Enciklopēdijai es sāku rakstīt pēc redaktores Santas Briedes uzaicinājuma, kura tolaik bija mana valodniecības doktorantūras kursabiedrene. Viņa zināja, ka rakstu disertāciju par metaforiskiem medicīnas terminiem sengrieķu medicīnas tekstos, tāpēc ierosināja uzrakstīt šķirkli par metaforu. Tā 2015. gadā tapa pirmais šķirklis, kuram sekoja vēl citi, piemēram, metonīmija, sinekdoha, – kopā kādi 40. Pēc tam sāku rakstīt par sengrieķu dieviem, dzejniekiem, būtiskām personām medicīnas jomā – kopā esmu sarakstījusi vairāk nekā 100 šķirkļu!

Jā, tas ir termins, ko zinām jau no skolas literatūras stundām, tomēr precīzāks apzīmējums būs tropi un stilistiskās figūras – termini, kas lietoti zinātniskajā literatūrā. Ar sengrieķu un latīņu valodu tie ir saistīti ļoti tieši, jo visa valodas izgreznojumu ideja sākās senajā Grieķijā un turpinājās senajā Romā. Atceramies Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) “Poētiku” (Περὶ ποιητικῆς) un “Retoriku” (Ῥητορική) vai Kvintiliānu (Marcus Fabius Quintilianus) un Ciceronu (Marcus Tullius Cicero), kuri daudz rakstīja par retorikas teoriju. Man ļoti palīdz tas, ka visus šos avotus varu lasīt oriģinālā un atgādināt lasītājiem, ka literatūras teorija nav radusies 18. vai 19. gs., bet daudz senāk!

Mana izvēle nav ļoti tipiska, tomēr tas arī nebija tāds ilgi lolots lēmums. Mācījos Talsu Valsts ģimnāzijā, un man bija laba latviešu valodas un literatūras skolotāja Gita Ernstsone. Man ļoti patika latviešu valoda – arī gramatika un sintakse –, tāpat literatūra un angļu valoda. Padevās arī citas jomas, tomēr mīlestība uz valodu bija galvenā, tāpēc zināju, ka izvēlēšos studijas šajā virzienā. Atceros, ka, mācoties 12. klasē, aizgāju uz Karjeras izvēles centru, kur pētīju bukletus – tolaik jau vēl visiem nebija tik pieejami datori un viedtālruņi. Tieši tur es uzdūros informācijai par klasiskās filoloģijas un sengrieķu valodas studijām Latvijas Universitātē un nospriedu – jā, šis ir mans! Bakalaura un maģistra grāds man ir klasiskajā filoloģijā. Es ļoti gribēju studēt sengrieķu valodu, tā bija mana pirmā izvēle. Tai līdzi nāca arī latīņu valoda, jo tās studiju procesā apgūst kopā. Tomēr vienmēr saku, ka mana sirds pieder senajai Grieķijai, nevis senajai Romai. Savukārt valodniecības doktorantūrā klasiskā filoloģija ir tikai apakšnozare, tāpēc tur es iedziļinājos terminoloģijas jomā.

Tas šķiet paradoksāli, kā metaforas saistās ar medicīniskiem tekstiem, taču medicīnas terminoloģijā ir ļoti daudz metaforisku terminu. Metafora ļoti palīdz nosaukt daudzas lietas anatomijā, pataloģijā un citās jomās. Daudzus no tiem izmantojam vēl mūsdienās, piemēram, atslēgas kauls, lāpstiņa, vēzis. Senajā Grieķijā sākās medicīnas kā zinātnes uzplaukums, tā no dziednieciskas un reliģiskas prakses sāka augt zinātnes virzienā. Ārsti sāka rakstīt traktātus un vispār – veikt pierakstus. Hipokrats (Ἱπποκράτης) izveidoja medicīnas skolas, kuras par maksu varēja apmeklēt ikviens. Līdz tam laikam – aptuveni 5. gs. p. m.ē. – zināšanas nodeva tikai no tēva dēlam, tās bija trīs Asklēpiadu dzimtas. Līdz ar to zināšanas nonāca plašākā sabiedrībā un sāka veidoties zinātne, kā arī pirmie medicīniskie termini. Un tos ļoti viegli ir veidot tieši caur metaforām. 2026. gadā mēs tos lietojam jau 25 gadsimtus un nemaz neiedomājamies par to izcelsmi!

Jā, arī to es lēnām apguvu – gan anatomijas terminoloģiju, gan klīniskos terminus, kas saistīti ar izmeklējumiem, diagnozēm, simptomiem un pazīmēm. Var teikt, ka ar to terminu bāzi, kas radīta sengrieķu, bet vēlāk latīņu valodā, mūsdienās mēs varam turpināt radīt medicīnas terminus bezgalīgi. Arī mūsdienās taču nāk klāt jaunas metodes un tehnoloģijas, tiek atklātas jaunas slimības.

Aptuveni 13 gadus strādāju kā pasniedzēja gan ģimnāziju, gan universitāšu līmenī, taču varu godīgi teikt, ka viena un tā paša materiāla docēšana ar laiku kļuva vienmuļa. Es visu laiku atkārtojos! Sākumā bija ļoti interesanti, es pati daudz mācījos, man bija daudz studentu gan latviešu plūsmā, gan ārvalstnieku vidū. Pašlaik rakstu enciklopēdijai un mazliet arī atdzejoju no sengrieķu valodas, rediģēju tekstus. Šādā darbā vienmēr ir kas jauns.

Tulkojumos uz latviešu valodu – pilnīgi noteikti! Mums daudz kas nav iztulkots. Viens no maniem svaigākajiem šķirkļiem enciklopēdijai bija par Orfeju (Ὀρφεύς) – dziedoni sengrieķu mitoloģijā, kam tiek piedēvēta spēja ar savu dziedāšanu un muzicēšanu apburt dabu – upes apstājas tecējumā, lai viņā klausītos, putni pārtrauc dziedāt... Senākais avots, kur parādās viņa pārdabiskās spējas, ir sengrieķu dzejnieka Simonīda (Σιμωνίδης) darbos. Fragments, kur Orfejs tika minēts, nebija atdzejots, tāpēc to paveicu.

Man vienmēr ir gribējies rakstīt, akadēmiskie raksti ir viena lieta, taču tie ir sarežģīti un mēdz būt sausi, bieži arī dažādu iemeslu dēļ nav pieejami plašākai publikai. Taču man vienmēr šķitis, ka tādām zināšanām ir jābūt ērti pieejamām, rakstītām viegli uztveramā valodā. Tieši tāpēc enciklopēdijas ideja ir ļoti laba! Īpaši tāpēc, ka tā ir elektroniska un to var viegli izlabot vai papildināt. Protams, sākumā, kamēr ar redaktori Ievu Heimani noslīpējām stilu, sanāca diezgan daudz pielāgoties. Man ļoti patīk populārzinātniskais stils, kādā enciklopēdijas šķirkli top. Kā avotus izmantoju gan antīko literatūru, gan dažādus lielo izdevniecību, piemēram, Oksfordas un Kembridžas, izdevumus par attiecīgo tēmu.

Kad biju beigusi rakstīt šķirkļus par stilistiskajām figūrām, pievērsos disertācijai. Pēc tās piedāvāju redaktorei, ka varētu uzrakstīt par Hipokratu, Hipokrata zvērestu un hipokratisko zvērestu, par vēl vienu ietekmīgu sengrieķu ārstu Galēnu (Γαλήνος) un par Asklēpiju (Ἀσκληπιός) – medicīnas dievu. Pēc tam pavērās milzīgā Pandoras lāde ar sengrieķu mitoloģijas tēliem. Brigita Kukjalko ir aprakstījusi Olimpa dievus, savukārt es rakstīju par pirmatnējiem dieviem, mazākām dievībām, piemēram, par mūzām un moirām, tāpat nonācu pie sengrieķu varoņiem, piemēram, Hērakla (Ἡρακλῆς), Ahilleja (Ἀχιλλεύς), Hektora (Ἕκτωρ), kā arī esmu rakstījusi par arhaiskā perioda sengrieķu dzejniekiem. Senajiem grieķiem ļoti patika reālām personām piesaistīt dievu īpašības un ievietot viņus dievu dzimtās. Piemēram, Hipokrats, kas bija reāls cilvēks, tiek uzskatīts par Asklēpija pēcteci. Savukārt Asklēpijs ir Apollona (Ἀπόλλων), viena no Olimpa dieviem, dēls. Rakstot šķirkļus, es iemācos un atkārtoju neskaitāmas nianses. Studiju laikā mitoloģiju mācījāmies “maigākā” formā, bet patiesībā jau tajā ir daudz nežēlīgā.

Daudz reižu! Kopš pirmā ceļojuma 2010. gadā, kad devos tur mācīties jaungrieķu valodu, Grieķijā esmu teju katru vasaru. Šovasar es nebūšu, un tas ir izņēmums. Interesanta manā pētniecībā ir Kosa, viena no Dodekanēsas salām, tuvu Turcijas robežai. No šīs salas nāk Hipokrats, arī lidosta tur nosaukta viņa vārdā. Tāpat tur atrodas liels koks, par kuru stāsta, ka zem tā zariem Hipokrats mācījis studentus. Vēl salā skaistā pakalnā atrodas diezgan labi saglabājies Asklēpija templis. Protams, arī Atēnas un Akropole mani valdzina. Parasti Grieķijā apmeklēju kādus pazīstamus cilvēkus, piemēram, Grieķijas vēstniecībā Latvijā iepazinu pāri, kas mācīja grieķu dejas. Apmeklēju viņus Atēnās. Tāpat man ir draugi citās pilsētās, tāpēc varu gan viesoties, gan apmeklēt muzejus un apskates vietas. Ir ļoti skaisti rakstīt par Grieķiju un redzēt aprakstītās vietas savām acīm!

Manuprāt, enciklopēdija ir gana populāra. Ja kaut ko meklēju Google, parasti enciklopēdijas šķirkļi ir viens no pirmajiem piedāvātajiem avotiem. Zinu, ka manis rakstītais par tropiem un stilistiskajām figūrām noteiktās aprindās ir zinātnisko diskusiju avots, tas ir labi – tātad interesanti lasa un iedziļinās! Tāpat arī skolās un studijās manus šķirkļus izmanto, par ko ir gandarījums!

Latviešu valoda noteikti nav ierobežojoša, un, ja kāds termins latviski vēl nav, to var radīt. Mūsu valoda ir bagāta un varam padarīt to tikai bagātāku. Arī man no sengrieķu valodas ir jālatvisko jēdzieni, kas iepriekš nav tikuši lietoti. Tad par atveidošanu mēdzu konsultēties ar Brigitu Kukjalko, Līvu Bodnieci, arī enciklopēdijas autorēm. Tāpat joprojām mācos un apgūstu sengrieķu valodas nianses. Tās gramatika ir ļoti atšķirīga no latīņu valodas, kas savukārt varētu būt līdzīgāka latviešu vai vācu valodai. Turklāt klasiskajā periodā ir ļoti daudz dialektu, kurus var novērot mūsdienu terminoloģijā. Piemēram, sengrieķu valodā “mēle” atiskajā dialektā ir “glotta”, un to var redzēt vārdā “poliglots”, savukārt medicīnā izmantoja jonisko dialektu, kurā “mēle” ir “glossa”, tāpēc mēles iekaisums būs glosīts.

Man ir dažas idejas mitoloģijas jomā – uzrakstīt par dažiem slaveniem tēliem, piemēriem, Odiseju (Ὀδυσσεύς), arī Trojas Helēna (Ἑλένη) kā skaistākā sieviete noteikti būtu pelnījusi savu šķirkli. Tāpat turpināšu ar arhaiskā perioda sengrieķu dzejniekiem – Tirtaju (Τυρταιος), Kallīnu (Κάλλινος), Alkmānu (Ἀλκμάν) un citiem. Kad es rakstu, man ir būtiski, lai mani šķirkļi savijas ar citu autoru šķirkļiem un jau uzrakstīto.

Gribētu, lai cilvēki apzinās, ka zinātne un citas jomas nenāk ne no 19. gs., ne 20. gs. un viss nesākas ar Albertu Einšteinu (Albert Einstein)! Zinātnes vēstures aizsākumi meklējami senajā Grieķijā, un daudz kas no tā laika ir saglabājies, un ar to varam iepazīties. Vēl mani pārsteidz, ka cilvēki bieži domā – Jaunā Derība ir rakstīta latīņu valodā. Nē – tā bija uzrakstīta koinē (grieķu valodas paveidā), latīņu valodā tapa tikai tulkojums. Tolaik grieķu valodai bija lingua franca statuss, līdzīgi kā angļu valodai mūsdienās.