Sadarbību ar enciklopēdiju Nozaru redakcijas kolēģijā sāku pēc tās galvenā redaktora Valtera Ščerbinska uzaicinājuma. Manuprāt, tieši Valtera humora izjūta un personības harisma ir daļa no izdošanās, lai tik apjomīgs projekts attīstītos un būtu dzīvotspējīgs. Pašos pirmsākumos, kad dzirdēju par enciklopēdijas ideju, man nebija īstas pārliecības, ka tas vispār paveicams. Šķita milzu darbs – mūsdienu informatīvajā pārbagātībā radīt oriģinālu (ne globālajos resursos aizgūtu) nacionālu zināšanu krātuvi par teju jebkuru jautājumu. Biju aculieciniece ceļa meklējumiem – kā enciklopēdiju veidot. Labi, ka visai drīz notika atteikšanās no klasiskā šķirkļu saraksta paņēmiena. Tika veidotas nozaru kartes, lai iezīmētu saturiski aizpildāmos laukus un lai identificētu tēmas, kuru izstrādei autori būs uzreiz pieejami, bet kurām tie būs īpaši jāmeklē.

Droši vien jāsaka, ka katra tēma ir bezgalīga. Ir kādi lielie temati un tad ļoti daudz detaļu, piemēram, šauri, bet interesanti un nozīmīgi jēdzieni, kurus vajadzētu iekļaut enciklopēdijā. Es teiktu, ka pamatinformācija par folkloru vēl nav pietiekami aptverta ne nozares personību, ne žanru ziņā. Ir tapuši šķirkļi par Krišjāni Baronu, Annu Bērzkalni, Kārli Straubergu, Jāni Albertu Jansonu, Emīlu Melngaili un Andreju Jurjānu. Bet daudzas nozīmīgas personības vēl nav aptvertas, piemēram, Fricis Brīvzemnieks, Anss Lerhis-Puškaitis un Ludis Bērziņš. Cilvēki, kas darbojušies folkloras laukā, nereti piederējuši vairākām nozarēm. Pēteris Šmits bija gan folklorists, gan orientālists. Arveds Švābe bija arī vēsturnieks un jurists. Tāpēc ne vienmēr uzreiz būs skaidrs piemērotākais šķirkļa autors. Ir aprakstītas latviešu tautasdziesmas, mīklas, buramvārdi, bērnu dziesmas un skaitāmpanti, pilsētas teikas un padomju folkloras fenomens okupētajā Latvijā. Bet vēl būtu jātop šķirkļiem par vairākiem folkloras pamata žanriem, piemēram, pasakām, teikām, sakāmvārdiem un ticējumiem. Darāmā folklorā un folkloristikā kā pētniecības nozarē vēl ir daudz!

Folkloras tēmu autori pārsvarā nāk no Latvijas Universitātes (LU) Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves. Iesaisti enciklopēdijas tapšanā ietekmē potenciālo autoru aizņemtība. Zinātnieki Latvijā šobrīd strādā samērā nežēlīgā īstermiņa projektu režīmā, no kā izriet plānojamie rezultāti un prioritāri veicamie darbi. Enciklopēdijas šķirkļi nereti iegūst tādu kā sānsoļa raksturu. Tāpat enciklopēdijas šķirklis nebūt nav viegls žanrs, jāaptver viss un vienlaikus tas jāpasniedz ļoti lakoniski, atsakoties no liekām detaļām. Šķirkļi parasti nav gari, tomēr to tapšanai jāvelta diezgan ilgs laiks. Pat tad, ja visa informācija jau ir pieejama.

Nebūs vienkārši īstenot enciklopēdijas iecerēto starptautisko tvērumu. Mums ir pietiekami daudz pētnieku, kas pēta latviešu folkloru, labi orientējas Latvijas tradicionālajā kultūrā, rūpējas par folkloras vākumiem un padara tos pieejamus sabiedrībai. Esam avangardā ar digitālajiem risinājumiem folkloras arhivēšanā un izpētē. Tomēr, lai augsti profesionālā līmenī aptvertu starptautisko folkloristiku un daudzveidīgo pasaules folkloru, iespējams, speciālisti ar laiku būs jāmeklē arī ārpus valsts.

Jā, esmu autore šķirkļiem “folkloristika” un “folkloristika Latvijā”. Darbojoties folkloras pētniecībā un kādu laiku vadot Latviešu folkloras krātuvi, manā interešu lokā bija nozares teorija un vēsture. Šajā jomā tapušas arī vairākas grāmatas, kam esmu autore vai līdzautore, piemēram, “Mūsdienu folkloristika: paradigmas maiņa“ (2011) un “Latviešu folkloristika starpkaru periodā“ (latviski izdotas 2014. gadā, bet angliski  – Latvian folkloristics in the interwar period – izdota 2017. gadā). Uz šīs bagāžas pamata tapa arī minētie šķirkļi.

Filoloģijas studijas LU savulaik neierādīja pievilcīgus teorētiskos un metodoloģiskos ceļus, kādi būtu ejami literatūras pētniecībā. Drīzāk tādus saredzēju valodniecībā. Taču pirmais kursadarbs bija rakstāms literatūrā, un es izvēlējos folkloru, kas skaitījās literatūrzinātnes apakšnozare. Un tā turpināju arī tālāk.

Folklora vienmēr tikusi ideoloģiski izmantota, dažādi režīmi to darījuši savās interesēs. Folklora aptver lielus ļaužu pulkus. Caur to var sasniegt plašus sabiedrības slāņus, veicinot, noliekot uz skatuves un dažreiz pat koriģējot tās saturu. Kā tautas kultūra tā ir ērti izmantojama, lai radītu masu atbalsta ilūziju kādam režīmam. Tas notika arī padomju okupācijas laikā, un tādēļ tika veicināts t. s. padomju folklorisms, arī folkloras pētniecība varēja pastāvēt. Tiesa, ideoloģiska diktāta apstākļos. Tā nospiedums manāms publicēto darbu ievadu retorikā, obligātajos citātos, tomēr zem šīs virskārtas arī padomju okupācijas laikā tika radīti nozīmīgi folkloras pētījumi, kas joprojām ir nozares vēstures būtiska daļa. Salīdzinoši brīvajos 80. gados notika savdabīga renesanse, kad uzplaukumu piedzīvoja padomju sistēmā nevēlamu tēmu izpēte, piemēram, mitoloģijas, tautas pasaules uzskatu un reliģisko priekšstatu, kā arī maģijas, rituālu un buramvārdu izpēte. Notika arī atgriešanās pie noklusētā starpkaru folkloristikas veikuma un personībām, uz ko iepriekš nebija vēlams atsaukties. Īpaši tāpēc, ka vairākas nozares autoritātes, tai skaitā K. Straubergs un L. Bērziņš, pēc Otrā pasaules kara emigrēja.

Tad droši vien būtu ilgi jārunā par folkloras definīciju. Apmēram līdz 20. gs. vidum folklora tika izprasta kā pirmsmodernitātes perioda zemnieku kultūra, kas lemta iznīcībai jaunajos laikos, attīstoties pilsētām, rūpniecībai un plaši pieejamiem profesionālās kultūras produktiem. Šādas bažas arī modināja interesi par folkloru – aizgājušu laiku kultūras reliktu. Taču ap 20. gs. vidu tika pamanīts, ka arī pilsētnieku dzīve balstās uz tradīcijām, ka noteiktas zināšanas un prakses tiek pārmantotas mutvārdu un tiešās saskarsmes ceļā. Ka cilvēks savā ikdienas dzīvē nav tikai kultūras patērētājs, bet arī kultūras radītājs gan ģimenē un darba kolektīvā un plašākā apkaimē.

Mūsdienu folkloras izpratne nenosprauž nekādas laika vai sociālo slāņu robežas. Folkloras jēdziens ir ļoti plašs, ar to tiek saprasta visa ikdiena, neformālā kultūra, tradīcijas un vernakulārās kultūrprakses. Mani kolēģi Latviešu folkloras krātuvē pēta, piemēram, arī interneta mēmes un pilsētas apkaimju pieredzes stāstus. Pavisam svaigi ir vērojumi par to, kādus radošus paņēmienus cilvēki izmanto, lai paustu un padarītu publiski redzamu tautas atbalstu Ukrainai karā. Jebkurš notikums var raisīt cilvēku radošu reakciju, mēs visi esam iesaistīti ikdienas kultūrradē, un šis process interesē folkloristus. Tādēļ ir grūti novilkt robežas starp vairākām nozarēm, piemēram, folkloristiku, etnoloģiju un antropoloģiju, sevišķi kultūras antropoloģiju, kas pēta radniecīgas parādības.

Aizraušanās ar etnisko kultūras mantojumu ir ļoti svarīgs kultūras virziens, kam ir gara vēsture. Folkloras kustībai tāda ir. Tā ir t. s. folkloras otrreizējā dzīve, kad šī kultūra, paņemta no sākotnējā konteksta, tiek izmantota cita laikposma cilvēku vērtību un identitātes reprezentācijai. Tā nav tikai mūsdienu parādība. Folkloras izmantojums citiem mērķiem, nekā tiem, kam tā oriģināli radīta, ir pazīstams vismaz pāris gadsimtus, un nav iespējams novilkt skaidru robežu. Savulaik Vācijā radās jēdziens “folklorisms“, kas aptuveni to arī nozīmē, ka tautas kultūra tiek izmantota citā nolūkā, piemēram, lai paustu noteiktu grupu identitāti vai pārdotu kādu produktu. Pazīstami ir arī citi leksiski mēģinājumi nošķirt “īsto” folkloru no tās, kas ir mūsdienu kultūras daļa. Tāds, piemēram, ir Ilgas Reiznieces savulaik radītais jēdziens “postfolklora“, lai apzīmētu to, ar ko nodarbojas mūzikas grupa “Iļģi“.

Folkloras mūsdienu dzīvei ir daudzveidīgs saturs un jēga. Tā, piemēram, ir kultūrpolitiska, jo visi atceramies 20. gs. 90. gados pieredzēto folkloras saikni ar tautas atmodu un neatkarības atjaunošanas notikumiem. Bet ne mazāk svarīgs ir estētiskais baudījums, ko mūsdienu izlutinātajam cilvēkam joprojām var sniegt folklorā sakņota jaunrade, piemēram, pasaules mūzikas fenomens. Īpaši tik mākslinieciski izsmalcinātā veidā, kā to dara “Tautumeitas“.  

Šī interese aizsākās 90. gados, tas lielā mērā bija tādēļ, ka Latvijas folkloristika atgriezās starptautiskajā apritē, un mēs ieraudzījām pētniecības virzienus, kas līdz tam netika praktizēti. Viens no tādiem bija profesionālu un lokālu kopienu pētījumi, šo kopienu identitātes kultūrizpausmes. Mangaļsala raisīja interesi kā savrupa un īpaša vieta pilsētas audeklā – ar spēcīgām kopienas saitēm un Daugavas lejtecei raksturīgo nodarbošanos, proti, zvejniecību. Sākotnēji vairāk pievērsāmies mangaļsaliešu vietas piederībai un profesionālajām tradīcijām. Pētījums turpinājās arī desmitgadi vēlāk, kad apkaimē notika krasas pārmaiņas – zvejniecības noriets, Rīgas ostas paplašināšanās un ar to saistītie vides pārveidojumi. Nevarēja nepamanīt, kā mainās cilvēku attiecības ar vietu, kas spilgti atspoguļojās vides pieredzes stāstos. Tolaik dokumentētajam interviju materiālam piemērots interpretācijas ietvars tika rasts krietni vēlāk. Tādu šobrīd piedāvā vairāki jauni starpdisciplināri virzieni, it īpaši vides cilvēkzinātnes jeb vides humanitārās zinātnes. Ar šādu ievirzi 2022. gadā pabeidzām projektu “Dzīve līdzās ostai”, kas pētījuma ģeogrāfiju paplašināja no Mangaļsalas līdz piecām apkaimēm, kuras robežojas ar Rīgas ostu. Mana daļa šajā projektā bija vides pieredzes stāsti.

Jā, mēģinājumi interpretēt vides pieredzes stāstus jeb ekostāstus mani ir pievērsuši ekokritikai, kas ir pētniecības virziens. Savulaik tas bija literatūrkritikas atzars, bet šobrīd nodarbojas ar jebkuru kultūras formu izpēti, kas kaut kādā veidā atspoguļo cilvēka attiecības ar dabu un vidi – ne tikai ar savvaļas dabu, mežiem vai jūru, bet arī ar pilsētvidi. Savukārt ekokritikā un citviet pasmeltas nostādnes, ko līdz šim izmantoju mutvārdu stāstu pētniecībā, mani mudinājušas pieķerties arī literārajam ekonaratīvam. Nesen atzīmējām Regīnas Ezeras 90. dzimšanas dienu, kad mēģināju ar jaunu skatu palūkoties uz rakstnieces zooprozu, uz cilvēka un dzīvnieka attiecībām viņas stāstos. Tas izrādījās tik saistoši, ka patlaban veidoju neliela apjoma pētījumu, kas būs R. Ezeras zooloģisko noveļu ekokritisks lasījums. R. Ezeras ekoloģiskā domāšana 20. gs. 70. gados, kad iznāca viņas galvenie darbi šajā žanrā, ir bijusi patiesi novatoriska.

Ekonaratīvi, vides cilvēkzinātne, ekokritiska kultūras interpretācija – tās arī ir tēmas, ko vērts attīstīt Nacionālajā enciklopēdijā. Tā ir starptautiska tendence mūsdienu zinātnē, un Latvijā palielinās autoru loks, kuri ar tām nodarbojas. Tātad ir, kur pasmelties.