Lai gan par direktori kļuvu 2024. gada septembrī, bibliotēkā strādāju jau kopš 2016. gada beigām Speciālo krājumu departamentā, tāpēc man vienmēr ir bijusi sajūta, ka Nacionālā enciklopēdija ir daļa no bibliotēkas, īpaši kopš ienākšanas jaunajā ēkā. Es zināju par Nacionālās enciklopēdijas ideju, kad tā vēl virmoja gaisā, un apzinājos, cik svarīga tā bija arī iepriekšējam bibliotēkas direktoram Andrim Vilkam. Vienmēr esmu domājusi par bibliotēku, velkot vienādības zīmi ar Nacionālo enciklopēdiju.   

Enciklopēdija ir iespēja attīstīt mūsu pašlepnuma stīgu – pašiem uzrakstīt savas domas par dažādiem jautājumiem, nevis tulkot vai lasīt citās valodās. Valodas aspekts, manuprāt, ir ļoti būtisks – atrast profesionāļus, kas var veidot šķirkļus par jebkuru tēmu latviešu valodā, piemēram, medicīnu, kultūras vēsturi vai putnu sugu. Jēga ir tajā, ka mēs varam audzēt savu valodas pašapziņas muskuli, domāt par sev būtiskām tēmām latviski vienotā formātā un iesakņot sevi šodienā.

Manuprāt, te ir būtiski saprast, kā mēs organizējam darbus. Enciklopēdijas redakcija Valtera Ščerbinska vadībā ir ļoti spēcīga. Es pilnībā paļaujos uz viņa spriedumiem un vīziju. Mana atbildība ir viņu atbalstīt, lai darbs pilnveidotos un augtu. Kā arī pamanīt tās likumsakarības, kur varu vēl palīdzēt izcelt Nacionālās enciklopēdijas darbu.

Tāpat enciklopēdija ir viena no bibliotēkas 24/7 režīma izmantošanas iespējām, kā arī viens no visvairāk apmeklētajiem bibliotēkas resursiem.

Man ir ļoti svarīgi, lai enciklopēdijas materiālos arvien vairāk atspoguļojas bibliotēkas digitālie materiāli un krājumi. Lai enciklopēdija atved jaunus klātienes lasītājus un bibliotēkas lietotājus. Kas tiešām arī notiek! Veidojas arvien izteiktākas sinerģijas un saites starp šķirkļiem un bibliotēkas resursiem, arī atsauču sadaļā. Tāpat man ir svarīgi, lai par enciklopēdijas attīstību ar kādu uzņēmēju vai citu sadarbības partneri vienmēr runājam arī bibliotēkas kontekstā. Man ir būtiski, lai enciklopēdijas un bibliotēkas identitāte ir viens veselums.

Protams, ceru, ka mācību līdzekļos būs arvien vairāk atsauces uz enciklopēdijas darbu. Tas neapšaubāmi attīstās, tāpat arvien vairāk ir tādu cilvēku, kuriem enciklopēdijas lietošana ir kā paradums – viņi pa tiešo ieiet enciklopēdijā, lai meklētu sev interesējošo.

LNB stratēģija arī norāda, ka bibliotēkai jākļūst par ikviena Latvijas iedzīvotāja paradumu, vērtību un atbalstu. Un enciklopēdija šajā kontekstā arī ir tas avots, par ko mēs gribētu, lai domā kā pirmo, ja nepieciešams ko atrast internetā. Radot sajūtu, ka profesionāļi jau ir parūpējušies par manām interesēm un vēlmēm. Ja cilvēkam būs zinātkāre, viņam būs, kur vērsties.  

Protams, arī apzinos, ka daudzi šķirkļi tiek lasīti tieši tāpēc, ka konkrētā tēma tajā laikā ir skolu programmā. Tāpat noteikti jāpatur prātā ideja par nacionālās enciklopēdijas versiju sākumskolas bērniem. Iespējams, to var veidot sadarbībā ar kādām jau populārām bērnu izglītošanas iniciatīvām, te ir vieta radošai izdomai!

Runājot par enciklopēdijas drukātu versiju pārskatāmā nākotnē – laikam tomēr neredzu tādai jēgu. Esmu liela drukātu izdevumu fane, un izdevumam uz valsts simtgadi bija liela simboliska nozīme. Šobrīd ļoti labi strādā digitālā versija, kas tiešām izmanto visas mūsdienu iespējas. Varētu vienīgi domāt par drukātu bērnu bilžu enciklopēdiju...

Domāju, ka manas studiju gaitas un arī skolotāji ir tie, kas veidojuši manu profesionālo ceļu un pilnveidi. Esmu studējusi vēsturi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Man ļoti paveicās, ka viens no maniem mentoriem jau no pirmajām dienām bija profesors Aleksandrs Gavriļins, kurš stiprināja manas pētnieciskās intereses, darba stilu un arī piederību nozarei kopumā. Pēc tam studēju Vācija un Austrālijā, kur man arī bija ļoti labi skolotāji. Profesori Magdalēnu Drosti muzeoloģijā un Viljamu Loginu kultūras mantojumā var uzskatīt par nozares korifejiem un pionieriem, kuri ļoti daudz palīdzējuši arī man.  

Savukārt UNESCO Latvijas Nacionālajā komisijā es no pirmās dienas strādāju plecu pie pleca ar Andri Vilku. Sanāk, ka viņš šajā jomā arī man kļuva par darbskolotāju. Iemācīja man, kā nenobīties dažādu izaicinājumu priekšā, uzņemties atbildību un gluži vienkārši – ķerties klāt jautājumiem un noturēt vērtības. Mums ar Andri tieši tas bija kopīgs.

Diplomātijā man mīļa skolotāja bija Aina Nagobads-Ābola, kuru saucu par Parīzes mammu un arī padomdevēju diplomātiski sarežģītās situācijās.

Tomēr man nebija ienācis prātā, ka strādāšu bibliotēkā. Taču tieši pēc Andra uzaicinājuma es pievienojos LNB komandai. Vadot Speciālo krājumu departamentu, mūsu pārraudzībā bija retie krājumi un grāmatas, speciālie materiāli, kā arī zinātniski pētnieciskā darbība, muzejiskā darbība un saglabāšanas darbi. Ļoti lepojos, ka esam LNB nostabilizējuši kā zinātnisko institūciju starp citām pētnieciskajām institūcijām. Mani gandarī, ka pētnieciskajiem rezultātiem piešķiram vieglumu, jo tie rezultējas ne tikai konferencēs un rakstu krājumos, bet arī raidierakstos (podkāstos), ekskursijās, izstādēs un lekcijās, kā arī populārzinātniskos rakstos. Mūsu spēks ir tas, ka savus zinātniskos rezultātus spējam komunicēt daudzveidīgi.

Man ir ļoti spēcīga latviskā identitāte un sajūta par to, ka man jābūt te. Mans darbs un personiskā misija ir Latvijas neatkarība un brīvība. Mans dzinulis ir Latvijas valsts. Man gluži vienkārši patīk, ka mums ir valsts. Tas ir ļoti īpaši. Reta un fantastiska iespēja, ka mums ir sava valoda un nacionālās institūcijas, grāmatniecība un vēsture. Tāpēc arī es redzu savu lomu, lai stiprinātu mūsu valstiskumu un demokrātiju. Lai mūsu sabiedrība ir spējīga funkcionēt arī pēc 20, 30 un 100 gadiem.

Pati esmu dzimusi 20. gs. 80. gados un atceros, kā mans vectētiņš priecājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu, ko viņš gaidīja 50 gadus. Tas mirklis man ir ļoti spēcīgi iespiedies atmiņā. Mūsu valsts ir neatkarīga, bet iekšēji es arvien jūtos kā neatkarības cīnītāja. Tāpēc mums ir jātur šī valsts un šī Gaismas pils!

Mana galvenā prioritāte ir tā, lai bibliotēka būtu pēc iespējas tuvu visu valsts attīstības galveno jautājumu apspriešanai – gan globāli par valsts attīstību, gan dažādiem būtiskiem digitālās transformācijas un komunikācijas jautājumiem, piemēram, par mākslīgo intelektu. Bibliotēka visos šajos jautājumos pārstāv sabiedrības viedokli un intereses.

Mums nav aktuāli tādi īstermiņa ieguvumi kā iepirkuma rezultāti, bet gan ilgtermiņa skatījums – vai sabiedrībai no konkrētā jaunieveduma būs labums arī pēc 10 gadiem. Mums nav privātu interešu, mēs domājam par sabiedrisko labumu. Līdz ar to man ir būtiski stiprināt bibliotēkas lomu šādu stratēģisku lēmumu pieņemšanā gan normatīvajos dokumentos, gan veidojot kontaktu loku. Gribu, lai bibliotēkas mandāts un autoritāte šajos jautājumos būtu skaidra.  

Bibliotēka jau līdz šim ir pierādījusi savu spēju domāt valstiski. Bibliotēkas visā pasaulē uzskata par konservatīvām, taču tieši informācijas tehnoloģiju (IT) un digitālajos jautājumos tās parasti ir bijušas aizsācējas. Jo tās pielieto visas jaunās iespējas realitātē un domā par tām stratēģiskā līmenī. Valodas pielietojums, kataloģizēšana, IT risinājumi, datu saglabāšana un pārvaldīšana – tie visi ir bibliotēku jautājumi.  

Vēl viens jautājums ir bibliotēku loma Latvijā vispār – kā kopienas stiprinātājas, sabiedrības pašapziņas noturētājas, veicinātājas un audzinātājas. Veidot sabiedrību, kurai interesē viņa pati un rūp zināšanas, nevis tā ir pakļauta kādam algoritmam. Svarīga ir zinātkāre – vēlēties saprast sevi un citus un tikai tad pieņemt lēmumus, nevis balstīties uz informācijas drumstalām sociālajos tīklos. Un tas ir arī par spēju izmantot informāciju, ko piedāvā bibliotēka, enciklopēdija un grāmatas. Tas ir stāsts par kopējās inteliģences celšanu, veidojot izcilu un izglītotu sabiedrību.

Liels darbs ir lasīšanas veicināšana un lasīšanas stratēģijas izveide valstī. Šim mērķim ir nepieciešams konkrēts flagmanis. Jau desmitiem gadu LNB ir veicinājusi lasīšanu, taču šim procesam ir vajadzīga vienota valsts stratēģija. Ceru, ka mēs tādu izstrādāsim – domājot ne tikai par bērniem un pusaudžiem, bet arī par pieaugušajiem. Gan veicinot paradumu lasīt, gan sarunu kultūru pārrunāt izlasīto. Tas noteikti bagātinātu visu sabiedrību. Lasīšana stiprina garu – palīdz saprast, ko tu īsti gribi, kas tev patīk un kam tu tici galu galā. Tāpat lasīšana stiprina latviešu valodu, tās pielietojamību. “Sildām” savu valodu!

Jā, cenšos sevi disciplinēt un vakaros lasīt. Nesen pabeidzu Inetas Meimanes grāmatu “Providences liecinieks. Sarunas ar Imantu Lancmani” (2025), kas man ļoti patika. Tāpat atmiņā palicis Janīnas Kursītes “Kamolkoks” (2024), kas nav īsti daiļliteratūra, bet īpašs stāsts par latviskumu. Cenšos izlasīt arī vecāku žūrijas grāmatas, kas man vienmēr šķiet laba izlase. Kā pēdējo izlasīju Viktorijes Hanišovas (Viktorie Hanišová) darbu “Sēņotāja” (Houbařka, 2018). Lasu arī to, kas aktuāls maniem bērniem, kas ir jau pusaudžu vecumā. Es lasu gan angliski, gan vāciski, bet mani ārkārtīgi iepriecina lasīt latviski tulkotu daiļliteratūru. Un latviski tiešām tiek tulkotas ļoti labas grāmatas un ļoti baudāmā valodā!

Kopš sāku strādāt bibliotēkā, esmu bijusi vairākās citu valstu nacionālajās bibliotēkās un redzu mūs kā ļoti līdzvērtīgus spēlētājus un partnerus. Tomēr gan zinātniski pētnieciskā darba izcilība, gan Nacionālā enciklopēdija izceļ mūs citu vidū. Priecē arī tas, ka LNB pārstāvjus aicina uz starptautiskiem pasākumiem, darba grupām un bibliotēku asociācijām, lai runātu par bibliotēkas lomu un attīstības iespējām.

Domāju, ka arī starp vietējām institūcijām mūsu darbs ir ar augstu latiņu un augstiem standartiem.