Jā, vēsturnieki viens otru parasti zina, tāpat tēmas, ko kolēģi pēta. Tā arī Valters mani uzrunāja, vai varu sagatavot šķirkļus par sporta vēstures tematiem. Man tieši bija iznākusi grāmata “Latvijas hokeja izlase. Sākums. 1932–1940” (2017), tāpēc arī pirmsākumos tapa vairāki šķirkļi, veltīti tieši šim sporta veidam, pēc tam piebiedrojās arī citi. Tolaik rakstīju par sporta vēstures tēmu arī žurnāliem, piemēram, “Sports”, “Klubs”, “Ilustrētā pasaules vēsture”.

Tas notika pakāpeniski, redaktore atsūtīja prasības, šķirkļa standartus. Abpusēji saskaņojām tēmu loku – es piedāvāju tēmas, par kurām varu rakstīt, arī redakcija izteica savas vajadzības. Mana lielā aizraušanās ir 20. gs. 20.–30. gadu sports Latvijā – tieši ziemas sporta veidi un arī basketbols, futbols. Taču tā ir savstarpēji cieši saistīta tēma, jo daudzas personas, arī sporta biedrības tajā laikā savā starpā pārklājās. Profesionāls sports vēl nepastāvēja, vieni un tie paši cilvēki bieži nodarbojās ar vairākiem sporta veidiem, tos tiesāja, vadīja organizācijas...

Enciklopēdija vispār ir ļoti interesants žanrs. Tas ir kā stabils uzkrāto zināšanu pamats jebkurai nācijai. Vai tā būtu “Latviešu konversācijas vārdnīca” (1927–1940) starpkaru posmā vai “Latvijas padomju enciklopēdija” (1981–1988), kurai arī bija spēcīga redakcija.

Intereses man ir ļoti dažādas. Mani interesē arī viduslaiki, monarhiju vēsture, ģenealoģija... Katrā ir savs šarms. Interese par sporta vēsturi aizsākās ar hokeju. Kā hokeja līdzjutējs interesējos par to, kas notiek tagad, jaunlaikos, un tā nonācu arī līdz 20. gs. otrajai un trešajai dekādei. Sapratu, ka informācija ir trūcīga un jārok vēl. No nezināšanas arī cēlušies dažādi jocīgi apgalvojumi, piemēram, ka hokejs Latvijā aizsācies tikai pēc kara, 40. gados.

Šķirkļu tapšanas ātrumi ir atšķirīgi. Vieni no “grūtākajiem” šķirkļiem bija bendijs Latvijā un ātrslidošana Latvijā. Par bendiju starpkaru posmā man jau bija diezgan daudz datu, taču par padomju okupācijas laika posmu nācās pasēdēt arhīvos. Bija interesanti saprast, kāpēc kāds sporta veids Latvijā izbeidzas. Jāteic, ka bendija vietu jau 30. gados ieņēma hokejs. Līdzīgi gāja ar šķirkli par ātrslidošanu.

Te gan ļoti palīdzēja Covid-19 pandēmijas laika iespējas, kad padomju okupācijas laika presi varēja no Latvijas Nacionālās bibliotēkas periodikas krājuma skatīt digitāli arī attālināti. Tam veltīju ļoti daudz laika, lai redzētu, kā notika sporta veidu attīstība, lai tikai nepalaistu garām kādu būtisku faktu.

Mūsu Latvijas Valsts vēstures arhīvā ir ļoti labs avotu krājums, tur ir sporta biedrību fonds, Armijas sporta kluba fonds, var atrast informāciju par Latvijas Universitātes sporta aktivitātēm, kā arī Jaunekļu kristīgās savienības organizētajiem sporta pasākumiem. Meklējot var atrast ļoti daudz! Arī Latvijas Sporta muzeja krājumā ir unikālas lietas – albumi, vēstules, un, kas ļoti interesanti, – no iznīcināšanas ir paglābtas Latvijas Ziemas sporta savienības valdes sēžu protokolu grāmatas par 30. gadiem. Protams, vēl ir dažādas dienasgrāmatas, memuāri, periodika.

Piemēram, interesanta nianse – savulaik izdeva kolektīvās ārzemju pases, kad komanda brauca, piemēram, 1935. gadā uz Eiropas Čempionātu basketbolā Ženēvā vai citām sacensībām. Tās parasti ir divas A4 lapas, kur ir visi dzimšanas dati un fotogrāfijas, dažviet pat atzīmēts, cik naudas sūtniecībā kādam izsniegts. Pētniekam tas ir ideāls avots!

Arī tam ir vairāki avoti. Pirmkārt, var paveikties un patiešām ir iespēja noskatīties pāris spēles, no kurām ir saglabājušies ieraksti Latvijas Kinofotofonodokumentu arhīvā – hokejā, basketbolā. Bet galvenais – medijos bija ļoti skrupulozi spēļu un spēlētāju apraksti. 30. gados jau darbojās profesionāli sporta žurnālisti, piemēram, Hermanis Zaļums no “Jaunākajām Ziņām”, Harijs Mindenbergs rakstīja “Rītam”. Viņi arī brauca līdzi uz čempionātiem. Tāpat ir atmiņu stāsti. To visu atliek vien likt kopā un pārbaudīt faktus. Taču jāatsijā subjektīvi viedokļi, piemēram, ja pret kādu sportistu bijušas īpašas simpātijas.

Jā, paguvu sazvanīties ar 1927. gadā dzimušo hokejistu Haraldu Norīti, kas dzīvoja Austrālijā, nu jau aizsaulē. Sazvanījos ar kādreizējo hokejistu, sporta ārstu Visvaldi Nagobadu Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), hokejistu Viesturu Kleinopu, sarakstījos ar kādreiz pazīstamo sportisti Margrietu Bušu-Otlani un daudziem citiem. Tā es ieguvu arī pašu sportistu atmiņu stāstus. Hokejistu Kārļa un Laimoņa Zilpauša brālēns Kārlis Zālītis, kas ilgus gadus bija uzņēmuma “Bauskas alus” tehnologs, varēja daudz pastāstīt par sporta gaitām savā jaunībā. Labā ziņa ir tā, ka Sporta muzejā ir arī vairāku sportistu interviju audioieraksti. Piemēram, Okupācijas muzejā ir intervijas ieraksts ar rezultatīvo 40.–50. gadu latviešu hokeja uzbrucēju Elmāru Bauri.

Tā ir gara diskusija... Bet domāju, ka nē. Lai gan tas noteikti bija viens no populārākajiem ziemas sporta veidiem. Tie bija daži simti apmeklētāji, kas pārsvarā spēles laikā stāvēja kājās – tepat Esplanādē vai tur, kur tagad ir Rīgas 49. vidusskola, bet agrāk bija Latvijas Sporta biedrības laukums, kurā bija arī soli. 30. gadu beigās uz starptautiskām spēlēm gan savācās pat pāris tūkstoši skatītāju. Kad 1939. gada februārī Rīgā notika Eiropas ātrslidošanas čempionāts, abās dienās bija pat padsmit tūkstoši interesentu! Futbols bija ļoti populārs, ar laiku arī basketbols. Tomēr to nevar salīdzināt ar mūsdienu fanošanas apmēriem.

Jā, 20.–30. gados sportisti strādāja vai studēja. Ar sportu nepelnīja naudu. Un, ja kāds sāka strādāt sporta biedrībā par treneri un saņēma algu, sacensībās vairs nedrīkstēja startēt. Šo sistēmu mēģināja apiet, pārvilināja no viena sporta klubu uz otru, piesolīja ārzemju turnejas, labākus apstākļus, varbūt ekipējumu... Kārļa Ulmaņa režīma laikā 1936. gadā pieņēma lēmumu, ka sporta biedrības var mainīt, tikai jāievēro karantīnas laiks – ja iepriekšējā biedrība vēl pastāv, tad vienu sezonu ir jāizlaiž. Šajā laikā amatierisms tikai lēnām sāka transformēties par profesionālu sportu. Tolaik jau bija ļoti augsti kvalificēti un talantīgi sportisti, tomēr atalgojumu viņi par savu nodarbošanos nesaņēma, piemēram, pasaules līmeņa ātrslidotājs Alfons Bērziņš, soļotājs Jānis Daliņš un citi. Jā, bija dažādi apbalvojumi, kas pārsvarā bija kausu un medaļu veidā. J. Daliņš bija vienīgais sportists, kas saņēma Tēvzemes balvu 1940. gadā, kur bija arī naudas prēmija. Taču tūlīt sākās padomju okupācija, un viņš īsti to vairs nevarēja izbaudīt.

Tā laikā atsevišķu sportistu biogrāfijas un sporta norises ir ļoti interesantas. Bet te būtiskākais aspekts, kam vajadzīga apjomīgāka pētniecība, – kā izmainījās sporta dzīve uzreiz pēc padomju okupācijas.

Tas bija absolūts mazākums, ja runājam par augstāko līmeni. Piemēram, no 29 spēlētājiem, kas bija spēlējuši Latvijas hokeja izlasē, pēc kara okupētajā Latvijā palika septiņi. Tas pats ar ļoti daudziem citiem sporta veidiem. Kur palika šie augsta līmeņa sportisti, olimpiāžu un Eiropas, pasaules līmeņa sacensību dalībnieki? Jā, bija daži, kas izceļoja vācbaltiešu t. s. repatriācijas laikā, tad vēl viena daļa palika trimdā, taču ļoti liels procents tika nogalināti vai izsūtīti. Piemēram, par izcilā basketbola komandas kapteiņa Rūdolfa Jurciņa nāvi nav pilnīgi precīzu datu, viņš nomira Sibīrijā, ieslodzījumā nometnē. Daudzas izsūtīto, apcietināto lietas ir Latvijas Valsts arhīvā, kur šī informācija ir pieejama.

Man bija tāds interesants gadījums ar Hariju Fogeli, kurš dzimis 1906. gadā, vācbaltietis, spēlēja hokeju (izlases rezervistos) un futbolu (valsts izlasē). 1939.–1940. gadā viņš izbrauca uz Vāciju, pēc tam karoja vācu pusē, nonāca Sarkanās armijas gūstā un kādus 20 gadus pavadīja nometnēs Krievijā un Kazahstānā. Meklēju ziņas par viņu caur sociālajiem tīkliem un citur, līdz atradu brāļa dēlu, kurš Austrumvācijā bija pilsētas mērs. Saziņa nevedās ātri, sūtījām vēstules viens otram kādus 2–3 gadus, bet beigās tiešām atsūtīja viņa reālās fotogrāfijas. H. Fogels bija izdzīvojis nometnēs, tāds tievs un maziņš atgriezies Vācijā, bija pārsniedzis 80 gadu vecumu. Mūža nogalē viņam bija problēmas ar svaru, jo viņš nevarēja novaldīt apetīti – nemitīgi gribēja ēst. Tas ir cilvēcīgi saprotams, jo viņš bija ilgstoši cietis badu. Tā man izdevās noskaidrot viņa dzīves datus, jo Latvijas arhīvos nekas nebija atrodams un kaut kādas lietas bija aizvestas uz Krieviju un tur 80.–90. gadu mijā iznīcinātas.

Diemžēl jāsecina, ka Latvijas PSR Valsts drošības komiteja jeb čeka mēdza nesniegt ziņas par sistēmas upuriem. Viņi bija apcietinājuši un nogalinājuši cilvēku, skaidri zinot, kad un kā viņš bija miris, bet, kad tuvinieki pēc kara lūdza informāciju, apgalvoja, ka nekas par viņu nav zināms vai arī informēja, ka viņš ir miris no kaut kādas čūlas un pie tam pavisam citā datumā, nevis tajā, kad izpildīts nāvessods. Atceramies, ka šīs pašas organizācijas – PSRS Valsts drošības komitejas – pārstāvis vada vienu lielu mūsu kaimiņvalsti, kas cita starpā ir aicinājis nedemonizēt Josifu Staļinu (Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин). Un tas rada vēl papildu azartu izzināt samaltos cilvēku likteņus.

Noteikti. Viņi bija patrioti, cīnījušies par Latvijas karogu, bijuši ārzemēs. Viņus automātiski uzskatīja par jaunās totalitārās iekārtas pretiniekiem. Un daudzi tā arī tika nošauti vai nomocīti briesmīgos apstākļos nometnēs.

Šķirkļos iemācījos arī pieminēt cilvēkus, kas padomju okupācijas laikā bija nevis vienkārši kolaboranti, bet aktīvi darīja postošas lietas. Nav jau uzdevums nevienu nomelnot, taču ir jādara zināms, ja kāds ir vainojams pie konkrēta nodarījuma. Esmu iemācījies redzēt sausajos protokolos to, kas notiek starp rindiņām. Kā ir panākta atzīšanās absurdajos inkriminētajos nodarījumos. Aizejiet uz Stūra mājas pagrabiem un paskatieties, jums viss taps skaidrs.

Saprotu, ka nevajag visu laiku apcerēt un atcerēties ciešanas, bet aizmirst un ignorēt to nedrīkst. Ir jāzina vēsture un jābūt noteiktai attieksmei. Nacionālā enciklopēdija jau tieši tāpēc ir, lai korekti vēsturiskie dati būtu pieejami katram interneta lietotājam.

Labais, ko mēs varam paņemt no tā laika, ir tas, ka mums, latviešiem, nav pamata par sevi domāt kā par maziem un nespējīgiem. Mums 20.–30. gados netrūkst sporta sasniegumu! Piemēram, plašākai publikai, šķiet, zināmākie ir latvieši, kuri 1935. gadā uzvarēja pirmajā Eiropas čempionātā basketbolā, par ko uzņemta filma “Sapņu komanda“ (2012). Filma man patika! Protams, arī tajā bija savas atkāpes no vēstures. Latvija tajā laikā basketbolā noteikti nebija nevienam nezināma valsts. Pirmā izlašu spēle basketbolā Eiropā notika starp Latviju un Igauniju. “Universitātes sporta“ komanda 30. gados brauca pa Eiropu un bija jau ieguvusi atpazīstamību, piedalījusies Studentu sporta spēlēs, iegūstot gan sudraba, gan zelta medaļas.

Tiešām gribētu, lai visas Latvijas jaudīgākās sporta personības – Eiropas un pasaules čempionātu medaļnieki, Olimpisko spēļu laureāti – būtu aprakstīti enciklopēdijā, un kādam nenāktu prātā doma, ka tikai padomju okupācijas laiks ir nesis sportiskos sasniegumus. Mums ir jāzina savi sporta varoņi!

Man ļoti patīk biogrāfija kā žanrs. Arī manā hokeja vēstures grāmatā ir apkopotas 70 biogrāfijas – sportisti, kuri bija izlasē, rezervisti, treneri, administrācija. Tā ir iespēja “izstāstīt cilvēku”. Tas ir ļoti pateicīgs žanrs – skaidri rāmji ar sākumu un beigām, kas raksturo gan cilvēku, gan laikmetu. Starp citu, ja kādam no šiem 70+ sportistiem bija dzīvi bērni vai citi radinieki, es sazinājos, lai iegūtu vēl papildu informāciju. Tā es piekļuvu pie unikāliem fotoarhīviem un dokumentiem! Piemēram, bija tāds talantīgs hokejists Roberts Bluķis, inženieris pēc profesijas un arī talavietis. Sietlā, ASV atradu viņa meitu, arī vēsturnieci, kas pēc tam Sporta muzejam Rīgā nodeva unikālu foto kolekciju.

Pats esmu studentu korporācija “Fraternitas Cursica” biedrs. Korporāciju vēsturē ir zināmas līdzības, tomēr, ja neraksta visus šķirkļus uzreiz, tad var iedziļināties katras organizācijas izveidē un vēsturē, izdzīvot katru stāstu, un tad arī man pašam ir interesanti rakstīt. Valteram Ščerbinskim ir ļoti labs izdevums par akadēmiskajām mūžā organizācijām. Manī ir azarts atrast dažādu papildinošu informāciju, piemēram, kā mainījās korporāciju formālie nosaukumi laika gaitā.

Jā, protams, daudzi studenti bija sportisti, jo viņiem bija vairāk brīva laika, daļai nebija jāstrādā, savukārt būt kādas korporācijas biedram tolaik bija ļoti populāri. Jāsaka, ka reti kurš studējušais nebija korporācijā vai citā studentu organizācijā! Tāpat “Universitātes sports” bija nozīmīga organizācija tā laika sporta dzīvē. Viņiem bija jaudīga hokeja, basketbola komanda, futbolisti, labi vieglatlēti. Liela daļa no “Sapņu komandas” bija korporāciju biedri!

Es pats enciklopēdiju lasu ar lielu aizrautību! Piemēram, Klāsa Vāveres materiālus par rokgrupām un mūziķiem no 60.–70. gadiem. Par daudziem biju tikai pavirši dzirdējis, tagad man ir iespēja viņiem pievērst padziļinātu uzmanību – lasu šķirkļus un uzreiz ieslēdzu attiecīgās dziesmas. Tas tik totāli paplašina redzesloku! Jā, teorētiski tas viss jau ir bijis internetā pieejams, var daudz lasīt angliski, bet latviski ir vieglāk uztvert, un tas šķiet tā “savējāk”. Tāpat lasu par latviešu aktieriem. Ķīmija man nekad nav īpaši interesējusi, bet tagad enciklopēdijā izlasu par ķīmiskajiem elementiem... Tas ir līdzīgi kā bērnībā, kad manās rokās nokļuva kāda enciklopēdija, es to vienkārši šķīru un lasīju teju visu pēc kārtas!