Tajā laikā, kad enciklopēdija sāka veidoties, es studēju Viļņā. Manas Erasmus studijas gāja uz beigām, un man bija doma – meklēšu darbu gan Lietuvā, gan Latvijā, kur atradīšu, tur arī palikšu. Vēl dzīvojot Rīgā, man sanāca katru dienu braukt garām bibliotēkai, ko tolaik cēla, nodomāju – cik gan būtu labi tur strādāt. 2015. gadā, kad Nacionālās enciklopēdijas redakcija sāka meklēt redaktorus, man šo sludinājumu atsūtīja kolēģe no ziņu aģentūras LETA, kur tolaik strādāju. Nosūtot CV, ne uz ko ļoti necerēju, jo, lai arī atbildu daļai prasību, man bija tikai neliela praktiskā pieredze. Kad uzzināju, ka esmu pieņemta, biju ļoti pārsteigta un iepriecināta. Pirms mēneša bija pieņemtas darbā divas manas kolēģes, tā ka tiešām esmu te no pašiem pirmsākumiem.

Jā, jo nav jau tādas gatavas receptes, kā ir jāveido enciklopēdija. Vienīgais, kas mums bija – metodiskie principi, kas bija veidoti uz Latvijas Padomju enciklopēdijas bāzes. Visu pārējo mums bija laika gaitā jāizdomā, piemēram – kā pierakstām uzvārdus vai veidojam komunikāciju ar šķirkļu autoriem. Ir jau arī bijis, ka tikai pēc kāda laika saprotam, kā būtu labāk, un tad nākas labot jau gatavos šķirkļus. Arī šobrīd nevar teikt, ka pilnīgi viss ir izlemts, tāpat jau kaut ko mainām un uzlabojam savā redaktoru darbā, vizuālā noformējumā u.tml.

Jau pašā sākumā galvenais redaktors Valters Ščerbinskis pateica, ka manā pārziņā būs sociālās zinātnes. Tas mani noteikti iepriecināja, jo bija tuvāk humanitārajām zinātnēm nekā, piemēram, fizika. Tāpat manā pārziņā ir sports – Valters darba intervijā jautāja, vai interesējos par sportu. Es teicu, ka esmu gatava sākt to darīt. Un vēl tagad viņš šad tad apjautājas, vai esmu noskatījusies kādu hokeja vai basketbola spēli! Vēl manā pārziņā ir demogrāfija, ekonomika, vadības zinātne, komunikācijas zinātne, statistika, pedagoģija, valodniecība, sociālā antropoloģija, socioloģija. Ar nozarēm varējām arī mainīties, bet sanāca, ka es vienīgi atdevu savā pārziņā esošo politiku jaunpienākušai redaktorei.

Īpaši man patīk pedagoģija – to cilvēku dēļ, kas raksta šķirkļus. Ar viņiem sanāca ļoti laba sadarbība tieši pašā sākumā. Tobrīd es biju visjaunākā redaktore kolektīvā un man šķita, ka neviens autors mani īsti neklausa, bet ar pedagogiem varēju visu sarunāt tieši tā, kā vajag. Tāpat man patīk socioloģijas nozare, jo tā bija pirmā, kur kā autori iesaistījās daudzi doktoranti. Ar viņiem strādāju kā ar savējiem – viņi lielākoties ir mana vecuma cilvēki, un kas svarīgi – viņi arī nemitīgi veic pētījumus un saņem dažādas atsauksmes un kritiku, tāpēc ļoti viegli pieņem arī manus lūgumus enciklopēdijas vajadzībām. Joprojām ļoti priecājos strādāt ar jaunajiem zinātniekiem!

Ja autors ir zinošs un labi raksta, allaž cenšos viņu piesaistīt vairāku šķirkļu sagatavošanā. Protams, tas ir manās interesēs, jo cilvēks jau ir apguvis enciklopēdijas prasības, un jo vairāk raksta, jo labāk sanāk!

Pašus autorus biežāk iesaka mūsu nozaru redkolēģijas kuratori, tāpat galvenais redaktors. Es esmu ieteikusi dažus profesionāļus valodniecības nozarei, jo tajā pati orientējos. Autorus sanāk atrast arī nejauši – reizēm uzduramies kādā konferencē vai sanāk saruna kādā pasākumā.

Rīts parasti sākas ar e-pastu pārbaudi. Atbildēt uz tiem visiem ir diezgan laikietilpīgi, jo dažkārt līdz niansēm ir jāizskaidro, ko no autora sagaidu, tāpat jāsakārto dažādi akti un līgumi. Tad var būt kādi labojumi šķirkļos. Pēc tam skatos, kuri šķirkļi saskaņā ar kalendāru ir jāiesāk vai jāpabeidz. Pa vidu, protams, notiek komunikācija ar kolēģiem, var būt kādi jautājumi no Valtera. Kad vēl cilvēki vairāk nāca uz redakciju parakstīt līgumus klātienē, vispār bija tāda dinamiska atmosfēra, jo pie reizes varējām ar autoriem pārrunāt arī šķirkļu saturu. Gadījās, ka autori apmaldījās, un mēs, redaktores, gājām viņus bibliotēkā meklēt.

Ļoti daudz runājam ar saviem kolēģiem – kā risināt kādu konkrētu jautājumu. Piemēram, nesen diskutējām, vai šķirkļos pieminētajiem norvēģiem, kuriem ir divi uzvārdi, starp tiem ir jāliek defise tāpat kā latviešu valodā. Varbūt citi padomās, ko tur daudz diskutēt par vienu mazu strīpiņu, bet viedokļi un argumenti ir dažādi. Turklāt mēs nebūtu īsti redaktori, ja nepievērstu tādām lietām uzmanību. Ja paši netiekam galā, zvanām citiem ekspertiem – šajā gadījumā Terminoloģijas komisijai.

Tāpat gan Latvijas Nacionālā bibliotēka, gan Nacionālā enciklopēdija ir iesaistīta dažādos pasākumos – ir bijušas Ēnu dienas, digitālo prasmju dienas un citi pasākumi, kur kāda no redaktorēm piedalās. Attālināti strādājot, gan šādu pasākumu, protams, ir daudz mazāk.

Šķirkļu atjaunošana parasti neprasa daudz laika. Es lielākajai daļai savu šķirkļu pārskatīšanas termiņu esmu uzlikusi vienu gadu. Taču realitātē ir maz šķirkļu, kuri tiešām netiek aiztikti veselu gadu, jo bieži sanāk kaut ko izlabot, kādu formulējumu samainīt vai hipersaiti ielikt – dienā vismaz piecus šķirkļus šādi atveru, un tas jau nozīmē, ka tie ir atjaunoti.

Jā, dažkārt ieraugu ko sev interesējošu arī ārpus darba. Piemēram, nesen, rediģējot riteņbraukšanas šķirkli, izlasīju par filmu “Ikars” (tā vēsta par Krievijas dopinga skandālu), ko gribu noskatīties. Tāpat reizēm kaut ko lasu, un gribas ieraudzīt, kā tas izskatās dzīvē – piemēram, čehu pussarga Antonīna Panenkas (Antonin Panenka) vārdā nosauktais vārtu guvums futbola spēlē ‒ “Panenkas sitiens”. To atradu un noskatījos YouTube.

Man interesanti šķiet redzēt, kāda ir viņu rediģēšanas vide – kā tiek ievietotas saites, kā tiek atjaunoti materiāli. Tas dod mums iedvesmu uzlabojumiem savā darbā. Nevaram pilnībā nokopēt viņu darbu, bet varam piemeklēt sev noderīgu risinājumu. Tāpat skatāmies, kā norvēģi risina problēmsituācijas ar autoriem vai skaidro sabiedrībai kādu aspektu, piemēram, par formulējuma izvēli šķirklī. Ir jāsaprot, ka ne vienmēr kritika, kas tiek izteikta par kādu enciklopēdijas šķirkli, ir pamatota un objektīva, tāpēc jāmāk iziet no situācijas profesionāli un korekti.

Norvēģu enciklopēdijai ir materiālu kvantitāte, kas tuvākajos gados droši vien mums vēl nebūs. Viņiem ir daudz augstvērtīgu šķirkļu par tēmām, kuru mums vēl nav. Tāpat viņiem ir lielāks skaits redaktoru. Tas bieži ļauj uz kādām aktualitātēm un diskusijām sabiedrībā reaģēt ātrāk (piemēram, pasūtot par attiecīgo diskusiju šķirkli), nekā to varam izdarīt mēs. Taču man šķiet, ka mums ir labāki metodoloģiskie principi – nozaru raksti ir krietni standartizētāki. Tie visi veidoti pēc vieniem un tiem pašiem principiem, kamēr norvēģiem šķirkļu garums un struktūra var diezgan pamatīgi atšķirties. Mēs no saviem autoriem prasām konsekventāku pieeju šķirkļu veidošanā. Norvēģu kolēģiem ļoti daudz resursu prasa šķirkļu atjaunošana, jo daudzi šķirkļi ir pārņemti vēl no drukātajiem enciklopēdijas sējumiem un šos šķirkļus gadiem neviens nav pārbaudījis. Manuprāt, arī ilustrācijas mums ir izvēlētas daudz precīzāk un pēc vienota parauga.

Es gribētu, lai manos šķirkļos to būtu mazāk! Nesen publicēju šķirkli par tramplīnlēkšanu Latvijā. Uz redakciju piezvanīja bijušais sportists, kas bija tajā pieminēts, un norādīja uz pāris kļūdām. Es to uztveru tā – ja cilvēks atrod kļūdu, viņš ir izlasījis šķirkli, iedziļinājies! Tāpēc tas nav nekas briesmīgs. Laiku pa laikam šādi mazāki vai lielāki precizējumi pienāk – gan no pašiem autoriem, gan citiem lasītājiem. Dažkārt arī es pati, lasot šķirkļus, kādus faktus pārbaudu citos avotos, lai būtu maksimāli droša par rezultātu.

Kad veidojām enciklopēdijas drukāto versiju, visas lasījām visus materiālus, lai izvairītos no kļūdām. Tagad ir tā – lasu, ja pamanu ko interesantu izceltu pirmajā lapā vai arī kolēģi atsūta kādu jautājumu, tad izlasu attiecīgo šķirkli. Taču vispār kolēģu darbā cenšos nejaukties. Lai arī strādājam pēc vieniem principiem, katrai tomēr ir savs rediģēšanas stils. Mani interesē tēmas no datorzinātnes, tās reizēm palasu.

Ir arī tā, ka vienā šķirklī ir norādes uz citiem šķirkļiem par saistītām tēmām. Ja esmu ko palaidusi garām, Valters parasti uz to norāda, jo viņš izlasa pilnīgi visus šķirkļus.

Pirmkārt, tā ir uzmanība uz detaļām. Otrkārt, ieteikumi un kritika ir jāmāk izteikt tādā formā, lai cilvēks netiktu aizvainots. Ir jāmāk komunicēt. Un tajā pašā laikā – jābūt pārliecinātam par to, ko saki un prasi, lai arī pašā nozarē profesionāli neorientējies. Savas prasības jāmāk izskaidrot ļoti vienkārši, jo zinātniekam nebūs laika iedziļināties garā Word dokumentā. Tāpat ir svarīgi nebaidīties uzdot jautājumus, pat ja sarunu biedrs ir slavenākais nozares profesors. Jānoskaidro, ko nozīmē kāds termins vai kas domāts ar šo teikumu, jālūdz piemēri. Ja to nesapratīšu es, tad, visticamāk, to nesapratīs arī lasītājs.

Man dažkārt ir grūti rediģēt valodniecības šķirkļus, jo autori nereti ir mani studiju laika profesori. Bet man viņiem jālūdz kaut ko tekstā papildināt...

Jā, strādāju Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūtā, kur nodarbojos ar vārdnīcām. Arī tas nozīmē darbu ar lielu teksta apjomu, varbūt ne tik daudz kā enciklopēdijā. Nodarbojos ar jaunvārdiem un “Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcas” veidošanu digitālā formā, pārveidoju to atbilstoši mūsdienu prasībām, jo sākotnēji tā veidota kā drukāts izdevums.

Kas attiecas uz jaunvārdiem, tie rodas visu laiku. Dažkārt pamanu kādu, piemēram, lasot ziņas, un varu iekļaut datubāzē. No neseniem jaunvārdiem prātā nāk aktuālais “covidiots” (cilvēks, kas neievēro Covid-19 pandēmijas laikā noteiktos ierobežojumus) un “brīvkrāns” (brīvpieejas ūdens ņemšanas vieta). Tāpat paralēli cenšos pabeigt promocijas darbu.

Esmu studējusi baltu filoloģiju, kur apguvu arī lietuviešu valodu, un mans promocijas darbs ir par latviešu un lietuviešu īpašvārdu vārdnīcām (īpašvārdi ir visi tie vārdi, kurus raksta ar lielo burtu). Pētu šo vārdnīcu struktūru.

Kopā ar vīru labprāt braucu ar riteni, dodamies arī veloceļojumos. To gan vairāk darīju, pirms nopirku mašīnu! Viens no pēdējiem garākiem braucieniem bija uz Latgali – sākumā ar vilcienu, pēc tam ar velosipēdiem no Līvāniem uz Aglonu, Krāslavu, Dagdu un Rēzekni.

Vēl mani ļoti interesē informācijas tehnoloģijas, mākslīgais intelekts. Jaunākais, ko šajā jomā esmu apguvusi – programmatūras testēšana, kur zināšanas vēl plānoju papildināt. Gribētu labi iemācīties vismaz vienu programmēšanas valodu. Tāpēc arī enciklopēdijā kopš pirmās dienas mani interesē viss, ko darām kopā ar tehnoloģiju uzņēmumu “Tilde”. Vienā no pirmajām darba dienām pieteicos līdzi uz sapulci “Tildē” un tagad tajās piedalos vienmēr. Man šī nozare tik ļoti interesē, ka esmu gatava tajā darboties arī atvaļinājuma laikā!

Mūsdienās cilvēkam ir jābūt daudzpusīgam, nevar būt tā, ka dzīvo 21. gs. un visu mūžu pavadi ar vienu izglītību un zināšanām, kas pēc augstskolas beigšanas nav ne pilnveidotas, ne atjaunotas. Dzīve taču attīstās! Zināšanas ir vienīgā lieta, ko tev nevar atņemt. Var atņemt darbu un naudu, bet zināšanas – ne.

Man patīk, ka šis darbs nav vienmuļš. Jā, it kā lasi tekstus katru dienu, taču tie nav par vienu un to pašu tēmu. Un man ļoti patīk darbs ar cilvēkiem – autoriem, sadarbības partneriem, atbildot uz jautājumiem, skaidrojot kādas detaļas. Man ļoti patīk arī mani kolēģi, jo mums ir tāda veselīga darba vide – varam diskutēt par visu ko, un neviens neapvainosies. Dažbrīd mums ir pavisam vētrainas diskusijas, piemēram, par lielajiem burtiem! Arī ar galveno redaktoru varam lauzt šķēpus par kādu jautājumu, un ir pat labi, ka viedokļi atšķiras un varam atrast īsto risinājumu. Te ir dinamiska vide, viss notiek raiti.

Ir laba sajūta, ka piedalos šī milzīgā, jaunā projekta tapšanā, kurā ir iesaistīti daudzi cilvēki. Te ir komandas darbs.