Es pabeidzu augstskolu 1975. gadā, un jau pirms tam sāku strādāt “Pilsētprojektā” pie plānošanas darbiem. Radinieku ārzemēs man nebija, Valsts drošības komitejas (VDK) 1. daļā nopratināja un atļāva strādāt pie pilsētu plānošanas. Es strādāju pie Gunāra Melberga, Ēvalda Fogeļa, Ivara Millera – īsi sakot, kopā ar tolaik vadošajiem pilsētplānotājiem. Plānojot pilsētu, ir jāzina pilsētas vēsture. Sāku iet uz arhīviem, pētīt vecos plānus. Pamazām arī sapratu, ka pilsētplānošana ir saistīta ar valsts politiku. Arī sociālismā, kur nebija privātīpašumu, kur zeme piederēja valstij, un tā laika specifiskajos apstākļos saistība ar pilsētplānošanu bija ļoti maza. Pēc neatkarības atjaunošanas mani uzaicināja strādāt Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā. Es piekritu ar nosacījumu, ka tiks dibināts Latvijas Arhitektūras muzejs. Muzejs 1995. gadā tika nodibināts un es kļuvu par tā direktoru. Savukārt kolēģi Vācijā ierosināja radīt žurnālu par arhitektūru Latvijā, un es kļuvu arī par “Latvijas Architektūra” galveno redaktoru. Īsi sakot, paralēli citiem darbiem man vienmēr bijusi interese par vēsturi, par arhitektiem un arhitektūru. Jo arī padomju okupācijas laikos bija talanti, kuri, kā dažkārt saka, par tādiem bija dzimuši – Marta Staņa, Modris Ģelzis. Vēl runājot par padomju okupācijas laiku, var piezīmēt, ka tad labi ja vienreiz trijos gados Arhitektu savienība tevi iekļāva kādā grupā, kura uz nedēļu brauca uz ārzemēm. Tomēr, ja cilvēks bija profesionālis, tad viņš arī šādā situācijā skatījās, pamanīja vērtīgo, kas vēlāk ļāva viņam pašam radīt kaut ko labu.

Jā, lai skatītos un ieraudzītu, nedaudz vēsturi zināt vajadzētu... Piemēram, cilvēks redz viduslaiku baznīcu ar raksturīgi maziem logiem. Kāpēc tie ir mazi? Tad ir jāzina, ka viduslaikos nereti baznīcas bija vieta, kur patverties uzbrukuma gadījumā. Vai paskaties Amerikas Savienoto Valstu vēstniecību ēkas pasaulē. 20. gs. 60.–70. gados – plaši logi, atvērtas. Tas mainījās 80. gados, bet 21. gs. tie ir žogi, novērošanas kameras. Ēka ir jānovērtē konkrētā politiskajā kontekstā.

Nu, daudziem cilvēkiem ir raksturīgi izteikties – kas tā par mūziku, ko tu te ēd vispār un līdzīgi... Vēsturiskā konteksta zināšana ļauj labāk saprast. Pēc Pirmā pasaules kara sākās “Bauhaus” kustība. Būvēsim ātri, lēti, vienkārši. Teiksim, sociālos mājokļus. Tā izplatījās gan Vācijā, gan citur pasaulē, līdz Ādolfs Hitlers (Adolf Hitler) tai uzlika krustu. Tāpat kā Josifs Staļins (Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин) Krievijā, jo būtībā “Vhutemas” (Augstākās mākslinieciski tehniskās darbnīcas; “Вхутемас”, Высшие художественно-технические мастерские) Krievijā bija daudzos aspektos līdzīga “Bauhaus” idejām. Kad pēc J. Staļina nāves 1953. gadā pie varas nāca Ņikita Hruščovs (Никита Сергеевич Хрущёв), viņš atkal ieviesa šo elementāro, vienkāršo būvniecībā; “hruščovkas” kaut kādā ziņā ir “Bauhaus” turpinājums. Vēsture un politiskā cīņa ietekmē arhitektūru.

Dažas dienas pirms mūsu sarunas uz Rīgu bija atbraucis tas vīriņš, kurš pie Brīvības pieminekļa visādi izdarījās. Es TikTok neskatos, uzzināju par to ziņās, tomēr ir cilvēki, kuri skatās, un var gadīties, ka viņiem svarīgāks ir šis viņu interneta varonis, nevis vide, kurā viņi paši dzīvo.

Protams. 95 % no arhitektūras. Vērtība ir tad, ja var redzēt arhitekta ideju, ja tas ir arhitekta solo darbs. Ja tas ir pēc noteiktiem standartiem veikts kolektīvs darbs, kura autori pat īsti nav zināmi, tad mēs, protams, varam tur dzīvot, bet diez vai var runāt par vērtību.

Jā, vide ir cita tēma, un es sapratu, par ko Jūs runājat. Piemēram, man patīk, ja pilsētā ir lauku ainavas fragmenti – nenopļauta zāle. Man nevajag visur gludu mauriņu, man patīk redzēt arī smilgas. Vidi ietekmē arī mainīgā mode. Piemēram, ir arī tādi pārgalvīgi zaļinātāji, kuriem arhitektūra vispār ir otrajā plānā. Pie dažām ēkām Vecrīgā salikti tik daudz puķu podi, ka tas sāk likties pat pārmērīgi.

Redzat, ir tāda vide, kura ir pabojāta ilgstošā periodā. Piemēram, ja runājam par Sarkandaugavu, lielās “Provodņika” ēkas likteni negatīvi ietekmēja jau Pirmais pasaules karš, kad iekārtas aizveda uz Krieviju. Ko ar šo ēku darīt? Jaukt nost? Tas arī izmaksātu lielu naudu. Tāpat jāņem vērā, ka Rīgas iedzīvotāju skaits 21. gs. pirmajās divās desmitgadēs ir samazinājies par apmēram trešo daļu. Vienkāršoti izsakoties, mūsu ir mazāk, tādēļ arī rodas situācijas, kad ir retorisks jautājums – mums to vēl vajag? Nemaz nevajag tādus piemērus kā Sarkandaugava. Izrādās, nevienam tā īsti nevajag pat tā saukto Stūra māju vai bijušo Maskavas namu pilsētas centrā. Biroja telpu taču pietiek...

Es arī.

Es nepiederu pie radikāliem pieminekļu sargiem, kuri uzskata, ka visas ēkas vajag saglabāt. Tostarp 19. gs. koka mājiņas. Tas nav ekonomiski racionāli, to neviens nepieņems. Iedomājieties, ka Jūs nopērkat vienstāva pussabrukušu koka ēku. Dažas tādas bija, piemēram, Artilērijas ielā starp Barona un Čaka ielu. Ja mēs gribētu saglabāt visu, tad regulējums būtu tāds, ka Jums būtu tieši tāda pati jābūvē pussabrukušās vietā. Kurš Rīgas centrā būvēs vienstāva ēku? Labāk izvēlēties mazāku skaitu, kuru saglabāšanu varētu reāli nodrošināt.

Manuprāt, svarīgi ir nepārspīlēt ar blīvumu. Piemēram, vienstāva vai divstāvu ēkas vietā būvēt sešstāvu. Iespējams, vajadzētu noteikt, ka ne vairāk par trim stāviem. Tāpat vajadzētu būt pārdomātam, cik lielam jābūt pagalmam, lai nav tā, ka, atverot logu, jāskatās kaimiņa logā.

Tāda bija, piemēram, padomju okupācijas laikos, 70. gados. Tu vari pat piedalīties konkursā, varbūt pat iegūt kādu godalgu, lai gan ir skaidrs, ka ideja nav realizējama. Tajā pašā laikā šādi tu vari radīt tādu vidi, par kuru pašam jābrīnās. Šodien šādas arhitektūras ir mazāk, jo, atšķirībā no padomju okupācijas laika arhitektiem, mūsdienās arhitektiem ir mazāk brīva laika ārpus viņu tiešā darba, reāliem pasūtījumiem.

Ja runājam par energoefektivitāti, tad tā paredz arī nepieciešamību pašam iedziļināties, sekot līdzi. Ir piemēri arī Latvijā saules paneļu kontekstā, tomēr liekas, ka vismaz pagaidām tā ir neliela cilvēku daļa. Ir ar klimata tēmu saistīti jautājumi. Piemēram, 20. gs. 60. gados ar joni ienāca modernisms, tostarp lielie stiklojumi. Laika gaitā izrādījās, ka vasarās saules var būt arī par daudz, pārkarst. Es gan teiktu, ka šādas kļūdas bija neprofesionalitātes izpausmes, jo tas, ka kaut kas ir smuki, vēl nenozīmē, ka nav savlaicīgi jāpārdomā, kā nodrošināt telpās komfortablu mikroklimatu. Savukārt daudz piesauktās ēku siltināšanas aspektā man šķiet, ka Latvija 90. gados pieļāva kļūdu politikas plānošanā, un rezultātā bieži ir situācijas, kad ir nevis ēkas apsaimniekotāju biedrība, bet – cik dzīvokļu, tik īpašnieku. Tas siltināšanu apgrūtina.

Ir atšķirības starp dažādām vietām. Kuldīga trīsdesmit gadu garumā konsekventi ir gājusi vienā virzienā, un kopumā, manuprāt, veiksmīgi. Par Cēsīm dažkārt rodas sajūta, ka tur šī dinamika kļuvusi lēnāka. Liepājā ir vairāki spēcīgi arhitekti. Protams, nav lielas jēgas salīdzināt, piemēram, Liepāju un  Daugavpili, jo pirmā ir bijusi vāciskās Kurzemes guberņas sastāvā, bet otrā – krieviskajā Vitebskas guberņā. Tomēr katrā vietā ir kaut kas labs, teiksim, Daugavpilī Vienības nams.

Šis Vienības nams ir Latvijai unikāls tā sauktā modernā funkcionālisma paraugs, kur vienā ēkā, faktiski kvartālā, bija veikali, viesnīca, peldbaseins un tā tālāk. Savukārt ja runa ir par ulmaņlaiku izpausmēm Vecrīgā, tad arhitekti Kārlim Ulmanim piedāvāja jauno centru veidot Pārdaugavā, tomēr viņš uzskatīja, ka jāplēš nost ir viss vāciskais, tādēļ pārveidojumi skāra Vecrīgu. No šodienas viedokļa raugoties, Doma laukums izskatās gana labi, savukārt ideja par ielu paplašināšanu Vecrīgā, noplēšot veselas mājas, jau bija problemātiskāka. K. Ulmaņa plānos bija 12 stāvu augstceltnes, piemēram, bulvāru loka rajonā, kuras būtu augstākas par Svētā Pētera baznīcu un mainītu pilsētas siluetu.

Ja turpina Jūsu salīdzinājumu, tad jāsaprot ir finansiālās iespējas. Vispirms vajadzētu par galvenajām reliģijām, ja vēl ir nauda – arī par mazākām. Jautājums ir par proporciju starp Latviju un citām valstīm. Piemēram, jau minēto “Bauhaus” 30. gadu Latvijā nemīlēja un tā īsti nepazina. Tomēr cilvēkiem vajadzētu zināt, kas tas “Bauhaus” vispār bija. Un te ir jautājums, kādas zināšanas par mākslas un arhitektūras vēsturi var iegūt skolas posmā. Vēl par līdzsvaru runājot – liktos loģiski, ja būtu ne tikai Latvija, bet arī Eiropa un Amerikas Savienotās Valstis, varbūt arī Austrālija, kur daži latviešu arhitekti ir darbojušies. Āfrikā nav darbojušies...

Jā, bet domāju, ka par to var gana daudz uzzināt citās valodās veidotos krājumos. Man šķiet, ka akcentam jābūt uz Latviju, un arī tuvākajiem kaimiņiem, lai mēs, aizbraucot uz Tallinu vai Helsinkiem, kaut ko zinātu par tur redzamo. Helsinki un Nairobi tomēr nav viens un tas pats, vai ne? Citiem vārdiem sakot, fokusam vajadzētu būt uz to, kas ir fiziski un mentāli mums tuvāk.