Socioloģija ir mana sirdslieta, mana mūža nodarbošanās, par to padziļināti interesējos, un man ir liela pieredze, darbojoties dažādos virzienos, tāpēc labprāt ar savām zināšanām dalos. Šobrīd man arī ir iestājies tāds dzīves posms, kad vairs sevi nepārslogoju ar nebeidzamiem ikdienas darbiem un projektiem. Man atliek vairāk laika mierīgai apcerei, nesteidzīgai darbu veikšanai, tāpēc arī labprāt iesaistījos enciklopēdijas tapšanā, kas nav peļņas darbs, bet gan manas intereses vadīts. Es arī saprotu, ka liela daļa manu nozares kolēģu ir pamatīgi aizņemti savos tiešajos pienākumos, tāpēc esmu gandarīta, ka varu vairāk enerģijas ieguldīt šajā projektā. 

Tas ir ārkārtīgi grūti! Šķirkļa radīšanai ir konkrētas prasības, tas nav sacerējums vai sev interesanto faktu izklāsts. Tas ir detalizēts un stingri strukturēts teksts, tāpēc, lai arī rakstu par sev tuvām un mīļām tēmām, šķirkli uzrakstīt tiešām nav viegli! Rezultātā gan arī pašai rodas gandarījums, ka aprakstītā tēma ir guvusi zināmu sakārtojumu, arī manis pašas prātā.

Līdz šim esmu radījusi šķirkļus – socioloģija, socioloģija Latvijā, kvalitatīvās metodes, kā arī dažu metožu detalizētāku aprakstu, piemēram, case study jeb gadījuma analīze. Kopā ar Juriju Ņikišinu rakstījām par politikas socioloģiju. Tās ir tēmas, par kurām es arī esmu lasījusi lekcijas Latvijas Universitāte (LU).

Socioloģija iet savu ceļu un attīstās, daudz ir atkarīgs no pašu pētnieku interesēm, kā arī no pieprasījuma – kādi pētījumi tiek pasūtīti. 90. gadu sākumā, piemēram, ļoti pieprasīti bija etniskie, sabiedrības saliedētības pētījumi. Lai kļūtu par Eiropas Savienības, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsti, Latvijai bija jāuzrāda noteikti rezultāti, kas sasniegti sabiedrības saliedētības procesā, praktiski tas nozīmēja nepieciešamību pēc izglītības, valsts valodas un pilsonības politikā sasniegto rezultātu analīzes. Ar šiem jautājumiem tajā laikā arī nodarbojos, šobrīd tie nešķiet tik prioritāri. Sociologu interese par dažādām tēmām mainās un socioloģijā to ir ārkārtīgi daudz – dzimumu lomas, sports, izglītība, darbs, brīvais laiks, dabas aizsardzība, sociālā mobilitāte, sociālā struktūra, nevienlīdzība, jaunieši, seniori, veselība, pārtika, karš u. tml. Tāpat, ja sociologi izvēlas izglītības iestādes ārpus Latvijas, parādās jaunas tēmas, nozarei tas ir svaigs pienesums, kas ir ļoti apsveicami.

Socioloģija dalās lietišķajā un teorētiskajā socioloģijā. Teorētiskā socioloģija pie mums attīstās ļoti epizodiski, nereti labi sasniegumi ir promocijas darbos, taču tālākai teorētiskajai darbībai parasti pietrūkst resursu, jo tam ir nepieciešama ilgstoša iedziļināšanās, taču mūsu sociologi parasti ir aizņemti īslaicīgos projektos, tie palīdz nodrošināt viņiem eksistenci, taču kavē piekopt dziļākus teorētiskus pētījumus. Bez tam socioloģija kā zinātne savu atbrīvotību no ideoloģijas žņaugiem atguva tikai 90. gados, atšķirībā no, piemēram, dabaszinātnēm, kurām šādu krasu attīstības pārrāvumu nebija jāpiedzīvo.  

Nereti socioloģijai tiek pieskaitīti pētījumu virzieni, kuros tiek izmantotas socioloģijā izkoptās pētnieciskās metodes, taču tā nav socioloģija. To var attiecināt, piemēram, uz mārketinga pētījumiem, kuru izpētes priekšmets ir cilvēka ekonomiskā uzvedība. Mārketinga pētījumu uzdevums ir palielināt komersanta peļņu, ar to palīdzību tirgotājs gūst sapratni, kā “iestumt” preci tirgū, panākt, lai cilvēki to pirktu, palīdz atrast, kādos vārdos ietērpt preces reklāmu, lai tā liktos pievilcīga pircējam. Tieši tāpat pastāv politiskais mārketings, kad vajag “pārdot” kādu politisko partiju. Politiskajā mārketingā tiek izmantotas socioloģiskās pētniecības metodes, politikas zinātnes atziņas. Tas parāda, ka nereti pētījumu lauki nav īsti pieskaitāmi vienai vai otrai zinātnes nozarei, bet uzskatāmi kā starpnozaru pētījumi. Domāju, ka šāda veida pētījumi būs arvien biežāk sastopami, jo sociālās pasaules sarežģītība nav izsakāma ar vienas zinātnes atziņu palīdzību.   

Socioloģija vispār ir interesanta zinātne, tā it kā pārklājās – no vienas puses tajā ir dažādas analīzes un datu apstrādes metodes, ko izmanto jau pieminētajā mārketingā, politikas zinātnē u. c., no otras puses – izmantojot kvalitatīvo metožu iespējas, tā skaidro, kāda ir atsevišķu indivīdu izpratne par notikumiem un procesiem. Tieši tāpēc nereti rodas diskusijas – kur beidzas socioloģija un sākas sociālā antropoloģija, jo abām zinātnēm ir pētniecības lauki, kas lielā mērā pārklājas. Lai arī mēdz uzskatīt, ka, ja vairāk tiek izmantotas kvalitatīvās pētījumu metodes, tā ir antropoloģija, ja dominē kvantitatīvās, tā būs socioloģija, taču praksē šo robežu noteikt nav nemaz tik vienkārši. Un varbūt tas arī nav tik svarīgi. Galvenais, ka pētnieku uzmanības laukā nonāk jautājumi, kuru izpēte ļauj labāk izprast mūsu laikabiedru sociālo dabu.   

Savulaik strādāju ar studentiem LU Sociālo zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļā. Sākumā vairāk strādāju ar bakalaura programmas studentiem, pēc tam – ar maģistriem un doktorantiem. Šobrīd esmu daļēji nodarbināta, strādāju ar Juridiskās fakultātes doktorantūras studentiem. Gandarījumu rada tas, ka varu dalīties ar savu pētniecisko pieredzi un palīdzēt studentiem izstrādāt savu pētniecisko darbu metodoloģiju. 

Baltijas Sociālo zinātņu institūtā esmu padomdevēja statusā, tur konsultēju, apspriežu aktuālos projektus, taču ikdienas darbā neiesaistos.

Priecājos, ka man pašlaik ir laiks lasīt ne tikai profesionālo, bet arī daiļliteratūru, īpaši memuārus. Tāpat varu atrast laiku, lai rakstītu to, kas ir svarīgi man pašai. Baudu radošu brīvību!

Kad socioloģija bija mans pamatdarbs, virzieni, ar kuriem saskāros visvairāk, bija etniskās attiecības un sabiedrības integrācija – līdz ar to arī latviešu valodas politika, izglītības reforma, minoritāšu problēmas, politiskā kultūra u. c. Vairāk pievērsos kvalitatīvajām metodēm, tāpat arī virkne manu doktorantu tās izmantojuši savās disertācijās, īpaši diskursa analīzi. Tas man pašai ir interesanti – kā caur viņu rokām šis virziens attīstījās un ieguva stingrāku rokrakstu arī Latvijā. Ir aizraujoši strādāt ar jauniem cilvēkiem un vērot viņu izaugsmi! Man ir nozīmīgs katrs no maniem bijušajiem doktorantiem, apbrīnoju viņu darba spējas un izaugsmi to dažu gadu laikā, kas tika atvēlēts promocijas darba izstrādei.

Diskursa analīzes popularizēšanā īpaši veiksmīgi ir dr. Evijas Kļaves un dr. Ineses Šūpules darbi, īpaši priecājos, ka viņām izdevās sagatavot publicēšanai brošūru “Nacionālā identitāte un diskurss: teorētiskās refleksijas” (2013). Politikas socioloģijā izcilus darbus ir aizstāvējuši Jurijs Ņikišins un Aleksejs Sņitņikovs.

Mans pienākums ir arī autoru izvēle dažādiem ar socioloģiju saistītiem tematiem Nacionālajā enciklopēdijā, un vislabākā sadarbība ir tieši ar doktorantūrā studējošajiem. Vispār autori parasti ir atsaucīgi, tāpēc priecājos, ka enciklopēdijā izdevies “nosegt” samērā plašu tēmu klāstu.

Mani aizvien saistījušas dažādas garīgās prakses, joga vairāk bijusi saistībā ar meditācijas praksēm. Vairāk nekā desmit gadus biju pievērsusies cigunam. Šobrīd gan esmu pārtraukusi nodarbības Covid-19 pandēmijas dēļ un vēl nav sanācis atsākt. Priecājos, ka pandēmijas ierobežojumu apstākļos atradu cita veida nodarbības kādā savdabīgā ārstnieciskās vingrošanas centrā. Garīgo prakšu meklējumos vairākkārt esmu apmeklējusi meditāciju centrus, ašramus Indijā. Esmu izmēģinājusi dažādas prakses un virzienus, katrs kādā laika posmā ir bijis tuvāks sirdij. Varu teikt, ka allaž meklēju dažādus veidus un līdzekļus, kā padarīt savu dzīvi daudzkrāsaināku.