Benedikts Kalnačs: ‒ Var teikt, ka iesaistījos enciklopēdijas veidošanā brīdī, kad redakcija juta – literatūras nozares attīstība nav tik sistemātiska, kāda tā varētu būt. Mani uzrunāja vairāku šķirkļu tapšanai, un es drīkstēju arī ieteikt kolēģus, kurus būtu vēlams piesaistīt šim darbam. Šis process ir bijis ļoti interesants, jo nācies gan domāt par nozari kopumā, gan pašam iedziļināties konkrētos tematos. Varu teikt ļoti atzinīgus vārdus par enciklopēdijas veidotājiem – galveno redaktoru Valteru Ščerbinski un atsaucīgo redaktori Ievu Heimani, kas rūpējas par literatūras nozari. Tāpat man bijusi patīkama sadarbība arī ar teātra nozares redaktori Ilzi Fogeli. Man patīk šķirkļu gatavošana, jo tas ir ļoti labs treniņš, lai mācītos rakstīt koncentrēti, loģiski un uztverami. Tāpat enciklopēdija devusi iedvesmu skatam uz tēmām, ko vēl gribētu attīstīt tālāk. Priecājos arī par drukāto enciklopēdijas sējumu, kas, manuprāt, bija ļoti pareiza un veiksmīga izvēle.

Šķirkļi, kurus esmu rakstījis, saistīti ar manu interešu loku, it īpaši 19. gs. un 20. gs. pirmās puses kultūru. Mana specialitāte ir literatūra, ko arī visvairāk esmu pētījis, īpaši pievēršoties dramaturģijai, un no tās jau ir tikai viens solis līdz teātrim. Tāpēc teātra nozarē enciklopēdijā esmu rakstījis par 19.gs. tendencēm Eiropā, Skandināvijā, arī Igaunijas un Lietuvas teritorijā, tāpat par atsevišķiem citu valstu teātriem, piemēram, Franču Komēdijas teātri, Karalisko teātri Kopenhāgenā, Maskavas Dailes teātri, dažiem režisoriem un dramaturgiem – Konstantīnu Staņislavski, Antonu Čehovu, Augustu Strindbergu u. c.

Literatūrā galvenokārt esmu pievērsies latviešu autoriem. Spektrs ir iznācis plašs – esmu rakstījis par ievērojamiem dramaturgiem, sākot no Ādolfa Alunāna līdz Gunāram Priedem un Harijam Gulbim. Enciklopēdijā ir ļoti laba pieeja, jo tiek plānoti šķirkļi gan par autoriem, gan atsevišķi par viņu tekstiem.

Mans personīgais ieguvums ir arī tāds, ka par dažiem rakstniekiem, piemēram, Jūliju Pētersonu, Mārtiņu Zīvertu, Henriku Ibsenu, biju rakstījis jau iepriekš, ir publicētas arī grāmatas, līdz ar to tā bija iespēja atgriezties un no jauna palūkoties uz šiem materiāliem. Savukārt par citiem autoriem rakstīts saistībā ar kultūras procesiem. Salīdzinoši nesen kopā ar kolēģiem tapa grāmata par 19. un 20.gs. mijas kultūru Latvijā, tur tika aktualizēti Andrieva Niedras prozas darbi, Jāņa Poruka literārie teksti, kas deva papildu ierosmi šķirkļu veidošanai, piemēram, par J. Poruka “Pērļu zvejnieku”.

Ja par konkrēto autoru vai darbu biju veicis pētījumus jau iepriekš, uzrakstīt par to enciklopēdijai varēju ļoti koncentrēti, divās trīs dienās. Kaut gan domāšanas process, protams, ir krietni garāks. Līdzīgi ar teorētiskām tēmām, kas arī prasa pamatīgu iedziļināšanos. Ar kolēģi Paulu Daiju rakstījām par postkoloniālo teoriju literatūrzinātnē. Lasījām jaunus tekstus, diskutējām, kā labāk veidot izklāstu. Esmu uzrakstījis arī vairākus šķirkļus par dramaturģijas žanriem – traģēdiju, komēdiju, drāmu u. c., un enciklopēdijas redaktoru vēlme ir, lai tādi šķirkļi būtu vēl, arī citos literatūras veidos – prozā, dzejā. Tas ir pietiekami atbildīgs un gana sarežģīts uzdevums. Tāpat daudz darba nācās ieguldīt kopdarba šķirkļos par Latvijas literatūru un literatūrzinātni.

Tas man arī pašam bija saistoši, jo esmu jau iepriekš rakstījis gan par R. Blaumani, gan par viņa darbiem. Ap R. Blaumani ir izveidojies patiešām blīvs pētniecības lauks, un tieši tāpēc par viņu ir tik interesanti rakstīt. Ļoti zināmi ir Līvijas Volkovas izcilie pētījumi par rakstnieku, viņa personību, kas ir labi pazīstami ne tikai literatūras pētniekiem, bet aprobēti arī mācībām augstskolās un skolās. R. Blaumanim pirms septiņiem gadiem bija 150. dzimšanas diena, kad tapa vērtīgi izdevumi un notika arī starptautiska zinātniska konference, ko organizēja Latvijas Universitātes (LU) profesore Ieva Kalniņa. Tai tika piesaistīti cilvēki, kam iepriekš ar rakstnieku varbūt nebija tik daudz saskares, parādījās jauni interesanti skatpunkti. Konferencē piedalījās arī kolēģi no Vācijas, kas ieinteresējās par R. Blaumaņa daiļradi, īpaši varu izcelt Rolfu Fīlmani no Ķelnes Universitātes, ar kuru vēlāk esam kopā strādājuši pie izdevumiem Vācijā.

Varbūt ne visiem ir zināms, ka R. Blaumaņa daiļradē vācu valodai bija ļoti liela nozīme, jo tieši tajā tapa viņa sākotnējie darbi. R. Blaumanim kopumā ir septiņpadsmit prozas darbi, kurus viņš vai nu uzrakstīja vāciski un pēc tam tulkoja latviski, vai otrādi, tāpat arī lugu “Indrāni” viņš pats tulkoja vācu valodā. Visi prozas darbi tagad Vācijā ir izdoti un izpelnījušies lasītāju ievērību. 2019. gadā iznāca arī zinātnisku rakstu krājums. Tātad atkal ir jauns materiāls pētniecībai, kam tā vien prasās ķerties klāt.

Enciklopēdijas formāts prasa apkopot arī visu, kas noticis ar kāda autora darbiem – teātra uzvedumus, kino filmas. Tik plašs apkopojums šādā formā iepriekš nereti nemaz nav ticis veikts.

Tas būs ilgs process. Mēs sākām ar agrāku laika posmu autoriem, savukārt mūsdienu literatūrai pagaidām esam pieķērušies vien nedaudz. Par 19. gs. autoriem aina ir visnotaļ sakārtota – vismaz autoru ziņā, jo literāro darbu aplūkojumu vienmēr var papildināt. Tāpat jau publicētos šķirkļus ir iespējams papildināt, arī es pats tā daru, ja rodas jauna informācija.

Priecājos, ka kolēģi ir iesaistījušies vācbaltiešu literārā mantojuma apguvē – proti, pievērsušies etniskajiem vāciešiem, kas savus literāros tekstus nereti ir rakstījuši latviešu valodā. Arī 20. gs. sākums enciklopēdijā ir iezīmēts, taču noteikti jāiet tālāk – 20., 30. gadu proza, dzeja vēl gaida papildinājumus, tāpat arī trimdas literatūra un tas, kas noticis Latvijā pēc Otrā pasaules kara. Atsevišķi ļoti vērtīgi šķirkļi ir jau tapuši, bet darāmā vēl ir daudz. Laimīgā kārtā rakstniecībā mēs esam ļoti bagāti!

Turpinu strādāt pie šķirkļiem par dramaturģiju. Nesen pabeigts šķirklis par Hariju Gulbi, kurš aizgāja mūžībā pērn, un vienu no viņa populārākajām lugām – “Cīrulīši”. Tāpat bija jau tapis šķirklis par Gunāru Priedi, bet tagad ir arī pirmais šķirklis par konkrētu lugu – “Jaunākā brāļa vasara”, kas ir viens no pavērsiena punktiem 20. gs. 50. gadu literatūrā. Man ļoti patīk, ka ap vienu autoru pamazām veidojas tāds savstarpēji saistīts tīkls, aprakstot viņa darbus vai laikmeta iezīmes.

Šķirkli par Raini uzrakstīja Gundega Grīnuma, kas ir rakstnieka izcilākā pazinēja. Es savukārt esmu rakstījis par Raiņa dramaturģiju, pavisam nesen par ļoti zināmajām lugām “Pūt, vējiņi!” un “Spēlēju, dancoju”. Abi šie darbi arī šajā sezonā bija redzami uz skatuves – Latvijas Nacionālajā teātrī, kā arī Nacionālā Operas un baleta teātra iestudējumā. Ir laba prakse piesaistīt šķirkļus aktuāliem notikumiem. Piemēram, kolēģe Inguna Daukste-Silasproģe uzrakstīja šķirkli par Gunara Janovska romānu “Pilsēta pie upes”, pēc kura motīviem uzņemta filma. Tapa arī šķirklis par romānu “Dvēseļu putenis”, jo tas likās būtiski saistībā ar simtgades filmu. Tāpat ir lasāms šķirklis par Anšlava Eglīša romānu “Homo Novus” – arī šis darbs ir ekranizēts. Mēnesi pirms Līgo svētkiem ir publicēts šķirklis par lugu “Skroderdienas Silmačos”.

Skolas laikā man ļoti patika lasīt grāmatas, un pēc vidusskolas izlēmu studēt tieši literatūru. Svarīgu lomu spēlēja arī tā laika latviešu teātris, kur tapa daudzi vērtīgi iestudējumi, uz skatuves interpretējot labu dramaturģiju. Pirms iestāšanās LU Filoloģijas fakultātē man radās iespēja satikties un aprunāties ar profesoru Gunāru Bīberu, kurš manā izglītībā devis ļoti daudz. Viņa interešu lokā bija dramaturģija un teātris, kas pamudināja arī mani nopietnāk tam pievērsties.

Pēc studijām uzreiz nonācu institūtā, kas tolaik bija daļa no Latvijas Zinātņu akadēmijas, un strādāju tur vēl joprojām. Tiešām var teikt, ka LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā aizritējusi visa mana līdzšinējā profesionālā dzīve. Tolaik, 80. gadu beigās, kad tikko sāku darbu, tika gatavota jauna enciklopēdiska vārdnīca par latviešu literatūru. Trūka cilvēku, kas varētu aplūkot trimdas rakstniekus, jo par šo mūsu literatūras daļu Latvijā iepriekš nebija iespējams gūt sistemātiskas zināšanas, un tā kļuva par vienu no manām tēmām. Tieši tāpat nebija docētāju, kas varētu par to stāstīt studentiem, un mani uzaicināja uz Liepājas Pedagoģisko institūtu, kur sāku lasīt lekcijas, ko tagadējā Liepājas Universitātē daru vēl joprojām. Ar studentiem daudz lasām dramaturģijas tekstus, runājam par teātri, tā ir lieliska iespēja pārbaudīt un aprobēt arī tos materiālus, ko gatavoju enciklopēdijai, papildināt tos ar jaunām atziņām.

Protams, uz to nav viegli atbildēt, jo lasīts ir tiešām daudz. Vispirms jau mēs visi nākam no savas bērnības, tāpēc svarīgas ir bērnu grāmatas, jo īpaši Alana Aleksandra Milna “Vinnijs Pūks un viņa draugi”, kas ir mīļa daudziem, tā bijusi tuva arī man. Šī ir ļoti būtiska literārās pieredzes daļa, jo pēc tam jau daudz ko nosaka profesionālā interese.

Noteikti jāpiemin norvēģu rakstnieks H. Ibsens, kas mani ir ļoti piesaistījis. Droši vien tās ir cilvēku attiecības, kuras viņš ir mācējis šķetināt tādās šķietami ikdienišķās situācijas, bet ar ārkārtīgi dziļu simbolisko slāni, kas saistās arī ar norvēģu mentalitāti, folkloru. Mani valdzina H. Ibsena darbu poētiskā pievilcība, kas reizē ir ļoti skaudra un smalki liriska. Par H. Ibsenu es sāku daudz domāt jau studiju laikā. Ļoti labi atceros ceļojumu uz Norvēģiju režisora Ģirta Nagaiņa vadībā 1996. gadā, kad tikām gudri izvadāti pa lielo ziemeļu rakstnieku vietām. Tas bija patiesi skaists brauciens, iespaids ir palicis ļoti dziļš.

Saistībā ar latviešu rakstniecību gribētos atturēties no konkrētiem vārdiem. Man ļoti interesanta šķiet latviešu klasiskā literatūra, varbūt tā arī visvairāk ietekmējusi ne tikai manu lasītāja, bet arī cilvēcisko pieredzi.

Droši vien tādu stingru kritēriju literatūras pētniecībā nav, jo vienu un to pašu darbu varam izlasīt un analizēt tik atšķirīgi. Taču neviena, lai cik profesionāla, analīze nevar atbildēt uz jautājumu, vai šis būs paliekošs darbs. Literāram veikumam ilgmūžību piešķir vienīgi lasītāju interese. Svarīga ir autora spēja panākt, lai cilvēki literārajā tekstā atpazīst kaut ko no savas dzīves un pieredzes, un tajā pašā laikā pārsteigt.