaites punkts daudzos sarežģītos starptautisko tiesību jautājumos. Piemēram, Amerikas Savienotās Valstis ir paziņojušas, ka tā neatzīst Krimas iekļaušanu Krievijas Federācijas sastāvā, tieši tāpat, kā tās nekad neatzina Baltijas valstu inkorporāciju.

Jā, tas joprojām pastāv, bet faktiski mēs esam to atrisinājuši ļoti sekmīgi. Pēc neatkarības atjaunošanas šeit palika daudzi Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) pilsoņi, kas te bija iebraukuši okupācijas laikā un kuriem nebija nekādas tiesiskās saiknes ar neatkarīgo Latviju. Pēc PSRS sabrukuma gan Krievija, gan arī starptautiskā sabiedrība atstāja Latviju vienu pašu risināt šo jautājumu. Un mēs ar to būsim tikuši galā. Mums visu laiku ir bijis sociālais miers, viss ir noticis civilizēti. Gan ar likumu garantējot noteiktas nepilsoņu tiesības, gan arī radot viņiem priekšrocības Latvijas pilsonības iegūšanā. Tāpat bērniem, kuri dzimuši pēc 1991. gada 21. augusta, ir vienkāršota Latvijas pilsonības iegušana. Galvenais, ka kopš 2020. gada 1. janvāra vairs nevar piedzimt jauni nepilsoņi – šāds statuss vairs netiek piešķirts. Tas nav vienkāršs jautājums, tas ir bijis emocionāli sarežģīts visiem iesaistītajiem.

Galvenais aspekts, kas daudzviet rada problēmas – Krievijas skatījums uz to, kas notika 1940. gadā, ir radikāli atšķirīgs no tā, kā mēs un citas valstis uz to skatāmies. Krievija uzskata, ka okupācija tolaik bija likumīga, savukārt Latvijas un citu Baltijas valstu atdalīšanās no Padomju Savienības bija patvaļīga, nevis savas neatkarības atjaunošana. Krievija neatzīst Baltijas valstu nepārtrauktību un raugās uz tām kā uz jaunām valstīm, kas radušās PSRS sabrukuma procesos. Lai gan PSRS nosodīja Molotova–Ribentropa paktu, modernā jeb Putina Krievija ar šo savas vēstures lappusi lepojas. Kamēr nav noticis vēstures izvērtējums, atzīstot, ko un kā viņi ir darījuši nepareizi, problēmas paliks. Un viņu uzņemtais impēriskais kurss turpinās arī 21.gs. – Gruzijā un Ukrainā. Turpinās nerēķināšanās ar mazām valstīm, starptautiskajām tiesībām, uzskatot, ka ar spēku var radīt pārliecību, ka tev ir taisnība. Žēl, ka Krievijai brīvības ir bijis tik maz. Pat Boriss Jeļcins (Борис Николаевич Ельцин), kas izrāva Krievijai brīvību, lielā mērā pēc tam sekmēja tā režīma, kas tagad pastāv, nostiprināšanos un leģitimizāciju.

Par to ir konceptuāli jādomā – mums ir pašiem jāstāsta savs stāsts. Un tā var būt gan enciklopēdijas pieejamība, gan vispār, visas sabiedrības, sevišķi zinātnieku atbildība – piedalīties diskusijās, skaidrot. Tāpat arī valstij jāatbalsta šie procesi. Piemēram, Igaunijā izcilā igauņu starptautisko tiesību profesora Lauri Melkso (Lauri Mälksoo) grāmata par Igaunijas valsts nepārtrauktību šobrīd ir brīvi pieejama internetā angliski, igauniski un krieviski. Tas daudzējādā ziņā noticis arī ar Igaunijas valdības atbalstu.

Patiesi lepojos, ka nāku no Sēlijas – esmu Ilūkstes 1. vidusskolas absolvents. Tagad tā ir Ilūkstes Raiņa vidusskola, jo šo skolu atklāja pats Jānis Pliekšāns. Mana literatūras skolotāja joprojām uzskata, ka esmu zudis talants latviešu literatūrā, bet es smejos, ka, nevarot konkurēt ar tādu novadnieku literatūrā, mērķtiecīgi izvēlējos jurisprudenci, kurā viņam tik labi nevedās!

Ļoti priecājos, ka daudzviet atdzimst lokālās kopienas un tiek uzturētas dzīvas senas tradīcijas. Arī sēļi sevi apzinās kā unikālu kultūrvēsturisku kopienu, un Latviešu vēsturisko zemju likumā ļoti pamatoti Sēlija atzīta kā atsevišķa latviešu zeme. Jānis Stradiņš savulaik iedvesmoja un panāca, ka sēļi Dziesmu un Deju svētku gājienā iet paši par sevi, nesadaloties pa citiem novadiem. Būtiski ir apzināties savas saknes un lokālo piederību!