Enciklopēdijas redakcija sadarbībai mani uzrunāja gan tieši personīgi, gan caur Latvijas Mākslas akadēmijas vadību, prorektors zinātniskajā darbā man ieteica uzņemties šo pienākumu. Es piekritu gan tāpēc, ka Nacionālās enciklopēdijas veidošana saskan ar akadēmijas kultūras dzīves stratēģiju, gan arī tāpēc, ka man ir samērā plaša pieredze šāda tipa tekstu veidošanā. Savā laikā esmu pat gatavojis materiālus “Latvijas padomju enciklopēdijai” (1981–1988), tāpat esmu veidojis dažādus izdevumus vai to atsevišķas daļas vairākās grāmatās par rietumu mākslas tematiku, piemēram, arī grāmatu sērijā “Mazā mākslas enciklopēdija” (1994). Savās profesionālajās gaitās esmu cieši saistīts ar akadēmisko mākslas vēsturi, un akadēmisku tekstu sagatavošana konceptuāli ir kaut kādā mērā līdzīga enciklopēdijas šķirkļiem.

Sākotnēji vienojāmies, ka es piedāvāšu šķirkļus par rietumu mākslas galvenajiem stiliem un virzieniem, tāpat arī vispārējo šķirkli par tēlotājmākslu. Pašlaik ir gatavi jau 12 šķirkļi, piemēram, baroks, klasicisms, rokoko, impresionisms, simbolisms, fovisms, kubisms, ekspresionisms un citi. Šie stili un virzieni ir radušies Rietumeiropā un izplatījušies visā pasaulē; Latvijas mērogā es sevi varētu uzskatīt par ekspertu šajā jomā, jo par to daudzus gadus esmu lasījis lekcijas arī Latvijas Mākslas akadēmijā. Rietumu mākslas vēsture man ir labi zināma tēma, esmu gadiem studējis attiecīgo literatūru un, protams, pašu mākslu. Es neuzņēmos rakstīt par atsevišķiem māksliniekiem, izņemot par Jāzepu Grosvaldu, jo esmu izdevis par viņu monogrāfiju “Džo. Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla” (2006), tāpēc šķirklis enciklopēdijā ir gluži likumsakarīgs turpinājums.  

Esmu mākslas vēsturnieks, profesionālis, māksla ir mans pētījumu un interpretācijas objekts. Es nedrīkstu uzspiest savu subjektīvo vērtējumu tām vai citām parādībām, veidot kaut kādu hierarhiju attiecībā uz to, ko rakstu. Privāti es, protams, varu priecāties par vienu vai otru virzienu, īpaši atsevišķiem māksliniekiem. Mākslas baudīšana jau ir tāda mainīga parādība. Es nošķiru mākslas vēsturnieku un zinātnieku, kura darbība ir vērsta uz objektīvu informāciju, no mākslas uztvērēja, kurš ir subjektīvs baudītājs.

Tomēr, domājot par sevišķi mīļiem virzieniem, drīzāk jārunā par konkrētiem māksliniekiem, kas tajos iekļaujas. Man patīk atsevišķi impresionisti, atsevišķi fovisti vai fovisma tipa mākslinieki.

Es pieņemu to kā enciklopēdisko rakstu specifiku, ar ko jārēķinās. Jā, tās ir parastās šāda veida formāta problēmas, proti, lielu informācijas apjomu koncentrēt konkrētā zīmju skaitā, vienlaicīgi gan piedāvājot izsmeļošu saturu, gan esot lakoniskam. Neatliek nekas cits, kā šīs problēmas atrisināt. Es neteiktu, ka man būtu ļoti grūti iekļauties šajos šķirkļu veidošanas nosacījumos. Vēl jo vairāk tāpēc, ka vadlīnijas jau nav pilnīgi dogmatiskas un striktas, ir iespējamas arī atkāpes. Dažkārt es to arī izmantoju.

Grūtības mēdz rasties, kad jāreproducē jaunāko laiku virzienu mākslas darbi. Diemžēl enciklopēdijai ir juridiski (tiesiski) sarežģījumi, lai šos darbus attēlotu šķirkļos. Žēl, ka, piemēram, materiālos par kubismu vai fovismu var pievienot tikai dažus un ne tos pašus raksturīgākos darbus. Īpašumtiesību problemātika, lai reproducētu mākslas darbu, attiecas arī uz citiem formātiem, tai skaitā drukātiem izdevumiem – rakstiem un grāmatām. Ar to sastopos arī Latvijas Mākslas akadēmijas un Mākslas vēstures institūta praksē. Tā ir tāda universāla problēma – ko drīkst un ko nedrīkst reproducēt, kādā veidā.

Internets ir pilns ar reprodukcijām, ļoti labām, kvalitatīvām, tādām, kas ļoti labi raksturo attiecīgo stilu, bet enciklopēdijā ir tiesības ievietot kādu mazāk spilgtu piemēru, par to ir žēl! Tieši tāpat kādā vidusskolas mākslas grāmatā var atrast lieliskas darbu reprodukcijas, kuras nav iespējams ievietot tik kvalitatīvā avotā kā Nacionālā enciklopēdija! 20. gs. mākslas parādības mūsu enciklopēdijā ir grūti reproducējamas, taču ar senāku laiku vizuālo noformējumu – renesanses, baroka u. c., kā arī ar 19. gs. – problēmu nav.

Ceru un domāju, ka Nacionālajā enciklopēdijā ir tikai tādi teksti, kas ir pilnīgi pamatoti un uzticami, uz ko es pats arī tiecos, veidojot savus rakstus. Šķirkļi balstās daudzos un dažādos uzticamos avotos, teksts ir pārdomāts, izsvērts, izveidotas korektas definīcijas, kas atšķiras no daudziem citiem avotiem, kas ir plaši pieejami internetā ne tikai latviski, bet arī angliski un citās Eiropas valodās. Tā pati vikipēdija ir pilna ar informāciju, kas bieži nav pārbaudīta vai ir pretrunīga.

Protams, ir pieejamas arī citas enciklopēdijas, piemēram, grandiozā mākslas vārdnīca Grove Art, kur šķirkļus raksta lielākās attiecīgās jomas autoritātes un kas ir pieejama arī internetā. Taču arī enciklopēdijas ir dažāda līmeņa – ir tādas ļoti populāras un pat populistiskas, bet ir arī zinātniskas un solīdas. Piemēram, Britu enciklopēdija (Encyclopedia Britannica) ir gana uzticama, bet arī tur mēdz būt ļoti vispārēja informācija.

Taču tieši latviešu valodā Nacionālās enciklopēdijas saturs mūsdienu pasaulē ir ļoti noderīgs.

Joprojām lasu lekcijas Latvijas Mākslas akadēmijā – pašlaik tieši Mākslas zinātnes nodaļas studentiem par 19. un 20. gs., kā arī 21. gs. sākuma Rietumu tēlotājmākslu un arī arhitektūras vēsturi. Līdztekus veicu zinātnisko izpēti par Latvijas mākslas vēsturi – arī galvenokārt par 19. un 20. gs. Savukārt Mākslas vēstures institūtā kā vadošais pētnieks pašlaik vadu apjomīgu projektu par akadēmisko Latvijas mākslas vēsturi, kas iznāks septiņos sējumos. Tajos būs iekļauta gan aizvēstures, viduslaiku, baroka un rokoko, gan padomju okupācijas laika un trimdas mākslas dzīve, kā arī mūsdienu mākslas izpausmes. Šobrīd ir publicēti jau trīs sējumi latviešu un angļu valodā, lai materiāls būtu pieejams arī starptautiskam lasītāju lokam. Pašlaik publicēšanai tiek gatavots pirmais sējums – mums tie neiznāk hronoloģiskā secībā, viss atkarīgs no tā, kura sējuma autori – speciālisti – noteiktā tematikā spēj sagatavot savus tekstus. Process notiek paralēli, ar visiem sējumiem strādājam vienlaicīgi.

Esmu gan šī projekta vadītājs, gan tekstu autors, tāpēc varu teikt, ka šī šobrīd ir manas profesionālās dzīves galvenā nodarbe.

Jā, tā ir mana ikdiena, un izstādes es apmeklēju regulāri. To gan pašlaik ir ļoti daudz, visas pat nespēju apskatīt. Es arī neesmu aktuālās mākslas recenzētājs, kritiķis, tā ir atsevišķa mākslas zinātnes nozare, kam speciāli jāpievēršas. Tomēr arī es kā mākslas vēsturnieks cenšos sekot līdzi aktualitātēm mākslā, arī savās lekcijās runāju par aktuālo mūsdienu mākslā Rietumeiropā un pasaulē, man ir jāzina, kas notiek šeit, uz vietas. Viena no izstādēm, kas man ir iepriecinājusi pēdējā laikā, ir Nacionālā mākslas muzeja jaunā ekspozīcija “Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991”. Tā stāsta par lielajām izmaiņām, kas notika mākslas pasaulē padomju okupācijas perioda pašās beigās, kad sāka veidoties neatkarīgās Latvijas kultūra. 20. gs. 80. gadu beigas un 90. gadu sākums bija lūzuma punkts, kad mākslā parādījās t. s. robežpārkāpēji. Labi izveidota, interesanta izstāde ar tā laika svarīgākajiem māksliniekiem.

Tādu ir daudz! Jā, ir daudz lielo, ievērojamo muzeju, taču tur nereti tūristu pūļi traucē mierīgi vērot un uztvert visu, kas tur eksponēts. Protams, esmu bijis lielajos muzejos Eiropas valstu galvaspilsētās, piemēram, Londonas Britu muzejā (British Museum), kas man atstāja ļoti spēcīgu iespaidu, īpaši ar senāko periodu mākslu, antīko mākslu, piemēram, seno asīriešu ciļņiem, senās Ēģiptes mākslas darbiem. Luvra (Musée du Louvre), protams, ir iespaidīga, kā arī Madrides muzeji, kuros ir plašs modernās mākslas piedāvājums.

Viens no nesenajiem apmeklējumiem, kas man atstāja ļoti patīkami iespaidu, bija Šarlotenburgas pils (Schloss Charlottenburg) muzejs Berlīnē. Tur nebija daudz apmeklētāju, un tas bija mans pirmais apmeklējums. Šajā muzejā atrodas vairāki Eiropas mākslas šedevri, par kuriem esmu daudzus gadus stāstījis lekcijās, bet pats nebiju apskatījis. Pārliecinājos, ka tie tiešām ir darbi, kas izceļas uz citu fona Eiropas mākslas vēsturē!

Vizuālā māksla, īpaši glezniecība, mani ļoti interesēja jau kopš bērnības un jaunības laika, lai arī vecāki man bija saistīti ar ģeoloģiju, kas ir gana tālu no mākslas. Pats es daudz zīmēju, gleznoju. Vienlaikus mani māksla saistīja no vēsturiskā skatu punkta, tāpēc izvēlējos studēt mākslas vēsturi pašreizējā Sanktpēterburgas Iļjas Repina mākslas akadēmijā (Санкт-Петербургская академия художеств имени Ильи Репина). Tas man ļāva iepazīties ar lielajiem Valsts Ermitāžās (Государственный Эрмитаж) mākslas krājumiem.

Izvēlējos ceļu, kad par mākslu izpaužos vārdos jeb esmu tās interprets. Likumsakarīgi, ka kļuvu par Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēju, vienlaikus nodarbojoties arī ar pētniecību.