Cilvēkiem laikam vislabāk zināmas ir ganību ērces Ixodida. Tās ir cilvēku un dzīvnieku parazīti. Ganību ērces ir asinssūcējas un pārnēsā dažādu slimību, piemēram, encefalīta, Laimas slimības, babeziozes un citu, izraisītājus. Latvijā ir sastopama suņu ērce Ixodes ricinus un taigas ērce Ixodes persulcatus. Vēl no ganību ērcēm Latvijā 21. gs. ir sastopama ornamentētā pļavērce Dermacentor reticulatus. Arī tā ir cilvēku un dzīvnieku parazīts, sūc asinis un pārnēsā slimību izraisītājus.

Vairums ērču sugu dzīvo augsnē, bet daudzas ir sastopamas uz bezmugurkaulniekiem un augiem. Liela daļa augsnes ērču ir saprofāgi. Tās pārtiek no atmirušajām organiskajām atliekām – augu, sēņu un dzīvnieku paliekām. Daudzas augsnes ērču sugas ir plēsīgas un barojas ar citām ērcēm, kukaiņu kāpuriem vai olām, nematodēm, sīksliekām un lēcastēm. Visas šīs augsnes ērces ir augsnes barības ķēžu sastāvdaļa un nodrošina vielu apriti ekosistēmās.

Daļa ērču sugu dzīvo ūdenī, pārsvarā saldūdenī. Pieaugušās ūdens ērces ir plēsīgas, bet daļai sugu nepieaugušās attīstības stadijas ir parazīti uz bezmugurkaulniekiem.

Daļa ērču dzīvo uz augiem un pārtiek no augu sulām. Domāju, ka daudziem ir pazīstamas tīklērces. Plašāk izplatītas ir parastās tīklērces Tetranychus urticae, kas barojas uz daudziem savvaļas augiem un kultūraugiem, istabas augus ieskaitot. Ir arī citas augēdāju ērču sugas, kas var ievērojami savairoties un kaitēt lauksaimniecības kultūrām.

Vēl ir parazītiskās ērces, kas ir sastopamas cilvēku un dzīvnieku ausīs, degunā, zarnu traktā, uz ādas un citur.

Svarīgi zināt, ka ērcēm, atšķirībā no kukaiņiem, ir astoņas, nevis sešas kājas. Ērcēm nav acīmredzams ķermeņa posmojums – galvas un vēdera daļas ir saplūdušas. Ērcēm ir dažāda ķermeņa forma; tās ir plakanas, izliektas, ovālas, iegarenas un tā tālāk. Arī to krāsas ir dažādas – caurspīdīga, dzeltena, brūna, raiba, oranža un sarkana. Ja cilvēki varētu ērces apskatīt tuvāk, domāju, ka vismaz daļa sugu liktos skaistas! Bet, tā kā visas ērces ir tiešām sīkas, tad bez palielinājuma tās izskatās teju vienādas.

Vienmēr apzinājos, ka būšu saistīta ar bioloģiju, strādāšu bioloģijas jomā. Mana pirmā darbavieta bija Latvijas Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūts Salaspilī. Sākumā strādāju augu ģenētikas laboratorijā. Tomēr sapratu, ka mani vairāk interesē zooloģija. Pēc vairākiem gadiem, jau strādājot Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Bioindikācijas laboratorijā, iepazinu akaroloģi Dr. biol. Ilgu Lapiņu. Viņa pētīja augsnes ērces, par kurām es tolaik, protams, nezināju neko. Zinātniece jau bija pensijas gados, un kopš 1991. gada kļuvu par viņas darba turpinātāju. Pētu daudzveidīgo ērču pasauli, bet padziļināti strādāju ar vienu grupu – mezostigmātu ērcēm Mesostigmata.

Pašlaik Latvijā esam divi akarologi – es un mans kolēģis Dr. biol. Uģis Kagainis, kurš nodarbojas ar sūnērcēm Oribatida.

Augsnes ērču pētījumiem dabā ņem augsnes paraugus, kurus laboratorijā uzliek uz fototermoeklektoriem. Tā ir ierīce, kurai augšpusē atrodas spuldzes, zem kurām novieto piltuves. Uz piltuvēm uzliek augsnes paraugus. Zem piltuvēm atrodas trauki ar fiksējošu šķīdumu. Tā kā ērcēm patīk mitri un vēsi vides apstākļi, lai izvairītos no spuldzes izstarotā siltuma un gaismas, tās pārvietojas dziļāk augsnes paraugā. Ērces izlien tam cauri, izkrīt cauri piltuvei un nonāk šķīdumā. Tad gatavo mikroskopēšanas preparātus, skatās ērces ar mikroskopa palīdzību un nosaka sugas. Ērces ir sīkas; sugām specifiskās pazīmes ir saskatāmas gandrīz tikai mikroskopā un ar neapbruņotu aci nemaz nav redzamas.

Latvijā esmu atradusi aptuveni 350 mezostigmātu ērču sugas, kas dzīvo augsnē, sēnēs, uz dzīvniekiem un augiem.

Šādas sugas ir vēl ļoti daudz, arī Latvijā! Pašreiz pasaulē varētu būt zināmas vairāk nekā 60 000 ērču sugas. Zinātnieki uzskata, ka vēl varētu atklāt 0,5–1 miljonu sugu. Ērču izpētes darbs ir darbietilpīgs un laikietilpīgs.

Ir tāda interesenta parādība – forēze. Daļa ērču sugu izmanto citus bezmugurkaulniekus, lai pārvietotos. Tās var būt citas ērces, spāres, vaboles un citi kukaiņi. Tas nav parazītisms, bet nepieciešamība pārcelties no viena mikrobiotopa uz citu. Ērcēm nav spārnu, un tās ir pārāk mazas, lai varētu tālu pārvietoties. Parasti ērces nenodara ļaunumu savam “transportlīdzeklim”, tomēr, esot pārāk lielā skaitā, var apgrūtināt dzīvnieka pārvietošanos. Lai ērču izvēlētais “transportlīdzeklis” nevarētu viegli atbrīvoties no tām, ērces palien zem spārniem, kutikulas krokām vai iekārtojas uz vēdera. Esmu uz vabolēm un kamenēm redzējusi pat vairākus simtus ērču!

Plašas zināšanas par Latvijas faunu apkopotas žurnālā “Latvijas Entomologs”, ko sāka izdot 1960. gadā. Gan es, gan arī citi zinātnieki tur regulāri publicējām savus pētījumus. Šie raksti ir pieejami elektroniskā veidā. Ja ir vēlme tos lasīt, tad nepieciešams sazināties ar Latvijas Entomoloģijas biedrību.

Mūsdienās ganību ērču attīstību ietekmē klimats. Jo garāka katra gada siltā sezona, jo ātrāk notiek ganību ērču attīstība. Siltais periods, kad ērces var augt, baroties un vairoties, kļūst garāks, un ērču populācijas palielinās. Ganību ērcei no oliņas līdz dzimumgatavam īpatnim paiet apmēram trīs gadi. Ja tā var baroties (sūkt asinis), kad nepieciešams, attīstība var notikt ātrāk.

Ziemas periodā ērces pārvietojas uz augsnes virskārtu, sūnām un zemsedzi. Ja ziemā ir daudz sniega, tām ir siltāk, bet kailsalā tās var izsalt. Kad augsnes temperatūra sasniedz +5 ⁰ C, ērces sāk rosīties.

Es vakcinējos pret ērču encefalītu, jo tas atvieglotu slimības gaitu, ja gadītos saslimt. Diemžēl esmu redzējusi cilvēkus, kurus skārušas šīs slimības smagākās sekas. Savukārt Laimas slimību, ko arī pārnēsā ērces, var diezgan veiksmīgi ārstēt – ja vien to laikus izdodas konstatēt.

Interesants virziens, kas tiek pētīts Eiropā un citur pasaulē, ir ērces pilsētvidē. Pirms pāris gadiem ar kolēģiem uzsākām pētījumus, kādi augsnes ērces un citi augsnes sīkposmkāji dzīvo Rīgas pilsētas augsnēs. Urbānās pilsētas augsnes ir krasi atšķirīgas no dabiskajām.

Latvijas Dabas fondam ir projekts par pilsētas pļavām, kurā līdzdarbojamies arī mēs, pētot augsnes bezmugurkaulniekus. Pētām, kāda ir augsnes fauna pilsētas zālienos un kāda ir pēc tam, kad tiek veikti apsaimniekošanas pasākumi, Latvijas dabisko pļavu augu introducēšanu ieskaitot. Augsnes sīkposmkājus, arī ērces, ietekmē izvēlētie augi, to sakņu sistēma, saules daudzums, augsnes sastāvs un mitrums. 

Rakstu šķirkļus ne tikai par ērcēm, bet arī par citiem bezmugurkaulniekiem. Par ērcēm noteikti arī turpināšu rakstīt. Arvien rodas jaunas tēmas, jo bezmugurkaulnieku pasaule ir ļoti plaša. Man pašai ir interesanti to izzināt, un ceru, ka arī citiem ir interesanti un noderīgi par to izlasīt! Latviešu valodā informācijas par šiem dzīvniekiem, īpaši ērcēm, ir ļoti maz.