Esmu šajā padomē kopš tās pirmsākumiem. Pirmā tikšanās reize par Nacionālās enciklopēdijas izveidi notika 2015. gadā Kultūras ministrijā, kad tika prezentēta šī projekta ideja, attīstības vīzija, un arī mēs, vairāku institūciju – muzeju, augstskolu u. c. iestāžu – pārstāvji, tikām aicināti būt enciklopēdijas padomē. Tieši no šīm iestādēm daudzi materiāli tiek izmantoti šķirkļu veidošanā, kā arī to darbinieki ir šķirkļu autori.

Protams, es un pārējie kolēģi simtprocentīgi bijām par Nacionālās enciklopēdijas izveidi un nepieciešamību. Jau uzreiz tika lemts par enciklopēdijas elektronisko versiju, kurai ir plašas, modernas un daudzveidīgākas izmantošanas iespējas. Tomēr, tā kā esmu cilvēks, kam ļoti patīk turēt rokās īstu grāmatu, ļoti priecājos un atbalstīju, kad 2018. gadā tika izdots arī tipogrāfiski iespiests sējums par tikai Latvijai veltītiem tematiem. Vairākiem tuviniekiem drukāto enciklopēdijas izdevumu iedāvināju! Esmu gandarīta, kāds izdevās gan drukātais sējums, gan pašlaik raiti tiek veidota plašā elektroniskās versija.

Padomes loma ir stratēģiskais redzējums par enciklopēdijas attīstību, arī pašlaik es piedalos sanāksmēs par tās nākotnes plāniem. Tiekam regulāri informēti, kādas ir aktualitātes, un arī padomes locekļi sniedz savus ieteikumus. Taču galvenais mūsu iesaistes veids ir institūcija, ko pārstāvam. Tā LNMM tiek izmantots kā ilustrāciju datu bāze.

Mūsu muzejs, likumsakarīgi, sniedz plašu pieeju dažādiem ilustratīvajiem materiāliem, lai veidotu ietilpīgus šķirkļus par attiecīgajiem mākslas tematiem. Es un mani muzeja kolēģi izjūt Nacionālās enciklopēdijas izveidi kā sava veida misiju. Tieši tāpēc mūsu krājumu izmantošana, kurai ir savs cenrādis, Nacionālās enciklopēdijas veidošanai ir pieejama bez maksas. Esam par to vienojušies, jo apzināmies, ka tas taču ir visu mūsu interesēs. Mēs muzejā nestrādājam ar savu personīgo īpašumu, bet valsts, nacionālajām bagātībām.

Ja runājam par mākslas šķirkļiem, tad zināms izaicinājums ir atbilstošu autoru atrašana. Vairāki LNMM kolēģi ir rakstījuši enciklopēdijai, taču tas tomēr paņem diezgan daudz laika vēl ārpus tiešajiem pienākumiem. Taču vispār varu teikt, ka kvalitatīvu autoru trūkums par vizuālās mākslas tematiem Latvijā ir zināma problēma.

Mākslas tematu apskats Nacionālajā enciklopēdijā vēl ir sākumposmā, tur vēl daudz darba priekšā. Taču kopumā es teiktu, ka informāciju par Latvijas mākslu, arī internetā, var atrast samērā daudz, taču neesmu droša, ka no tā varētu iegūt pilnīgu ainu. Arī tāda visaptveroša Latvijas mākslas vēsture drukātajā formātā vēl nav pilnībā izdota, viss mākslas periods līdz galam nav aptverts. Kad tas notiks, to varēs uzskatīt par pamatu pamatu.

Uzskatu, ka informācijai par mākslu jābūt pieejamai gan iespiestā formā, gan elektroniskā vidē. Tomēr jāsaka, ka par māksliniekiem, dažādām parādībām un laikmetiem kvalitatīvi izdevumi ir sākuši parādīties tikai pēdējo 20 gadu laikā, piemēram, apgādā “Neputns”, kas jau ir aptvēruši diezgan plašu laika un tēmu loku. Taču noteikti ir vajadzīgs rakstīt un izdot vēl, arī paralēli veidojot materiālus dažādos formātos.

Tas viss savā veidā palīdz labāk uztvert un izzināt mākslas darbu. Mūsdienu cilvēki visu informāciju grib uztvert ļoti ātri un tieši vizuāli. Tāpēc katrs šāds piedāvājums elektroniskā vidē veicina labāku mākslas uztveri un arī pieejamību, saskarsmi. Tomēr mana dziļa pārliecība ir tā, ka tas nedrīkst kļūt par vienīgo mākslas baudīšanas veidu. Tāpēc jau ir muzeji un galerijas, kur cilvēks var nonākt saskarē ar oriģinālo mākslas darbu, kas tomēr manā izpratnē dod krietni vairāk nekā tikai attēls vai dažādi digitāli risinājumi. Taču visas jaunās iespējas, kas parādās, nevajag noniecināt, to mēs redzam arī pandēmijas laikā un arī savā muzeju praksē. Arī LNMM piedāvā nelielas digitālās programmas, galvenais, lai tās nav pārāk garas, jo cilvēkiem jau it kā nav laika..., bet arī steidzoties šo to var pamanīt.

Tas bija ārkārtīgi sen! Reiz es smejoties LNB direktoram Andrim Vilkam jautāju, kāpēc neesmu uzaicināta uz visu bijušo darbinieku salidojumu. Es tiešām no 1972. līdz 1973. gadam nostrādāju filiālē Vecrīgā Anglikāņu ielā, komplektēšanas nodaļā. Mans uzdevums bija sarakstīt kartiņas par jaunajām grāmatām.

Kad atnācu uz Rīgu studēt mākslas vēsturi toreizējā Latvijas Valsts mākslas akadēmijā, bija pieejamas tikai neklātienes studijas. Es iestājos, un pēkšņi man augstskolā paziņo, ka līdz 1. septembrim jāatnes izziņa no savas darba vietas! Bet es pat īsti nebiju domājusi sākt strādāt... Ko var atrast astoņpadsmitgadīgs meitēns, tikko ieradies no provinces? Taču pamanīju šo iespēju un pieteicos strādāt bibliotēkā, lai gan biju domājusi arī par darbu Mākslas muzejā, kur saņēmu striktu atteikumu. Taču pēc gada es tomēr muzejā nonācu, un kopš tā laika šī ir mana vienīgā darba vieta. No 2001. gada esmu muzeja direktore.

Aktīva rakstītāja un pētniece es mākslas jomā neesmu bijusi, jo tiešie pienākumi aizņēmuši lielāko daļu mana laika. Taču manas tēmas bijušas vairāk saistītas ar muzeja un ēku vēsturi, tādiem “muzejiskiem” jautājumiem. Katrā ziņā iegūtā izglītība ļauj man pārzināt to, ar ko muzejā strādājam. Man ir vieglāk saprast dažādus izaicinājumus, kas saistīti, piemēram, ar laikmetīgo mākslu, jaunajiem strāvojumiem. Un tas nav mazsvarīgi ‒ spriežot par izstāžu rīkošanu, krājumu komplektēšanu, pamatzināšanām mākslā ir jābūt!

Tieši pirms pandēmijas sākuma, 2020. gada februārī, paspēju vēl paviesoties Kanādā, Otavā, viņu nacionālajā mākslas muzejā. Tikāmies, lai apspriestu nākotnes sadarbības projektus, kas šobrīd, protams, ir apstājušies. Šis muzejs man šķiet ļoti simpātisks!

Vispār es nacionālos muzejus cenšos vienmēr apmeklēt, jo tā ir sava veida valsts vizītkarte, līdztekus vēstures muzejiem. Tā ir arī profesionāla ziņkārība, gribu redzēt, kāds ir mūsu kolēģu darbs citā valstī. Tas dod gan milzīgu pieredzi, gan ir bezgala interesanti.

Es neesmu tādā lielā sajūsmā par milzīgajiem muzejiem, piemēram, Luvru Parīzē, Metropoles mākslas muzeju Ņujorkā, arī Ermitāžu Pēterburgā. Šiem muzejiem iziet cauri neaptverami liela apmeklētāju plūsma, un, ja cilvēks nevar īsti nokoncentrēties uz to, ko grib redzēt, tad skriešana cauri galerijām un zālēm kļūst pat bezjēdzīga. Piemēram, Luvrā, var teikt, ir tikai šedevri, bet sanāk, ka liela daļa apmeklētāju iet cauri galerijai, pat nepamanot izcilos darbus, paiet tiem garām kā tapetēm, jo virziens parasti ir viens – pie Monas Lizas. Man patīk muzeji, kas ir aptverami. Ja es nokļūstu Luvrā, tad skatos kādu izstādi, kas tur tiek sagatavotas izcilā kvalitātē, vai arī dodos pie sev mīļajiem ēģiptiešiem, kur parasti ir maz apmeklētāju, un varu to lieliski izbaudīt.

Mani ļoti uzrunā Londonas Nacionālā galerija. Man šķiet, ka tur telpu lielums ir ļoti savietojams ar eksponātu izvietošanas iespējām. Arī tur ir ekspozīcija, kur ir tikai izcilības, taču tas nav tādā milzīgā nospiedošā masā, tāpēc gūstu patiesu baudu, tur staigājot. Bet vispār nacionālie mākslas muzeji, arī Lietuvas un Igaunijas, ir ļoti interesanti, jo tā ir praktiski vienīgā vieta, kur sastopies ar šo valstu nacionālo kultūru un mākslu. Man tik ļoti tagad gribētos aizbraukt uz igauņu Kumu, kur ir atjaunota pastāvīgā ekspozīcija. Mums ir plānots maijā uz turieni vest Jaņa Rozentāla darbus, ja vien būs iespēja.

Protams, vienmēr ir kur tiekties, taču esam ļoti apmierināti ar to, kā mūsu muzejs pašlaik izskatās. Nebija nācies dzirdēt tik daudz komplimentu, kā saņēmām pēc šīs ēkas nodošanas ekspluatācijā, un arī no speciālistiem, kas atzīmēja, cik labi sader kopā senais nams ar jauno “pielikumu”. Vienīgais, ka ir problēmas ar pagalmā izveidoto stikla jumta daļu un skeitotāju interesi par to, jo stikls diemžēl nav tik izturīgs, kā mēs vēlētos.

Pašlaik, 2021. gada martā, apmeklētāji nedrīkst nākt vispār. Protams, ļoti gribam strādāt, ļoti gribam būt atvērti! Mums ir izstādes, kuras apmeklētāji tikai nedaudz ir paspējuši apskatīt. Gatavojam arī jaunas izstādes – piemēram, būs ļoti interesanta mākslinieces Dainas Dagnijas agrīno darbu izstāde.

Es teiktu, ka pirms ārkārtas situācijas apmeklējums bija ļoti labs. Arī 2020. gada sākumā bija gana apmeklētāju, tāpat vasarā, kad atkal ar zināmiem ierobežojumiem varējām strādāt. Tas gan nebija tik liels, kā varētu būt, jo nebija tūristu, kas īpaši vasarā veido krietnu apmeklētāju daļu. Rudenī bija sarežģīti strādāt, jo bija jāievēro konkrēts apmeklētāju skaits uz kvadrātmetriem, veidojās rindas... Jāņem vērā, ka LNMM jau nav tikai galvenā ēka K. Valdemāra ielā, kas ir mūsu vienīgā vēsturiskā ēka, celta speciāli muzeja vajadzībām, mums ir arī izstāžu zāle “Arsenāls”, kur pašlaik notiek fasādes un iekštelpu rekonstrukcija, tāpat ārzemju mākslas kolekcijas atrodas Mākslas muzejā “Rīgas Birža”, vēl ir Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, kā arī Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs, tāpat ir Pulka ielas krātuves, kur mums ir ekspozīcijas.

Mēs jūtam, ka mākslas pietrūkst. Par to spriežu pēc tā, kāda komunikācija notiek mūsu mājaslapā, sociālo tīklu kontos – cilvēki nevar sagaidīt, kad beidzot atvērsimies. Priecājos, ka mūsu muzejā nevienā brīdi neradās nekādi saslimšanas perēkļi, jo precīzi nodrošinājām epidemioloģisko protokolu. Tāpēc domāju, ka muzeji tomēr ir salīdzinoši droša vieta, ceru, ka drīz jau atkal varēsim uzņemt apmeklētājus!