Domāju, ka nonākt tieši līdz manai personībai nemaz nebija tik sarežģīti. Latvijā un pat Baltijā nav daudz tādu cilvēku, kuri profesionāli augstā līmenī var radīt dažādas kartes. Tā ir ļoti specifiska nozare! Uzskatu, ka Latvijai ir palaimējies, jo karšu izdevniecība "Jāņa sēta", kuras galvenais redaktors esmu kopš tās izveidošanas, šajā jomā ir vadošais uzņēmums Baltijas valstīs. Ja mēdzam teikt, ka igauņi mums daudz kur ir priekšā, tad karšu ziņā tā nav – mēs viņus bieži ar tām apgādājam. Tā nu viņiem jāpiecieš, ka vienīgais ģeogrāfijas atlants igauņu skolām, tāpat kā viņu nacionālās enciklopēdijas nosacīti noslēdzošais sējums "Lielais pasaules atlants" (Suur maailma atlas), ir tapuši Latvijā. Savukārt pie mums ar lielu varbūtību varu teikt, ka gandrīz katrā ģimenē būs kāda "Jāņa sētas" karte vai atlants. Līdz ar to mūsu sadarbība ar Nacionālo enciklopēdiju bija tikai likumsakarīga.

Es pat teiktu, ka nav tik svarīga valsts, drīzāk – tēma. Nosauciet man tēmu un es pateikšu, kā par to var izveidot karti! Un enciklopēdijā ir ļoti plašs tēmu klāsts. Tā 2021. gadā Nacionālajai enciklopēdijai izgatavojām kartes par Vācu Impēriju un Vācu Impērijas kolonijām. Tikko šķirklī parādās kāda teritoriālā dimensija, uzreiz ir pamats veidot karti.

Viena no kartes definīcijām ir – sarežģītākais rasējums, ko radījusi cilvēce. Tas ir kaut kas pa vidu starp mākslas darbu un rasējumu. Informatīvi karte ir ārkārtīgi ietilpīgs attēls. Dažreiz to informāciju, ko var parādīt kartē, nevar parādīt ļoti daudzās statistikas tabulās un aprakstos.

Ir divi atslēgas cilvēki – redaktors (konkrētajā gadījumā es), kurš izdomā, no kurienes smelties informāciju un kā to attēlot kartē, pašrocīgi sagatavojot arī maketu, un kartogrāfs, kurš to visu skaisti noformē, izmantojot speciālas datorprogrammas. Dažkārt procesā tiek pieslēgti ģeoinformācijas sistēmu speciālisti, jo nepieciešamā informācija glabājas datubāzēs – mēs izgūstam vajadzīgo, pārveidojot ģeotelpiskos datus optimālajā kartogrāfiskajā projekcijā (lai izliekto zemes virsmu attēlotu plaknē), un tas ļoti atvieglo darbu. Dažkārt konsultējamies arī ar šķirkļa autoru. Nesen visai apjomīgs darbs iznāca saistībā ar šķirkli Ziemeļamerikas indiāņu valodas, kam karti veidojām vairākus mēnešus. Autors – Amerikas latvietis, kurš šobrīd darbojas Somijā, – bija ļoti gandarīts par galarezultātu.

Tāpat nesen veidojām nelielu karti par indoeiropiešu pirmvalodu areālu – par notikumiem, kas risinājās 4000 gadus pirms mūsu ēras. Kopš 2015. gada atzītākā ir Kurgānu teorija, pēc kuras vadījāmies, mēģinot iztēloties un attēlot kartē, kā notikusi indoeiropiešu pārvietošanās no Ukrainas stepēm uz visu pārējo Eiropu un Āzijas dienvidiem.

Veidojot karti, vispirms ir jāsaprot, kāds būs optimālais teritorijas aptvērums, pēc tam jāizvēlas mērogs, kas atbilstu izvēlētajam kartes izmēram, tad jādomā, kādi satura elementi kartē būs. Tradicionāli ir upju tīkls, krasta līnijas, kalni, valstis, ceļi u. c., kas jāpiekoriģē atbilstoši vēsturiskajai situācijai. Šķietami nemainīgajā upju tīklā dažu gadsimtu laikā mēdz mainīties būtiskas detaļas. Pat mūsu Lielupe savu tagadējo ieteci jūrā izrāva tikai 1755. gadā, pirms tam tecēja pa Buļļupi un ietecēja Daugavā, bet Rīgas HES, kas ar savu ūdenskrātuvi applūdināja Doles salas apdzīvotāko daļu, tika uzcelta tikai pirms 46 gadiem. Tas viss ir jāņem vērā!   

Interesants elements kartē ir apdzīvotās vietas. Nav tā, ka vienkārši ieliekam punktiņu un klāt nosaukumu. Parasti atlasam kartes tematikai un vēsturiskajam periodam raksturīgākās pilsētas pēc administratīvās nozīmes un kategorijām, kur aplīša lielums liecina par iedzīvotāju skaitu. Iedomājieties, ja tas ir jāparāda kādā teritorijā 16. gadsimtā! Parasti precīzi dati ir atrodami tikai par dažām pilsētām. Lai izveidotu kaut cik ticamu situācijas kopainu, pārējais jārada, paļaujoties uz jau uzkrāto pieredzi un interpretējot pieejamo fragmentāro informāciju. Atsevišķa stāsta vērti ir pilsētu nosaukumi, kas bieži mainās, mainoties varai. Tāpat nozīme ir transliterācijai jeb pārlikšanai no citas valodas alfabēta. Un arī te atšķiras, kā, piemēram, starpkaru perioda laikā latviskoja kādu ķīniešu vai arābu nosaukumu, un kā to darām pašlaik.

Mums ir ļoti daudz avotu, kurus izmantojam. Protams, nedrīkst vienkārši cita autora karti pārzīmēt, ir jābūt jaunradei, gan interpretējot tematisko informāciju, gan veidojot kartes pamatni un izstrādājot jaunās kartes dizainu. Visi mūsu darbi ir ar oriģinālu pieeju, kur vien iespējams, kartes noformējumā izmantojot pašu izstrādātos standartelementus.

Tā kā ļoti daudzas kartes veidojam par vēsturiskām tēmām, jāņem vērā, ka katra valsts vēsturi interpretē no savas pozīcijas. Tas arī ir viens no argumentiem, kāpēc jāpastāv Nacionālajai enciklopēdijai, kas ir objektīvs informācijas avots, raugoties no mūsu nacionālajām pozīcijām. Ja mēs paskatītos, ko par Kalnu Karabahu saka Armēnija un ko – Azerbaidžāna, tās ir divas atšķirīgas versijas. Mēs kā karšu veidotāji cenšamies palikt neitrāli, tomēr pārstāvam demokrātisko tradīciju, respektējot gan de iure, gan de facto situāciju. Tīri akadēmiskā pieeja būtu, attēlot valstu robežas tādas, kā noteiktas Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) dalībvalstu vairākuma atzītos starptautiskos līgumos, ignorējot de facto situāciju. Cenšoties mūsu karšu lietotājiem sniegt aktuālu skatu uz notiekošo, mēs neaprobežojamies ar formālo pieeju. Piemērs – Krimu, ko ir anektējusi Krievija, savās kartēs rādām kā Ukrainas teritoriju (Ukrainas krāsā), ar īpašu noformējumu (baltu šrafējumu) parādot nelikumīgo anektēšanas faktu kopš 2014. gada. Kad Latvija bija okupēta, vairākas respektablas Amerikas Savienoto valstu (ASV) izdevniecības savos lielajos pasaules atlantos ar zvaigznīti un maziem burtiņiem atzīmēja, ka ASV valdība neatzīst Baltijas valstu inkorporāciju... Mums tas bija ļoti svarīgi! Tāpēc arī mēs gribam būt atbildīgi savā darbā un nepievērt acis uz notiekošo, pat ja tādēļ rodas neērtības! Jāsaka, ka man kā šo izdevumu galvenajam redaktoram par šādiem gadījumiem ir nācies skaidroties ar vismaz astoņu valstu ārvalstu resoru pārstāvjiem...

Man bija tas gods un iespēja dabā daudzviet neredzamās vēsturisko zemju robežas uzlikt uz mūsdienu Latvijas kartes. Vairākās vietās, protams, ar argumentētu pamatojumu uzdrīkstējos koriģēt Latvijas starpkaru perioda laikā un arī pirms tam tīri ieviestos jaunievedumus, kas bija pretrunā ar Latvijas kultūrvēsturisko un ģeogrāfisko situāciju. Piemēram, 1925. gadā Zemgalei pievienotais Tukums tika atgriezts Kurzemē, bet dažādos laikos Daugavas kreisā krasta Vidzemē iekļautā teritorija no Birzgales līdz Daugmalei, kur atradusies leģendām apvītā zemgaļu osta, tika atgriezta Zemgalei.

Jā, tā ir atzīta kā latviešu vēsturiskā zeme. Uzskatu, ka beidzot ir atdots parāds sēļiem – vienai no seno baltu pirmtautām, arī kuršiem, zemgaļiem un latgaļiem, no kuriem, sajaucoties ar lībiešiem, veidojušies latvieši. Sēļi ir maz pētīta pirmtauta, pie tam puse no viņu kādreiz apdzīvotās teritorijas atrodas tagadējā Lietuvā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas aktīvi Sēliju sāka popularizēt akadēmiķis Jānis Stradiņš, kurš arī nācis no šī novada. J. Stradiņš palīdzēja veidot Sēlijas biedrību, apstiprināt Sēlijas karogu.

Latviešu vēsturiskās zemes ir neatņemama mūsu kultūras mantojuma sastāvdaļa, kas jāsargā no nepārdomātiem ierēdņu un politiķu mēģinājumiem tās aizstāt ar administratīvi veidotajiem plānošanas reģioniem, kam ar vēsturiskajām zemēm kopīgi tikai nosaukumi. Mēģinājumi Koknesi vai Atašieni kā Zemgales plānošanas reģiona sastāvdaļu “iecelt” Zemgalē pielīdzināmi mūsu kultūrvēsturiskā mantojuma kropļošanai. Novadu administratīvās robežas var mainīties, bet vēsturisko zemju robežas, pateicoties jaunajam likumam, paliks iezīmētas un saglabāsies nākamām paaudzēm!

Mūsdienu jaunieši, ja viņiem iedotu papīra karti un nebūtu telefona, kurā ir iebūvēta globālās pozicionēšanās sistēma jeb GPS, vairumā gadījumu būtu pazuduši! Pamatskolā joprojām māca vadīties pēc kompasa, noteikt debespuses pēc sūnām u. tml. Jo jebkurā brīdī var pazust telefonam zona, izlādēties baterija, tad jāpaļaujas tikai uz savu veselo saprātu. Bet, ikdienā neizmantotas, pamatskolā apgūtās iemaņas pazūd.

Parasti man vienmēr, ceļojot ārvalstīs, ir līdzi kāda tradicionālā karte. Pirms kāda laika ar ģimeni bijām Katalonijā, Barselonā, un man kartes līdzi nebija. Paņēmām nomas auto un braucām, izmantojot navigāciju. Taču kaut kas bija nojucis programmatūrā, navigācija neko prātīgu nerādīja. Dzīvā krustojumā pie sarkanā luksofora signāla, pārsvarā izmantojot žestu valodu, no atsaucīgā līdzās braucošā katalāņu šoferīša uzzināju pareizo virzienu, bet no tā laika joprojām pārliecinos, ka līdzi ir kāds rezerves variants – karte papīra formātā.

2021. gadā sadarbībā ar Nacionālo bibliotēku izdevām grāmatu "100 kartes pirms Latvijas valsts", un tajā var redzēt visas šīs nozīmīgākās kartes, tai skaitā no Nacionālās bibliotēkas krājumiem. Piemēram, pirmā karte latviešu valodā (izdota 1836. gadā), kas tika atrasta kādā lūgšanu grāmatā. Tur ir arī pirmās kartes, kur mūsu valsts teritorija jau nosaukta par Latviju (sākot ar 1880. gadu). Šis ir vērtīgs turpinājums 2018. gadā izdotajai populārajai grāmatai "100 gadi 100 kartēs".

Ar enciklopēdijām esmu uzaudzis. Pētīju tās jau agrā bērnībā, bet, kad mācījos 5. klasē, mammas brālis man uzdāvināja ģeogrāfijas enciklopēdiju piecos sējumos krievu valodā, izdotu 20. gs. 60. gados. Tā bija mana mīļākā literatūra pamatskolas laikā. Dažādu valstu enciklopēdijas savā ikdienā izmantoju joprojām. Nacionālajā enciklopēdijā vienmēr izlasu visu, kas ir saistīts ar tēmu, par ko jāveido kārtējā karte, tikai pēc tam ķeros pie citiem avotiem. Izmantoju arī vikipēdiju, kurai Latvijā ir sava kopiena, taču ir arī ļoti liela brīvība informācijas interpretācijai. Tieši tāpēc, izmantojot to, nedrīkst atslēgt kritisko domāšanu.

Šķiet, kādā 2012. gadā, kad jau ap 20 reižu ar saviem izdevumiem biju piedalījies Frankfurtes grāmatu gadatirgū (Frankfurter Buchmesse), sapratu, ka karšu un grāmatniecības tirgū kopumā krīzes laikā notikušās drastiskās pārmaiņas ir neatgriezeniskas. Latvijā grāmatniekiem viegli neiet... Grāmatu tirāžas ir ļoti nokritušās. Uzziņu literatūrai un atlantiem – vairākkārtīgi... Daudz kas ir pārvietojies uz interneta vidi, turklāt bieži pieejams bez maksas. Informāciju drukātā veidā izplatīt ir ne tikai dārgāk, bet tas prasa arī ilgāku laiku, kas mūsdienās ir noteicošais faktors. To mūsu uzņēmums ir sapratis un, ejot līdzi laikam, attīsta mobilās lietotnes, interaktīvās kartes un sistēmas, kur karte vairāk kalpo kā resursu un notikumu ģeotelpiskās pārvaldības rīks. Mēs ļoti labprāt veidotu daudz vairāk jaunu karšu par Latvijai aktuālām tēmām, bet, tāpat kā pētījumiem, piemēram, par Latvijas vēsturi, šādu karšu veidošanai ir vajadzīgs pasūtītājs, jo kā nekomerciālus produktus tirgū tos atpelnīt nav iespējams. Liela daļa no jaunajām kartēm top manā brīvajā laikā. Tās retās reizes, kad mums kāds pasūta kādu jaunu un oriģinālu tematisko karti, mums ir kā svētki!