Astrīda Iltnere: – Darbs saistībā ar grāmatu ir atradis mani jau no paša sākuma. 1969. gadā, kad beidzu Zentas Ozolas Rīgas 5. vidusskolu (tagad – Rīgas Valsts vācu ģimnāzija), iestājos Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitātes Svešvalodu fakultātes – vācu valoda un literatūra – vakara nodaļā, un mums obligāti mēneša laikā bija jāatrod darbs. Mana pati pirmā darba vieta bija Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas Reprogrāfijas nodaļa, kur darbojos kā fotogrāfe-operatore. Mana kolēģe un draudzene Dzidra, ģeogrāfe, aizgāja strādāt par redaktori uz Galveno enciklopēdiju redakciju, un viņa bija tā, kura vēlāk man teica – gaidi, neko citu nemeklē, šī ir ļoti laba darba vieta. Un patiesi – 1973. gadā līdzšinējā jaunākā redaktore uzteica darbu un mani uzaicināja uz pārrunām Gunārs Berklavs, un – tiku pieņemta. Dzidra jau no pirmās dienas apmācīja mani rediģēt tekstus, lai gan sāku strādāt par jaunāko redaktori, kuras darba pienākumos neietilpa rediģēšana. Un atkal man tika teikts – mācies, noderēs! Un tik tiešām, drīz vien atbrīvojās redaktores vieta un es jau biju “gatava” redaktore. Pirmā enciklopēdija, pie kuras sāku strādāt, bija “Pasaules zemes un tautas”.

Varu teikt, ka mans profesionālais ceļš bijis tipiski klasiski pakāpenisks – no jaunākā redaktora līdz “Preses nama apgāda” vadītājai. Visi šie amati un darba pienākumi vienmēr bijuši visai interesanti, arī izaicinoši un kaut kā paši atraduši ceļu pie manis.

Galvenajā enciklopēdiju redakcijā nostrādāju 23 gadus, līdz 90. gadu sākumā to likvidēja. Pēc tam divus gadus strādāju vācu aviokompānijā Hamburg Airlines, kas bija viena no manām retajām ar grāmatniecību nesaistītajām darba vietām. Tas bija īpašs izaicinājums! Manos pienākumos ietilpa viss – no biļešu izrakstīšanas birojā Vecrīgā, līdz pasažieru reģistrācijai un sasēdināšanai lidmašīnā. Darbs bija ļoti atbildīgs, jo tas saistīts ar pasažieru drošību un dzīvību. Sākumā biju stresā, līdz brīdim, kad saņēmām ziņu, ka lidmašīna nosēdusies galapunktā. Lidosta – tā ir vesela “sava” pasaule. Šai darba vietai esmu pateicīga par to, ka nācās apgūt jaunās tehnoloģijas, kas man lieti noderēja vēlākajā, datoru, ērā. Šis posms bija pirmais pierādījums teiciena “Nekad nesaki nekad” patiesībai. Jau no bērnības “zināju”, ka nekad nelidošu ar lidmašīnu un pati nevadīšu auto.

Kad privātā aviokompānija bankrotēja, man atkal bija lemts atgriezties grāmatniecībā, lai gan, kad pēc tiem garajiem gadiem aizgāju no enciklopēdiju redakcijas, biju pārliecināta – nekad vairs! Bet tad, meklējot darbu, pamanīju sludinājumu, ka “Izdevniecība AGB” meklē galveno redaktoru. Lai gan no pieredzes zināju, ka šādas vakances parasti meklē paziņu lokā, nolēmu pieteikties. Patiesi žēl, ka šī izdevniecība vairs neizdod grāmatas, jo tā bija ļoti spēcīga un profesionāla. Man ļoti laimējās, ka AGB direktora kaislība bija kalni. Mēs sadarbojāmies ar aģentūrām, meklējām, kuras grāmatas tulkot. Man izdevās atrast alpīnista Dž. Krakauera grāmatu “Retinātā gaisā”, kas aizsāka veiksmīgo sēriju “Tik un tā”. Arī man tā bija lieliska iespēja iepazīties ar interesantiem cilvēkiem, jo katrai grāmatai meklējām speciālistu, kurš varētu rakstīt priekšvārdu vai pēcvārdu, jo grāmatās bija aprakstīti reāli cilvēki, notikumi, traģēdijas. Tā jau gadu desmitiem par saviem draugiem varu saukt slavenā alpīnista un fantastiskā cilvēka Ilgvara Paula ģimeni. Esmu bijusi projekta vadītāja Ilgvara bezgala aizraujošajai un izzinošajai, paša unikālajiem attēliem ilustrētājai grāmatai “Everesta otrā seja. Pieredzētais, pārdzīvotais un saprastais kalnos”, kas iznāca 2007. gadā. Esmu turējusi rokās Ilgvara dienasgrāmatas, kas pabijušas viņam līdzi, piemēram, Everesta virsotnē. Vietām tinte pat bija paplūdusi no ledus kristāliņiem. To sajūtu ir grūti aprakstīt! Un tad vēl desmitiem albumu ar fotogrāfijām no visiem viņa astoņtūkstošniekiem! Man tas bijis neaizmirstams laiks.

Vēl esmu strādājusi par galveno redaktori izdevniecībā “Valters un Rapa”, par redaktori pie Pētera Apiņa “Nacionālajā medicīnas apgādā”, kur tika gatavots medicīnas profesora Kristapa Rudzīša medicīnisko terminu vārdnīcas atjaunots izdevums. Arī tas bija ļoti interesants posms. It īpaši tāpēc, ka medicīna man pašai ir ļoti tuva; līdz pat iestājeksāmeniem svešvalodu fakultātē biju pārliecināta, ka studēšu medicīnu. 

Taču jāsaka, ka nekad neesmu “aizgājusi” no enciklopēdijām. Gan strādājot AGB, gan “Valterā un Rapā”, tiku uzrunāta ārštatā sadarbībā ar apgādu “Preses nams” veidot enciklopēdijas (atbildīgā redaktore) “Latvijas pilsētas” un divsējumu enciklopēdiju “Latvijas pagasti”. Šī enciklopēdija tika ļoti augsti novērtēta. Profesors Andris Klauss, “Preses nama” valdes loceklis, pat teica, ka ar šo izdevumu esmu uzcēlusi sev pieminekli. Nu re, palielījos! Protams, tas bija visas komandas apzinīgs un pamatīgs darbs, jo mums bija dzelžaini grafiki. Divu gadu laikā pati pie stūres apbraukāju (lūk, arī otrs teiciena pareizības piemērs) vai visu Latviju, kopā ar fotogrāfu vākdama materiālus, tiekoties ar pagastu vadītājiem, vietējiem iedzīvotājiem, “Pūdnīku skūlas” atraktīvajiem keramiķiem, piedaloties Latvijas Pašvaldību savienības konferencēs u. tml. Tajā laikā biju “Preses nama apgāda” vadītāja (līdz tā likvidācijai 2000. gadā). Tad kādu laiku biju vienkārši omīte saviem mazbērniem dvīņiem.

Kaut gan Galvenā enciklopēdiju redakcija pastāvēja jau no 1963. gada (līdz 1968. gadam – Latvijas Valsts izdevniecības Enciklopēdiju redakcija), Latvijas padomju enciklopēdija iznāca tikai 1981. gadā. Man pat nedaudz žēl, ka redakcijas darbs parasti tiek saistīts gandrīz tikai un vienīgi ar šo 12 sējumu izdevumu, kuru gan daudzi kritizē, bet es vienmēr aizstāvu – protams, tā ir sava laika ideoloģijas produkts, bet lasiet par mūžīgajām vērtībām, lai gan līdzās var būt šķirklis par, piemēram, Ļeņina ordeni saņēmušu uzbeku traktoristu. Līdz šim brīdim tā ir paraugs enciklopēdiju metodoloģijai.

Jau pirms Latvijas padomju enciklopēdijas bija iznākuši unikāli izdevumi – retumi, piemēram, Latvijas PSR Mazā enciklopēdija, Populārā medicīnas enciklopēdija, enciklopēdija “Kino”, Latvijas dabas enciklopēdija, “Alfa un omega” trīs izdevumi, divsējumu Mitoloģijas enciklopēdija, kurai biju atbildīgā redaktore. Šī enciklopēdija jau drīz pēc iznākšanas kļuva par retumu, jo bija ļoti iecienīta krustvārdu mīklu minētāju vidū, īpaši – grieķu mitoloģija. Vēl iznāca Mazā mākslas enciklopēdija 17 sējumos un citas.

Kad sāka veidot šo apjomīgo Latvijas padomju enciklopēdiju galvenā redaktora Pētera Jērāna vadībā, darbā tika pieņemti ap 80 cilvēki. Mani uzrunāja darbam Filozofijas un tiesību redakcijā, kuras vadītājs bija Romāns Apsītis. Kad vaicāju pēc padoma, vai iet, jo līdz šim strādāju Ģeogrāfijas redakcijā, man teica – ja vadītājs ir Romāns, noteikti ej, tiksi galā gan ar filozofiju, gan tiesībām! Un patiesi – korektāku, inteliģentāku un zinošāku vadītāju būtu grūti atrast! Arī kolektīvs mums bija lielisks – bijām draugi un domubiedri!

Sākumā mēs pamatā strādājām mājās, jo uz četriem cilvēkiem bija viens darbagalds. Man apkārt bija kartotēku kastītes (veidojām šķirkļu sarakstu), kurās atradās uz kartona kartītēm ar roku rakstīti šķirkļu nosaukumi, kas atbilst maniem tematiem – filozofija un tiesības. Kad ieguvām “savus stāvus” Maskavas ielā, daļa no entuziastiem atbira, jo sākās rūpīgs redakcionāls darbs, bija jāsāk sadarbība ar autoriem utt. Grafiki bija saspringti un akmenī iekalti, tikai tā līdz 1988. gadam varēja izdot šos 10 sējumus un divus papildsējumus – tas bija iespējams vienīgi stingrās metodikas un plašās redakcijas dēļ. Mums bija pamatīga aizmugure – Zinātniskā redakcija, Literārās kontroles redakcija, Ilustrāciju un kartogrāfijas redakcija utt. Katrai redakcijai bija savs jaunākais redaktors. Katrs šķirklis izgāja cauri vidēji sešiem darba posmiem.

Skaitījām mēs ar koka skaitāmkauliņiem, sākumā bija divas vai trīs rakstāmmašīnas, kas atradās mašīnrakstīšanas birojā, kur darbinieces pārrakstīja mūsu šķirkļus. Darbs bija tiešām pamatīgs, bet mēs piemērojāmies, jo vienkārši nezinājām, ka var citādāk. Protams, atšķirība starp to, kā darbs tika veikts kādreiz un tagad, ir fenomenāla.

Kontakti ar kolēģiem no profesionālās vides jau nezuda. Regulāri sazinājāmies ar Valdi Veilandu, kurš arī bija strādājis Galvenajā enciklopēdiju redakcijā. Tieši viņš man 2014. gadā paziņoja, ka pēc visiem mēģinājumiem beidzot tiešām nodibināta Nacionālās enciklopēdijas redakcija. Mūs abus ar Valdi kā bijušos Padomju enciklopēdijas darbiniekus Valters Ščerbinskis un Andris Vilks uzaicināja par konsultantiem.

Es kļuvu par štata redaktori, mēs pieņēmām vēl trīs redaktores, kurām sākumā biju “darbaudzinātāja”, jo enciklopēdijas rediģēšana tomēr ir kas specifisks. Agrāk vispār pastāvēja uzskats, ka par enciklopēdistu var kļūt tikai pēc četriem gadiem. Protams, mūsdienās tā ir pārāk liela greznība, un nedomāju, ka absolūta patiesība.

Jo neviens taču nevar zināt visu par visu! Manas kolēģes jau īsā laikā kļuva par īstām enciklopēdistēm. Mēs visas esam “universālās redaktores”, viena otru papildinām, izlīdzam. Tā Ieva Heimane ir speciāliste sengrieķu un latīņu valodā, Ilze Fogele – franču valodā, Santa Jērāne – lietuviešu valodā un latviešu filoloģijas jautājumos.

Manas tēmas enciklopēdijā ir arheoloģija, balets un deja, filozofija, folklora, mūzika, tiesības, vēsture, iepriekš bija arī kino un psiholoģija. Šķirkļu apjoms ir milzīgs. Man nācās pamatīgāk apgūt datoru un iemācīties strādāt elektroniskā vidē, kurā veicam visus darbus. Liels palīgs šajā darbā man ir mūsu “IT speciāliste” Santa. Lai gan ar tehniku vienmēr esmu bijusi uz “jūs”, tas tikai apliecina, ka visu, nu – gandrīz visu, var iemācīties!

Protams, mūsdienu tehnoloģijām ir nesalīdzināmas priekšrocības. Ja, iznākot Latvijas padomju enciklopēdijai, trīcējām un drebējām, lai tikai nebūtu kāda burtu kļūda, īpaši ideoloģiski nozīmīgos rakstos, tad tagad mēs šādu nelielu kļūdu interneta vietnē varam izlabot momentā. Tieši tāpat varam atjaunot un precizēt datus ik pēc noteikta laika, par ko programmatūrā parādās speciāls paziņojums.  Faktiski jau informācijas papildināšana un atjaunošana notiek vai katru dienu, jo tiek publicēti jauni šķirkļi, no kuriem dodam hipersaites uz jau esošajiem un otrādi. Sekoju ziņām par aktuāliem notikumiem, piemēram, mūsu himnai 100 gadi – tātad pirmajā lapā jāparādās šķirklim “Latvijas valsts himna” utt.

Šis darbs man ir īpašs. Ņemot vērā visus apstākļus, darbs pašlaik ir kļuvis par manas dzīves prioritāti. Darbs enciklopēdijā mani patiesi gandarī. Kad man bijušas dažādas veselības problēmas, darbs ir kalpojis arī par rehabilitācijas līdzekli. Un darbs galu galā neļauj cilvēkam novecot, īpaši, ja tas ir darbs ar cilvēkiem un tava sirdslieta.

Arī šobrīd šķirkļa ceļš līdz publicēšanai “enciklopedija.lv” nav īss. Viens no pirmajiem darbiem ir autoru atrašana sadarbībā ar Nozaru redakcijas kolēģijas pārstāvjiem. Tad autors tiek uzrunāts. Ja piekrīt, sūtu raksta shēmu un šķirkļa apjomu, metodiskos norādījums, sagaidu autora noteikto termiņu darba iesniegšanai. Tad tiek slēgts autorlīgums. Kad esmu šķirkli izrediģējusi, sūtu to autoram akceptēšanai. Dažkārt gan to atpakaļ nevaru un nevaru sagaidīt. Pēc tam laboto un akceptēto versiju ievietoju uzņēmuma “Tilde” radītajā rediģēšanas platformā, kur tā pieejama lasīšanai galvenajam redaktoram V. Ščerbinskim. Ja no viņa ir vēl kādi komentāri, labojumus atkal saskaņoju ar autoru. Un tikai tad tiek publicēta gala versija, kas pieejama visiem lasītājiem.

Darbietilpīga ir bibliogrāfijas saraksta ievietošana pie šķirkļa, pārbaudām katru norādīto avotu – ja darbs ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas kopkatalogā, tad pie tā uzreiz jāaizved hipersaitei. Ilustrāciju redaktore Asnāte Rībena rūpējas, lai šķirkļi būtu skaisti. Attēli jau sniedz arī papildinformāciju. Rediģējam arī attēlu parakstus.

No viena centrālā šķirkļa par attiecīgo tēmu atzarojas daudzi apakštemati, nozares un apakšnozares, tāds kā vīnogu ķekars. Šis ceļš – no autora uzrunāšanas līdz šķirkļa publicēšanai ir laikietilpīgs un darbietilpīgs. Lai gan pie katra šķirkļa ir autora vārds, mēs, protams, pārliecināmies par dažādām detaļām, lai līdz lasītājam nonāktu materiāls ar izcilu kvalitāti.

Pirmo reizi es rakstu vienkārši izlasu. Pēc tam tekstu sakārtoju tehniski, pieskaņoju enciklopēdijas formātam un tad varu labot saturiski. Samērā bieži tiek pārsniegti šķirkļu apjomi, bet īsināt man ļoti žēl.

Pati bieži izmantoju mūsu enciklopēdijas informāciju. Nesens piemērs – šķirklī “vēstures zinātne” parādās senāko tekstu par Ķīnas vēsturi nosaukums un slavena ķīniešu historiogrāfijas pamatlicēja vārds. Meklēju, meklēju un, kur atradu – mūsu pašu enciklopēdijas šķirklī “ķīniešu valoda”!

Darbs ar tekstiem atstāj savu profesionālo nospiedumu – “piesienos” teju katram tekstam uz reklāmu stabiem! Ir bijis arī tā, ka nolieku malā grāmatu, jo nevaru to palasīt pavirša tulkojuma dēļ.

Kad, sākot darbu, Valteram vaicāja, kad darbs tiks pabeigts, viņš atjokoja – pēc 150 gadiem! Domāju, ka enciklopēdija var pastāvēt tik ilgi, kamēr pastāv zemeslode. Tematu klāsts ir neizsmeļams, un mums par tiem raksta labākie speciālisti Latvijā!