Esmu šajā amatā trīsarpus gadus, skaitos pie redakcijas vidējās paaudzes redaktoriem – neesmu te no pirmsākumiem, bet arī ne vairs starp pašiem jaunākajiem. Jau iepriekš biju strādājusi par redaktori un korektori gan Valsts valodas centrā, gan tulkošanas birojos un citur. Lielās slodzes dēļ redaktores darbā radās izdegšanas sindroms, tāpēc krasi nomainīju jomu – nākamos septiņus gadus nostrādāju būvniecības jomā. Tomēr ar laiku sapratu, ka ķieģeļos un normatīvajos aktos ir maz radošuma, līdz ar to izvēlējos vēlreiz studēt maģistrantūrā – Liepājas Universitātē Rakstniecības studijas. Šis lēmums sakrita ar laiku, kad nonācu Nacionālajā enciklopēdijā.

Nē, sākumā meklēja tieši dabaszinātņu redaktoru, proti, bioloģijas, ķīmijas, fizikas un citas tēmas. Ņemot vērā, ka man jau bija liela pieredze jebkura satura tekstu rediģēšanā, prasmes tam bija. Pēc apmēram gada kolēģe pārcēlās uz dzīvi ārzemēs, un pamazām nonācu savā komforta zonā – kultūrā un mākslā – tagad manas tēmas ir balets, deja, kino, mūzika, teātris, māksla. Katrā ziņā manas jomas ir ļoti jaudīgas, viss risinās aktīvi, notiek nemitīga rakstu pasūtīšana, rediģēšana un publicēšana.

Protams, katrā darba vietā redaktoriem ir savas prasības. Gramatiskās normas ir visur vienādas, taču teksta sagatavošanas principi katrā vietā ir citi, un tie ir jāapgūst. Tieši enciklopēdijas šķirkļu rediģēšanā daudz laika prasa pareiza nosaukumu, terminu, personvārdu atveide un faktu pārbaude. Jāsaprot, vai šķirkļi ir sagatavoti pēc konkrētās shēmas, kas katrai tēmai ir atšķirīga. Tās mēs sūtām autoriem, bet ne vienmēr tās ir ņemtas vērā. Arī man, uzsākot darbu, gadījās kļūdas, kad aizsūtīju autoram nepareizo shēmu. Kopumā darbs ar tekstu lielā mērā ir treniņa jautājums – mana daudzus gadus ilgā pieredze ļauj ļoti ātri saprast, vai teksts ir gana kvalitatīvs.

No manām jomām – ļoti ražīgs autors mūzikā ir Jānis Torgāns, kurš raksta par klasisko mūziku, Klāss Vāvere, kurš raksta par ārzemju populāro mūziku, bet par Latvijas populāro mūziku savukārt raksta Daiga Mazvērsīte. Ļoti laba sadarbība teātra jomā ir izveidojusies ar Evitu Mamaju un Ievu Struku, dejas un baleta jomā – ar Guntu Bāliņu, kino jomā – ar Ditu Rietmu, Zani Dzeni, Ingu Pērkoni. Piemēram, iepriekš manā pārziņā bija arī medicīna, kur mums izveidojās lieliska sadarbība ar Rīgas Stradiņa universitātes medicīnas profesori Māru Pilmani. Mūsu sadarbības rezultātā tika izdota arī grāmata “Embrioloģijas daudzveidība”, kas sākotnēji aizsākās kā embrioloģijas šķirkļu sagatavošana enciklopēdijai.

Vienmēr priecājos par autoriem, kas uzraksta laikā! Bet kopumā mums ir ļoti daudz labu un profesionālu autoru, ar kuriem prieks sadarboties. 

Pirmkārt rakstām par pagātnes personībām. Jo aktieriem, kas pašlaik vēl spēlē uz skatuves, nemitīgi nāk klāt jaunas lomas. Lai gan mums ir arī daži šķirkļi par Jaunā Rīgas teātra aktieriem – Andri Keišu, Gunu Zariņu, Baibu Broku. Pašlaik visvairāk aprakstīti ir Dailes teātra aktieri, mazāk Latvijas Nacionālā teātra, bet, piemēram, par Liepājas un Valmieras Drāmas teātra aktieriem vēl neesmu atradusi rakstītāju. Autori lielākoties ir ļoti aizņemti, tāpēc nav viegli atrodami.

Tā kā es pati studēju Latvijas Universitātes (LU) Valodu un kultūras studiju doktorantūrā, mēdz būt interesantas situācijas, kad vienu dienu esmu studente un klausos pasniedzēja lekciju, bet nākamajā dienā esmu viņa redaktore, jo tas pats pasniedzējs ir mans autors. Šāda lomu maiņa ir nedaudz mulsinoša, jo izjūtu pietāti pret saviem skolotājiem.

Savukārt no ārvalstu aktierim pagaidām ir tikai kino aktieri – esam pieķērušies Holivudas zelta ērai, piemēram, Klārks Geibls, Hamfrijs Bogarts. Par tiem raksta kinokritiķe Zane Dzene.

Kamēr studēju, laiks lasīt to, kas nav saistīts ar darbu un studijām, lielākoties ir tikai vasarā. Man patīk paņemt grāmatu un to izlasīt visu uzreiz, nevis pa fragmentiņam. Tā kā paralēli pašlaik steidzu pabeigt izdošanai savu stāstu krājumu, lasīšanai patiesi paliek maz laika.

Visi, kas mani pazīst, zina, ka esmu liela Rūdolfa Blaumaņa fane! Arī mans promocijas darbs ir daļēji saistīts ar viņu. Pati rakstu īso formu stāstus; kādreiz gribētu uzrakstīt arī kādu noveli, jo pašlaik novele kā žanrs ir miris, un uzskatu, ka latviešu novelistikā nav lielāka meistara par R. Blaumani! Savos stāstos cenšos izmantot daudzveidīgu leksiku, sinonīmus, apvidvārdus, arī vecvārdus, pat tādus, kas mūsdienās nemaz nav zināmi, to visu ietērpjot lielākoties groteskas un sarkasma “mērcē”. To daru apzināti, jo citādi man šķiet, ka latviešu valoda ļoti, ļoti noplicinās.

Jā, man ir maģistra grāds valodniecībā, ko ieguvu LU, un otrs maģistra grāds jau pieminētajās Rakstniecības studijās. Tā Latvijā ir vienīgā šāda veida programma. Šīs studijas bija liels pagrieziena punkts, kas pilnībā mainīja manu domāšanas virzienu, deva pavisam cits skatījums uz literatūru. Pasniedzēji bija kolosāli, kursabiedri – lieliski! Mums nevienam nebija grūti aizbraukt uz lekcijām Liepājā. Kad studijas beidzās, likās, ka bija par īsu, un gribas vēl!

Bez akadēmiskajām zināšanām mācījos radošo rakstīšanu – prozu pie Janas Egles, dzeju pie Andra Akmentiņa un dramaturģiju pie Laura Gundara un Rasas Bugavičutes-Pēces. Uzskatu, ka dramaturģija ir visgrūtākais žanrs.

Studijās mums bija ļoti daudz jāraksta gan radošie, gan neradošie darbi, vienreiz semestrī saskaitījām pat kādus 50! Bet tā nu gan ir taisnība – jo vairāk raksta, jo vairāk var uzrakstīt, un idejas nāk pašas. Jā, var rakstīt sistemātiski katru dienu, tomēr tas veids, kādā rakstu es, tam īsti neatbilst, jo manos stāstos ir humors, ironija, tam ir jāplūst. Ja to dara mākslīgi, īsti nesanāk. Protams, rakstu arī nopietnus stāstus.

Doktorantūrā pašlaik esmu izvēlējusies starpdisciplināru pētījumu teātra un literatūrzinātnes jomās par prozas dramatizējumiem, ko jau daļēji aizsāku Liepājas studiju laikā. Pašlaik daudz prozas dramatizējumu tiek realizēti uz skatuves, un par šo tēmu pētījumi ir tikai margināli. Mana lielākā kaislība ir teātris, tāpēc vienmēr ir bijis interesanti saprast, kā tekstā aprakstīto var uzlikt uz skatuves. Ļoti spilgts piemērs tam ir R. Blaumaņa noveles “Raudupiete” iestudējums Valmieras Drāmas teātrī – novelē nav daudz dialogu, tāpēc intervēju dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci, lai saprastu, kā tapa dramatizējuma skatuviskais teksts. Nākamais posms jau ir tas, kā tiek veidots inscenējums un pēc tam – kā interpretāciju vērtē skatītāji, jo bieži tā ir liela teksta transformācija, kur pat tiek mainītas dramaturģiskās līnijas, akcenti.

Grūti pat pateikt. Ir sajūta, ka vienmēr esmu zinājusi, ka rakstīšu. Man ir dažas tādas lietas, par kurām vienmēr esmu zinājusi, ka tā manā dzīvē būs, un šī ir viena no tām. Tas droši vien ir saistīts ar fantāzijas attīstīšanu, ļoti daudz bērnībā lasīju. Bērnudārzā bieži nevarēju aizmigt pusdienlaikos, jo man vienkārši nenāca miegs, un audzinātājas par sodu mani mēdza likt gulēt “velna kambarī” – tumšā telpā, kur bija vien mazs, garens lodziņš. Jā, tagad tas izklausās briesmīgi, bet kā bērns to tā neuztvēru. Gulēju, fantazēju, pēc tam visiem par to stāstīju... Šķiet, tas veicināja manu radošo iztēli!

Vēl manu rakstītvēlmi noteikti veicināja abas latviešu valodu skolotājas. Jēkabpilī Lilija Zēberga mums lika rakstīt arī daudz radošos domrakstus, piemēram, piegāja pie tāfeles, uzvilka kaut ko ar krītu un teica – uzrakstiet par to domrakstu! Man tas ļoti patika un padevās! Pēc tam mainīju dzīvesvietu un mācījos Ulbrokas vidusskolā, kura tobrīd bija jauna un progresīva skola. Jau no 9. klases mums skolotāji teica: “Jūs mācāties sev, nevis mums”, sanāca tāds kā augstskolas princips. Latviešu valodas skolotāja Antonija Truškāne uzķēra, ka man klasē uz vietas domraksti nepadodas tik labi un ļāva visus nodot semestra beigās, tā arī tos lēnām rakstīju. Vēl skolā mums bija literātu pulciņš, kur arī rakstījām dažādus radošos darbus. Reiz pat ar savu stāstu uzvarēju rajona konkursā un ieguvu simts latu, kas tolaik bija liela nauda!

Nākamais lielais atspēriens šajā jomā bija jau pieminētās Liepājas studijas. Arī Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja Ventspilī ir liels radošās iedvesmas “trauks”. Biju tur šovasar un satiku ļoti interesantus dzejniekus un tulkotājus no dažādām valstīm – rezultātā arī pati rudeni pavadīju dzejas dienu noskaņās. Lai gan pašai šķiet, ka esmu paslinka rakstītāja un mūza nenāk tik bieži, tomēr mana pirmā stāstu grāmata drīz būs gatava, un cerams, ka iznāks nākamgad.

Pašlaik atkal esmu atgriezusies kamerkorī “Muklājs”, kur gatavojamies gan Ziemassvētku koncertiem, gan nākamā gada Dziesmu svētkiem. Kora dziedāšana man pietrūka!

Teātris vijas cauri gan manām studijām, gan dzīvei – cenšos apmeklēt izrādes pēc iespējas biežāk. Pavasarī mums dokorantūras studijās bija ļoti interesants teātra kurss pie Ievas Strukas un Līgas Ulbertes, tādēļ arī intensīvāk apmeklējām izrādes. No nesen redzētajām man patika “Konklāvs” nevalstiskajā profesionālajā teātrī “Dirty Deal Teatro”; pat nebiju gaidījusi, ka tik ļoti! Tāpat Džona Malkoviča un Ingeborgas Dapkunaites “Kokvilnas lauku vientulībā”, ko noskatījos vienā nedēļā ar “Rotkho” Dailes teātrī, kura, manuprāt, ir pēdējā laika augstākā virsotne teātrī. Varu jau tagad saderēt, ka tā būs gada labākā izrāde! Vēl Dailes teātrī man patika “Ļoti labas minūtes“ – dejas izrāde, kas notiek pilnīgā klusumā. Man ir sajūta, ka Latvijas teātri ik pa brīdim pārņem uzvarētāja lāpu, topot izcilām izrādēm. Vienā brīdī spožs ir Liepājas teātris, pēc tam – Nacionālais, pašlaik, manuprāt, Daile auļo visiem pa priekšu! Lai gan par “Smiļģi“, kas pērn Spēlmaņu naktī ieguva Grand Prix, nebūt nebiju tādā sajūsmā. 

Ar teātri man ir tā, – ja ik pa laikam piedzīvo emocionālu virsotni, pēc tam iekšējās prasības ir augušas un izrādēm ir jauns atskaites punkts, to zosādas sajūtu vairs nav nemaz tik viegli dabūt. Es arī vairs nemāku skatīties teātri vienkārši, jo automātiski sāku izrādi analizēt. Jaunais Rīgas Teātris krietnu laiku bija virsotnē, bet es gāju tur tik bieži, ka vienā brīdī iestājās pārsātinājuma sajūta. Taču, kopš viņi ir savā pagaidu ēkā, ģeogrāfiski man tur ir neērti nokļūt, esmu tur reti, godīgi sakot, – slinkums. No pēdējām izrādēm man tīri labi patika “Dublinieši Miera ielā“, savukārt “Ekspedīcija Jāzeps“ galīgi neuzrunāja. Ar vienu labu draudzeni kopā bieži apmeklējam teātri un pēc tam, vienmēr skaļi diskutēdamas, ejam mājās, bet recenzijas vienmēr lasu tikai pēc izrādēm!

No mūsdienu režisoriem mans favorīts ir Elmārs Seņkovs. Ļoti patika viņa “Šekspīrs“ Liepājā, “Raudupiete“ Valmierā, “Trīne“ Nacionālajā teātrī, kas bija tik savdabīgs iestudējums, ka daudzi skatītāji pat bija dusmīgi un gāja prom, cirzdami durvis.

Esmu strādājusi vairākās valsts un pašvaldības iestādēs – gan lietvedībā, gan vadītāju birojos, kvalitātes vadībā, un reizumis šie darbi šķita bezjēdzīgi, tāda “papīru stumdīšana“. Enciklopēdijā beidzot jūtu, ka darbam ir jēga, pievienotā vērtība, kas ir zināšanas, kuras apstrādājam un nododam tālāk nākamajām paaudzēm. Savā ziņā tā ir pat tāda misijas apziņa, lepnums. Skaidrs, ka šo darbu nepabeigsim arī tad, ja strādāsim Nacionālajā enciklopēdijā līdz pensijas vecumam, bet jūtu, ka tam, ko daru, ir nozīme, jo bezjēdzīgu darbu vairs strādāt nespētu. Gandarī arī iespēja satikties ar daudzām, savās jomās labākajām personībām Latvijā, pat ja ar dažiem viens otru pazīstam tikai virtuāli.