Kad radās ideja par enciklopēdijas veidošanu, mēs ar tās galveno redaktoru strādājām vienā darba vietā – Rīgas Stradiņa universitātē (RSU), tāpēc arī bijām pazīstami. Tā kā jau vairs nebiju rektora amatā, atsaucos viņa aicinājumam darboties pie enciklopēdijas medicīnas sadaļas. Sapratu, ka tā nebūs vis “atsauču” enciklopēdija (kā, piemēram, Wikipedia), bet gan autoru radītu šķirkļu enciklopēdija. Tas nozīmēja, ka bija jāmeklē autori, savas jomas profesionāļi, kuru rakstītajam vārdam var uzticēties.

Šim piedāvājumam piekritu bez lielas šaubīšanās, tomēr nevar teikt, ka man bija skaidrs, ko tas praktiski nozīmēs un kāds būs rezultāts. Uzzinot, kādi vēl speciālisti darbosies redkolēģijā, sapratu, ka te nekādi joki nebūs! Kad sāku darbu, šķiet, bija gatava šķirkļu sistēma no vēsturnieku puses, tā kā radās priekšstats, kā tas varētu izskatīties. Tomēr ļoti izaicinoši bija kopā ar redaktori izplānot struktūrshēmu, lai vispār saprastu, kā medicīnas nozari sastrukturizēt un atspoguļot. Kad sāku pirmos uzmetumus, konsultējos ar “atslēgas” cilvēkiem, kuru viedokli man bija svarīgi zināt. Daudzus medicīnā strādājošus profesionāļus es pazinu personīgi, tomēr man sarežģītāk bija atrast šķirkļu autorus, kas varēja rakstīt savā vārdā, bet no globāla skatu punkta. Lai arī medicīnā tas varētu šķist pats par sevi saprotams, jo šī nozare vienmēr ir bijusi salīdzinoši neatkarīga no valdošās varas.

Darbošanās enciklopēdijas veidošanā ļoti precīzi uzrādīja nozares vājās vietas, piemēram, tās iekšējo klasifikāciju, sevišķi latviešu valodā un Latvijas normatīvajos aktos. Izrādījās, ka mums nemaz nav tādas vienotas izpratnes, ko nozīmē, piemēram, medicīna, veselības aprūpe, sabiedrības veselība, veselības sistēmas.... Spriedām, ka varētu ņemt par paraugu dažādas populāras citu valstu enciklopēdijas, tomēr terminoloģijas ziņā tieši medicīnai mēs tur neko daudz nevarējām izmantot, jo tulkojums sanāktu ļoti interpretatīvs, kaut vai angļu valodā vārds medicine nozīmē vai nu ‘iekšējās slimības’, vai ‘zāļu līdzekļus’, proti, medikamentus, kas pilnīgi atšķiras no šī vārda izpratnes latviski.

Pirmais gads pagāja, tikai mēģinot saprast, kā varētu izskatīties nozares šķirkļu struktūra. Bija svarīgi arī saprast šķirkļu robežas, lai zinātu, cik plaši par konkrēto tematu rakstīt. Piemēram, vai rakstot par acu slimībām, jāraksta arī par redzes fizioloģiju, redzes profilaksi. Ļoti priecājos, ka mēs izveidojām struktūru un daudzas definīcijas. Pašlaik Nacionālā enciklopēdija daudzējādā ziņā ir vienīgā vieta, kur latviešu valodā ir nodefinēts, kas ir medicīna, veselības aprūpe, sabiedrības veselība, veselības sistēmas. Taču tas nebūt nenozīmē, ka man izdevās visām iesaistītajām personām likt domāt vienādi. Zinātnieka prāts tomēr ir kustīgs prāts!

Es sapratu, ka dažādiem šķirkļiem būs dažādi lasītāji. Aprakstot kādu medicīnas nozari vai apakšnozari, tas īsti nebūs domāts pacientam, bet gan sniegs informāciju sevis izglītošanai. Lielā mērā šie šķirkļi noderēs studentiem (ne tikai medicīnas), tāpat žurnālistiem, ministriju ierēdņiem. Arī es pats lekcijās studentiem esmu atsaucies uz paša gatavotajiem šķirkļiem. Ja salīdzina ar padomju “Populāro medicīnas enciklopēdiju” (1975) vai Veselības leksikonu(1931), tie pārsvarā bija domāti pacientiem, piemēram, skaidrojot, kas ir urīnpūšļa katetrs vai pincete, tā ir ļoti praktiska, pielietojama informācija, nevis iedziļināšanās pašā nozarē. Tāpat šie šķirkļi tika veidoti ļoti īsi, atšķirībā no tiem, kas redzami Nacionālajā enciklopēdijā. Pašlaik, ja vajag uzzināt kādu praktisku lietu, to var uzzināt Google, tam nav nepieciešams augsti kvalificēta speciālista raksts.

Manis rakstīti ir – medicīna, medicīnas zinātne Latvijā, medicīniskā izglītība Latvijā un medicīniskā biomehānika. Vēl jau bija jāsagatavo arī šķirkļi drukātajai enciklopēdijas versijai, taču tas bija vieglāk, jo pamatā bija Latvijas konteksts. Sapratu, ka man noteikti ir jāiekļauj mūsu labākie zinātnieki, nozīmīgākie atklājumi. Te par pamatu ņēmu Zinātņu akadēmijas ikgadējos apbalvojumus. Savukārt enciklopēdijas elektroniskā versija tomēr prasa globālu skatījumu. Un te nav īstu atskaites punktu, kā izvērtēt vērtīgākos atklājumus, nozīmīgākās personas, jo to ir ļoti, ļoti daudz. Citi autori bieži izvēlējās nozīmīgākas institūcijas. Arī es izvērtēju Nobela prēmijas laureātus, lai gan noteikti nevar teikt, ka tie būtu vienīgie medicīnas izcilnieki.  

Autoru ieinteresētība šķirkļu sagatavošanā ir lielā mērā atkarīga no katra speciālista orientācijas uz publisko darbību. Jo var būt ļoti labi speciālisti, kurus principā neinteresē publiska darbība, atzinība. Un ir tādi, kas metas iekšā ar lielu entuziasmu.

Kā lielo tēmu mēs patiesībā izvēlējāmies veselību, zem kuras ir medicīna, veselības aprūpe un sabiedrības veselība. Medicīna ir viss tas, kas attiecas uz indivīdu un to, kā zobārsts vai ķirurgs risina viņa problēmas. Savukārt sabiedrības veselības tēmas ietver epidemioloģiju, analizē visus statistikas datus, veselības izglītību, veselības veicināšanu. Veselības aprūpe runā par ekonomiku, medicīnas tiesībām, izglītību, vadības zinātni. Es teiktu, ka divos pēdējos apakštematos pamatšķirkļi ir jau publicēti. Savukārt medicīnas nozarē gatava varētu būt ap trešdaļu tematikas.

Tā ir arī mana atbildība – veicināt šo šķirkļu tapšanu –, un te jāpievēršas gan dažādām specialitātēm, gan atsevišķām būtiskām problēmām, t sk. kovidam, imunizācijai, citiem jauniem jēdzieniem. Katrā ziņā šajā enciklopēdijā nevajadzētu nonākt līdz mikrošķirkļiem, jo tie diez vai dos pievienoto vērtību. Drīzāk varētu izvērst dažādu metožu aprakstu, piemēram, laproskopiskā ķirurģija, skaidrojot, kas jāzina gan pacientiem, gan ārstiem, vai videoasistētā ķirurģija. Te jāskatās, kas ir aktuāls konkrētā brīdī! Lai arī par kovidu neviens tā īsti nav gatavs rakstīt.

Lai cik speciālists būtu izglītots virusoloģijā, epidemioloģijā, imunoloģijā, infektoloģijā u. c., joprojām ir tik daudz nesaprotamu un neatbildamu jautājumu! Mans skolotājs biomehānikā, profesors Haralds Jansons, tagad jau cienījamā vecumā, minēja, ka viņam kovids atgādina to pašu, kas viņa jaunības gados notika ar tuberkulozi, – ja nevarēja saprast, kas pacientam kaiš, tad meklēja tuberkulozi. Jo tai tiešām ir ļoti dažādas izpausmes, proti, kaulu, nervu, ādas tuberkuloze... Tās baktērijas var iemitināties jebkur, un tas var radīt neparedzamus simptomus, tāpat kā imunizācijas reakcijas. Un ar kovidu ir tieši tāpat. Ir mainīgs vīruss, kas mijiedarbojas ar atšķirīgu cilvēku imūnsistēmām. Tāpēc vienam cilvēkam var rasties kādas klīniskās pazīmes, bet citam nav nekādu simptomu. Iespējams, pēc desmit gadiem skaidrība būs daudz lielāka. Tieši tāpēc būtu ļoti interesanti, ja šis šķirklis taptu, aprakstot status quo un pašreizējo izpratni. Tomēr pats priekš sevis neesmu vēl sapratis, vai enciklopēdijas formāts paredz šādu problēmrakstu rakstīšanu.

Esmu “Fraternitas Lataviensis” filistrs, neaktīvs gan. Maksāju biedru naudu, piedalos jubilejas pasākumos, esmu dziedājis arī Prezidiju konventa vīru korī. Iestājos korporācijā, kad 20. gs. 90. gadu sākumā biju Latvijas Medicīnas akadēmijas (mūsdienās RSU) rektora amatā, tajā laikā korporācijā bija arī daudz ārstu. Sākotnēji radās ideja, ka mani varētu uzaicināt par goda filistru, līdzīgi kā Jāzepu Vītolu, kas bija Konservatorijas rektors un arī “Fraternitas Lataviensis” goda filistrs. Taču tā kā tolaik notika rosīga korporācijas atjaunošana, bija nepieciešami cilvēki dažādos amatos, mani uzreiz uzņēma kā filistru, es izlaidu fukšu laiku. Līdz ar to man izkrita posms, kad kārtīgi iepazīst korporācijas dzīvi, man nebija arī konfukšu.

Mans tēvs visu mūžu nodarbojās ar veterināro farmāciju. Tas, ka mums, bērniem, jāstudē, vispār nebija jautājums, jāizvēlas bija tikai virziens. Par mani trīs gadus vecākais brālis nolēma studēt pediatriju, taču man, skatoties, kā viņš mācās anatomiju, histoloģiju u. tml., bija skaidrs, ka es medicīnu neizvēlēšos. Vidusskolā ar vienu no saviem labākajiem draugiem izlēmām, ka studēsim veterinārmedicīnu. 11. jeb izlaiduma klasē tēvs, tā garāmejot, izmeta, vai tad es tiešām gribēšu visu laiku strīdēties ar tiem kolhozu priekšsēdētājiem, risināt nemitīgas zāļu un barības trūkuma problēmas. Kolhozi tolaik bija ierastas veterinārārstu darba vietas. Es par to aizdomājos un tomēr nolēmu iet uz Medicīnas institūtu. Man pat nebija tādas milzīgas argumentācijas, droši vien tēva dabaszinātniskā ievirze, arī brāļa atsauksmes par studijām kļuva daudz dzīvākas. Tas man kaut kā radīja pārliecību, ka varēšu institūtā iestāties. Jo tolaik tas bija ļoti svarīgi – ja nestudēji, bija jāiet armijā, bet stāties drīkstēja tikai vienā augstskolā, visi oriģinālie dokumenti tika nodoti vienai iestāšanās komisijai. Tieši tāpēc daudzi puiši negribēja riskēt, izvēloties studēt medicīnu. Sākumā man nebija pat ne īsti misijas apziņa, ne skaidrs priekšstats, ko es darīšu medicīnā, tā bija vairāk tāda interese par cilvēku – kas tas vispār ir! Šī interese man bija parādījusies jau L. Paegles Rīgas 1. vidusskolā, kur arī citiem klasesbiedriem bija līdzīgas domas. Un tas nav mazsvarīgi.

Mana specializācija bija traumatologs ortopēds, pirmos desmit gadus strādāju Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā. Pusi darba laika darbojos kā zinātnieks, pētot biomehāniku – lielo locītavu protezēšanu u. c. Pētījumi beidzās līdz ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sabrukumu, daļa manu kolēģu 90. gados devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Es savukārt vairāk pievērsos klīniskajai medicīnai. Un pēc tam, 1992. gadā, kļuvu par Latvijas Medicīnas akadēmijas rektoru, lai arī man pašam ir pārsteigums, ka kaut kas tāds vispār notika.

Rektora amatā biju 15 gadus – līdz 2007. gadam –, un apvienot šo darbu ar ārsta praksi nebija iespējams. Pēc tam jau situācija un apstākļi bija daudz skaidrāki, stabilāki un saprotamāki, arī rektori varēja atļauties strādāt citos darbos. Man šķiet, tas arī bija daļējs skaidrojums tam, ka nonācu šajā amatā. Jo ikviens, kam statusi un nopelni pa īstam tam atbilda, baidījās uzņemties šo pienākumu. Tas bija traks laiks – nauda mainījās, speciālisti gāja prom, algas nožēlojamas... 90. gadu sākumā Latvijā bija sešas reizes augstāks pašnāvību skaits nekā Zviedrijā! Situācija bija drausmīga. Pārgurums, piepelnīšanās citviet, jo ar klīnisko darbu nevarēja nopelnīt neko. Pacients varēja atnest medus burciņu vai desas luņķi, bet naudas nebija.  

Esmu laimīgs, ka izdzīvoju šī vārda visās nozīmēs. Uzkrāju pieredzi, kas man tagad palīdz darboties Nacionālās enciklopēdijas labā.

Jau vismaz gadus 30 esmu sapratis, ka ir tikai likumsakarīgi, ka nepaliku strādāt par praktizējošu ārstu. Jo tomēr mani vairāk interesē idejas jeb mēģinājumi saprast, kā cilvēks ir uzbūvēts. Vēl joprojām strādāju RSU Morfoloģijas katedrā, lasu arī lekcijas. Katru reizi no jauna varu atklāt, cik fantastiski mērķtiecīgi cilvēks ir uzbūvēts. Un tad var spriest, kā ir notikusi evolūcija. Mana interese par cilvēka uzbūvi, attīstību ir tikai augusi, bet nevis abstraktā, bet ļoti konkrētā izpratnē, piemēram, kā attīstās nieru sistēma un cik tajā paradoksāli daudz notiek. Un tas man šķiet interesantāk par rutīnas ārstniecības darbu. Praktiķis filozofs nav labākais, kas pacientam var gadīties.

Mani ļoti interesē arī medicīniskā izglītība. Gluži likumsakarīgi! Esmu gan daudz ko mācījies, gan praksē pārbaudījis kā un ko mācīt – kā cilvēkam iedot izpratni par uzbūvi, slimībām, ārstēšanas metodēm un izlaist vidē, kas nepārtraukti mainās. Ir jomas, kur desmit gadu laikā ir nomainījies pilnīgi viss! Tāpēc ļoti interesanti ir organizēt mācību procesu un pārbaudes darbus, un nevis izcilniekiem, bet lielākajai studentu daļai. Bet tāpat praktiķiem liela nozīme ir intuīcijai, jo bez tās visu milzīgo informācijas apjomu nevar paturēt.   

Arī mūsu ģimenē no trīs bērniem viens ir ārsts. Skatoties uz viņu un viņa kolēģiem, esmu gandarīts, cik jaunie ārsti ir ieinteresēti savas profesijas tālākā attīstīšanā. Ir sajūta, ka Latvijā ir ļoti liels procents to studentu, kas medicīnu studē intereses, misijas apziņas vadīti, nevis naudas pelnīšanas nolūkos. Tas atšķiras no ārzemju studentiem, sevišķi Zobārstniecības fakultātē. Un tā ir laba apziņa. Vēl tagad Latvijas jaunie ārsti dodas tādā kā svētceļojumā uz Kapri salu, Sanmikelu, jo ir lasījuši Aksela Muntes “Stāstu par Sanmikelu”, tātad ideāli arvien ir tie paši.