Orians Anvari: – Manuprāt, latviski vārds “dizaineris” neskan diez ko labi, jo man tas vairāk saistās ar sarunām par krāsu jēgu un flīžu izvēli dzīvoklī, tāpēc gūstu apmierinājumu tajā, ka angliski designer nozīmē ‘projektētājs’.

Darbu pie Nacionālās enciklopēdijas sāku kopā ar “Tildi”, kuri jau bija izstrādājuši enciklopēdijas satura pārvaldības sistēmu, tad es tiku pieaicināts pie lietotājiem redzamās enciklopēdijas daļas izstrādes.

Pārsvarā cenšos iesaistīties projektos, kuru vērtībai pats ticu. Enciklopēdijas projekts tāpēc likās interesants, jo internetā kvalitatīva satura latviski par Latvijai svarīgām tēmām ir gauži maz, un enciklopēdija kaut vai nedaudz, bet palīdzētu šo risināt. Mūsdienās gandrīz neviens, lai kaut ko uzzinātu, nebrauks uz bibliotēku pēc grāmatām, bet vispirms to meklēs internetā. Jau šobrīd daļa bibliotēku ir pārvērtušās arhīvos vai kopā strādāšanas (coworking) telpās, diemžēl dažas ir kļuvušas arī par avīžu kioskiem. Mums kā mazai tautai ir jāsargā mūsu informācija un tā jānes līdzi atšķirīgos laikmetos – neviens cits to mūsu vietā nedarīs, jo tur vienkārši nav biznesa modeļa. Ja nebūtu brīvprātīgo “Vikipēdijas” autoru un kultūras entuziastu darba, tad latviski Google rezultāti atslēgvārdam “Rainis” sastāvētu no dzelteniem ziņu portāliem par to, kā Rainis krāpis Aspaziju, internetveikaliem, kas pārdod T-kreklus ar Raiņa portretu un Twitter ierakstiem “Lasu Raini LOL”.

Tad nu šeit parādās enciklopēdija kā valstij nozīmīga platforma, kura sevī var spēt apkopot sabiedrībai svarīgo informāciju. Lai arī redakcija droši vien man nepiekritīs, bet tomēr uzskatu, ka pagaidām enciklopēdijai ir jāaizpilda informatīvie caurumi par Latvijas tēmām latviski.

Mēs jau neesam vienīgie. Tieši šobrīd, kad internets ir pilns ar nepatiesu vai pavirši uzrakstītu informāciju, daudzas valstis veido enciklopēdijas savā valodā. Kā labu piemēru varu minēt “Norvēģu lielo leksikonu” (enciklopēdiju), kurai, protams, ir ievērojami lielāks finansējums un lielāka komanda, bet tā ir kļuvusi par pirmo uzziņu resursu norvēģu valodā, apsteidzot “Vikipēdiju”.

Projektu uzsākām, vispirms veicot intervijas ar galvenajām lietotāju mērķauditorijām – skolēniem, izglītības darbiniekiem un vienkārši ziņkārīgiem cilvēkiem –, sapratām viņu vajadzības, motivāciju un lietošanas kontekstu. Aprunājoties ar lietotājiem, varējām stratēģiski saprast, kādā virzienā attīstīties – informācijas pieejamība, uzticamība un kvalitāte ir viens no aspektiem, ar ko enciklopēdija cenšas izcelties interneta vidē. Skolēni gribēja ātri visu atrast un saprast, kā arī būt pārliecināti, ka skolotāji šo resursu respektēs. Skolotāji gribēja palīgu, lai varētu sagatavoties interesantākām stundām. Erudīti gribēja ātri piekļūt uzticamiem faktiem un saprast, kur meklēt padziļinātāku informāciju.

Kad lietotāji bija nedaudz vairāk iepazīti, kopā ar enciklopēdijas komandu sākām izstrādāt pirmās skices, kā enciklopēdijai vizuāli jāizskatās. Tad skices pārtapa digitālos prototipos, kuras atkal rādījām mērķa grupām un skatījāmies, kas strādā, kas ne, un veicām labojumus. Tikai pēc lietojamības testiem enciklopēdijas saskarne tika programmēta. Kad risinājums jau bija gatavs, atkārtoti veicām lietojamības testus un ieviesām labojumus.

Skices izstrādāt var pāris dienās, taču iedziļināšanās lietotāju vajadzībās un testēšana noteikti neiet tik ātri, tāpēc līdz pirmajai versijai pagāja kāds pusgads.

Viena no enciklopēdijas stratēģiskajām prioritātēm ir piedāvāt tik kvalitatīvu bezmaksas saturu, lai Google mūsu rakstus rādītu pirmajos rezultātos. Tā ir laba mēraukla tam, vai saturs ir kvalitatīvs, jo meklētāji pelna naudu ar to, ka piedāvā saviem lietotājiem kvalitatīvāko saturu.

Pašlaik esam uztaisījuši eksistējošo enciklopēdijas versiju, tomēr tā ir visu laiku jāpilnveido, kas īsti veikli nenotiek, galvenokārt resursu trūkuma dēļ. Šādiem lieliem projektiem, kāds ir arī enciklopēdija, ir jābūt nemitīgā pilnveidē, citādi tas iestrēgst pirmatnējā versijā, kura ļoti ātri noveco.

Industrijā parasti šādiem projektiem ir sava iekšējā komanda – programmētāji, biznesa cilvēki, projektu vadītāji un testētāji, dizaineri, kas produktu nemitīgi kopīgi iterē jeb uzlabo, testē un papildina. Projekta iterācijas komerciālos projektos parasti notiek ātrāk nekā valsts veidotos projektos, bet arī pirmā versija ir krietni pieticīgāka.

Man ir sajūta, ka ar valsts pasūtītajiem risinājumiem ir tikai viena iespēja izveidot labu risinājumu, jo nākamreiz naudu šim projektam vairs nepiešķirs. Pareizāk būtu digitālo produktu izveidi salīdzināt ar jauna departamenta vai komandas izveidi, nevis ar mājas būvniecību, kā tas ir šobrīd, kur pēc būvniecības seko tikai apsaimniekošana.

Šobrīd valsts e-pakalpojumus lielākoties izstrādā ārpakalpojuma speciālisti, taču valsts iekšienē digitālās kompetences resurss ir ļoti mazs – noteikti ir zinoši cilvēki, taču viņi nereti ir pārstrādājušies, organizējot vairāku produktu izstrādi paralēli zem iepirkumu procedūru sloga. Saprotams, ka ir grūti valsts sektoram izkonkurēt ar algām ārzemju jaunuzņēmumus ar miljonu investīcijām, taču tas ir jādara, citādi valsts digitālie pakalpojumi bremzēs valsts attīstību. Jau tagad cilvēki bankas izvēlas pēc tā, cik ērta ir mobilā lietotne, nebrīnīšos, ka pēc kāda laika uzņēmēji izvēlēsies valstis pēc tā, cik ērti ir to e-pakalpojumi, nevis pēc tā, cik plats ceļš aizved līdz valsts robežai. Karantīnas laikā var novērtēt, kā cilvēki ar valsts iestādēm vairāk saskaras digitāli, nevis smuki izremontētās energoefektīvās ēkās. Paaudzes, kurām ir zema digitālā kompetence (angliski – digital literacy), strauji noveco, un jaunā paaudze ir pieradusi pie pirmšķirīgiem digitāliem produktiem.

Priecātos, ja būtu iespējams ieguldīt ātrdarbībā – tieši, lai saturs tiktu parādīts krietni ātrāk nekā šobrīd, kas arī noderētu mums optimizācijā interneta meklētāju vajadzībām, jo šobrīd gandrīz visi enciklopēdijas apmeklētāji to atrod caur Google meklētāju. Tiesa, ātrdarbība ir cieši saistīta ar tehnisko risinājumu un, iespējams, šeit bez fundamentālām izmaiņām platformā neiztikt.

Vēl gribētu vairāk automatizēt redaktoru darbu, šobrīd ir palicis padaudz “roku darba”, lai radniecīgus šķirkļus savā starpā sasaistītu. Tas savukārt ir būtiski, lai tie, kas kaut ko meklē, tiktu aizvesti pie saistītiem šķirkļiem un vairāk izmantotu enciklopēdijas resursus. Palīdzētu arī, ja šķirkļu autoriem būtu sava vide, kas tiem liktu vairāk pietuvināt radīto saturu enciklopēdijas formātam, un autori jau varētu priekšskatīt, kā viņu sarakstītais izskatās.

Enciklopēdijas izveide un uzturēšana ir ļoti svarīga, un tā ir jāturpina attīstīt. Man tā pat šķiet svarīgāka par daudziem citiem projektiem, kas kultūras jomā tiek atbalstīti, it īpaši fiziskām būvēm. Jo tā nav izklaide, bet gan zināšanu vācelīte, kura katram latvietim ir kabatā – tagad gan mācību stundā, gan uz dīvāna es varu izlasīt, piemēram, mūsmāju zinātnieka versiju par Pirmā pasaules kara notikumiem.

Vispār jau enciklopēdijai pašlaik iet ļoti labi! Enciklopēdija ar savu apmeklējumu nevar sacensties ar ziņu portāliem, bet ar prieku redzu, ka ir daudz šķirkļi, kuri ir Google pirmajā lapā, apmeklētāju skaits arī kopš pagājušā gada ir pieaudzis vairākas reizes un turpina augt, mēnesī enciklopēdiju apmeklē aptuveni 100 tūkstoši unikālu lietotāju, pieļauju, ka tas ir vairāk nekā visās Latvijas bibliotēkās kopā.

Taču galvenā vērtība ir tā, ka redaktores informāciju, kas šobrīd atrodas autoru galvās vai drukātā formātā, pārveido elektroniski. Īpaši liels prieks par vizuālo un multimediju materiālu, kas tiek piemeklēts. Pat, ja tas ir nedaudz, tad latviski runājošiem cilvēkiem palielinās apjoms ar brīvi pieejamu informāciju par Latvijai svarīgām tēmām.

Jau vairākus gadus darbojos vienā no Latvijas tehnoloģiju kompānijām Sonarworks – veidojam programmatūru skaņu studijām. Tagad gribam tikpat labu skaņu aiznest arī parastajiem mūzikas un audio iekārtu patērētājiem. Nomērot cilvēka dzirdi un to, kāds skanējums vislabāk patīk, attiecīgā skaņu iekārta tiek optimizēta, lai lietotājs varētu dzirdēt ierakstu vislabākajā kvalitātē. Redzam, ka esam augstā līmenī, pat salīdzinot ar lielajiem nozares spēlētājiem, mūsu risinājums ir tehniski spēcīgāks pat par Apple radīto. Interesanti, ka pēdējā laikā Latvijā attīstītās tieši augsta līmeņa audio jomas uzņēmējdarbība, kas strādā uz eksportu.

Arī ik pa laikam palīdzu “Tildei” ar valodu tehnoloģijām. “Tilde” noteikti ir devusi iedvesmojoši milzīgu devumu latviešu valodai digitālajā vidē.

Mana izglītība nav saistīta tieši ar informāciju tehnoloģiju jomu, esmu studējis būvinženieriju. Latvijā reti kuram digitālo produktu dizainerim ir attiecīga izglītība, jo šī profesija sevī ietver gan datorzinātnes, gan grafisko dizainu, gan antropoloģiju un psiholoģiju. Ja būtu tagad pabeidzis vidusskolu un vēlētos strādāt šajā profesijā, man būtu grūti saprast, kādu izglītības programmu apgūt – tuvākais, kas nāk prātā, ir maģistra kurss cilvēka – datora interakcijas (Human Computer Interaction), ko pasniedz Tallinas Universitātē.

Pēdējo desmit gadu laikā profesijas nosaukumi ir mainījušies – grafiskie dizaineri, mājaslapu dizaineri, saskarnes jeb interfeisa dizaineri, un tagad mēs esam digitālo produktu dizaineri.

Ilgstoši esmu strādājis kā dizaineris dažādās aģentūrās, kas man gan ne visai patika, jo gribu darīt kaut ko ar jēgu un paliekošu. Manas jomas speciālistiem vienmēr ir iespēja strādāt attālināti kādai lielai ārzemju korporācijai, tomēr man vismaz pašlaik liekas, ka daudz interesantāk ir tieši saprast, kā uz vietas izveidot pasaules patēriņam vajadzīgus produktus kopā ar mūsu vietējiem speciālistiem, taču, lai arī visu laiku iemācos ko jaunu, saprotu, ka tas ir ļoti, ļoti grūti.

Ja produkts ir labi izveidots, tad cilvēkiem ir prieks to lietot un man savukārt ir liels prieks, to redzot, ja esmu tā veidošanā piedalījies.

Mani noteikti iedvesmo ļoti lielas plaša patēriņa preču korporācijas, kā Ikea, Lego vai Apple, kuru galvenā konkurēttspējīgā priekšrocība ir labs dizains. Lielā mērogā to sakārtot ir patiesi grūti, jo gan dizainam, gan biznesa procesiem, gan tehniskajiem risinājumiem ir jābūt augstākajā līmenī. No valsts sektora – Lielbritānijas gov.uk ir izcils piemērs, kā var sakārtot valsts pārvaldes pakalpojumus digitālajā vidē.

Ir arī atsevišķas mazākas kompānijas, kurām ir izdevies ieviest jaunus veidus, kā domāt par to, kas ir labs dizains, piemēram, man ļoti patīk OXO sadzīves priekšmeti – tie ir dažādi virtuves piederumi, kartupeļu mizotāji, krūzītes un uzglabāšanas trauki. Uzņēmuma radītāja sieva slimoja ar artrītu, tāpēc, piemēram, mizot kartupeļus viņai bija ļoti grūti, jo tobrīd visi mizotāji bija ļoti neērti. Viņas vīram ienāca prātā ideja, izveidot tik ērtus virtuves priekšmetus, ka cilvēkam ar artrītu tos būtu viegli lietot. Tad nu viņš veidoja prototipus un skatījās, kā sievai ar tiem veicās, pēc tam, piemēram, uztaisot ierīcei resnāku rokturi, izrādījās, ka arī veseliem cilvēkiem patīk šos priekšmetus lietot, un tagad šie mizotāji ir nopērkami visā pasaulē.

Darbadienās sēžu pie datora, tāpēc ārpus darba cenšos sevi piespiest darīt kaut ko īstāku. Pašlaik cenšos īstenot savu bērnības sapni – braukt autošosejā. Ceru, ka nākamgad auto būs gatavs un varēšu braukt pa Biķerniekiem. Nesen arī sāku apgūt improvizācijas teātri. Pirms karantīnas mani aizrāva ceļošana ar motociklu, esmu izbraukājis gandrīz visu Eiropu, bet kaut kad mūžā noteikti gribētu kārtīgi izceļoties pa Krievijas plašumiem.