Sāku sadarboties ar enciklopēdiju laikā, kad tapa tās drukātā versija par godu valsts simtgadei. Uzrakstīju šķirkli par Latvijas putniem, un pēc tam turpināju ar šķirkļiem par visām putnu kārtām. Rakstīšana ir man iemīļota nodarbe, tāpēc, īpaši galvu nelauzot, piekritu to darīt.

Gan manā, gan LOB rīcībā ir plaša bibliotēka ar materiāliem, lai putnu klašu šķirkļi taptu raiti, taču informācijas apkopošana, protams, prasa zināmu laiku. Ir bijuši vienkāršāki, ir bijuši sarežģītāki šķirkļi. Piemēram, no degunragputnveidīgo putnu kārtas Latvijā mīt tikai pupuķis, kuru esmu gana daudz pētījis, tāpēc arī uzrakstīt varēju ātri. Savukārt zvirbuļveidīgo putnu klases kārta ir visapjomīgākā. Tārtiņveidīgo kārtas putni toties ir ļoti dažādi, arī tas prasīja nemazums enerģijas.

Pašlaik plānoju turpināt ar putnu sugām. Kā pirmo esmu izvēlējies Latvijā visbiezāk sastopamo – žubīti! Manas kolēģes Māras Janaus  šķirklis par lielo ķīri jau ir publicēts.

Savukārt putnu fotogrāfijas Latvijā ir pieejamas daudz, ja vien nav kāda ļoti specifiska vajadzība. Mums bija grūtības iegūt kvalitatīvus vētrasputnu attēlus. Tāpat LOB vajadzībām ir bijis izaicinošāk iegūt putnu dzīvotņu ilustrācijas.

Es teiktu, ka tādā griezumā, kā informāciju esam sagatavojuši tur, tā ir diezgan unikāla. Šis tas ir atrodams vikipēdijā, tomēr droši vien ne tik pilnīgā formā. Tāpat daudz izziņas materiāla sniedz mūsu pašu grāmatas, piemēram, Latvijā ligzdojošo putnu atlanti, tāpat vēl nepabeigtā sērija “Latvijas putni” (iznākuši “Latvijas meža putni”, “Latvijas lauku putni” un “Latvijas ūdeņu putni”), kas bija pieprasītas lasītāju vidū. Arī vairākkārt izdotā Jāņa Baumaņa un Viestura Klimpiņa “Putni Latvijā” (1997) ir noderīga, lai arī tajā nav visa informācija.

Tāpat man ir pieejamas starptautiskas publikācijas par putniem, plaši interneta resursi. Taču vienuviet par Latvijas putniem tieši enciklopēdijā būs vispilnīgākā informācija. Lai gan arī tā ir tikai daļa no visa tā, ko par Latvijas putniem varētu pastāstīt. Patiesībā tas būtu mūsu biedrības uzdevums, jo daudzkārt esam runājuši, ka visu šo datu apjomu vajadzētu apkopot un padarīt pieejamu plašākai publikai. Enciklopēdija mani noteikti iedvesmo darbam!

Jā, interese par putniem ir jūtama, arī pēc LOB biedru skaita to redzam. Savulaik būtisks grūdiens interesei par putnu vērošanu bija tīmekļa vietne putni.lv, ko pēc privātas iniciatīvas izveidoja Agris Celmiņš. Un tas joprojām ir ļoti izsmeļošs avots, uz kuru atsaucos arī enciklopēdijas šķirkļos. Tāpat latviski arvien vairāk pieejamā literatūra, piemēram, iztulkotais “Putnu noteicējs”, šo interesi tikai vairo. Cilvēkiem putni interesē! Tas nav nekāds brīnums, ka ir vēlēšanās viņus iepazīt tuvāk – putni ir izredzēti un īpaši, skaisti un mums labi redzami.

Noteikti to var darīt arī pats, vienmēr pat binoklis nebūs vajadzīgs, arī jaunais putnu noteicējs noderēs, jo es savā laikā izmantoju vēl 70. gados izdoto. Svarīgi ir pazīt arī putnu balsis, kuru ieraksti pašlaik arī ir krietni vieglāk pieejami. Riskantāk gan ir izmantot telefonā instalētu lietotni putna identifikācijai pēc dziesmas, jo tā mēdz kļūdīties, bet iesācējs to var nepamanīt. Labāk mācīties pašam!

Sadarbība ar pieredzējušu speciālistu būs ļoti vērtīga, viņš varēs norādīt uz kādu īpašu pazīmi, kas daudz ātrāk palīdzēs lidoni atpazīt! LOB ik rudeni rīko mācības iesācējiem, organizē putnu vērošanas pasākumus, piemēram, Putnu dienas, tādēļ aicinu izmantot iespējas!

Ne obligāti! Ļoti agros rītos biežāk norisinās lidojošo putnu uzskaite, kas gan nereti notiek, skaitot “ar ausīm”, nevis acīm. Turklāt vislielākā putnu dziedāšanas aktivitāte ir ap saullēktu. Taču plēsīgos putnus vislabāk uzskaitīt dienas vidū, kad gaiss ir uzsilis un viņi planē, meklējot barību. Pūces, protams, skaita naktī. Savukārt migrācijas periodā, kad putni pulcējas lielos baros, viņus var novērot jebkurā diennakts laikā.

Tas ir komplekss jautājums, kam ir vairāki aspekti. Protams, putnu populācijas mainās dažādu iemeslu dēļ, pārsvarā cilvēka ietekmes dēļ, kas dažām sugām nāk par labu, citām savukārt kaitē. Taču par ienākošām sugām mēs uztraucamies tikai tad, ja tās ieviesis cilvēks. Ja suga ienāk dabiskā ceļā, mainoties klimatam, tad tas ir likumsakarīgi. Piemēram, lielais baltais gārnis Latvijā sāka ligzdot 90. gadu beigās, un šobrīd viņa klātbūtne vairs nav nekas neparasts. Dažviet viņus var redzēt vairāk nekā mūsu ierastos pelēkos zivju gārņus. Arī dzērvju skaits ir palielinājies, visticamāk tādēļ, ka ziemas laikā Eiropā ir uzlabojusies izdzīvošana. Kādreiz tas bija noslēpumains purva putns, tagad viņu var redzēt daudzviet!

Invazīva suga, kas pamanīta citās valstīs, ir Kanādas zoss. Pašlaik kā ligzdotāja Latvijā tā ir ļoti reta, bet potenciāli varētu radīt apdraudējumu vietējām sugām, tās izkonkurējot. Tā ienākusi Eiropā, pateicoties cilvēkam.

Taču ir citas invazīvās dzīvnieku sugas, kas rada problēmas putniem, piemēram, Amerikas ūdele un jenotsuns.

Parasti izvēlamies putnus, kas ir kaut kādā veidā apdraudēti, par kuriem gribam īpaši izglītot vai arī mums noderētu sabiedrības iesaiste, ziņojot par putnu novērojumiem. Mazais zīriņš ligzdo galvenokārt jūras piekrastē, arī Daugavā uz saliņām. Šī suga ir ļoti cietusi no cilvēka ietekmes – gan atpūtnieki, gan suņi bieži atrodas pludmalē laikā, kad notiek ligzdošana. Lai arī no malas var šķist, ka jūras krasts ir vientuļa vieta, zīriņi olas dēj piekrastes bedrītēs, un tās ir ļoti viegli izpostīt. 2022. gadā Dabas aizsardzības pārvalde sāka ierobežot pieeju dažām pludmalēm zīriņu ligzdošanas laikā, un ir cerība, ka viņu kolonijas varētu atjaunoties.

Balto cielavu skaits pie mums ir liels, taču ar lejupejošu līkni – sācis sarukt kopš 2014. gada, kā to liecina uzskaites dati. Lielākas bažas ir par dzelteno cielavu, viņu gan ir palicis stipri mazāk.

Putnu uzskaite dažādām sugām notiek atšķirīgi. Lielākā daļa sugu ir ligzdojoši putni, kuru uzturēšanās vietas tiek sistemātiski apzinātas katru gadu visā valsts teritorijā – ejot pa noteiktām līnijām. Tā tiek iegūti populāciju indeksi, novērtējot relatīvās populāciju pārmaiņas pa gadiem. Pūču skaitīšana, piemēram, notiek, atskaņojot ierakstu un gaidot, vai kāda atbildēs.

Šobrīd Latvijas Universitātes vadībā top projekts, kura ietvaros atjaunosim Latvijas Sarkano grāmatu, tās pēdējais izdevums bija 2000. gadā. Starp citu, arī šis avots par apdraudētajām sugām palīdzēs gatavot šķirkļus enciklopēdijai.

Jāuzsver, ka Latvijā ir retas putnu sugas, kas pēc kritērijiem iznāk apdraudētas, taču nekad nav bijušas parastas, piemēram, bišu dzenis. Gluži vienkārši, te ir galējie ziemeļi viņa izplatības areālam. Sliktāk ir ar viņa radinieci – zaļo vārnu. Kādreiz tas Latvijā bija bieži sastopams putns, bet pašlaik to skaits ir mazs, galvenokārt tāpēc, ka ir sarucis veco koku skaits, kur tām ligzdot, un lielu kukaiņu pieejamība. Igaunijā zaļā vārna ir pilnībā izzudusi, Lietuvā ir palikušas vien dažas. 

Par apdraudētām atzīst arī tās populācijas, kuras skaitliski pašlaik ir lielas, bet notiek ļoti straujš samazinājums. Tāda ir mežirbe, kuru ļoti ietekmē mežu apsaimniekošanas modelis un mežizstrāde ligzdošanas laikā, gan iztraucējot, gan fiziski iznīcinot ligzdas.